Par neticīgo Mārtiņu
Teju vai ik pārdienas gadās lasīt intervijas, ekspertu spriedelējumus un sazin ko vēl tik ne, tā dēvētajā Ķirsona un Plaudes maksātnespējā. Vieni piesauc valdību un nodokļus, citi krīzi, vēl kāds murmina par vienkāršu biznesa neveiksmi un labo cilvēku ciešanām. Vot es netopu gudrs, kā tad tur īsti ir. Viņi ir nevainīgi ekonomiskās recesijas upuri vai draņķīgi blēži.
Man domāt ka otrais un būtu ļoti pateicīgs, ja kāds šīs aizdomas izgaisinātu. Tagad pa punktiem, kāpēc es domāju tieši tā un nekā savādāk.
Pirmais - visa tā brāļošanās ar Labu Latviju un maksātnespējas pieteikums akurāt pēc vēlēšanām. Maksātnespēja neiestājas tā hops - no rīta pamodies un pēkšņi maksātnespējīgs. Pilis drūp pa akmentiņam nevis tā vienā naktī un uzreiz. Tātad, no tā atliek secināt, ka tandēms ar politiķiem tika plānots kā glābšanas riņķis, jo būtu interesanti uzzināt, vai maksātnespēja būtu pieteikta uzvarot sarkanajam aplim. Izglābties ar politiķu palīdzību, kuri administrē nodokļu maksātāju naudu - varena fīča.
Otrais - paziņojot maksātnespēju izrādās, ka pliks un nabags. Tu redzējies ko, vienīgais ko no viņa var paņemt ir analīzes, tās pašas sūdīgas. Ja var salikt nēzdogā pāris santīmus nebaltai dienai apgrozot 500k LVL, tad negribas ticēt, ka nav nobēdzināts apgrozot tādus pasakainus skaitļus, kādi bija šiem cilvēkiem. Jo pieņemsim, ja es justu, ka manām olām tuvojas ķirurga skalpelis, es visu kas man garšīgs nobēdzinātu pie mammas, omas, ārzemju onkuļa un ārzonā. Čiks , nav nekā - pēdējo kreklu - to varat dabūt gan.
Finālā, dzīves kvalitātes un fiziskais komforts necieš. Joprojām var vizināties pa planētu zeme, iestiprināties dārgos restorānos, bet nu jau vairs nekā uzņēmējs, bet kā teiksim vienkāršs tūrists bez saistībām. Visas saistības sadega līdz ar uzņēmumu un ķeriet vēju.
Man ir sajūta, ka tā tas arī ir.