Par atmiņu
Pepilota Vituālija Rudgardīna Krisminta Eiframa meita Garzeķe. Ahujeķ, tas ir Pepijas Garzeķes pilnais vārds. Ahujenna tas ir tāpēc, ka es to atceros, tā pat kā to, ka mazā Vofkas tētis, no Z.Ērgles "Mūsu sētas bērni" bija pulkvedis Vorobjovs, kara varonis. Arī Emīla Tišbeina nedienas ar nozaktajām markām un papagailis skaistulis, kurš saukāja Antonu Trīcvaidziņu par nejēgu, joprojām mīt manā patukšajā paurī un liekas ka ir uz palikšanu. Es atceros viņus visus, sākot no Hakelberija Fina beidzot ar kapteini Flintu un nesaprotu kāpēc tā. Jo piemēram skolā mācītais it kā palicies ir, bet krietni miglaināk. Piemēram ja man pajautātu kurā gadā bija tējas dumpis, vai kurš atrāvās pizģuļei pie Ričmondas, atbildēt nevarētu. Nu labi, to ka Fe ir Ferum un F=mg2 vēl nedaudz, bet tā in general - skolā apgūtais ir pametis manu stratēģiskās plānošanas centru.
Nu lūk, un tad es izdomāju atbildi. To infu var sagrupēt divās daļās. Pirms un Pēc. Infa pirms es atklāju zaļo pūķi un infa Pēc zaļā pūķa atklāšanas, kad mēs bijām atraduši savstarpējas simpātijas. Atmiņai pie vainis ir šmiga, bet labi ka tā, jo ja es savā mūžā nebūtu ņēmis ne lāsīti, tad mans pauris iespējams atgādinātu spaini kurā ir saliets pilns ar samzgām un uz skaitli trīs es varētu noskaitīt visu meņģeļejeva tabulu ar visiem atomskaitļiem katram elementam.
Varbūt labi ka tā, nav ko visu drazu nēsāt līdzi un tāpēc reiz pa reizei to pauri vajag paskalot!