Hehe, muzungu un yulungu ^_^

Iestājās man te šodien neliela melanhōlija /skat. šķirkli "alkohola trūkums organismā"/.

Pat negribējās vairs iet uz Otava Yo šovakar Ļeņingradā o_O, jā tieši tik traki palika ^_^

Speciāli sameklēju savu 28. jūnija ierakstu par to, ka spriedzes nau. Kļuva labāk, daudz labāk :-) Atkal mīlu sevi. Lāčplēša Dzintara alus bundžiņa arī mazliet palīdz ^_^

Tagad es zinu, ko darīt. Apģērbšu kaut kādas cauras džīnas, tādu pašu t-kreklu, sandales un iešu uz Ļeņingradu, skatīt Otava Yo — priecāties!

Tik jāatceras, ka šausmīgi piekosties nevajag, jo rīt ta jābrauc uz Liepāju pie auto stūres, uz superīgo Fontaine Fest ^_^

Patiesībā labi, ka nīgrums uznāca tieši šodien. Jo, zinot manu sinusoidālo garastāvokļa maiņu grafiku, nākošajās dienās garastāvoklis ies tieši uz augšu, kā baznīcu torņu raķetes — tieši debesīs, mhm ^_^

Lasu iepriekšējos ierakstus — un nesaprotu, kas man bija uznācis! Nu kur tāda šausmīga nospiestība un gruzons!?

Redzu, ka esmu uzrakstījis arī dažus komentārus, kādus nedrīkst rakstīt — jo "apdirst" to, kas citiem patīk — nedrīkst! Vai nu jāpiedāvā kaut kas jauks, vai arī jāpaklusē! Man pašam netīk tādi noliedzēj un negatīvisti — tieši tāpēc es arī neskatos TV un nelasu portāļus, jo apnika tās negatīvisma straumes! Bet pats!?

Tagad man ir labs garastāvoklis :-)

— — —

Šonakt nakšņoju A. Briāna ielā (5 minūšu gājienā no Brīvības ielas dzīvokļa). Vārdu sakot, ar A. Briāna ielu ir viena figņa. CSDD biroju ēkā, kas atrodas netālu, ir instalēts kondicionētājs, kurš nežēlīgi šņāc. Un vēl vienai ēkai turpat blakus ir līdzīgs. Tā ka naktī tur nebija kluss — un ventilatoru šņākšanas troksnis ir viens no kaitinošākajiem pasaulē! Tad, kad aizvēru logu, tad gan bija normāli.

Starp citu, tikko zvanīja namīpašnieks, solīja, ka šodien tiksies ar kondicionētāju īpašniekiem un risinās to lietu, jo pats neesot gulējis dēļ tā (viņš dzīvo tajā pašā mājā).

Tā ka nezinu, vai palikšu A. Briāna ielā. Kāpēc izvēlēties to, kas ir tikai nedaudz labāks par esošo, strēbt karstu? Labāk tomēr pagaidīt, kamēr sameklēšu kaut ko perfektu!

Sarunāju (hehe, nu, tas bija monologs no manas puses patiesībā) ar A. Briāna ielas istabas īpašnieku tā, ka līdz svētdienas vakaram izlemšu, vai palikšu, vai nē — un iemaksāto naudiņu (pusi no mēneša maksas, kura nau liela, mazāka par Brīvības ielas istabas īres maksu) viņi varēs paturēt jebkurā gadījumā (tā sakot, paldies par pūlēm — negribas jau arī labus cilvēkus čakarēt manas psihošanas dēļ).

Telefona sarunā namīpašnieks izteica frāzi "Jūs man simpatizējat" — vai man jākļūst uzmanīgam? :-D

— — —

Ir arī tāds aspekts — man šausmīgi negribas vēlreiz pārvākties. Pirms tam atkal viss būtu jāškiro; tad vēl tās mēbeles, kuras būtu jāstiepj, vārdu sakot — mazliet nolaižas rokas! Un, ja tā pavisam no sirds — man briesmīgi patīk šis Brīvības ielas dzīvoklis un mana istaba tajā! Nu ne jau tāpat vien es uz šejieni atnācu dzīvot!

Tikai šis nolādētais troksnis — nu tīri objektīvi, man ir skaļākā istaba visā dzīvoklī izvietojuma dēļ!

— — —

Un zināt, kāpēc man šodien ir tik labs garastāvoklis? Es vakar, skrienot, domāju par [savu] nāvi. Tā štukoju, ko es gribētu pirms nāves izdarīt (piemēram, sakārtot savas mantas un vispār lietas). It kā jau tā ir negatīva tēma; toties, kad vienā svaru kausā noliek nāvi, tad viss pārējais uzreiz nemaz nešķiet tik slikts un tik grūts, gluži otrādi! Nu man taču dzīvē ir iedalītas samērā labas kārtis, tikai es viņas kaut kā jocīgi izspēlēju!

— — —

Tātad, ko es darīšu sestdien? Sestdien es aizbraukšu uz Depo un iegādāšos Paroc (vai kādas citas firmas) akmens vati, un nodarbošos ar skaņas izolācijas eksperimentiem Brīvības ielas dzīvoklī. Man taču ir mašīna, kurā es varu viskautko vest! Jo bēgt un mētāties katrs māk; bet kaut ko konstruktīvu darīt — tur ir nepieciešams tāds cilvēks, kāds esmu es :-)

— — —

Kaut kā tā :-) Un jā, es nezinu, ko es gribu — un uzskatu, ka tas ir normāli! Kaut kādi klejotāja gēni manī mīt, kas neļauj palikt ilgstoši vienā vietā! Tikai es viņus apspiežu — bet laikam tā darīt nedrīkst, jo apspiesta iekšējā būtība izraisa nomāktību! Man patīk ik pa brīdim mainīt visu, un, kad es to atzīšu un pieņemšu, tad arī kļūšu pa īstam laimīgs!

Kārtējo reizi man diena sākas ar jautājumiem... "Where do I start? Where do I begin?"... Ir plkst. 13.10 dienā, un es tikko esmu paēdis brokastis... Epic Fail again.

Šausmīgi patika tas mans emociju uzplaiksnījums no rīta, tagad gan nesaprotu, no kurienes tas radās, taču bija patīkami dažas minūtes kaut ko just, nedomājot ne par tā iemesliem, ne mērķiem, vienkārši just :-)

Vakar man mašīnu nevajadzēja; bet šodien atkal ir tā, vajag — totāli rodas plāniņi kādu skapīti kaut kur aizvest! =) Nu, nekas īpaši sarežģīts jau nau, tik vien kā jāsadabū vienas dienas braukšanas atļauja no CSDD, jāsagrabina naudiņa un jādodas pēc autiņa, man patika šī atskaņa, ļoti skaņa. Nu, nez vai šodien sanāks paveikt, bet varbūt? Tā vienas dienas atļauja mani mulsina (nekad neesmu tādu ņēmis), par pārējo tā kā skaidrs.

Tagad sliešos kājās, ieiešu dušā, un došos. Jāpaturpina šis absurdais eksperiments — es ticu, ka drīz pienāks dienas, kuras es dzīvošu saskaņā ar sevi! Varbūt tas pat būs rīt!

Un, kā vienmēr — smaidu un saku: Why so serious :-)

Nu, pārlasu es to savu iepriekšējo ierakstu par melanhōliju, un saprotu — bet tā nau! Tas ir tikai kaut kāds viens no aspektiem!

Ir man dzīvē arī brīži, kad es vienkārši kaut ko daru; un daru ar prieku un pat lepnumu par sevi. Daru tāpēc, ka sanāk un tāpēc, ka patīk un labi jūtos, nevis tāpēc, lai no kaut kā izbēgtu vai kaut kā tā. Un smejos arī pa īstam, jo ir taču dažreiz arī smieklīgi :-)

Man šķiet, ka tās ir vienkārši manas persōnības dažādās šķautnes. Tās dažreiz pat nepārklājas, pat nesaskaras.

Un, lai arī dažreiz es par savām veiktajām darbībām uzdodu to pašu jautājumu, ko smejmoon — “kapēc saprātīgi cilvēki atsakās racionāli domāt?” — tomēr citreiz atkal ir tā, ka es atskatos uz savu rīcību un saprotu, ka tā ir bijusi pārdomāta, mērķtiecīga un loģiska!

Man ļoti patīk arī visāds konstruktīvisms un pozitīvisms, tas taču ir tik forši :-)

Saliku dīvānu — bet tas vienalga ir kaut kāds savādāks tagad, nekā bija pirms izjaukšanas! Nu WTF!? Nočakarējos jau vairāk kā stundu ar to!!!

Istaba izskatās... nu... šausmīgi. Skapis ne savā vietā, galds nesalikts, draza pa grīdu, tad vēl tas kartona kastu valnis. Dao te nau :-( Tomēr jāķeras būs klāt krāmiem un... jātiek no tiem vaļā. It kā draza, it kā tā... bet painful shit. Nu bet no otras puses — vai tie krāmi man traucē sasniegt mērķus? Ai, nu tas ir kompleksi mazliet.

Skriet arī negribas, vēls jau, bet pēc skriešanas miegs tāpat vairākas stundas nenāks. Toties tagad miegs gan nāk.

Skaidrs, ka par Nabaklabu šovakar vairs nau ne runas...

Vārdu sakot, Dr. Tereško tēja ar medu un plkst. 23.00 likšos gulēt. Ka nau vēlmes ietusēt, tad nau ko.

Toties ir cerība, ka rītdiena sāksies agri un būs darbīga, jauka :-)

Nu ko, šī varētu būt pirmā no 40 neēšanas dienām? Nay, šodien ne. Eju uz McDonalds. Sen Fabrikā arī nau būts. Enīvej.

Upd. BTW no rīta jau vārīju un ēdu auzu pārslu putru (atvemt to jau ir par vēlu, tā pa lielam droši vien jau ir pārstrādājusies un uzsūkusies), tā ka totally šodien nevar būt neēšanas diena ;-)

Patiesībā vakardiena tikai apstiprināja to, ko es jau zinu.

Man nau lemts būt stilīgam, noteiktam, stipram, bagātam.

Tāpēc kopš šīs dienas es vairs pat nemēģināšu — šīm muļķībām netērēšu vairs ne pilienu savas enerģijas =)

Es esmu haotisks, vājš, nestabils, nestilīgs, nabadzīgs :-)

Man ir random drēbes, mans auto ir aprūsējis un apskrāpēts (un vienmēr tāds būs), es dzīvoju jauki dīvainā vietā, es vadu auto haotiski un nesaprotu, pa kuru joslu jābrauc un kur jāparkojas.

Es veikalā nekad nevaru ātri izdomāt, ko man vajag.

Es nekad nezinu, kurp doties un ko darīt, un, kad tomēr kaut kur dodos, tad atkal haotiski un nesaprotami :-)

Un... man šķiet, ka es ar šādu sevi tīri labi varu un gribu sadzīvot :-)

Un mani nevajag mēģināt glābt (ne citiem, ne seu pašam) — tas ir tāpat, kā likt ūdenim tecēt pret kalnu; to var izdarīt, bet tas prasa nejēgā daudz enerģijas :-) Ūdenim tāda lieliska daba — tecēt uz leju, un ūdens to dara vienk. lieliski!

— — —

Un es totāli vēlos kādu reizi bez spriedzes paskriet + papeldēt(OMG, šis ir grūts punkts :-) kopā ar kaukau, iebaudīt SC kopā ar komeeta_naak, aizņemties grāmatu par Ravelu no deloveja_kundze (un iekapāt!!!), pasēdēt virtuvē kopā ar psihz_roniz, un es pat nezinu, ko padarīt kopā ar src — jo jūs esat tik jauki cilvēki :-)

Un ir tak vēl tik daudz ārpus-cibiņi, ar kuriem man ir tas gods būt pazīstamam un ar kuriem kaut kas ir darīts kopā un tiks darīts :-)

visādi plāni, visāda huiņa

pirms auzu pārslu putras ap 100 grami šņabja

tīrs PROFIT!!!
+ putra garšoja lieliski :-)
+ zaļā tēja ar medu tagad garšo lieliski
+ nekur nav jāsteidzas (nekur nav jābrauc ar mašīnu) vismaz 4 stundas :-)
+ ir laiks ar izjūtu palasīt "Ir" — raksts par koksni šķiet daudz aizraujošāks tagad :-)

— — —

Sāku apsvērt domu, kādai īsti būtu jābūt sievietei, ar kuru es vēlētos šobrīd dzīvot.

Skaidrs ir viens, neviena no Iepazīšanās - Sieviete meklē vīrieti - Nopietnām attiecībām - Rīga :: ZIP.LV (btw, ja interesē atbilde uz jautājumu "ko sievietes grib no vīriešiem", tad tur tā atbilde arī ir...) nederēs. Kaut gan — ko es varu zināt, pirms neesmu uzrakstījis/ticies ar visām :-)

— — —

Jo nu galu galā — Why So Serious? :-)

Tāds jauki atslābināts un totāli smieklīgs :-)

Pamodos un piecēlos plkst. 11.30. Tad vienkārši nedarīju neko, beigās izdomāju, ka šodien visu darīšu ačgārni:
— vispirms paēdīšu (ķirši, burkāni, citronu sula, putra, baltā tēja ar medu)
— veikšu tīrīšanas darbus (logi, grīda) — tāpat man miera nebūs, kamēr kaut cik nesakopšos (kaut arī šī dzīvokļa atmosfēra ļoti nomierina šajā sakarā :-)
— iešu dušā (varbūt)
— vingrošu
— atkal duša
— iešu vēlajās pusdienās (bet varbūt uz veikalu pēc gaļas un dārzeņiem un gatavošu pats :-)

Un tad jau būs kādi 5 vakarā UN viss, ko gribēju padarīt, būs padarīts :-)

Tādi praktiskie darbiņi ir kā laika mašīna, vēl čoināk par šnabja dzeršanu :-)

Manas istabas remontam pieķēries īstais meistars — pa vienu pēcpusdienu padarīja vairāk, nekā iepriekšējie pa 2 nedēļām. Teicās, ka rīt pabeigs (ja būs sagādāta krāsa) — un šim es ticu. Spriežot pēc tā, ko viņš JAU padarīja. To es saprotu: ja strādā, tad strādā. Super!

Pagaidām jau es savu istabas remontu un ar to saistītās neērtības (mantas kastēs; neatvestās mēbeles; nepiekārtos aizkarus) izmantoju, lai attaisnotu slinkošanu dažās citās sfērās. Ha, un re, dzīve šo atrisinās; un tad... un tad es risināšu to, kas patiešām jārisina :-)

— — —

Stulbi, ka te nevar rakstīt pilnus citu cilvēku vārdus. Bet tiku iepazīstināts ar I. Un uzzināju no L. — G. numuru, iespējams, tajā labošu automašīnu — tāpat vien, apnicis jau tas serviss, kur visu laiku tika labota mašīna.

— — —

Piezvanīju māsai un pēc tam mammai. Pastāstīju par savu dvēseles stāvokli un to, kāpēc rīt no rīta iespējams nekāpšu automašīnā un nebraukšu tos nepilnos 300 km uz laukiem svinēt Jāņus un tā. Man pat šķiet, ka tiku saprasts.

Mamma pastāstīja par megakatastrofu Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā, esot ielūzusi grīda un grāmatas sakritušas pagrabā, OMG. Es to pat nezināju — tātad mana izolēšanās no ziņām patiešām strādā :-)

— — —

Izmazgāju traukus — lai mazliet iepriecinātu psihz_roniz... kaut patiesībā, lai tikai novilcinātu laiku un nevajadzētu darīt neko citu un nevajadzētu domāt. Paralēli trauku mazgāšanai runāju ar J.

— — —

Ap pusnakti aizgāju pēc mašīnas, pārdzinu tuvāk dzīves vietai (pāris reizes nevajadzīgi spiedu gāzes pedāli, bērnišķīgi; pēc tam norimu). Pāris nedēļas nebiju braucis, un bija sākumā tā savādi.

Vispār ar automašīnām man gribētos tā: man jautā, kāda man ir mašīna, es atbildu: "zaļa"; neko nezinot ne par markām ne dzinējiem ne apjomiem ne ko. Tas būtu super :-)

— — —

Vēl joprojām nenāca miegs — tad apsēdos virtuvē un lasīju Ilustrēto Zinātni Vēsturi. Negaidīti atnāca T. un ... un tika dzerts vīns... un runātas sarunas. Tā negaidīti. Nebiju gaidījis. Jocīgi.

— — —

Izbrīns: par jūtām, emocijām, skandāliem. Izrādās, ir dzīvi cilvēki, ar jūtām un emocijām — nu, man nav lielas pieredzes ar stiprām jūtām un emociju iespaidā veiktiem darbiem... Cita planēta.

Ideja par istabas krāsošanu:
— 2 zaļas sienas
— 1 sarkana siena
— tonis — kaut kas no arbūza; kaut kas no sarkanā spilvena gaišās daļas :-)
— un RAKSTS: no stūra līdz sienas vidum (gan sarkanajai, gan zaļajai sienai), tā ka stūrī ir blīvs raksts, bet līdz sienas vidum pamazām saplūst, tā kā taustekļi, kas kļūst tievāki un tievāki, tā kā koka zari
— raksta tehnika, ko iesaka T., bet mani biksta pagaidām skepsīte par praktisko realizāciju: paņemt 2 krāsas, un tikai nedaudz sajaukt, un tad krāsot ar platu otu, un tad būs tāda smuka pārplūšana. PVA līme vēl jāpiejauc un whatnot :-) Hmmm..... Jāpadomā, es gribēju teikt: jāpaeksperimentē!!!
— par rakstu: Acteku stilā (man patīk); un: Lietišķās mākslas muzejā ir Peru gobelēnu izstāde; aiziet ar fotoaparātu un pakopēt idejas

PAŠPIETIEKAMĪBA — kuras man trūkst, vēl joprojām smagi trūkst; respektīvi: spēja arī ražot kādas svaigas idejas, domas, darbības; spēja ne tikai ņemt; bet arī dot.

DZĪVES APNIKUMS... nu... varbūt no malas to var labāk redzēt. Bet... nē... nepiekrītu. Tas ir kas cits :-)

Ir jau super runāties pie vīna pudeles, bet arvien vairāk grauž tāds tārpiņš (nu, ne tikai par šo konkrēto reizi): bet būtu vēl superīgāk dzert vīnu UN arī kaut ko DARĪT, kaut vai krāsot tās sienas (ok, nav iespējams, jo naktīs krāsu veikali nestrādā)... Vai gleznot, vai fotografēt, vai dejot, vai dzejot, vai... nu es pat nezinu — skat. Pašpietiekamība.

— — —

Dažāda pieeja sienu krāsošanai: vai ar aliņu un iedvesmu vai ar [konkrēti uzskaitīti instrumenti un materiāli]... Eksaktais un tas otrs piegājiens.

— — —

Ideja: brīvība ir slikta [...]. Rāmīši atbrīvo. Tik tāds joks: tos rāmīšus gribas izvēlēties pašam, ir slikti, ja cits uzliek.

Mana senā, senā vēlme: iegādāties tak beidzot grāmatu par pārtikas produktu kalorijām, vitamīniem, etc. un sākt ēst izrēķinātu uzturu. Un, kad mani drīz izmetīs no darba, man būs jātaupa nauda un es mājās gatavošu sev sabalansētus ēdienus ar vajadzīgo barības vietu skaitu.

— — —

Par problēmām: ir OK izdomāt papildus problēmas JA pats tās arī atrisini :-) Nevis tikai iegrimsti sevī ar to pašizdomāto problēmu risināšanu, aizmirstot to, kas citiem cilvēkiem svarīgs. Saprātīga doma.

— — —

Es pat nezinu... vai tā saruna beigu beigās ir pozitīva vai vienkārši laiks, ko nozagu... Jā, bija jau patīkami — man; bet... bet vai atkal nebija tas dēles efekts no manas puses...

— — —

Plkst. 4.21: dodos gulēt. Ir domiņa, tāda pat kā vēlmīte, tomēr rīt braukt uz laukiem — bet... ak, nu, jāpaguļ. Lai izkristalizējas. Jo vēl ir arī vēlme vienkārši nekur nebraukt, vienkārši būt mierīgam un laimīgam... Savā nodabā.

— — —

Tikko pasmaidīju, pats no sevis :-)

Ir tik jocīgi domāt visādus racionālus un lōģiskus plānus, runāt ar cilvēkiem, uzvesties normāli — kad patiesībā esmu kaut kāds nervu un emociju kamols šobrīd, nespējīgs uz sakarīgu rīcību, nevarēdams savus plānus reālizēt, nespējīgs koncentrēties, nespējīgs pat lasīt (es lasu, bet tā īsti neatceros, par ko lasīju).

— š— —

Ceru Zinu, ka atpūta laukos (es nebraukšu uz radu saietiem š— atkal teikt pieklājības frāzes un priecāties par viņu priekiem un just līdzi par viņu ne-tik-priekiem — es vienkārši staigāšu pa mežu) nomierinās prātu. Un viss ies savu gaitu.

— š— —

Te, ar šo darba vietu, arī tūlīt, pēc dažām minūtēm viss būs skaidrs, beidzot kāds sāka uzdot viennozīmīgus jautājumus, jūtos patiešām atvieglots par to :-)

— š— —

to wise up

общ.: информировать; ставить в известность; надоумить; сообразить; понять; узнать; поумнеть (напр, the most astute winners wised up and actually invested in their oil and metal holdings, boosting productivity and, in a few cases, improving the rights of shareholders Olga Okuneva)

разг.: не глупи! (Enrica); брось! (Enrica)

сл.: поставить в известность; предупредить о последствиях

multitran.ru — wise up

Sunday Every morning I'm waking up
Can't even focus on a coffee cup my simple job
Don't even know who's bed life I'm in
Where do I start
Where do I begin

— — —

Jocīgi. Šorīt redzēju jaunu sievieti, kura izskatījās ļoti līdzīga (matu krāsa, frizūra, seja) sievietei no Stīga Lārsona grāmatas “Meitene, kas spēlējās ar uguni” vāka UN viņai rokās bija minētā grāmata. Šī aina mazliet “norāva jumtu” — uzreiz prātā iešķindējās, ieklikšķējās: “woot, rekursija IRL” :-)