Piektdienas rīta nebija; mašīna skapīšiem;
Kārtējo reizi man diena sākas ar jautājumiem... "Where do I start? Where do I begin?"... Ir plkst. 13.10 dienā, un es tikko esmu paēdis brokastis... Epic Fail again.
Šausmīgi patika tas mans emociju uzplaiksnījums no rīta, tagad gan nesaprotu, no kurienes tas radās, taču bija patīkami dažas minūtes kaut ko just, nedomājot ne par tā iemesliem, ne mērķiem, vienkārši just :-)
Vakar man mašīnu nevajadzēja; bet šodien atkal ir tā, vajag — totāli rodas plāniņi kādu skapīti kaut kur aizvest! =) Nu, nekas īpaši sarežģīts jau nau, tik vien kā jāsadabū vienas dienas braukšanas atļauja no CSDD, jāsagrabina naudiņa un jādodas pēc autiņa, man patika šī atskaņa, ļoti skaņa. Nu, nez vai šodien sanāks paveikt, bet varbūt? Tā vienas dienas atļauja mani mulsina (nekad neesmu tādu ņēmis), par pārējo tā kā skaidrs.
Tagad sliešos kājās, ieiešu dušā, un došos. Jāpaturpina šis absurdais eksperiments — es ticu, ka drīz pienāks dienas, kuras es dzīvošu saskaņā ar sevi! Varbūt tas pat būs rīt!
Un, kā vienmēr — smaidu un saku: Why so serious :-)