tas būs īss un konkrēts, taču vēlos to minimāli daiļu, jo man taču ir visa šī nakts pēc kuras NEtaisos ierasties darbā

nezinu, esmu ļoti oldskūlīgs, bet šī dziesmiņa piestāv procesam vislabāk: THE DOORS LYRICS - The End, bet tad es tā padomāju, un īstenībā atbilstīgāka ir šī: The Rolling Stones - (I Can't Get No) Satisfaction (Official Lyric Video)

P.S. Starp citu, no pirmdienas/otrdienas esmu bezdarbnieks. Ja tev ir kāds darbiņš padomā, es būšu priecīgs to darīt, ja māku. Man ir elektriskais urbis, instrumentu kaste un liels auto. Esmu ņiprs. Tā ka.... Cibā jau neko neatrast, bet ja nu tomēr. Vēl viena piezīme: iespējams, es izskatīšos kaitinoši laimīgs =)

Dīvaina Jaunā gada sagaidīšana kolhozā. Bija jauki brīži, bet būtībā kāds bija piedzīvojis negatīvas emocijas agrāk pa dienu, kāds sastrīdējās, kāds piedzērās, kādam bija garlaicīgi. Arī labiem cilvēkiem tā gadās.

Kaut gan, tā kā nebiju plānojis vispār nekādu sagaidīšanu un gandrīz pasākumu vispār nogulēju, tad...

Bet nu... dzīves uztveres mozaīkā daži gabaliņi klāt.

многим людям периодически требуется небольшой эмоциональный допинг

Tagad man ir vēl 10 Lāčplēša dzintara bundžas. Uzņemu tās ribu kompānijā pa vienai. Vēl dažas, un varēšu konspektīvi rakstīt'i par šodienu — kaut kā baigi emocionāli kā pa viļņiem!

Un tagad atkal kļūst labāk :)

Kārtējo reizi man diena sākas ar jautājumiem... "Where do I start? Where do I begin?"... Ir plkst. 13.10 dienā, un es tikko esmu paēdis brokastis... Epic Fail again.

Šausmīgi patika tas mans emociju uzplaiksnījums no rīta, tagad gan nesaprotu, no kurienes tas radās, taču bija patīkami dažas minūtes kaut ko just, nedomājot ne par tā iemesliem, ne mērķiem, vienkārši just :-)

Vakar man mašīnu nevajadzēja; bet šodien atkal ir tā, vajag — totāli rodas plāniņi kādu skapīti kaut kur aizvest! =) Nu, nekas īpaši sarežģīts jau nau, tik vien kā jāsadabū vienas dienas braukšanas atļauja no CSDD, jāsagrabina naudiņa un jādodas pēc autiņa, man patika šī atskaņa, ļoti skaņa. Nu, nez vai šodien sanāks paveikt, bet varbūt? Tā vienas dienas atļauja mani mulsina (nekad neesmu tādu ņēmis), par pārējo tā kā skaidrs.

Tagad sliešos kājās, ieiešu dušā, un došos. Jāpaturpina šis absurdais eksperiments — es ticu, ka drīz pienāks dienas, kuras es dzīvošu saskaņā ar sevi! Varbūt tas pat būs rīt!

Un, kā vienmēr — smaidu un saku: Why so serious :-)

11.14 Ierados darba vietā.

NEKO BĻA DARBĀ NEPADARĪJU :(

Uzliku smaržkociņu... aizvēru aizkaru.
21.10 Sāku vingrot. push-up, squat, biceps 4kg, sit-up.
21.17 — 21.25 1. reize: 30 40 30 30
21.30 — 21.39 2. reize: 30 40 30 30
Sāku nevaldāmi raudāt
Es klausos to mūziku, ko pirms 15 gadiem
Tad, kad es varēju kaut ko mainīt savā dzīvē

UPD
Pabimbāju (... patiesībā pat... kaucu... kodu segai... es neatceros, kad man tā būtu bijis).
Turpināju vingrot.
22.02 — 22.11 3. reize: 35 40 30 30 (drusku noberzts mugurkauls, sāp, kad taisa sit-up)
22.21 — 22.31 4. reize: 35 50 30 30
22.38 — 22.50 5. reize: 35 50 35 35

Uztaisīju nomierinošo tēju (nopirku aptiekā, sastāvā ir balderiānis un pārējās mierinošās zālītes). Apēdu vārītu olu.

Un padomāju — es taču nekad, nekad mūžā nebiju spējis atspiesties 35 reizes. Vispār. Protams, rūdīti vingrotāji tagad smejas. Un es arī smejos — jo man ir labi :)

Un vēl — pēc 5. piegājiena gulēdams uz paklājiņa, nosvīdis, sakarsis — sapratu, ka šā mirkļa dēļ bija vērts nodzīvot šo dienu.