Mani mērķi dzīvē jeb es gribētu — nebeidzamu melanhōliju
Es gribētu iegrimt melanhōlijā, uz ilgu laiku, tā, lai pazūd skaits dienām — klausīties melanhōlisku mūziku — dzert melanhōlisku šņabi (stc., šis punkts nau obligāts) — neko nelasīt, neko nedomāt — varbūt satikt melanhōliskus cilvēkus, bet labāk tomēr laikam nē — melanhōliski kaut kur klaiņot...

Bet kā lai nodrošina šādam dzīves veidam naudu (lai būtu, ko ēst un jumts virs galvas un 4 sienas visapkārt un silti un kārtība)?

Lūk, tas mani nomāc.

Nu, ir jau skaidrs, kā darīja visi lielie un gudrie cilvēki (un dara joprojām): kādu laiku čakli strādā, un pēc tam atpūtās vai melanholizējās.

Bet man šobrīd tā tieksme pēc skumjām un melnās žults ir tik liela, ka sagandē visu strādāt prieku; man vajag melanhōliju tagad un tūlīt, bet vienlaicīgi man arī ir jāstrādā, un tā nu man tiek saindēti abi: gan darbs, gan melanhōlija.

Tāpēc jau arī raustos, kā puņķis uz drāts и болтаюсь как гавно в проруби.

Tas viss ir tik smieklīgi (-:

— — —

Nu, un ko tagad darīt? Jāskatās patiesībai acīs: jāaizmirst par melanhōliju un jāstrādā. Pa 2 mēnešiem varētu tā kā nokopties, tad varētu ļauties. Hm, vai tad kaut kas nau vēl skaidrs?

— — —

Ak, cik tur virs 3 domuzīmēm viss loģiski un pareizi un ar skatienu nākotnē un tā... bet man nesanāk!!! Lūk, tā ir situācija, no kuras neronu izeju ^_^

Un jau gadus 15 nav izejas... visu laiku bekgraundā nepiepildītās vēlmes ar nelieliem pozitīvisma uzplaiksnījumiem frontsaidā šad tad...

— — —

Ai, похуй. Turpināšu tādā pašā garā. Whatever. Domājams, ka tādu kā es ir papilnam. Labi, ka vēl ir arī kāds, kurš strādā ar’.