Skaitu izdevumus par marta mēnesi. Tas raisa manī dziļu melanholiju. It īpaši treknā sadaļa "Alkohols". Bez maz vai jāaizskrien uz Rimčegu pēc kādiem pāris aliņiem nervu nomierināšanai... Oh wait.

Galvenais — nedomāt. Nedomāt.

UPD. Aiziešu gan pēc tiem aliem... Jo vajag.

vispār man šobrīd ir tāda maza milzīga bezdibenīga melanholijiņa

Tāds vieglums un gaišums un tukšums sirdī. Melanholiska vientulība.

Iedzēru divus bezalkoholiskos alus, vienu pa ceļam no darba vietas uz mājām, siltu; otru mājās, aukstu, no ledusskapja.

Došos pabraukāt ar velo.

Melanholija iestājās šovakar... Par to, ka laiks skrien caur pirkstiem kā smiltis, un reāli es neko nepadaru. Piemēram, šovakar. Bet padarīt vajadzētu patiesībā tik maz. Nu, kaut vai izmazgātās drēbes jāsaloka un plauktos jāsaliek. Lai būtu laime.

Labās ziņas ir tās, ka skumjas visticamāk nāk no paknapās gulēšanas, taču šonakt kārtīgi izgulēšos. Un rīt būs atkal jauna, jauka diena :-)

DNA

the only way to tell who you are

Vakar (šorīt) gulēt aizgāju plkst. 5.30. Pamodos ap vieniem, piecēlos plkst. 14.00.

* * *

Istaba ir savandīta pat vairāk, nekā parasti. Kāpēc gan tas neizbrīna. Vēss. Mazliet sāp galva. Laukā līst.

* * *

Vakar pamanīju mazliet interesantu lietu. Parasti man auto kaitina daži sīkumi — sajūga pedālis tā kā nedaudz klikšķ, stūre it kā nau perfekti taisna. Bet vakar, kad man bija mērķis — aizbraukt uz boulingu — es šos it kā tik ļoti kaitinošos sīkumus pat nepamanīju. Nu labi, es vakar vispār auto vadīju pavirši, laikam manam sargeņģelim vēl nav apnicis par mani rūpēties. Bet secinājums vienkāršs — kad ir mērķis, tad sīkumi nekaitina.

* * *

Man ir dots tik daudz — ķermenis, kas kustas un jūt; smadzenes, kuras domā; pasaule, pilna iespēju. Bet es no tā tik maz izmantoju. Sēžu savā istabā un daru neko! Grrr!

Risinājums arī ir elementārs: nu tad nesēdi savā istabā un kaut ko dari!

* * *

Klausos draugiem.lv grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" dziesmu kopojumu "Cilvēks ar trepēm".

* * *

Jūtas... Man patīk, kā raksta journal.lv autori: Только 2 отдельно счастливых людей могут создать счастливую семью. Никто никого не может сделать счастливым.

Tā arī ir... var iedot pozitīvu impulsu, parādīt iespējas! Bet aiz ausīm aizvilkt uz laimīgo zemi nevar.

* * *

Optimisms!

* * *

Ko darīšu šodien? Tagad vāru auzu pārslu putru; pēc tam ķeršos pie kolhoza uzkopšanas darbiem — es taču šonedēļ esmu dežurants! Tad... vai nu kaut ko sakārtošu savā istabā (utopija)... vai arī... es pat nezinu. Apgulšos gultā un neko nedarīšu. How exciting. Cik aizraujoši.

* * *

Mani baida tas, ka man neko nevajag un es neko negribu. Un vienlaicīgi ir tā, kad sāku kaut ko darīt, tad man patīk! Tad man vajag un tad es gribu! Kaut kāds sviests, es zinu.

* * *

Un gribētos arī dot, ne tikai ņemt...

* * *

Izlasīju visu to, kas augšā, sagribējās izdzēst nah. Viss tāds ņuņājoši izplūduši nekonkrēts. Moš ka pietiek nekonkrētības, moš ka pietiek peldēšanas pa straumi? Moš ka. Maz pozitīvisma. Maz enerģijas un ideju! Tāds, sevī noslēdzies un apātisks, es pat pats seu neesmu vajadzīgs. Es seu esmu vajadzīgs optimistisks, smaidošs, darbīgs un zinātkārs!

Es gribētu iegrimt melanhōlijā, uz ilgu laiku, tā, lai pazūd skaits dienām — klausīties melanhōlisku mūziku — dzert melanhōlisku šņabi (stc., šis punkts nau obligāts) — neko nelasīt, neko nedomāt — varbūt satikt melanhōliskus cilvēkus, bet labāk tomēr laikam nē — melanhōliski kaut kur klaiņot...

Bet kā lai nodrošina šādam dzīves veidam naudu (lai būtu, ko ēst un jumts virs galvas un 4 sienas visapkārt un silti un kārtība)?

Lūk, tas mani nomāc.

Nu, ir jau skaidrs, kā darīja visi lielie un gudrie cilvēki (un dara joprojām): kādu laiku čakli strādā, un pēc tam atpūtās vai melanholizējās.

Bet man šobrīd tā tieksme pēc skumjām un melnās žults ir tik liela, ka sagandē visu strādāt prieku; man vajag melanhōliju tagad un tūlīt, bet vienlaicīgi man arī ir jāstrādā, un tā nu man tiek saindēti abi: gan darbs, gan melanhōlija.

Tāpēc jau arī raustos, kā puņķis uz drāts и болтаюсь как гавно в проруби.

Tas viss ir tik smieklīgi (-:

— — —

Nu, un ko tagad darīt? Jāskatās patiesībai acīs: jāaizmirst par melanhōliju un jāstrādā. Pa 2 mēnešiem varētu tā kā nokopties, tad varētu ļauties. Hm, vai tad kaut kas nau vēl skaidrs?

— — —

Ak, cik tur virs 3 domuzīmēm viss loģiski un pareizi un ar skatienu nākotnē un tā... bet man nesanāk!!! Lūk, tā ir situācija, no kuras neronu izeju ^_^

Un jau gadus 15 nav izejas... visu laiku bekgraundā nepiepildītās vēlmes ar nelieliem pozitīvisma uzplaiksnījumiem frontsaidā šad tad...

— — —

Ai, похуй. Turpināšu tādā pašā garā. Whatever. Domājams, ka tādu kā es ir papilnam. Labi, ka vēl ir arī kāds, kurš strādā ar’.

0. Došos uz ‘savu’ Brīvības ielas dzīvokļa istabiņu.
1. Pavingrošu, un varbūt vēlāk, bet varbūt paralēli vingrošanai...
2. ... klausīšos Latvijas Gāzes — ‘solar system’ (ir pieejama klausīšanai draugos).

Mūzika, kas izraisa tādu saldu, sapņainu melanhōliju. Ahh :-)

Viena no izjūtām, kuru dēļ ir vērts dzīvot :-)

Man te nau nebija internets.

Gribēju jau slēgties pie tīmekļa drazām kā parasti caur Bluetooth izmantojot mobilo telefonu, bet tad apskatījos WiFi pieejamos tīklus. Ieraudzīju Lattelecom. Atvēru vaļā, un tur viss vienkārši: jānosūta īsziņa uz 1188 ar tekstu WIFI3 un man par Ls 5,00 tagad ir internets :-)

Nekādu provaideru, pieslēgumu, cita fufļa — 1, 2, 3 un pieslēdzos!

Njā, cik viss ir vienkārši!!! Arvien vairāk pārliecinos, ka dzīve un cilvēki patiesībā ir ļoti vienkārši; tikai mazāk jādomā un vairāk jādara ^_^

P.S. Vēru vaļā logu un ar roku izsitu loga rūti. Nesagriezos. Manī mostas kaut kāda brutālitāte, es no sevis baidos ^_^ Par iestiklošanu domāšu rīt — šodien, tagad man ir tik labi, ka tāds fuflis kā izpists logs manu mieru nespēj izgrūstīt (-:

P.P.S. Klausos tagad pa Radio Naba ambienta raidījumu; visu dienu esmu iedzēris (sāku jau no rīta); man ir totāli labi — ja kāds man jautātu, vai mans dzīves mērķis ir dzert un klausīties ambientu? — es atbildētu "jā"!

P.P.P.S. Man tik ļoti patīk mana istaba! Esmu totāli winnējis :-)

Tātad, par vakardienas pāvākšanos, īsi, konspektīvi. Jo jūtu, ja neuzrakstīšu tagad kaut ko, tad vispār nekad. Un mani kaitina nepadarītie darbi.

— Pārvācos uz Brīvības ielu. Man ļoti palīdzēja G. — gan fiziski, gan arī morāli. Vakar biju nervozs, patīkami, ka varēju paskatīties uz mierīgu cilvēku. Tomēr jūtos neērti, ka tā izmantoju G. Ja lasi šo, tad zini: drīksti izmantot arī mani :-)

— Parkojoties saskrāpēju automašīnai kreiso aizmugurējo spārnu (60cm švīka) un priekšā labajā pusē bamperi (plaukstas lieluma pavasaris nospiedums) :-( Vēl sāpīgāk tas ir tāpēc, ka 1) man tā nekad nebija gadījies 2) nu tajā konkrētajā vietā saskrāpēt mašīnu varēja tikai pilnīgs idiōts )-:

— Paēdām vakariņas kopā ar G. un mazliet parunājām — nu, es atkal runāju par daudz un pārāk ilgi naktī... Saruna bija interesanta, man patika. Ceru, ka parunāsim vēl ne reizi vien — tikai mazākas spriedzes apstākļos — bet varbūt es biju vienīgais, kurš saspringa (-:

— Nakšņoju Brīvības ielā. Gulēju labi. G. man pieteica iegaumēt, kas sapnī rādīsies, jo tā būs dzīvot jaunajā vietā. Sapnī redzēju, ka guļu gultā un tad pēkšņi pamazām mani kā dzeltena želeja pārsedz skaņa (patīkama sajūta). Nu... tā arī dzīvošu, pa želeju.

Tik labi, ka somā atradās nomierinošā līdzekļa “Persen” plāksnīte — tas nedaudz palīdz (-:

* Nu labi, tāpat jau abi aizmugurējie spārni un abi bamperi bija kaut kad jāpārkrāso, jo spārni ierūsējuši un bamperi apskrambāti, tā ka patiesībā nekāda dižā skāde nau. Bet vienalga sāp sirsniņa par to... Galvenokārt tāpēc, ka tas autō ir tikai 1/2 mans un patiesā īpašniece patiešām nepriecāsies par tām švīkām, man tā kremt, ka apbēdināšu viņu. Eh! Nu, es jau zinu, kā mēģināšu atlīdzināt ar labu — jo runa jau nau tikai par naudu. Nu gan jau kaut kā ^_^

** Ir jau viegli būt optimistam, kad viss ir labi. Tagad man ir iespēja pavingrināties būt optimistam arī tad, kad viss nau rozēm kaisīts :-) Izskatās, ka šobrīd sāk sanākt (-: