Nightwalking Your Memory - Vector Lovers - YouTube

Šodien patīk šis... tāds kā “pārpasaulīgums”. Tikai skaņas patiesībā... bet kaut kā “rezonē” ar prāta stāvokli tagadnējo manējo jo.

Aiz loga snieg sniegs, sniegains, balts un liegs.

Asimetrijas princips: laimi nevar atrast tur, kur tā tika pazaudēta. Laime ir atrodama citur. Ārpus kastes. Ja kastē laimes vairs nav, tad arī nebūs; tā var tikai dziļāk grimt, meklējot tur, kur vairs nav un nebūs.

Tas pats vecais “beigā zirga” princips, indiāņu sakāmvārds: “Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost.” utt. utjpr.

Jā, man atkal ir uzkritis depris. Šodien jau ir labāk, ar milzīgām pūlēm piespiedu sevi noskriet kādus kilometrus, drusku atlaida. Vienmēr jau atlaiž ^_^

P.S. Šodienas skaņa: Heavenchord - Time in Space [Full EP] - YouTube

Atgriežoties pie ieraksta “šī mulsinošā dzīve.” To pukstot, aizmirsu, ka konteksts jau ir manā galvā, nevis visās galvās, respektīvi, pilni pilnīgi kontekstuāls (kaut cik) minētais ieraksts būtu izskatījies kaut kā šādi:

Ārkārtīgi gribas piedzerties. Bet paģiras negribu negribu vēl ārkārtīgi stiprāk. Nu, tadnedzeršu.

Vispār kaut kā baigigarlaicīgiman.

Slowly, she lifts her head, from the pillow of winter boredom
Rigidly, she rises from her icy grave
With light in her eyes
And fight in her fists
She commences the winter war
And as the ice walks away
The spring queen will take over

▶ Init | Ultimae

Tik skaisti. Šī t.s. reālā pasaule ir jauka, taču man labāk tīk melanholiski skumīgā sapņu pasaule, kurā es gribētu dzīvot visu laiku.

P.S. Vārdiņi via Ashoka [psychedelic chillout society] » Carbon Based Lifeforms – Interloper.
P.P.S. Absurdi ir klausīties pavasara dziesmu rudenī, taču — gadalaiks ir sirdī, nevis gaisa temperatūrā un kalendārā.
P.P.P.S. Ziema nāk :-/

milzīgs besis un visaptveroša melanholija :-\

Piecēlos, mazliet pavingroju ar hantelēm, pastaipījos, nomazgājos aukstā dušā, paēdu, saņēmu kaifu no rīta pirmās cigaretes. Klausījos ērģeļmūziku, sāka skanēt Ich ruf zu Dir, Herr Jesu Christ (BWV 639), apraudājos mazliet — pa nedēļu uzkrātās emocijas iznāca laukā.

Tagad tāda gaiša melanholija, arī miesa patīkami nogurusi un atslābusi pēc šonedēļ noskrietajiem 45 kilometriem ^____^

Ārā skaista, saulaina diena. Gribas ieslēgt auto un aizbraukt uz Mangaļsalas vai Bolderājas molu pastaigāties un paelpot svaigu gaisu, vislabāk būtu kopā ar kādu jaunkundzi, lai var arī drusku papļāpāt un ieskatīties acīs (sieviešu acis ir tik skaistas!), bet kaut kā laicīgi neesmu veicis savu mājasdarbu, tāpēc īsti nav nevienas, kuru tā pēkšņi un neplānoti uzaicināt. Bez tam, kuru jaunu sievieti gan interesētu šādas melanholiski garlaicīgas izklaides... Jebkurā gadījumā, ap plkst. 14.30 braukšu.

Vēlāk noskatīšos kādu filmu, vai nu Limitless (2011), vai arī 27 Missing Kisses (2000).

Kaut kā tā :-)

Atkal viena no Tām Dienām.

Dokumentālās filmas youtubē, smēķēšana, melanholija.

Varbūt vakarā paskriešu. Vai aizbraukšu ar auto paskatīties, kā lidmašīnas paceļas un nolaižas.

UPD. Vai arī, visticamāk, neko nepasākšu.

... mela-mela-melancholia mon cher



bērnudārzs, protams, taču reālistiski domājot un analizējot visu, kas noticis: man vajaga 2 fīrerus:
1) sievieti privātajā dzīvē
2) bosu darba dzīvē
... kuri māk mani handlot un ... ieplūkt manu labo brīžu augļus... un meistarīgi handlot un izolēt, reducēt postījumus no manu slikto brīžu ārdīšanās

LOL, abi no šiem bosiem ir manā galvā, man nevienu nevajag. Vai arī nevajag man? Vai tiešām?

P.S. Šovakar Rīgas centru klāj burvīga, bieza migla :-)

Šobrīd Rīgas parki ir ārkārtīgi skaisti. Sauss, silts laiks. Dzeltenas lapas, gan zemē, gan kokos, gan gaisā — starp koku lapotni un zemi, kad uzpūš vējš. Ārkārtīgi skaisti.

Šodien nobraucu ar velo ap 30 km, lielākoties pa parkiem, pa parkiem vien, skatījos, smēķēju un izbaudīju pozitīvu melanholiju. Jutos viegli un dzidri.

Ja es iestrēgtu laikā, un man būtu jādzīvo viena diena atkal un atkal, šīs nedēļas ceturtdiena ar saulainu laiku un rudenīgiem Rīgas parkiem būtu tīri labs variants :-)

What's real and what's unreal? Seriously.

Nedzeru. Daudz smēķēju. Sēžu istabā pustumsā, deg svece un kūp vīraks.

No internetiem šodien esmu lasījis tikai freidlisti. Jāiztur. Tur ārā pasaule ir spilgta un spoža, skaista, bet man šobrīd nevajadzīga. Kad ir tumšs, ir kaut kā jaukāk.

"If the future isn't bright, at least it is colorful." vai kaut kā tā.

Vislabāk uzpīpēt ir uzreiz pēc 5 km noskriešanas, tad plaušas ir atvērušās un ļoti labi ievada nikotīnu asinīs un smadzenēs.

"Ja nepatīk, kur esi — ej, kur vajag."

savā mūzikas izlasē atlasu melanholiskākās dziesmas

esmu mežonīgi satraukts

nespēju noklausīties dziesmu līdz galam, man vajag, vēl, vēl vēl, citu

ķermenis dreb

fak

esmu uzkāries

esmu piesmēķējis savu kurmja alu, esmu piesmēķējis visu kolhoza gaiteni, man jāatļauj man pašam gulēt, parubīties, atslābt,

izņēmu no acīm kontaktlēcas, uzstūmu uz galvas brilles, viss tagad liekas tik maziņš precīzs un ... mazs


vēl vienu cīgu un — gulēt

lai ko arī rīts nesīs, aiz loga virtuvē aust rīts, es negribu rītu, es gribu kā filmā "Dark City" eternālu nakti

savā ziņā man šodienas melanholiskais stāvoklis ļoti patīk

tik sūdīgi, ka absolūti neproduktīvs tas ir

nu, toties vakar bija jautri :-)

vispār izdomāju, ka eksperimentālā kārtā līdz jūlija beigām alkoholus nedzeršu, pēc tam redzēs

gribas tās smalkās vibrācijas tomēr sajust, kad nedzer tad tās pēc nedēļas, divām parādās

Skaitu izdevumus par marta mēnesi. Tas raisa manī dziļu melanholiju. It īpaši treknā sadaļa "Alkohols". Bez maz vai jāaizskrien uz Rimčegu pēc kādiem pāris aliņiem nervu nomierināšanai... Oh wait.

Galvenais — nedomāt. Nedomāt.

UPD. Aiziešu gan pēc tiem aliem... Jo vajag.

vispār man šobrīd ir tāda maza milzīga bezdibenīga melanholijiņa

Tāds vieglums un gaišums un tukšums sirdī. Melanholiska vientulība.

Iedzēru divus bezalkoholiskos alus, vienu pa ceļam no darba vietas uz mājām, siltu; otru mājās, aukstu, no ledusskapja.

Došos pabraukāt ar velo.

Melanholija iestājās šovakar... Par to, ka laiks skrien caur pirkstiem kā smiltis, un reāli es neko nepadaru. Piemēram, šovakar. Bet padarīt vajadzētu patiesībā tik maz. Nu, kaut vai izmazgātās drēbes jāsaloka un plauktos jāsaliek. Lai būtu laime.

Labās ziņas ir tās, ka skumjas visticamāk nāk no paknapās gulēšanas, taču šonakt kārtīgi izgulēšos. Un rīt būs atkal jauna, jauka diena :-)

DNA

the only way to tell who you are

Vakar (šorīt) gulēt aizgāju plkst. 5.30. Pamodos ap vieniem, piecēlos plkst. 14.00.

* * *

Istaba ir savandīta pat vairāk, nekā parasti. Kāpēc gan tas neizbrīna. Vēss. Mazliet sāp galva. Laukā līst.

* * *

Vakar pamanīju mazliet interesantu lietu. Parasti man auto kaitina daži sīkumi — sajūga pedālis tā kā nedaudz klikšķ, stūre it kā nau perfekti taisna. Bet vakar, kad man bija mērķis — aizbraukt uz boulingu — es šos it kā tik ļoti kaitinošos sīkumus pat nepamanīju. Nu labi, es vakar vispār auto vadīju pavirši, laikam manam sargeņģelim vēl nav apnicis par mani rūpēties. Bet secinājums vienkāršs — kad ir mērķis, tad sīkumi nekaitina.

* * *

Man ir dots tik daudz — ķermenis, kas kustas un jūt; smadzenes, kuras domā; pasaule, pilna iespēju. Bet es no tā tik maz izmantoju. Sēžu savā istabā un daru neko! Grrr!

Risinājums arī ir elementārs: nu tad nesēdi savā istabā un kaut ko dari!

* * *

Klausos draugiem.lv grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" dziesmu kopojumu "Cilvēks ar trepēm".

* * *

Jūtas... Man patīk, kā raksta journal.lv autori: Только 2 отдельно счастливых людей могут создать счастливую семью. Никто никого не может сделать счастливым.

Tā arī ir... var iedot pozitīvu impulsu, parādīt iespējas! Bet aiz ausīm aizvilkt uz laimīgo zemi nevar.

* * *

Optimisms!

* * *

Ko darīšu šodien? Tagad vāru auzu pārslu putru; pēc tam ķeršos pie kolhoza uzkopšanas darbiem — es taču šonedēļ esmu dežurants! Tad... vai nu kaut ko sakārtošu savā istabā (utopija)... vai arī... es pat nezinu. Apgulšos gultā un neko nedarīšu. How exciting. Cik aizraujoši.

* * *

Mani baida tas, ka man neko nevajag un es neko negribu. Un vienlaicīgi ir tā, kad sāku kaut ko darīt, tad man patīk! Tad man vajag un tad es gribu! Kaut kāds sviests, es zinu.

* * *

Un gribētos arī dot, ne tikai ņemt...

* * *

Izlasīju visu to, kas augšā, sagribējās izdzēst nah. Viss tāds ņuņājoši izplūduši nekonkrēts. Moš ka pietiek nekonkrētības, moš ka pietiek peldēšanas pa straumi? Moš ka. Maz pozitīvisma. Maz enerģijas un ideju! Tāds, sevī noslēdzies un apātisks, es pat pats seu neesmu vajadzīgs. Es seu esmu vajadzīgs optimistisks, smaidošs, darbīgs un zinātkārs!

Es gribētu iegrimt melanhōlijā, uz ilgu laiku, tā, lai pazūd skaits dienām — klausīties melanhōlisku mūziku — dzert melanhōlisku šņabi (stc., šis punkts nau obligāts) — neko nelasīt, neko nedomāt — varbūt satikt melanhōliskus cilvēkus, bet labāk tomēr laikam nē — melanhōliski kaut kur klaiņot...

Bet kā lai nodrošina šādam dzīves veidam naudu (lai būtu, ko ēst un jumts virs galvas un 4 sienas visapkārt un silti un kārtība)?

Lūk, tas mani nomāc.

Nu, ir jau skaidrs, kā darīja visi lielie un gudrie cilvēki (un dara joprojām): kādu laiku čakli strādā, un pēc tam atpūtās vai melanholizējās.

Bet man šobrīd tā tieksme pēc skumjām un melnās žults ir tik liela, ka sagandē visu strādāt prieku; man vajag melanhōliju tagad un tūlīt, bet vienlaicīgi man arī ir jāstrādā, un tā nu man tiek saindēti abi: gan darbs, gan melanhōlija.

Tāpēc jau arī raustos, kā puņķis uz drāts и болтаюсь как гавно в проруби.

Tas viss ir tik smieklīgi (-:

— — —

Nu, un ko tagad darīt? Jāskatās patiesībai acīs: jāaizmirst par melanhōliju un jāstrādā. Pa 2 mēnešiem varētu tā kā nokopties, tad varētu ļauties. Hm, vai tad kaut kas nau vēl skaidrs?

— — —

Ak, cik tur virs 3 domuzīmēm viss loģiski un pareizi un ar skatienu nākotnē un tā... bet man nesanāk!!! Lūk, tā ir situācija, no kuras neronu izeju ^_^

Un jau gadus 15 nav izejas... visu laiku bekgraundā nepiepildītās vēlmes ar nelieliem pozitīvisma uzplaiksnījumiem frontsaidā šad tad...

— — —

Ai, похуй. Turpināšu tādā pašā garā. Whatever. Domājams, ka tādu kā es ir papilnam. Labi, ka vēl ir arī kāds, kurš strādā ar’.