džast anazer dei
man likās, ka mājās sajukšu prātā, gribas paralīze, sāpoša galva, nekam nav jēgas un viss ārkārtīgi kaitināja

piekrāsoju uz dzeltenā pāris rūsas pleķus (hyundai man vairs nebūs līdzekļu uzturēt... varbūt paliks ģimenē, varbūt ies uz pārdošanu, drīzumā izlemšu... nejauši sanāca šogad viņa pārmetināšanā un eļļteces likvidēšanā ieguldīt gandrīz viņa vērtību, nu tā sanāca... to naudu laikam nesanāks vairs atgūt, vienkārši vajag apturēt zaudējumus un viss). rūsas pārveidotāja bundža bija aizkaltusi ciet, paspiedu to ar kāju, un tā pārsprāga, nošķiežot manas bikses un apšļakstot dzelteno, vārdu sakot -- katram notikumam ir iemesls, un dažreiz iemesls ir tāds, ka tu esi idiots; bet nu neko, operatīvi noslaucīju tās šļakatas -- labi, ka bija auto mazgāts ar vasku, pie vaska krāsa diez ko labi neturas.

iesēdos volvā, aizbraucu uz Alfu
noskatījos k/f "Marsiānis" (man patika; muzikālais pavadījums gan varēja būt cits)
iepirkos Rimi, banāni, ūdens, piens, "ilustrētā vēsture", vēl kādas lietas
ieliku pirkumus volvā
smēķēju un braucu, ieslēdzu kruīzkontroli (es MĪLU kruīzkontroli), braucu, skanēja par Radio Naba šis gabals: Psychic TV - Unclean - YouTube -- vienkarši lielisks, tas tš-tu-tu ritms monotonais, mmmmurrr, naktī automašīnā tieši tas kas vajadzīgs
klausījos tātad Nabu un sāku kliegt un kliedzu (vienkārši "Aaaaaa" un dažas rupjības, līdz sāka sāpēt kaklā), tupi aizbraucu līdz Vangažiem ar kājām nost no pedāļiem (kruīzkontrole rullē), gribēju vispār tikai braukt taisni līdz pasaules malai, bet atjēdzos, ka man patiesībā negribās, jo tad būtu jāguļ mašīnā un tas ir murgs gulēt mašīnā
atbraucu mājās un lasīju internetus
iešu kaut kad gulēt (kad? cikos? cik neizgulējies no rīta būšu? un KĀPĒC!?)

kā un ko man izdarīt, lai man ir labi? meh. nu no tā augstāk uzskaitītā patiesībā bija labi, bet tā internetu lasīšana atkal visu samaitāja, atkal smadzeņu poras pilnas ar sāpīgu, paralizējošu veltīguma vati

man vispār patīk braukt garus gabalus vienam pašam ar auto pa šosejām, tuvākais stāvoklis meditēšanai, kuru varu sasniegt, vienkārši braucu, un ne par ko nedomāju (sākumā domāju, bet pēc tam ļauju domām vienkārši pazust, atpalikt), tad nedomāju; kad braucu uz/no Latgales, tad dažreiz pat tā īsti nevaru atcerēties pēc tam, kā esmu braucis, nu detaļas, tikai kaut kādi nozīmīgākie satuvināšanās brīži ar citiem transportlīdzekļiem paliek atmiņā; tāds patīkams stāvoklis -- atslābinošs, jo neko jau nevari darīt, tev jāstūrē, tu esi aizņemts, bet patiesībā jau neko nedari vienkārši, vienkārši esi, murr. jo tā mājās vai kaut kur nevar aiziet un atslābt, ir taču miljards lietas, ko VAJAG izdarīt, un tad vēl tie interneti, kurus VAJAG izlasīt

manā ķermenī ir apbrīnojams superadators -- smadzenes -- un ir tik dīvaini, ka šis evolūcijas produkts nodarbojas ar to, lai pats sev ģenerētu mizerabilitāti un sūdīgu jušanu, taisni apbrīnojami