Šodien piecēlos plkst. 8.45, jau pirms 10.00 būšu darba vietā! Vakar attiecīgi piecēlos 12.40 un darba vietā biju 13.30, svētdien vispār piecēlos 16.30.

Ja vēl saņemšos un strādāšu, nevis lasīšu internetus, un vēl vakarā uz Mangaļsalu paskriet gar jūru aizbraukšu, tad šo vispār varēs pat nosaukt par dienu!

Sakārtot dienas režīmu — izklausās pēc laba mērķa. Man to vajag :-/

1. Agri celties, agri iet gulēt.
2. Nelasīt internetus, bet darboties pašam, strādāt.
3. Atsākt fiziskos vingrinājumus: skriešanu, velo, iešanu aukstā dušā.

Ja nu šoreiz izdodas.

Lai nu kā, bet tagad uz Hesīti garšīgo Rudzu burgeri paēst :-)

Mani vienmēr uzjautro Monī Paitōna skečš par smirdīgi riebīgi netīro dakšiņu Dirty Fork - YouTube


Es laikam šovakar iešu ielās, šovakar leiši Dirty Deal un silts vakars un tā :-)

Karstajā pudeles kaklā tūlīt iespraudīšu jaunu svaigu garu un stingri nevainīgu svecīti :-)

Ir ieskaitīta alga. Mēneša pagarinājums, nabadzības soda atlikšana.

Nopirku saldējumu "Pōls" uz kociņa, nopirku divas Cēsu Premium alus bundžas, pintes. Gāju pa Tērbatas ielu laikabawss, ēdu saldējumu, kreisā roka gura no bundžiņu tīksmīgās smagmes.

Jau 50 metrus pirms kāpņutelpas norāvu bundžām jaunavības fōliju, iegājis kāpnēs, momentāli atrāvu vaļā bundžu, pš, iepisu malku alus, labākais brīdis dienā, alkohola mīkstā pieglaustme tvīkstīgajām smadzenēm.

Ir svarīgi būt izveicīgam, izmanīgam, pat uzmanīgam un veiklam savās rīcībās.

Šodien nelasīju internetus, kaut šodiena sākās no priekšnieka zvana ka jāiet uz darbu darīt lietas... plkst. 12.08.

Šajās dienās pētu CentOS uzbūvi, kā konfigurēt ugunssienu, instalēt tomcatu, kāpēc folderiem jābūt tur, kur tie ir, nevis samest vienk. vienā mapē; tad vēl uztaisīt RPM paciņu no Sun/Oracle JDK, lai nav jāmet /opt mapē, atkal, pamazām manī rodas atklāsme, kāpēc tā ir uztaisīts, visas tās alternatives un services tomcat6 start un chkconfig. Nepamet sajūta, ka bezjēdzīgi to visu apgūstu, ka. Ka gribētos apgūt kādus universālus skillus, kuri man noderētu lielā piķa grābšanā visā pasaulē.

Taču zinu arī to, ka mana deatalizētā lietu apgūšana ir bezjēdzīga, kamēr es studēšu nianses, jautrie sangviniķi visu ātri izdarīs pēc internetos sagrābātajiem tutoriāļiem --- haotiski, ka tik strādā --- saņems naudu un dzirkstīdami baudīs tālāk dzīvi, ka iedziļināties nau jēgas, ka lēnums ir bēdīgs un nevajadzīgs.

Visā visumā šodien esmu noturējies internetus nelasot, prāta dzidrību un dvēseles vēso skadrību vēl neizjūtu, un man vakariņās būs vārīti griķīši, degoša svecīte, oliņa vārīta, salātiņi, svaigi sīpollociņi smaržīgi garšīgie un manas acis paplešas, iedomājoties vien par ilūzijām un nākotni.

Pagājušonedēļ apguvu svarīgu lietu. Proti, ja grib no rīta vārīt griķus, tad vakarā vajag tos iebērt katliņā un apliet ar ūdeni, atstāt pa nakti. Tad griķi uzbriest un no rīta izvārās daudz ātrāk un ir mīkstāki.

Doma mērcēt griķus manā prātā iekļuva daļēji nejauši, un daļēji tādēļ, ka biju jau iemācījies iemērcēt zirņus. Novēroju, cik labvēlīgi mērcēšana iedarbojas uz cietajiem zirņiem, nolēmu to pašu izmēģināt ar griķiem, neprātīgi riskēju, un risks attaisnojās!

Šonedēļ darbā ierašanās laiku statistika: 13:xx, 13:xx, 14:xx, 12:xx, kaut bija gribēts 9:30 x4 (un gulēt iets bija laicīgi). Darba vietā mana produktivitāte šonedēļ niecīga. Arī pārējos dzīves aspektos totāls nekas, totāla apātija.

Tagad qgmr101 aizies līdz mājām, paņems auto atslēgas, aizbrauks pie jūras, pastaigās, paelpos gaisus. Un rīt sāks mazliet citādāku dzīvi — ar laicīgu celšanos, produktīvu strādāšanu, laicīgu iešanu mājās, internetu nelasīšanu, sevis daudz maz sakārtošanu un ... un ar ļoti maz vai vispār bez šmigas.

Jo! Cik tad var nīkuļot! Pagājušonedēļ noskrēju tikai 24 km, šonedēļ vispār nav skriets! Dzīve, bļin, paiet!

Būs, protams, arī klupieni. Būs. Nekas.

Bet par to visu domās rīt. Šodien, tagad — uz jūru :-)

Sestdiena bija lieliska, taču jau kopš svētdienas atkal esmu iekritis apātijas un "es nesaprotu šo pasauli un manu vietu tajā un tāpēc man ir ļoti šausmīgi bail un es nespēju neko produktīvu darīt" režīmā. Ne tu, cilvēks, spēj gulēt aiziet normālā laikā (jo bail, ka atkal būs bezmiegs un acu priekšā tīsies visas dzīves negatīvās pieredzes stundām ilgi), ne laicīgi piecelties (jo, lai beidzot pieceltos, ilgi un mokoši jāuzbūvē galvā milzīgi gara loģisku secinājumu ķēde, lai pamatotu, kādēļ vispār ir vērts celties).

Tagad dzeru alkoholus (rumu ar kolu) un skatos britu dokumentālās filmas, tas vienmēr palīdz* :-)

* Palīdz tikt pāri galvenajai eksistenciālajai (brutālā nozīmē: barība, apģērbs un pajumte) problēmai "es nespēju neko produktīvu darīt"

Abet tas ir kaut kas, kā laiks tek caur pirkstiem o_O, atdodiet man manus jaunības gadus LOL

Un rīt būs atkal tas pats, kas vienmēr — mokošs rīts, aizgulēts darba sākums, pārāk daudz garšīgas kafijas, saldas brokastu maizītes no Rimi, distrakcija internetos, pusdienas "Fabrikā", pašpārmetumi un bezmiegs vakarā.

Man patīk paņemt no dzīves to labāko!

Piecēlos plkst 14.30. Ziemas apātijiņa, nu ko tu padarīsi ^___^

Noskrēju 22 kilometrus, lai saprastu, vai vēl spēju noskriet pusmaratonu. Izrādījās, spēju.

Izjaucu MacBook'a uzpūtušāss baterijas korpusu, izņēmu laukā visu tās saturu, saliku kopā korpusu un ieliku MacBookā. Jauna baterijai šobrīd naudiņas nav, izskatās, ka arī nav vērts, laptopam jau kādi 4 pāri gadi. Bet bateriju vajag, jo viens tās stūris kalpo kā kājiņa.

Kopā ar piromaans pielikām viņa istabā pie sienas plauktu. Apbrīnojamā kārtā — taisni!

Šodien gandrīz nemaz neēdu. Vienīgās barības vielas bija 2 tējkarotes medus un daži (teiksim, 15) ūdenī mērcēti zirņi. Un dzeru zaļo tēju. Un izspiedu no citrona sulu, izdzēru. Neēst jau nav grūti, bet interesē apgūt spēju neēst kādu dienu UN nejusties savādi. Domāju, ka, tāpat kā ar skriešanu, organismu pie neēšanas dienām var pieradināt ar regulāru treniņu.

Palasīju grāmatu "Stikla pērlīšu spēle", tiku līdz beigām, tagad atlicis pielikums — Knehta daiļdrade.

Sakārtoju izdevumu uzskaiti par 2011. gada decembri, tagad zinu, cik un kādam mērķim esmu tērējis decembrī. Man patīk zināt, kādēļ esmu nabadzīgs :-D

Tagad domāju pagulēt vannā un paklausīties Radio-T pōdraidi Nr. 270.

Ak jā, šodien brilles nevilku, staigāju kontaktlēcās, pasaule uzreiz lielāka, dzīvāka rādās tā :-)

Gultā būšu plkst. 24.30.

UPD. Gulēt iešu plkst. 1.30, jo podkāstiņš tāds jautrs un vannā tik forši; un un un es rīt no rīta tā ēdīšu, tā izvārīšu zirnīšus un ar sviestiņu, umhmmmmmm :-)

Pirmdien aizbraucu ar velo uz Mangaļsalu, pabradāju basām kājām pa viļņu pārpludināto, slideno molu — līdz kājas kļuva nejutīgas. Līdz bākai netiku. Pēc tam kājas sasila, tā bija ļoti patīkama sajūta.

Otrdien darbā visu dienu lasīju internetus, noguru, praktiski neko nepadarīju. Vakarā lasīju pats savu cibu, sākot no 2011. gada janvāra. Izlasīju līdz maija vidum.

Trešdien (šodien) esmu šausmīgi aizgulējies; yulungu gatavo mantas promvešanai.

Monday, June 27, 2011 19:27 / Rīga, kaut kur netālu no Andrejsalas

Nu lūk par to es arī runāju. Būtu man slēdzītis, es jau plkst. 21.00 saldi šņākuļotu savā gultiņā...

Bet slēdzīša nav, līdz ar to līdz plkst 24.30 bezjēdzīgi tērēju nenovērtējami dārgo laiku — bezsakarā dzēru alu un torčīju internetos, līdz sāka nākt miegs; rīt atkal būšu īsti neizgulējies.

Bet nu, tāda dzīve. Šī ir lieliskākā dzīve pasaulē :-)

... jo citas nebūs. LOL.

P.S. Ir arī pluss — tagad ārkārtīgi ātri aizmigšu :-)

Šodien piecēlos neparasti agri, plkst. 8.40 — liels panākums! :-)

Aizgāju uz darbu ar termosu un izrādījās, ka šodien man jāpapildina galvassāpes izraisošo lietu saraksts:
1. Pusstunda karstā vannā.
2. Litrs zaļās tējas.

Hm, bez šiem diviem augstākminētajiem es mierīgi varu iztikt, tā arī darīšu :-)

P.S. Ibumetīns! ibumetīns! ibumetīns FTW!!! 8-)

P.P.S. Vispār būtu stilīgi, ja visas traucējošās/nederīgās/liekās darāmās lietas nevis izraisītu nepatikšanas ilgtermiņā, bet gan galvassāpes (burtiskā nozīmē) īstermiņā. Tad būtu tik viegli iemācīties pareizi dzīvot. Hmm, vai gadījumā miesassodi nebija par šo pašu tēmu? :-)

Šodien no kolhozs_xxxa izvācās L., un ievācās hedera :-)

Līdz ar to kolhozs_xxx tagad ir 100% cibiņmājvieta :-)

piromaans, ziimogvasks un qgmr101 piestrādāja par nesējiem un nopelnīja no hedera alutiņu :-)

Pastarpām mazliet pastrādāju no mājām, un noķēru bez maz vai trīcošas ķepiņas, kad klienta serveris pēc restartēšanas nepacēlās, taču beidzās viss labi :-)

Vakarā cepu kartupeļu pankūkas, mala neatnāca ciemos — uzmeta! bet viņai top piedots, jo iemesls svarīgs! :-)
Pankūkas sanāca garšīgas, kopā ar skābo krējumu, kompāniju un alutiņu bija lieliski :-)

Eju uz darbu.

Neslimoju.

Ēdu ocher plātsmaizi.

Sauso likumu ievēroju, gaidu piegdienāāāhhhhu.

kolhozs_xxx-a virtuvē pie sienas [at]jauni[nāti] reglamentējošie notikumi, sarakstīti yulungu skaidrajā rokrakstā.

Freidlistē divām cibiņām jauni grābstekļtelefōni :-)

Trešdien pieņēmu lēmumu par darba vietu. Kafija un orākulis būs. Jo rubīnos uz sliedēm ir nosacījums par pastāvību — ja sāku strādāt, tad vismaz gads jāstrādā; labs cilvēks, nedrīkst piečakarēt, un es vēl neesmu drošs, ka nepiečakarēšu; bez tam vēl nezinu, vai rubīns man tā īsti patīk vai nē. Cerams, ka neapvainosies...

Ceturtdien:
— Pieliku pie kolhozs_xxx virtuves sienas plauktiņu garšvielām, yulungu jau iegādājās ļoti foršus garšvielu trauciņus ar variējamu caurlaidību!!!1!1 :-)
— Visu dienu esmu mazliet nervozs, jo vēl pārdomāju savu izvēli darba sakarā un tā, mandražēju mazliet, šaubos, ai.
— Izņēmu sursurs velo no darbnīcas un piegādāju.
— Vakarā izsūcu vienu aliņu, Piebalgas Jubilejas.

Šobrīd esmu bezdarbnieks, kas pats par sevi nav nekas slikts, taču naudiņa iet uz beigām. Un vispār, bez naudas ir stulbi dzīvot, neko nevar nopirkt no tā, ko gribas, un pat šmiga jādzer uz draugu parāda. Tā nav lieta!

Manu pagājušās nedēļas darba meklējumu aktivitāšu (CV rakstīšana/sūtīšana, iešana uz pārrunām) rezultātā divi uzņēmumi ir pagodinājuši ar darba piedāvājumiem:

A. Rubīni uz Sliedēm, man pilnīgi jauna un neapgūta joma — krietna daļa kruto zēnu mūsdienās ir rubīnisti
B. Kafija un Orākuls, te man ir diezgan ilga pieredze — iespēja turpināt jau iesākto attīstību

Šonedēļ jāizlemj, taču man vēl ir jāpadomā. Man patīk teiciens angļu valodā — "That's a nice problem to have" :-)

Kas attiecas uz manām spējām strādāt, šajā ziņā mana pašapziņa tika iedragāta pavasarī tā pa smago. Šoreiz ļoti gribas tomēr neizgāzties, lai tur vai kas. Bet, cik ilgi nožēlosi, jādara arī kaut kas praktisks lietas labā! :-)
1. Esmu samazinājis manu atkarību no internetu lasīšanas, es pat nezinu, kā man tas izdevās, vienkārši vienu dienu noliku blakus datora monitoram papīrīti ar tekstu "NEDARI MUĻĶĪBAS :-)", un tas daudz maz strādā.
2. Mazliet sarežģītāk ir ar miegu. Diemžēl manam prātam nav izslēgšanās/miega pogas, tāpēc brīžiem ar aizmigšanu vakaros plkst. 22.30 ir kā ir (nav), un tad nākamajā dienā miegs nāk... bet vismaz šobrīd esmu spējīgs piecelties plkst. 7.00 no rīta. Teiksim, šovakar gulēju no plkst. 21.00 līdz 23.00, tagad nenāk miegs, tērēju laiku lietderīgi — rakstu šo ierakstu un studēju rubīnsliežu mācību grāmatu.
3. Alkohola patēriņš: man tagad ir/būs sausais likums no svētdienas rīta līdz piektdienas vakaram, alkoholu lietošana sausā likuma darbības laikā tiek ierobežota līdz 1 alus pudelei dienā (ja ļoti sagribas). Bet nedēļas nogalēs (ne katrā, bet bieži) ir plāns "topīt" pēc pilnas programmas, lai darba dienās negribētos.

P.S. Man ļoti patīk ieraksta virsraksts kodēšanas šausmu blokā — "Nobody's Going to Help You, and That's Awesome". Pa lielam, tā arī ir. Ja pats sev nepalīdzēsi, neviens uz kājām neuzstutēs, un tas ir lieliski, jo nav ko citiem grābstīties gar lietām ;-)

Sākās viss ar pusnakti. Apakšējā dzīvoklī bija mūzika, skaļa, sapratu, ka neaizmigšu.

Uzrakstīju manu CV. Tādu ļoti lakōnisku un apgraizītu uztaisīju, lai satilpst vienā A4 lapā. Interesanti tā paskatīties uz savu dzīvi dažu vārdu un skaitļu griezumā... njā, tā tā dzīve patiet :-) Gulēt aizgāju ap plkst. 3-iem.

No rīta piecēlos ap plkst. 11.00, aizsūtīju CV uz divām vakancēm. Pārtulkoju CV arī angļu valodā.

Pēcpusdienā paņēmu velo, pabraucām gabaliņu kopā ar yulungu, kura stc. tīri dinamiski minas :-) Pēc tam izbraucu caur Mežciemam un Juglai, iebraucu VEF teritorijā, atradu sagrautu celtni, un tajā — divus alumīnija skārda gabalus :-) Kopā ar velo nobraucu 35 km divās stundās.

Atbraucis mājās, uzcepu man kartupelīšus ar sīpoliem un vistas fileju.

Piestiprināju pie loga rāmja piestiprinātā skārda VEF'ā atrasto skārda gabalu. Tagad lietus vairs nelīs kolhozs_xxx virtuves logā! Gaidu lietu! Gribu pārbaudīt, vai sistēma strādā!!!

Un no abām vietām, kurp iesūtīju CV, man šodien atzvanīja! Uz vienu darba interviju iešu rīt, bet uz otru — piektdien! Jāsaka, ka pēc pavasara darba fiasko man pilnīgi negribējās iet nekur, negribējās atkal izgāzties... bet es rakņājos sevī, un sapratu, ka tas ir sātans, kurš man neļāva būt laimīgam un strādīgam! Izstrādāju metōdiku cīņai ar šo apziņas parazītu. Piemēram, aizpagājušonedēļ visu nedēļu ne reizes neiegāju internetos, kaut arī dators bija pie tīmekļiem pieslēgts — jo man ir atkarība no internetu lasīšanas, kura paralizē manu prātu un izsūc enerģiju. Tātad, es šo pārvarēju! Es varu. Un man izdosies. Šajā darba vietā, kuru es tagad atradīšu, tajā es neizgāzīšos. Es zinu. Tā būs!

Pašā vakarā aizgāju uz LB veikalu, tur Līvu alum atlaide, nopirku divus aliņus, vienu man, otru piromaans, virtuvē izspēlējām divas šaha partijas. Burvīgi, tik sen nebiju spēlējis! Pakāsu gan abas :-D

Ir plkst. 22.25, nāk miedziņš, rīt jauna jauka diena, un rīt darba intervija — dzīve turpinās!

Es esmu mazliet satraukts par rītdienu. Vai nu piecelšos ap plkst. 6.30, paskriešu, aiziešu uz darbu laicīgi, darbā normāli pastrādāšu. Vai arī tas nenotiks, un tad būs pavisam skaidrs, ka mana pasaule, kā es to iedomājos, ir sabrukusi un jāceļ jauna (lai ko arī citi teiktu, ko gan citi var zināt, kā un kas man ir!!!), ja būs spēks.

Ko lai dara tagad un te? Jāsaber katliņā auzu pārslu putras sagatave, jāuzliek modinātājs un jāiet gulēt. Neko vairāk es nevaru izdarīt. Varbūt neko vairāk no manis neviens arī neprasa :-)

* * *

Dažreiz gribas būt to normālo cilvēku starpā, kuriem ir vidusskola un augstskola, pēc tam 9-5 darbs, dzīvokļi, mājas, mašīnas un sievas un bērni.

Un tad saprotu, ka man tā nav/nebūs.

Bet tā īsti laimīgs (pašizpausties!) varēšu būt tik tad, kad absurdās un neiespējamās vēlmes palaidīšu vaļā.

* * *

Nez, cik eksistenciālas huiņas es te vēl sarakstīšu, pirms beigšu veikt šos nebeidzamos dzimumaktus (sk. "pist") ar savām smadzenēm un sākšu dzīvot :-)

Tagad likvidēju visus traucēkļus domās, kas man neļauj doties uz darba vietu un normāli pastrādāt. Iekopēju mūzikas atskaņotājā foršu mūziku. Izplānoju, ko ēdīšu šodien.

Vislielākais kavēklis ir tie darbā ielaistie darbi... kaut kā psiholoģiski grūti doties uz vietu, kur gaida darbiņi, kuru "termiņi ir nokavēti" un "saprātīgi laika limiti pārtērēti". Pats jau vainīgs...

Risinājums [it kā] ir elementārs — aizmirst par "termiņiem" un "limitiem" (tā ir pagātne, kuru nevaru vairs mainīt), aiziet uz darba vietu, nelasīt interesantos un derīgos internetus (arī tos par programmēšanu ne!), nesatraukties par "termiņiem" un "kavējumiem", un mierīgi un sistemātiski to iekavēto čupiņu apdarīt. It kā elementāri. Bet praksē kaut kas man traucē to izdarīt.

Lai nu kā, pēc mirkļa tomēr došos, galu galā Visuma mērogos tas viss tāds sīkums vien ir. Galvenais — šad tad pasmaidīt un papriecāties par dzīvi; un diena šodien patiesi ir jauka :-)

Šorīt kārtīgi izgulējos, piecēlos nedaudz pirms plkst. 11.00, nesteidzīgi paēdu. Nedaudz aizkavējās rīta rutīna, jo uz pusstundu bija atslēgts karstais ūdens. Jūtos svaigs, jūtos labi. Starp citu, vakar ātri iemigu. Forši :-)

Pirms dažiem mēnešiem sāku strādāt pašreizējā darba vietā, pēc ilgstoša bezdarbības un atpūtas perioda. Atskatoties atpakaļ saprotu, ka šis "atslodzes" laika posms man neko daudz nav devis... mierīgi varēja to izlaist... kaut gan — nevarēja. Ja varētu, tad būtu izlaidis. Tātad — nevarēju.

Darbā man tagad tāda "interesanta" situācija. Parasti es jaunā darba vietā normāli, čakli strādāju kādus pāris gadus, tikai tad parādījās kaut kāds slinkums un sviests un nevēlme strādāt. Bet te, pēc nostrādātiem dažiem mēnešiem iestājās šī dīvainā neko nevēlmes darīt fāze. Ļoti straujš cikls. Es domāju, ka tas ir labi. Jo ne jau darba vieta, vide, programmēšanas valodas, kolēģi nosaka šo manu manu "saiešanu sviestā". Es pats saeju :-) Nu, un man ir liela interese tomēr tikt šim sviestam sevī pāri. Neko episku jau nevajag. Var vienkārši sistemātiski vingrināties, tāpat kā skriešanā. Lai noskrietu 21 km, nevajag "ļoti gribēt noskriet pusmaratōnu"; daudz derīgāk un rezultatīvāk — efektīvāk! — ir vienkārši trīs reizes nedēļā noskriet 7 km...

Tātad, ko daru šodien, tagad un te: ieradīšos darba vietā plkst. 13.00, un godīgi līdz plkst. 21.00 šancēšu. Ar darbu nesaistītus internetus neatvēršu nevienu reizi. Redzēs, ko varu izdarīt ar svaigām, nepiesārņotām smadzenēm.

Ja šonedēļ neizdosies tikt atpakaļ darba režīmā, tad rakstīšu atlūgumu. Ja nav lemts, tad nav lemts, un nav ko springt un radīt spriedzi citos. Negribas aizņemt vietu, kur izpausties jauniem, čakliem un centīgiem cilvēkiem :-) Naudiņa arī kādam laikam pietiks, tā ka atradīšu citu nodarbošanos. Bet par to es domāšu piektdienas vakarā. Tagad — uz darbu. Ar domu, nevis luņoties, bet padarīt kaut ko interesantu!

Jo slinkie cilvēki nav slikti. Viņi vienkārši ir garlaicīgi un neinteresanti — ar viņiem nav par ko parunāt, ar viņiem nav ko kopīgi padarīt! Man, piemēram, ne īpaši patīk uzturēties garlaicīgu cilvēku sabiedrībā; tātad — es arī nevēlos būt garlaicīgs. Nu tad, par ko vispār ir jautājums, ja jau šīs lietas ir skaidras?...