Garastāvoklis:

apathetic

Paguris no cīnīšanās
Man tāda sajūta, ka esmu tik ilgi cīnījies (pārsvarā ar mana prāta defektiem), ķepurojies un kārpījies , ka esmu tik noguris, ka viss. Un tas tā jau ir bijis gadiem ilgi, bet kaut kā bija sanācis atkal "uzslieties kājās", bet nu ir viss. Nav vairs apziņas, ka spēšu vēl.

Vai nu kaut kā citādāk, vai arī vispār vairs nekas, jāguļas zem koka kādā glītā vietā un jāmirst nost. Tā jau pasaule man liekas skaista, bet nemāku es viņā dzīvot, dzīvošana sabiedrībā vispār ir ļoti komplicēts process ar visādiem likumiem, rakstītiem un nerakstītiem.

Ko var zināt, varbūt vēl izdosies atrast kādu veidu, kā dzīvot, kā strādāt. Skatos tos darba sludinājumus, un neko tur neredzu, neko, kas iedvesmotu. Bet ir taču kaut kam tādam jābūt! Lai nu kā, nauda ir beigusies, un jāstrādā vien būs. Faktiski, to neizlemšu es, kur strādāt, bet kur paņems un paturēs, tur arī būs. Vai arī nebūs.

Vispār, tas ir tik apbrīnojami, kā funkcionē sabiedrība! Tik sarežģīts cilvēku mijiedarbības tīkls. Un tehnoloģijas, lai no zemes izraktu androīd telefonu vai kurpes, tik daudzi cilvēki ir iesaistīti procesā. Ar prātu saprotu to, ka vēlos piedalīties šajos procesos, bet nejūtu, ka vēlos piedalīties. Kaut kāds prāta defekts.

Lai vai kā, ir skaidrs, ka esmu praktiski invalīds. Invalīdi arī var funkcionēt, jāievēro zināmi nosacījumi: dzīves, darba higiēna un dažādi pielāgojumi. No normālajiem cilvēkiem pārāk daudz prasīt nevar, jo viņi nesaprot un viņiem arī nav jāsaprot, viņiem jāparūpējas par sabiedrības funkcionēšanas pamatiem, palīdzēšana invalīdiem ir greznība.

Atkal nekonkrēts un izplūdis ieraksts sanāca, jebkurā gadījumā par smiltsērkšķiem šobrīd jaunumu tāpat nav. Orklas lietās ir neskaidrība, kā lai tiek uz/no maiņām, kuras sākas 06:30 vai arī beidzas 23:00. Transportu pa Brīvības ielu viņi nodrošina un šķiet uz kādu Rīgas mikrorajonu, bet no manas šī brīža dzīvesvietas ir kā ir.