1. Noskatījos seriālu Kosmosa Spēki [Space Force (TV Series 2020–2022) - IMDb](https://www.imdb.com/title/tt9612516/)
Man patika. Tagad domāju, ko skatīties tālāk. Varbūt Fondu. Vai Riku un Mōrtiju.

2. Man darba nav, nestrādāju. Skatos sludinājumus, nekas neuzrunā. Nekur sevi neredzu, nespēju iedomāties, kā es varētu izturēt 8 stundas darba. Nauda iet uz beigām, tāpēc nupat jau sākšu pieteikties visur, kur paņems, tur paņems. Cerams. Kā variantu skatos, ka varētu uz pusslodzi. Skatos, ka ir sētnieku vakances, bet tiem ir agri jāceļas, nezinu, vai to spēšu. Nekādu amatu es īsti neprotu, kā ka būs jāizvēlas kaut kas palīgstrādniekveidīgs. Milzu smagumus cilāt arī es nevaru, nav attīstīta muskulatūra. Taupu naudu. Izrādās, ka ķermeņa barošanai ar pārtiku (tādā līmenī, lai var aktīvi kustēties) var iztikt ar 3 -- 4 eiro dienā. Kā programmētājs, es, protams, esmu beidzies, es vairs no mūsdienu programmēšanas neko nesaprotu. Nav arī nekādas iedvesmas kaut ko programmēt, nav iekšējas vēlmes.

3. Dzīvoju mazā istabiņā. Un ļoti labi, ka tā, jo tādējādi saglabājas iespēja varbūt atgriezties normālā dzīvē. Laiks kļūst arvien aukstāks, drīz būs ziema.

4. Veselība fiziskā/garīgā ir nu tā. Vai arī pilnīgi šreijā, nu kā to ņem. Ik pa brīdim uznāk apātijas lēkmes, kad stundām ilgi guļu pusaizmidzis un neko nedaru. Internetus arī lasu arvien mazāk, tā vietā skatos Facebook video vienu pēc otra un youtube, kamēr galīgi nogurstu. Bet arī tas jau ir apnicis. Tā īsti neko negribas. Dažas dienas neko neēdu, lai izmēģinātu kā būtu pašnāvība neēdot, un nebija nemaz grūti badoties, bet tās jau bija tikai dažas dienas un bez aktīvām kustībām. Bet tāda badošanās nekādu mentālu apskaidrību neradīja, nekādas jēgas, vārdu sakot.

5. Ar miegu ir kaut kā dīvaini, atļāvu organismam pašam izvēlēties, un organisms grib gulēt apmēram no 0400 līdz 1100, pēc tam vēl mazliet, no 1500 līdz 1700. Nu jā, es vienmēr no rītiem biju mocījies ar to celšanos, un vakarā 2300 aizmigt man pārsvarā izdodas tikai ar miega tabletēm. Tagad miega tabletes ir beigušās, un neaizmiegu. Pat ja dienā ir nostaigāti 10 km. Nu un ar tādu miega režīmu, kur tad lai es strādāju?

6. Man ir sajūta, ka esmu dzīvē tik ilgi spiedis sevi un pūlējies, ka esmu no tā šausmīgi saguris, samocījies. Mēģinājis izspiest no sevis kaut ko, kas es neesmu.

7. Man liekas, ka esmu galīgi sajucis prātā. Problēma tikai tāda, ka es no ārpuses laikam izskatos normāls, tāpēc... bet varbūt tā nav problēma, bet liela veiksme.

8. Alkoholus nedzeru nu jau 243 dienas. Man ir ļoti grūti sadzīvot ar atmiņām un arī dzīvē redzamajām sekām no tā, ko es alkoholu iespaidā biju sadarījis, it īpaši pēdējos 5 gados, bet ne tikai, arī agrāk. Bet pagātni izlabot vairs nevar.

9. Dzīve ir sarežģīta, izdzīvot ir grūti. Lai saglabātu visu, kas ir labs, mīļš, skaists, ir jāpieliek darbs, tas nenotiek pats no sevis. Cilvēciskums ir vissvarīgākā lieta. Cilvēki ir, kā mēdz teikt, bara dzīvnieciņi, cilvēka labsajūtai ļoti svarīgas ir attiecības ar citiem cilvēkiem. Šajā aspektā man vēl ir kur augt un augt... Droši vien tāpat līdz galam nekad neizaugšu, kaut kāds prāta defekts man neļauj saprast cilvēkus. Man gan gribas saprast cilvēkus, piemēram, manus bērnus. Gribas, lai mani bērni ir laimīgi...

10. Ļoti svarīgi ir skatīties dzīvē uz skaisto, labo. Tāpēc eju ekskursijās. Nesen biju aizgājis paskatīties uz LU Akadēmisko centru [LU Akadēmiskais centrs](https://www.akademiskaiscentrs.lu.lv/). Ļoti skaisti izskatās, iedvesmojoši. Kā kaut kas tāds, no kā es vēlētos būt daļa. Starp citu, šo sestdien, 24. septembrī, tur būs atvērto durvju dienas, varēs izstaigāt ēkas un uzkāpt arī uz jumta (tīmekļa lapā ir rakstīts par to, kas un kad). Ceru apmeklēt pasākumu. Vēl turpat blakus apskatīju tādas kā modernas kopmītnes, arī ļoti skaistas -- [Riga - SHED Co-living](https://shedcoliving.com/riga/). Es, protams, tur nevaru atļauties dzīvot, man nav 500 eiro mēneša īrei. Tomēr man ļoti patīk, es tur vēlētos padzīvot. Ļoti glīta vide.

11. Man gribētos dzīvot tādu apzinātu dzīvi, saprast, kas notiek, saprast, ko es daru un kāpēc un kāds būs rezultāts, nevis haotiski bakstīties un izšķiest spēkus.

12. Pagaidām pietiks, sanāk kaut kāda domu plūsma, vārdu plūdos noslīkst svarīgākie domas graudi.

3-gadniekam biju vairākas reizes vakarā rādījis multeni Green Jelly - Three Little Pigs - YouTube, viss OK.

Šodien sapisos manā google-fu un nejauši atvēru Silly Symphony - The Three Little Pigs - YouTube, liela kļūda, bērns ļoti satraucās, jo vilks ļoti briesmīgs un kāpēc viņš gribēja apēst cūkas un vispār.

Ā un jā vārds pa vārdam nonācām līdz gaļas ēšanai un tā. Un ka cūkas, IZRĀDĀS, ir gaļa. Hm.

Vakar (vai aizvakar) te paviesojās kritiķe jeb skeptiķe (kas ir "kritiķe" šī puksta kontekstā, skat. pirmo saiti tajā ierakstā, tas par to Howling Tao), zum.

Nobanoju, protams. Ne jau par izteiktiem viedokļiem (tie man patika), bet par to, ka pārāk daudz reizes, vismaz piecas, iepostēja pie dažādiem ierakstiem vienu un to pašu tekstu (vaimandieniņ vai kko tamlīdzīgu), tas mani garlaikoja, kādā brīdī pārskatīju no cibas atnākušos e-pastus un nobanoju, pēc tam lasīju geektimes.ru, habr.ru, news.ycombinator.com utt., kaut kā tā sanāca. Ciba tomēr jau nav feisbūks, pat ja daži te ir raduši iespējas postēt youtube videō un tā, "like" podziņas te nau. Postēt "vaimandieniņ" pie visiem ievērības cienīgiem ierakstiem, it kā šis būt facebook un tas būtu tā kā spiest "like" podziņu, nau tas, kā es redzu [manu] cibu, teiksim tā ^_^

Tomēr neatbildēts paliek jautājums, ko īsti vēlas zum?



UPD2. Nekas nav skaidrs. Meh. Ko, nopietni?

man likās, ka mājās sajukšu prātā, gribas paralīze, sāpoša galva, nekam nav jēgas un viss ārkārtīgi kaitināja

piekrāsoju uz dzeltenā pāris rūsas pleķus (hyundai man vairs nebūs līdzekļu uzturēt... varbūt paliks ģimenē, varbūt ies uz pārdošanu, drīzumā izlemšu... nejauši sanāca šogad viņa pārmetināšanā un eļļteces likvidēšanā ieguldīt gandrīz viņa vērtību, nu tā sanāca... to naudu laikam nesanāks vairs atgūt, vienkārši vajag apturēt zaudējumus un viss). rūsas pārveidotāja bundža bija aizkaltusi ciet, paspiedu to ar kāju, un tā pārsprāga, nošķiežot manas bikses un apšļakstot dzelteno, vārdu sakot -- katram notikumam ir iemesls, un dažreiz iemesls ir tāds, ka tu esi idiots; bet nu neko, operatīvi noslaucīju tās šļakatas -- labi, ka bija auto mazgāts ar vasku, pie vaska krāsa diez ko labi neturas.

iesēdos volvā, aizbraucu uz Alfu
noskatījos k/f "Marsiānis" (man patika; muzikālais pavadījums gan varēja būt cits)
iepirkos Rimi, banāni, ūdens, piens, "ilustrētā vēsture", vēl kādas lietas
ieliku pirkumus volvā
smēķēju un braucu, ieslēdzu kruīzkontroli (es MĪLU kruīzkontroli), braucu, skanēja par Radio Naba šis gabals: Psychic TV - Unclean - YouTube -- vienkarši lielisks, tas tš-tu-tu ritms monotonais, mmmmurrr, naktī automašīnā tieši tas kas vajadzīgs
klausījos tātad Nabu un sāku kliegt un kliedzu (vienkārši "Aaaaaa" un dažas rupjības, līdz sāka sāpēt kaklā), tupi aizbraucu līdz Vangažiem ar kājām nost no pedāļiem (kruīzkontrole rullē), gribēju vispār tikai braukt taisni līdz pasaules malai, bet atjēdzos, ka man patiesībā negribās, jo tad būtu jāguļ mašīnā un tas ir murgs gulēt mašīnā
atbraucu mājās un lasīju internetus
iešu kaut kad gulēt (kad? cikos? cik neizgulējies no rīta būšu? un KĀPĒC!?)

kā un ko man izdarīt, lai man ir labi? meh. nu no tā augstāk uzskaitītā patiesībā bija labi, bet tā internetu lasīšana atkal visu samaitāja, atkal smadzeņu poras pilnas ar sāpīgu, paralizējošu veltīguma vati

man vispār patīk braukt garus gabalus vienam pašam ar auto pa šosejām, tuvākais stāvoklis meditēšanai, kuru varu sasniegt, vienkārši braucu, un ne par ko nedomāju (sākumā domāju, bet pēc tam ļauju domām vienkārši pazust, atpalikt), tad nedomāju; kad braucu uz/no Latgales, tad dažreiz pat tā īsti nevaru atcerēties pēc tam, kā esmu braucis, nu detaļas, tikai kaut kādi nozīmīgākie satuvināšanās brīži ar citiem transportlīdzekļiem paliek atmiņā; tāds patīkams stāvoklis -- atslābinošs, jo neko jau nevari darīt, tev jāstūrē, tu esi aizņemts, bet patiesībā jau neko nedari vienkārši, vienkārši esi, murr. jo tā mājās vai kaut kur nevar aiziet un atslābt, ir taču miljards lietas, ko VAJAG izdarīt, un tad vēl tie interneti, kurus VAJAG izlasīt

manā ķermenī ir apbrīnojams superadators -- smadzenes -- un ir tik dīvaini, ka šis evolūcijas produkts nodarbojas ar to, lai pats sev ģenerētu mizerabilitāti un sūdīgu jušanu, taisni apbrīnojami

Ko tur daudz dīkt, aizdevos uz kolhoza istabu, paņēmu velo, aizvedu prom uz jauno dzīvesvietu.

Istaba tik burvīgi tukša... It kā nav žēl atstāt to, bet it kā ir. Bet lai nu kā, 31. oktobrī īres līgums beidzas.

Pēc šīsvasaras/rudens antidepresantu kūres pārstāju lietot antidepresantus. Vienkārši norunātajā vizītes dienā aizgulējos, neaizgāju pēc jaunām receptēm, un ... un tā arī nekad vairs neaizgāju, antidepresantus atlikušos izdzēru, paliku bez tiem un tā nu es tos vairs nedzeru.

Vairāk nekā gadu biju smēķējis. Tagad nevis atmetu, bet vienkārši parasti nepērku cīgas. Šad tad nopērku cigerellu paciņu, izsmēķēju, tad atkal nedēļu vai divas nesmēķēju. Pox. Neesmu ne smēķētājs, ne atmetējs, vienkārši ir vienalga. Kaut kāds minimāls kaifs no smēķēšanas ir, bet nu pārāk nenozīmīgs, lai to būtu jēga regulāri piekopt.

Alkoholi. Nu. Te tā dīvaināk. Kādas 2 -- 3 nedēļas biju pasācis dzert pa 3 Cēsu pintēm katru vakaru (Mego tas maksā Ls 0,4x bundžiņā, un tas ir bezgaršīgs alus ar mazākām paģirām, sintētisks, labs). Tagad -- nu, šovakar izdzēru pudeli vīna... citvakar niedzeru neko... meh. Nav vēl viedokļa. Kaut kā sāk jau apnikt dzerstīties, bet tad jau redzēs.

Darbs. Nu it kā vēl turos. Taču... nespēju es celties un nākt uz plkst. 9 no rīta. Arvien biežāk aizguļos līdz kādiem 11-tiem, 12-tiem, tad priekšnieks pukst, vārdu sakot, kaut kāda spriedze tur sāk krāties... arī vēl nekas nav skaidrs, meh.

----------------

Kopumā ... nav miera, nav tādas pārliecības par to, ka dzīvē būs viss labi. Joprojām esmu asociāls, nespēju saprast dzimšanas dienas un vārdadienas un svētkus -- formāli it kā saprotu, sirdī -- nē. Pārāk daudz lasu internetus, ļoti daudz, vakaros esmu apdullis no izlasītā, neko nepasāku reālajā dzīvē, jo esmu pārāk noguris no citu cilvēku veikumu lasīšanas.

----------------

Man kaut kā visu laiku bija ilūzijas, ka kādreiz es kļūšu labs un gudrs, celšos plkst. 7:00, nelasīšu internetus, sākšu socializēties -- iet uz citu ballītēm un rīkot savējās...
Taču nekas no tā nenotiks. Līgo, LabaDaba, mīlestība un Ziemassvētki man ir tikai vārdi. Es varu kādu laiku tā tēlot (arī pats sev), tā turēties, taču -- tā ir tikai čaula, tam nav serdes. Manā dzīvē iepriekšminētajām lietām nav vietas -- vienkārši neesmu tā uzbūvēts, lai to visu saprastu un izprastu un izbaudītu -- un, kamēr vien pretošos pašizpratnei, būs sāpes. Par laimi, pēdējā laikā man jātēlo ir tikai darba vietā, lai iegūtu iztikas līdzekļus, citur vairs tas nav jādara. Ģimene jau ir pieņēmusi un sapratusi, ka es neesmju ļaundabīgs un ka man vienkārši ir vienalga (nevis speciāli, bet es tāds vienkārši esmu) par ģimenes pasākumiem un jubilejām (neierašanos tajos/ajās).

----------------

Par tiem antidepresantiem runājot -- patiesībā tie neko nemainīja globāli. Lokāli gan -- bija labi ne no kā un poxhuj, tāds labdabīgs optimisms un "viss būs labi", un vienalga bez analizēšanas, ka viss ir tā kā ir. Jā, bija vieglāk piecelties no rītiem. Jā, biežāk kaut ko gribējās darīt. Bet tā globāli -- atbildi tie nedeva. Un visi tie interesantie antidepresantu blakusefekti... nu nezinu.

----------------

Nu ko, tā arī dzīvoju. Šaubās un svārstībās -- bez mērķa un bez stabilitātes, vientuļš un nelaimīgs... Planēta griežas un es tai līdz.

----------------

Ko es gribu -- "atlaist rokas un atslābt", atslābt, ēvelēt pa sķiedrai, peldēt pa straumei, būt mierā ar sevi un citiem.

----------------

Kopsavilkums: vēl joprojām neesmu "atradis sevi".

Tā arī mētāšos, kamēr atradšu. Tā tas notiek, tāds process.

Naktī mazliet bija bezmiegs, taču stundas 5 — 6 pagulēju.

Piecēlos plkst. 5:50 (bez modinātāja), noskrēju 7 km, pabrokastoju, darba vietā ierados plkst. 8.34. Darbā biju mazliet "mušains", taču samērā ok.

Vakarā biju DnB bankas filiālē Panorama Plaza kompleksā pie Spices parakstīt dokumentus; atpakaļ uz mājām gāju kājām, izrādās — nieka 6 vai 7 kilometri no kolhoza līdz Spicei.

Šodien kājām nostaigāju kopā 8 km, neskaitot rīta skriešanu.

Kolhozā nācās pačakarēties ar tualetes poda ūdens kastes mehānismu, korekcijas veikt izdevās veiksmīgi. Procesa laikā ar strūklu apšļakstīju ne tikai sienu, bet pat griestus ;-)

Kopā šodien izsmēķēju 1020 (BĻAĢ! + vēl sadzēros) cigaretes.

Jūtos miegains, jau pirms plkst. 22.00 būšu gultā un ceru uz ciešu miegu.

Tāda nu bija šī trešdiena, 2013. gada 20. februāris. Visnotaļ laba diena. Arī laiks bija jauks — saulīte, balts sniedziņš un zilas debesis. Un pa ceļam uz darba vietu mani apdzina jaunkundze ar skaistu figūru un pēcpusi, prieks skatīties.

Trešdiena un trešā darba diena jaunajā darba vietā. Šodien bija videokonference ar ārzemju kolēģi. Ar lielu ekrānu pie sienas un tā. Rīt būs vēl viena. Interesanti tā runāties.

Veselība ir atgriezusies, vairs nav uz korķi raujošās sajūtas no cigaretēm un ēdiena.

Divas dzīvokļa briedes pēc dažām dienām pārvāksies, tagad ņemas un kārtojas. Prieks vērot tādu enerģisku aktivitāti. Starp citu, kolhozā (kuru droši vien vairs nesauksim par kolhozu) drīz atbrīvosies viena maza istabiņa, "skapis".

Vakarā noskrēju 7 kilometrus (41 minūte, vidējais ātrums 5:45 min/km) turpat Skanstes ielas rajonā. Mūža pirmais oficiālais maratons pats no sevis nenoskriesies, šis ir labs brīdis treniņu atsākšanai. Slapjums īpaši netraucēja, bet slidenās ietves gan mazliet un neapdomīgi pirms skriešanas apēstās 5 vīģes.

Ak, un vēl rītvakar iešu uz Nabaklabu mazliet paklausīties mūziku.

Un vispār par visu, kas še notiek ar šiem 60+ kilo gaļas, Nīčem un Freidam būtu, ko teikt.

Koelju arī teiktu vārdu, kā arī kādu gudru sentenci bilstu Ošo un Šunrui Suzuki.

Žils Verns un Tūve Jānsone...

Taču galavārdu tāpat teiks patologanatoms.

Ir plkst. 3.31 naktī.

Jūtos labi, dzidrs, skaidrs, saprātīgs. Kaut kas iekšā ir saslēdzies tā, ka jūtu -- būs labi. Kaut ko esmu atradis. Kaut ko esmu sapratis.

* * *

Kas notiks rīt?

Rīt darba vietā ieradīšos plkst. 8.30 un vienkārši, aizrautīgi strādāšu -- kodēšu. Protams, priekšniecība un kolēģi apzināti vai neapzināti pacentīsies sabojāt man garastāvokli ar pagājušonedēļ nepadarīto darbu pieminēšanu, taču uztveršu to kā lietu vai krusu -- nepatīkami, taču pāries. Galu galā -- programmēt man patīk, un tas ir galvenais.

Protams, es tagad, šonakt varētu mēģināt kaut ko darīt, mēģināt paveikt iekavēto, saraut un kaut kā no sevis izmocīt -- taču tas būtu veltīgi un nepareizi, tas beigtos tikai ar to, ka noguris un nelaimīgs rīt atkal ierastos darba vietā ap plkst. 15.00, visu nokavējis, nelaimīgs un sačakarējis vēl vienu dienu. Tas nav vajadzīgs.

* * *

Jāsaprot viens -- nepastāv nekādi "saņemties", "pacensties". Katram cilvēkam ir zināmas spējas, tas arī viss. Brīnumi nenotiek. Katrs var izdarīt tik, cik var, tas arī viss. Balstīt plānošanu uz "pacenšanos" un "saņemšanos" ir tas pats, kas gaidīt burvi gaišzilā helikopterī, kurš atvedīs saldējuma kasti.

Vispār, cilvēka spējas ir ļoti ierobežotas. Taču, katru dienu mazliet pastrādājot, ilgtermiņā rezultāti vienmēr ir, un apbrīnojami lieli.

Es esmu pilnīgi spējīgs strādāt, dzīvot, just, darīt, saprast -- man tikai jāizmet no galvas nevajadzīgie un traucējošie fufļi. Un es, šķiet, esmu sapratis, kā.

* * *

Teiksim, mana atkarība no internetu lasīšanas. Tātad vakar noslēdzās 8 nedēļu izmēģinājuma periods, kad mēģināju nelasīt internetus. Rezultāti ir tādi, ka 4 nedēļas lasīju maz, apmēram 10 -- 20 % no parastā apjoma (un ļoti labi strādājās), pēc tam 5. nedēļā kaut kā salūzu, un tad 6., 7. un 8. nedēļas atkal bija internetu pilnas, kas daļēji bija iemesls tam, ka iedzinos parastajā apātijā un melanholijā un vispār iestājās kārtējais pizģec. Nu un ko tagad? Kopš šodienas atkal nelasīšu internetus. Domāju, ka izturēšu ilgāk. Jo 4 nedēļas tātad varu!

* * *

Iemācījos neēst treknas pusdienas ēstuvēs -- jo pārbāzts kuņģis nav savietojams ar produktīvu smadzeņu darbību. Jāēd ir maz, un tas teiciens, ka brokastis jāēd pašam, pusi no pusdienām jādala ar draugu, bet vakariņas jāatdod ienaidniekam, ir ārkārtīgi trāpīgs. Tā arī ir, vismaz mana pieredze par to liecina.

* * *

Alkoholi. Ar tiem sanāca interesanti. Vārdu sakot, izskatās, ka arī ar šo dēmonu iemācījos apieties. Pagājušajās 4 nedēļās samērā daudz vakaros dzēru šnabīti. Nu, 300 gramus, miegam, tā sakot. Tomēr, kā izrādās, bez šmigas lieliski varu iztikt. Sestdienas vakarā biju Nabaklab, tur pa visu vakaru (biju tur gandrīz 5 stundas) iedzēru tik kādus 200 ml alus, un bija stc. visnotaļ forši. Šovakar man mājās ir šnabītis, taču iedzēru tik gramus 50 -- 70, vairāk man to nevajag. Pat nav jāpiespiež sevi nedzert, vienkārši -- negribas ^___^

Vēl par to alkohola lietošanu. Vēlējos kārtīgi izpētīt alkohola iedarbību uz sevi, tāpēc dzēru tikai tīru, istabas temperatūras šnabi. Kokteiļi, alus -- tie ir meļi, tie nojauc izjūtas un smaržas un garšu. Šnabis jādzer tīrajā silts, no ziepjutrauka. Jāizjūt. Jādzer lēni, paturot katru malku mutē un izgaršojot, bez uzkošanas. Tikai tā. Visas tās uzkošanas, ātrās rīklē liešanas -- meļi.

Vispirms dzēru dārgos šnabjus, taču tas ir lieki, dārgi, nevajadzīgi. Tagad lietoju Beloff 37,5%, ražots pēc Rimi pasūtījuma Latvijā, Super Netto pusstops šī šķidruma maksā Ls 2,83, un ir OK.

Jāsaprot, ka alkoholi tieši tāpēc maksā tik dārgi, ka tie ir zāles, nevis pārtikas produkts. Neliels alkohola daudzums patiešām uzlabo garastāvokli un fizisko pašsajūtu, taču -- neliels. Teiksim, stundas laikā 25 grami šnabja divos piegājienos.

* * *

Es nezinu, kas tur sanāks vai nesanāks man ar darba vietu, esmu sastrādājis muļķības kārtējo reizi (pareizāk, sakot -- nesastrādājis neko jēdzīgu un visu iekavējis, iebremzējis). Labos paradumus ieviest dažreiz dzīvē traucē tas, ka, kad jau rīkojies labi un pareizi, sejā tiek bāztas agrāk, sliktajos periodos izdarītās kļūdas, un tas kaitina un nervozē, un rada sajūtu, ka labie ieradumi nestrādā. Ko lai saka -- vienkārši jāprot pašam domāt un neklausīties citu viedokļos. Citi jau nezina un nesaprot, kā lietas patiesībā ir. Skaidrot nav jēgas, vienkārši jāpadara kaut kas, un tad jau, ja ir labi rezultāti, visi nomierinās un ir atkal labi.

* * *

Par smēķēšanu -- nikotīns ir lielisks nelielos daudzumos. Pagaidām turpināšu smēķēt tās pašas cigaretes, ko parasti -- sarkanās LM (kolēģis tās nokristīja par "Lucky Monday" ^___^). Vēlāk pamēģināšu citus veidus, kā interesantāk, smaržīgāk dabūt nikotīna devas, bet tas -- vēlāk. Tagad prioritāte -- nelasīt internetus.

Paēdu griķīšus, iepisu pusbundžiņu alus — Rimčegā tagad uz atlaidēm "Sandels", starkt och mjukt ōl —, lai jautrāk būtu.

Aizgāju līdz auto, ar akumulatoru mugursomā, aķis smags, bet es viegls, bet man pox, jo man kerzas kājās!

Ieliku aķi mašīnā, tur viena skrūve jāpieskrūvē, lai turas, bet es pa tumsu nevaru caurumu atrast, bet mobilais, kuru zobos paturēt un paspīdināt, mājās LOL! Ha, nu un!? Galvenais, ka plusiņu un mīnusiņu pievienoju :-) Skatos, aizmugurējā riepa tāda paplakana! Aizbraucu līdz Statoilam, pieliku gaisa pūšamo, jā, gaisa tik maz, ka pat pus atmosfēras nav, bultiņa vispār nereaģē, LOL. Piepūtu, protams, līdz 2,1 atmosfērai, viss čikiniekā. Turpat laternas gaismā ievadīju aķa stiprinājuma skrūvi pareizajā atverē un pieskrūvēju. Pabraucu vēl dažus km, cerēju satikt kādu jauku sievieti, kuru aizvest mājās LOL, bet neieraudzīju nevienu, noliku auto ielas malā, tagad izsūkšu to pašu pusaizsākto alus bundžiņu un iešu čučāt =^.^=

Vispār ar tām mašīnām viss vēl sarežģītāks pat par windowsu, visu laiku jādomā līdzi kad kādas riepas likt un eļļas mainīt un vēl octas jāpērk gygygy :-)

Pagulēju vannā stundu.

Tagad iešu pārdzīt auto uz bezmaksas stāvvietu. Gribētos vispār aizbraukt kaut kur izpeldēties, teiksim, uz Zaķusalu, bet negribas vienam tumsā staigāt.

* * *

Vannā gulēdams, uzskaitīju visas labās un jaukās lietas, kuras ir manī pašā un pasaulē plašā. To ir tik daudz. Tām pievērsīšos vairāk turpmāk :-)

* * *

Un vēl sagribējās tādu pornogrāfisku seksu ^___^

Gribas savākties.

Nevis nedarīt muļķības, bet gan darīt ļoti daudz episkas muļķības, bet brīvdienās.

Nu tā, lai katrai lietai savs laiks, lai viena otrai netraucē, bet palīdz.

Lai ir darīšana, nevis šaudīšanās un šaubīšanās! Jo, kad sajūk lietas (teiksim, interesanto internetu lasīšana un darbs), tad ne no vienas no tām vairs nav jēgas un nesanāk nekas un ir panika un ir slikti, un kad ir sūdīgi ap sirdi, tad vispār nekur vairs uz priekšu netiek.

Do not want.

Want to be happy :-)

Man šodien ļoti vajag horizontu, tāpēc šovakar ap 19.30 (haha, sākumā biju domājis 19, bet neizkasīšos tik ātri) braukšu ar auto uz Mangaļsalu. Plānoju noskriet kādus 11 km gar jūru, pēc tam braukšu atpakaļ.

BTW 3 vietas brīvas (bet, tā kā šī ir klasiskā short notice, tad tās droši vien tādas arī paliks).

UPD. plkst. 19.20 — dodos pēc auto.

Kas man šobrīd dzīvē trūkst no mantām? Jeb mana wishliste:
— labs gludeklis ar tvaika funkciju
— katls, kur vārīt olas un auzu pārslu biezputru
— olas, sviests, biezputra
— smuki pakaramie drēbēm — "pleciņi"
— paklājiņš, uz kura izpildīt presītes un jōgu
— hanteles
— vēl vienas speciālās zeķes skriešanai
— burkānu mizojamais nazītis
— dedzināmie smaržkociņi (ar turētāju)

Liela daļa tādi sīkumi, nu tādi sīkumi — tagad došos paēst un varbūt pie reizes tos sīkumus arī iegādāšos :)