Svētdienas gaišā melanholija
Piecēlos, mazliet pavingroju ar hantelēm, pastaipījos, nomazgājos aukstā dušā, paēdu, saņēmu kaifu no rīta pirmās cigaretes. Klausījos ērģeļmūziku, sāka skanēt Ich ruf zu Dir, Herr Jesu Christ (BWV 639), apraudājos mazliet — pa nedēļu uzkrātās emocijas iznāca laukā.

Tagad tāda gaiša melanholija, arī miesa patīkami nogurusi un atslābusi pēc šonedēļ noskrietajiem 45 kilometriem ^____^

Ārā skaista, saulaina diena. Gribas ieslēgt auto un aizbraukt uz Mangaļsalas vai Bolderājas molu pastaigāties un paelpot svaigu gaisu, vislabāk būtu kopā ar kādu jaunkundzi, lai var arī drusku papļāpāt un ieskatīties acīs (sieviešu acis ir tik skaistas!), bet kaut kā laicīgi neesmu veicis savu mājasdarbu, tāpēc īsti nav nevienas, kuru tā pēkšņi un neplānoti uzaicināt. Bez tam, kuru jaunu sievieti gan interesētu šādas melanholiski garlaicīgas izklaides... Jebkurā gadījumā, ap plkst. 14.30 braukšu.

Vēlāk noskatīšos kādu filmu, vai nu Limitless (2011), vai arī 27 Missing Kisses (2000).

Kaut kā tā :-)