Šodien piecēlos plkst. 8.45, jau pirms 10.00 būšu darba vietā! Vakar attiecīgi piecēlos 12.40 un darba vietā biju 13.30, svētdien vispār piecēlos 16.30.

Ja vēl saņemšos un strādāšu, nevis lasīšu internetus, un vēl vakarā uz Mangaļsalu paskriet gar jūru aizbraukšu, tad šo vispār varēs pat nosaukt par dienu!

Sakārtot dienas režīmu — izklausās pēc laba mērķa. Man to vajag :-/

1. Agri celties, agri iet gulēt.
2. Nelasīt internetus, bet darboties pašam, strādāt.
3. Atsākt fiziskos vingrinājumus: skriešanu, velo, iešanu aukstā dušā.

Ja nu šoreiz izdodas.

Lai nu kā, bet tagad uz Hesīti garšīgo Rudzu burgeri paēst :-)

Man šodien vajag nogurt. Iešu paskriet. Lai vakarā labi miegs nāk, lai vakarā laicīgi aizmigt varu.

60w lampiņa laikam izrādījās kļūda. Galda lampa mazliet ož pēc degušas plastmasas, laikam spuldze par daudz siltuma izdala. Izrādījās, ka pirms tam bija 40w spuldzīte. Gadās.

Izkratīju putekļu sūcēja maisiņu; sāka daudz labāk sūkt.

Iedzēru (pēc ilgiem laikiem) trīs aliņus (pintes), sajutos labāk, tā tīri iekšēji.

Klausos The Doors, tos pirmoreiz atklāju sev pirms kāda laika, kad man gadījās ļoti neparedzēts un negaidīts sekss (partneres un vispār visu apstākļu ziņā), pēc tam paģirās un miega deprivācijā, bezspēkā gulēju kolhōza virtuvē uz krēsla ieritinājies un klausījos The Doors, ļoti laba un pozitīva pieredze.

Galvā kaut kas kombinējas, taču puzle pamazām saliekas!

Piemēram, izrādās, ka vārdi "He know the moon. He know the stars. And he know the Milky Way." no Biosphere kompozīcijas "Microgravity" sākuma ir sempls no filmas "The Right Stuff (1983)".

Mani neinteresē nekustamie īpašumi, automašīnas, darbs un ģimene, mani interesē šīs mazās kombinācijas, es tikai nezinu, kāpēc, es tikai nezinu, kā to salīdzsvarot ar vajadzēšanu ēst un maksāšanu par pajumti.

Vispār interesanti ar to jūtūbi, piemēram te čalis ir ielicis Biosphere — Microgravity ar foršām mainīgām kosmosa tēmas bildēm, taču beigās ir pievienojis dažas skaņas pats, viena no tām ir romiešu citāts krievu valodā, Klaudijs. Būtībā, sabojāja, sajāja. Jo varēja taču pievienot mazliet rācijisku distorciju un bišku klusāk, lai iederas, bet tagad ir par skaļu. Kaut teiciens ļoti labs. UPD. LOL, es pats kaut kā sasipos meistarībā, nav tur nekas pielikts klāt, LOL, bet tad paliek atklāts jautājums — no kurienes tad nāca tas teiciens latīņu valodā no skandām laukā :-D

Šobrīd divos pārlūka tabos esmu atvēris Gūgles kartes.

Vienu ar esošo santech lokāciju, un otru — ar drīzumā paredzēto.

Jo pirms dažām dienām pālī Cibas komentā biju paviršs, ai, nu :-)

Un ne tikai tāpēc, protams.

Šodien iemācījos vēl vienu angļu valodas vārdiņu — "to transfix" (caururbt, cauršaut, pienaglot, piesaistīt).

... when I find myself transfixed by a shadow on the wall, or the splashing of water against a stone. I stare at it, the hours pass, the world around me drops away, replaced by worlds being created and destroyed by my imagination. A way to focus the mind. Pete Namlook & Geir Jenssen - A Way To Focus The Mind (The Fires Of Ork 2) - YouTube, bet vispār tas ir citāts...

Es arī tā varu stundām lūkoties uz kaut ko tādu, bet mans prāts nefokusējas, drīzāk izklīst vēl vairāk...

Tas ir stāsts, kurš sākās ar deloveja_kundze un tālāk no turienes vijās patstāvīgi, stāsts par atrastu mūziku... par atrastu filmu...

Tātad, ko es māku un kas es esmu uz šo brīdi?
— runāt, lasīt un rakstīt latviešu valodā
— runāt, lasīt un kaut cik rakstīt krievu valodā
— lasīt, kaut ko runāt un mazliet rakstīt angļu valodā
— mazliet lasīt, mikroskopiski runāt un mikroskopiski rakstīt vācu valodā
— drukāt datorā ar 10 pirkstiem (neskatoties uz klaviatūru) QWERTY izkārtojumā
— vadīt vieglo auto (B kategorijas tiesības)
— nedaudz programmēt datorus imperatīvajās programmēšanas valodās (tādās kā Java utml. PL/SQL-i; C un Pascal ar pointeriem sen aizmirsušies)
— nedaudz pārvaldu elementārus mājsaimniecības instrumentus (rulete, urbis, ota), augstākais sasniegums — šķūnis
— esmu pāris reizes dzīvē noskrējis 21 kilometru vienā piegājienā
— no rītiem eju aukstā dušā, pat tad, kad negribas
— nirt ar akvalangu līdz 40 metru dziļumam (PADI sertifikāts)

Hmmm... tas arī pa lielam viss... izskatās, ka ar šo augstāk minēto 31 gada vecumā tā īsti nepietiek, lai dzīvotu laimīgs un cepuri kuldams...

Līdz plkst. 15-tiem nogulēju, daļu no šī laika paģirās.
Andrejsalas alkohola veikalā nopirku un pagaršoju elu "Newcastle Brown Ale". Man garšoja.
Noskrēju gandrīz 4 kilometrus.
Izpeldējos jūrā.
Ar mašīnu pabraukājos.

Jūtos patīkami saguris.

Nu lūk par to es arī runāju. Būtu man slēdzītis, es jau plkst. 21.00 saldi šņākuļotu savā gultiņā...

Bet slēdzīša nav, līdz ar to līdz plkst 24.30 bezjēdzīgi tērēju nenovērtējami dārgo laiku — bezsakarā dzēru alu un torčīju internetos, līdz sāka nākt miegs; rīt atkal būšu īsti neizgulējies.

Bet nu, tāda dzīve. Šī ir lieliskākā dzīve pasaulē :-)

... jo citas nebūs. LOL.

P.S. Ir arī pluss — tagad ārkārtīgi ātri aizmigšu :-)

Eksistenciālā piezīme sev: nekad nekad nekad nekad nekad vairs nenokļūt šādā situācijā kā tagad. Paredzēt rīcību kaut dažus gājienus uz priekšu. Domāt un neslinkot. Neskumt un darboties.

— — —

Tas, ka auto akumulators bija izlādējies, un auto nevar piedarbināt, mani vakarnakt nepārsteidza. Tā gadās, ja auto vēsā laikā ar ieslēgtu signalizāciju trīs nedēļas netiek kustināts. Starp citu, arī manas [ne]rīcības sekas. Varēju jau izkasīties un pirms nedēļas tomēr mazliet pabraukt, lai uzlādējas. Lai nu kā, naktī aķi atnesu mājās, pieslēdzu pie improvizēta lādētāja — monitōra barošanas bloka LOL, bet ko, normāli, 14 volti paliek 14 volti — tagad akumulators ir uzlādēts un spēka pilns. Jāaiznes tik atpakaļ un jāiesavieno automašīnas elektriskajās ķēdēs.

— — —

Ieliku manā kuņģī šorīt banānu, vārītus rīsus, dažas šprotes eļļā, vārītu olu, sviestu. Fiziskais ķermenis kādu laiku ilgāk varēs atkal eksistēt.

— — —

Paldies tai/tam/tiem, kurš/kura/kuri vakar sakopa virtuvi, vismaz prieks no rīta, ka var rosīties tīrā virtuvē, nevis bezjēdzīgā bardakā :-)

Kamēr nav aizmirsies.

— — —

Vakar (svētdien) pēcpusdienā iestājās tik forša prāta apskaidrība, domas bija tik skaidras un prāts tik tīrs! Eksistence ritēja no saprāta nost kā ūdens piles norit no pīļtēviņa zaigojošā kakla. Palasīju internetus (parasti no šās darbības iestājas truluma un paguruma sajūta) — prāts joprojām palika skaidrs; pamēģināju strādāt — nevarēju, kā trula ēvele braucu pa virsu, bet skaidu neņēmu. Laikam tas sestdienas skrējiena un labās izgulēšanās ietekmē :-)

Pēc tam vakarā iedzēru alus pinti, un, kā parasti, prāts apsedzās ar siltu, taču smagu un smalkās vibrācijas necaurlaidošu segu un nolaidās pie zemes.

— — —

Vakar aizgāju gulēt vēl pirms plkst. 22-iem, aizmigu diezgan ātri, gulēju cieši, redzēju savādus murgus.

Šorīt piecēlos plkst. 7.00, izgulējies, mierīgs, laimīgs. Man tā bieži negadās, tāpēc patīkama pārmaiņa :-)

— — —

Vienam dzīvot nav racionāli, izdevīgāk būtu divatā — tīri praktisku iemeslu dēļ. Ietaupās daudz laika, ja ēst gatavo un traukus nokopj, teiksim, vienu nedēļu viena, bet citu nedēļu otrs. Būtu forši saņemties, sakārtot savu [ie]dzīvi, ieviest tajā kādu jauku jaunu sievieti :-)

Mīlestībai un monogāmijai es vairs neticu, šīs naivuma zvīņas no acīm ir nobirušas :-)

— — —

Pirms nedēļas kolhozs_xxx virtuvē teicu yulungu, ka man esot sajūta, ka ar mani ir cauri, "nu vsjo, prijehaļi". Šobrīd materiālā ziņā faktiski nekas nav mainījies, taču garastāvoklis ir krietni uzlabojies.

— — —

Un ja nu man šodien izdodas manu prāta enerģiju neiztērēt pa lielai daļai internetu lasīšanā un drazā, bet gan čaklā, interesantā darbā? Tas attālinātu mani no eksistencālās kraujas malas un padarītu mani laimīgāku.

Izklausās kā plāns? Jā, ja vien es būtu spējīgs rīkoties racionāli... tā ka atliek tikai paskatīties, kas notiks. Bez cerībām un ilūzijām, bet ar mazu optimisma dzirkstelīti :-)

Paldies par atbalstu un tā... :-)

Bet nu pietiks [p]ar eksistenciālismiem. Visiem viņi ir, un man pat šķiet, ka vienādi... interesantā[ka]s lietas ir tās, ko cilvēki dara tajos brīžos, kad negaužas par esību :-)

Šodien, piemēram, izraisīju cilvēkos smaidus, iedams pa ielu ar milzīgu mīksto mantiņu — sunīti — rokās :-)

Pabraukāju ar mašīnīti, bija jau laiks, akumulators tik tikko spēja pagriezt starteri, tā ka paspēju — pateicoties ocher (paturpinot ķēdīti, arī yulungu un sākumpirmavotu ziimogvasks) — neesam nekādas vientuļās [s]alas galu galā :-)

Statoilā piepumpēju riepās gaisu.

Domāju par ... kaut kā atcerējos pāris jaukas lietas, kas notikušas dzīvē :-)

* P.S. Varbūt tā: Be liberal in what you accept, and conservative in what you send. /no Unix filozōfijas/

P.P.S. Man liekas, ka ir man kļuvis labāk. To uzzināšu rīt no rīta. Ja izdosies piecelties plkst. 7.45 (jo man vēlēšanās celties par 75% ir atkarīga no tā, vai es gribu šo dienu), tad esmu atpakaļ uz strīpas. Ja ne — nu... tad nē :-)

Šī man tāda ļoti pārdomu nedēļa. Nu tur, vecais nodrāztais "kas es esmu? ko es vispār māku? kādā situācijā esmu iekļuvis? kāpēc? ko darīt tālāk?"

* * *

Lūpa jau mazliet apdzijusi, vaiga pietūkums samazinājies. Yay :-)

* * *

Varētu padomāt, ka lapā "Self Shooting" ir cilvēki, kuri sevi satraumējuši ar šaujamieročiem, taču nē, tur ir knapi apģērbtas vai pat pavisam plikas jaunas sievietes, kuras ir sevi pašas nofotogrāfējušas.

Dzerot dažreiz iestājas tāds brīdis, kad jautrība pēkšņi pārvēršas par kaut kādu neaptveramu pizģec-u. Vakar tā notika.

Drēbes izskatās pēc grīdas lupatām — slapjas un netīras, pārsista lūpa, iznīcinātas brilles, kreisajā pusē sāpošs žoklis un pietūcis kreisais vaigs :-/

Bet nu vakars taču sākās tik lieliski, ar kāpšanu Vērmanes parka ozolā un pļāpāšanu ar jaukām jaunām sievietēm bērnu laukuma spēļu mājiņā ^___^

Ai, nu.

Ak, vēl mašīna jāpārdzen uz citu stāvvietu šovakar, rīt diez vai laicīgi pamodīšos.

Vispār diezgan savāda diena.

No rīta pamodos ap plkst. 7.00, atvēru logu, ieslēdzu gaismas, un tad... līdz plkst. 10.30 vienkārši apātiski, saldi un laiski gulēju gultā un klausījos Radio Klasika un skatījos, kā cipari Androīda ekrānā rāda, ka tuvojos bezdibenim ... Beigās tomēr piecēlos, pabrokastoju, un devos uz darbu. Paveicās, ka darbā ierados ap plkst. 11.15, 4 minūtes pirms bosa...

Vakarā piezvanīja mamma... ir atradies jēdzīgs meistars krāsnij, tā ka šajās brīvdienās principā varu uz laukiem nebraukt. Varu (DRĪKSTU!!!) nopirkt lētu šmigu un gandrīz divas diennaktis būt laimīgs. Mana izvēle. Tik daudz naudiņas man ir.

Vakarā piekodos. Mazliet. Bet vairāk, nekā manis paša iedibinātais "sausais likums" pieļauj. Bet es jau nekad neesmu spējis turēt solījumus, it īpaši tos, kas doti sev. Un citiem.

Ai nu es nezinu, viss tāds dīvaini eksistenicāli jocīgs rādās. It ka jau viss, ko gribētos šajā pasaulē, ir gulēt, būt reibumā, havot seksu un ... un viss. Bet pasaule neļauj tā. Pasaule met ģīmī naudas vajadzību un ai.

Bet tomēr... tā rīta sajūta... gulēt siltā gultā, skatīties griestos, dzirdēt (ne klausīties!!!) klasisko mūziku radio... saldā paralīze... vienkārši lieliski. Ja es tā varētu visu laiku, man neko citu nevajadzētu. Un ja savajadzētos, tad tas būtu pa īstam, nevis kā tagad — vai nu bada dzītam, vai arī pāļa ietekmē, vai arī sirdsapziņas un pienākumu grauztam.

Esmu vēl joprojām sapinies, sačakarējies, apmulsis un dezorientēts. Es godīgi nezinu, kā izdzīvot šajā pasaulē. Man nav ne jausmas, vai man oktobī būs nauda pārtikai un īrei. Un es nevaru atslābt, nevaru nomierināties, mani grauž nenoteiktības sajūta.

Vārdu sakot — dzīve ir skaista un dzīvei ir jēga. Citiem. Ne man. Šobrīd.

It kā jau cibā būtu jāraksta rosīgi un pozitīvi ieraksti tikai, lai cilvēki nebaidās... bet... varbūt savējie sapratīs arī tāpat. Bet, ja nesapratīs, tad labāk to zināt ātrāk, agrāk.

Labās ziņas: mans ķermenis ir vesels, zobi salaboti, iesnu nav, un muskuļi strādā. Apetīte ir. Tad jau tīri fiziski būšu dzīvotājs, kad prāts sakārtosies :-)

Pirms daudziem, daudziem gadiem Zeļļu ielas koju istabā lasīju istabasbiedra G. atnesto Kamī "Svešinieku". Man ļoti patika. Es toreiz nezināju, kas ir eksistenciālisms, un arī tagad nezinu.

Bet man patika tā doma, ka varonis peld dzīvē kā pa upi. Rīkojas, dabojas, taču... nevis taču, bet "un". Un dzīve viņu nes. Man tagad ir kaut kā līdzīgi. Nav tāds skumīgs un depresīvs eksistenciālisms, bet pat tāds diezgan darbīgs un tā, bet vienalga ir skaidrs, ka nav manās rokās ietekmēt manu likteni, ka viss ir nejaušība... tāpēc tīru zobus un ēdu ceptus kartupeļus un ceru uz labāko.

Es vispār ļoti daudz ko nezinu. Kad biju jaunāks, man patika iesaistīties sarunās par visādām lietām, un izlikties, ka kaut ko no tā saprotu. Bet tagad... nē. Labāk atzīt, ka kaut ko nemāki/nezini un mierīgi turpināt piedzerties.

Ja nu gadījumā sanāks tā, ka man neizmaksās algu oktobra sākumā, tad man nebūs naudas ne ko bankai ovedraftu procentus maksāt, ne par īri. Vai man ir vienalga? Nezinu. Ja tā notiks, tad zināšu. Ja nenotiks, tad nezināšu.

Un vēl mani ārkārtīgi pārsteidz tas, ka darba vietā nelasu ar darbu nesaistītus internetus — nevis piespiežu sevi nelasīt, bet gan ... vienkārši nelasu un viss. Dīvaini. Pirms tam parasti [darba]dienā veltīju 3-4 stundas internetu saldajai narkōtikai.

Šodien biju frizētavā. Frizierīte — jauna, skaista sieviete — mazgāja man galvu, ļoti patīkama sajūta. Frizierīti sauc Viktorija. Pirms tam bija Diāna, bet Diānai šodien brīvdiena.

Un vēl nežēlīgi gaidu piektdienas vakaru, kad [atkal] kārtīgi piedzeršos :-)

Ir jautājumpiedāvājumuzaicinājums piektdien iet uz viena laba cilvēka dzimšanas dienu, bet šaubos, jo tur atkal miljards sociālo rituālu ar dāvanām utt., man tas ir pārāk sarežģīti, kolhozā sēžot piedzerties lētu šmigu ir vienkāršāk. Bet es vēl šaubos. Jo cilvēks labs, interesants. Darbīgs, jauns. Enerģisks.

P.S. Mans raksturojums no manas pavasara darba vietas, kur episki izgāzos: "laba galva, bet strādāt negrib". Par labo galvu viņi ir kļūdījušies, bet par nestrādāšanas gribēšanu gan pilnīga taisnība :-)

P.P.S. Šopēcpusdien daudz maz nokonfigurēju darba kastes Ububu, logi vairs nelīp pie ekrāna malām un nemaksimizējas bezsakarā. Pie viena sapratu, kāpēc jābekapo .gnome2 mapīte ^___^

Ir tā, ka izmaiņām sevī jābūt dabiskām un organiskām, brīvi nepiespiestām.

Pagaidām ir apātija, sēžu tumšā istabā, dzeru zaļo tēju, lasu interenetus, klausos mūziku, man nav darba un mazliet uztrauc tas, ka naudiņas ir palicis pavisam maz.

Gan jau kaut kā. Kad prātam apniks šis stāvoklis, prāts aizies pa citu taku.

Vispār derētu atrast gan kādu darbiņu, ar Ls 300 mēnesī pilnībā pietiktu... bet pēc pavasara fiasko darba sakarā, kur sanāca izgāzties, jāpadomā. Jāsaprot, kāpēc tā sanāca. Kaut gan jau esmu sapratis...

Jāsaņemas. Organiski un dabiski.

Vienīgais kaut kā stulbi, ka negribas kontaktēties ar cilvēkiem. Nu, ja negribas, tad laikam arī nevajag. Kad sagribēsies, tad.

Zin' kā — ir forši, kad cilvēki ir darbīgi un priecīgi, nevajag viņiem traucēt tādiem būt :-)

Atkal negulēju visu nakti, noskatījos vēl vairākas Air Crash Investigation sērijas.

No fragmentiem ir apmēram sakomponēta otrdienas dzeršanas "filmiņa". Nu jā, mana dzērusī personības daļa ir kāda ir :-/ Bet nu, kas padarīts, padarīts. Uzskatīšu to par mācību stundu.

Internetus gandrīz nelasu :-)

Samaksāju par sienām (īri). Vēl mēnesi man nelīs lietus uz galvas, un maniem krāmiem ir vieta. Tas ir labi.

Jūtos ļoti noguris, man nāk miegs, gulēt neiešu, jo plkst. 10.00 jābūt pie zobārstes.

Un tomēr... pat paskatoties uz manu "izdemolēto" bankas kontu... kaut kā mazliet nez kāpēc radās sajūta, ka tomēr, iespējams, ar mani viss tomēr būs labi.

Man tikai vajag nostabilizēties, sakārtoties, padomāt. DON'T PANIC.

Tikko — plkst. 15.15 — piecēlos.

Nogulētas 14 stundas, vispirms biju aizmidzis, pēc tam vairs nē, bet tāpat necēlos.

12 dienas ilgušais alko-trips vakar noslēdzās. Interesantas un samērā nepatīkamas bija izjūtas, kad malējais alkohols pameta ķermeni, gan nelieli drebuļi, gan kaut kādas dīvainas eksistenciālas šausmas.

Tā, kā šoreiz, vēl nebija bijis dzerstīšanās laikā. Relatīvi daudz (pēc maniem standartiem) sociālo kontaktu. Jāsaprot gan, ka arī bez milzīgiem šmigas daudzumiem tā varētu (un vajadzētu!) būt...

Es nedomāju, ka tuvāko mēnešu laikā tagad vajadzētu lietot alkoholu. Jasaņemas apņemties to nedarīt.

Tātad, īsi un konspektīvi par šodienas pārējo daļu.

Tātad ap plkst. 16.30 konstatēju, ka ir baigā depresuha un viss ir slikti :-)

Sapratu, ka iet uz darbu būtu stulbi.

Ieliku veļas mašīnā drēbes, lai mazgājas.

Ķēros pie mantu kārtošanas. Rezultāts: izmesti divi pilni Rimi maisiņi ar papīriem (visādi veci pieraksti un izdrukas), čupiņa drēbju atdota "otrreizējai pārstrādei". Vārdu sakot, apmēram 10 — 15 kg drazas no manas dvēseles nost. Un kļuva vieglāk elpot :-)

Pēc vakariņpusdienām aizgāju uz Hesburger'i, fileja rudzu maizē un lielie kartupeļi frī. Tad kaut cik piekopu kārtošanas rezultātā radušos "Hirosimu" (c) yulungu.

Vēl jau liela daļa būs jāpāršķiro, un to, kas paliks pāri, jāizvieto kaut kādos jēdzīgos plauktos (kurus man stc. būs jāpieliek tad, jo plauktu ta nav) vai kaut kā tamlīdzīgi. Ideālā variantā man būs saraksts, kurā uzskaitītas visas mantas, un kur katra no tām stāv. Noriebies jau bardaks un neskaidrība līdz baltām pelītēm.

Pēc tam ap plkst. 21.25 devos pabraukāt ar velo, Endomondo rāda, ka 29 kilometri 1 stundā un 23 minūtēs, ar vidējo ātrumu 21 km/h. Sākumā gribēju pabraukāties tikai mazliet, bet laiks tik jauks un tik forši, ka nevarēju apstāties :-)

Tagad jūtos ļoti labi, garastāvoklis ir krietni uzlabojies, ap plkst. 23.45 būšu jau gultā :-)

— — —

Kārtojot papīrus, secināju, ka kaut kad agrā jaunībā, ap 18 gadiem, vai pat agrāk, es esmu šausmīgi, drausmīgi apmaldījies un prāts aizgājis neceļos, bet man neviens to nepateica, vai arī es neklausījos un nesapratu :-(

— — —

Kaut kad lasīju vienu tādu (laikam austrumu) gudrību, ka cilvēka mūžs ir sadalīts secīgos septiņu gadu ciklos. Katrā ciklā cilvēkam kaut kas jāpaveic un jāiemācās. Ja neizdara un neiemācās, tad nākas to ciklu atkārtot atkal. Man jau liekas, ka es esmu uz otru reizi palicis ceturtajā ciklā, kurš ir no 21 līdz 28 gadiem... Iepriekšējā reizē es to acīmredzot kaut kā nepareizi iesāku.

Šorīt kārtīgi izgulējos, piecēlos nedaudz pirms plkst. 11.00, nesteidzīgi paēdu. Nedaudz aizkavējās rīta rutīna, jo uz pusstundu bija atslēgts karstais ūdens. Jūtos svaigs, jūtos labi. Starp citu, vakar ātri iemigu. Forši :-)

Pirms dažiem mēnešiem sāku strādāt pašreizējā darba vietā, pēc ilgstoša bezdarbības un atpūtas perioda. Atskatoties atpakaļ saprotu, ka šis "atslodzes" laika posms man neko daudz nav devis... mierīgi varēja to izlaist... kaut gan — nevarēja. Ja varētu, tad būtu izlaidis. Tātad — nevarēju.

Darbā man tagad tāda "interesanta" situācija. Parasti es jaunā darba vietā normāli, čakli strādāju kādus pāris gadus, tikai tad parādījās kaut kāds slinkums un sviests un nevēlme strādāt. Bet te, pēc nostrādātiem dažiem mēnešiem iestājās šī dīvainā neko nevēlmes darīt fāze. Ļoti straujš cikls. Es domāju, ka tas ir labi. Jo ne jau darba vieta, vide, programmēšanas valodas, kolēģi nosaka šo manu manu "saiešanu sviestā". Es pats saeju :-) Nu, un man ir liela interese tomēr tikt šim sviestam sevī pāri. Neko episku jau nevajag. Var vienkārši sistemātiski vingrināties, tāpat kā skriešanā. Lai noskrietu 21 km, nevajag "ļoti gribēt noskriet pusmaratōnu"; daudz derīgāk un rezultatīvāk — efektīvāk! — ir vienkārši trīs reizes nedēļā noskriet 7 km...

Tātad, ko daru šodien, tagad un te: ieradīšos darba vietā plkst. 13.00, un godīgi līdz plkst. 21.00 šancēšu. Ar darbu nesaistītus internetus neatvēršu nevienu reizi. Redzēs, ko varu izdarīt ar svaigām, nepiesārņotām smadzenēm.

Ja šonedēļ neizdosies tikt atpakaļ darba režīmā, tad rakstīšu atlūgumu. Ja nav lemts, tad nav lemts, un nav ko springt un radīt spriedzi citos. Negribas aizņemt vietu, kur izpausties jauniem, čakliem un centīgiem cilvēkiem :-) Naudiņa arī kādam laikam pietiks, tā ka atradīšu citu nodarbošanos. Bet par to es domāšu piektdienas vakarā. Tagad — uz darbu. Ar domu, nevis luņoties, bet padarīt kaut ko interesantu!

Jo slinkie cilvēki nav slikti. Viņi vienkārši ir garlaicīgi un neinteresanti — ar viņiem nav par ko parunāt, ar viņiem nav ko kopīgi padarīt! Man, piemēram, ne īpaši patīk uzturēties garlaicīgu cilvēku sabiedrībā; tātad — es arī nevēlos būt garlaicīgs. Nu tad, par ko vispār ir jautājums, ja jau šīs lietas ir skaidras?...