Symbiogenesis (Ethno-PsyChill & Tribal Downbeat Mix) 2016 - YouTube

No apraksta:
"Symbiogenesis (Greek: σύν syn "together", βίωσις biosis "living", and γένεσις genesis "origin or birth") is the symbiosis of two or more individual organisms to one single, new organism." To me, this is the oldest love story of all times.

P.S. Cover bildītē tas interesantais vizuāļu veids, zirnekļtīklīgi spriālfraktāliski aplīgais, kurus redzēju tikai dažas reizes, bet ļoti ļoti patika, arī domas, kas nāca kopā ar tiem. Bet viņi nāk tikai tad, kad paši grib, un tā nu tas ir ^_^

P.P.S. Lai samazinātu šī cibieraksta pathosa grādu — kurš, manuprāt, ir biku par lielu — Röyksopp "The Alcoholic" A Puppet's Tale (finalist) - YouTube (ak dievs, cik skaists videō, murr). Mans hwyd.me rāda, ka ņiuļa augustā man bija 10 dienas bez alkoholiem, septembrī — pagaidām nevienas. Man patīk termins jeb euphēmisms “funkcionālais alkoholisms” (mēdz iedzert, bet [lielus] sūdus netaisa); pēc lielās katastrōfas pavasarī (ar nekontrolējamas agresijas lēkmēm, braukšanu ar auto alkohola reibumā, lietu šķaidīšanas ar cirvi, likumsakarīga lūguma padzīvot atsevišķi no ģimenes utml. — par pēdējā punkta risinājuma piešķiršanu ļoti esmu pateicīgs smejmoon'am), sķiet dæmōnus turu daudz maz pavadās, bet tā, protams, ir mazliet mānīga ilūzija. Un jā, augustā 10 dienas biju skaidrā! Un vispār, šis stāsts ir daudz, daudz sarežģītāks, vai vienkāršāks, ar daudzām facetēm un šķautnēm, bet, ne šoreiz :-)

Distrakcija.

Visas manas grūtības no tā, ka mans prāts ir distraktēts.

Ta nē. Kaut kas ... cits.

Dažreiz kāda doma, vēlme uzplaiksnī, iemirdzas.

When you have exhausted all possibilities, remember this -- you haven't.
-- Thomas A. Edison

Jo iespējas ir, tik nevar ieraudzīt. Skatupunkta maiņa. Domu vijas mijas.

zināt

man neticami laimējās, man ļoti paveicās

un es ieraudzīju gaismu

un tas vairs nepāriet

vēl joprojām ir pīķi un ir bedres, bet kopējais līmenis es neteiktu, ka paaugstinās, nē. tas ir tā kā transcendējis paaugstināšanos/pazemināšanos, kādā citā dimensijā

ir ļoti labi un interesanti

maratōna noskriešana bija labs sākums, un turpinājums ... bet nu -- ir mazliet taisnība tiem, kas saka, ka tie gargabalu skrējēji vairs īsti normāli nekad nepaliek :-D

Šorīt pl/sql-iešiem atteicu. Viņi uz atteikumu reaģēja ar vairāk naudas piedāvāšanu. Tagad man atkal jādomā. Starp citu, var jau nostādīt jautājumu par rīkiem un darba vietu tā:
a) pl/sql --- closed source ražojums no Ļaunas Korporācijas "Orākuls", bet algā par 80+ eiro mēnesī vairāk, un viņiem ir maināma augstuma galdi
b) php --- open source ražojums un relatīvi mazliet vairāk personīgas brīvības

Once in a lifetime, you find that power
To break out and run from the devil's deep clutch.
— Mike Oldfield - Magic Touch - YouTube


Ir 09:11 no rīta. Vēl neesmu salasījies internetus. Visa diena priekšā. Jūtos labi. Prāts ir dzidrs un tukšs, gatavs darboties. Ķermenis ir vingrs, šorīt jau paskrēju. Bērns aizvests uz dārziņu. Brokastis paēstas izdzertas — testēju Joylent, un tas ir lielisks, bet par to citreiz. Viss ir izdarīts. Esmu gatavs.

Vai es lasīšu internetus, neko nepadarīšu, jutīšos nožēlojami? Vai arī tomēr studēšu programmēšanu, aizvedīšu auto uz tehnisko apskati, būšu laimīgs un priecīgs?

Pagājušovasar kaut kādos nostaļģijas uzplūdos ieguldīju mana otrā auto Hyundai Coupe '98 remontos (bundžai pārmetinātas, būtībā no jauna uzbūvētas amortizatoru glāzes, pārmetināta rūsainā daļa bagāžnieka rajonā, ielikti jauni labi amortizatori priekšā, nopirkts un ielikts puslīdz normāls stereo aparāts oriģinālā Blaupunkta vietā) 2/3 vai pat 100% no tā, ko, spriežot pēc SS.lv, varētu par to tagad dabūt...

Ko lai tagad dara -- ieguldīt 1k+ eiro dzinēja pārlasīšanā (rij eļļu) un regulēšanā (sāka peldēt apgriezieni tukšgaitā, būtībā lēts sīkums) + salona skaņas izolācijā (jo nu uz šosejas jau nupat ir vāks cik skaļi, laikam oriģinālā skaņas izolācija beidzot ir sadalījusies reizinātājos pavisam) vai arī tomēr ir pienācis laiks pateikt šim jaukajam auto "atā, atā"...

P.S. Vēl nieka 12 gadi, un tad jau var tikt pieņemts Lēmums par vēsturiskā spēkrata statusu - CSDD - Ceļu satiksmes drošības direkcija, tāpat kā kautskis žigulim...

bet kā dzīvot?

ir ko padomāt

reāli nesaprotu, kā dzīvot, milzīgs samulsums

nu jā, kārtība, disciplīna, minimālisms, internetu nelasīšana -- vienīgais glābiņš. bet kā? kā?

manī nekā nav, esmu tukšs, nav vēlēšanās, nav cerības -- tas ir tik jocīgi

kas ir dzīve? kā to dzīvot?

Kaut kā atlaida, sāk sanākt strādāt atkal.

Man vajadzētu nevis antidepresantus, bet kaut kādas tādas zāles, kas mani mazliet bremzētu, mazliet nomierinātu, mazliet iepriecinātu. Eh, kā lai saprot, pie kura psihiatra lai aizeju pēc tādām?

pamodos pirms trijiem naktī, samaksāju rēķinus internetbankā, nopirku OCTA polisi auto turpat internetos

sāku domāt par dzīvi -- kāpēc nekas nesanāk, kāpēc gribas tikai lasīt internetus, no kuriem sāp galva, kāpēc negribas realizēt ieceres, kāpēc darbos neiet, kāpēc neko nevaru paspēt, kaut gan neko nedaru

domāju, domāju, domāju

njā

pamēģināšu tādu "take it easy" pieeju šoreiz, varbūt palīdzēs

tagad dažas stundas pagulēt un uz darbu

Ir vēlme pavadīt Pozitīvo bez alkoholiem smadzenēs. Jo drīz būs jākļūst visnotaļ prātīgam, būtu jauki pamazām pierast pie prātīga dzīves veida.

Kādas alus pudele vai vīna glāzes neiztukšošanai ar prātīgumu gan sakara pamaz. Tad jau lietderīgāk iekapāt festā un ikdienā būt prātīgam -- let's be real.

Jāpadomā.

Jāsakrāmē līdzņemamā soma, tad jau redzēs.

interesanti, kas notiktu, ja es sāktu vienmēr un visur teikt to, ko domāju un to, kā jūtos

patiesību

un rīkoties atbilstoši [manai] patiesībai

vasarā jau būtu labi, bet ziemā laikam nomirtu no bada un aukstuma :-(

divkosīgā sabiedrība atbalsta meļus un ilūzijas, reālitāte vēl joprojām nav cieņā

Štukoju šajā nedēļas nogalē aizbraukt uz Latgali uz dzimtajām ārēm.

Taču laikam gan nē. Vot nau iekšējas vēlmes braukt, nau iekšēja miera braukt.

Laikam palikšu Reigā. Hmz, ko lai tādu interesantu sadara.

Gribas gan klusumu un zaļumus / vai jūru, gan mūziku un cilvēkus. Diļemma.

Par manu māmiņu, maniem radiņiem un Latgali atsevišķs stāsts, cibā nestāstāms gan jau kādreiz pālī uzrakstīšu.

Piecēlos 7:30, drusku pavingroju, auksta duša, kārtīgas brokastis, nomazgāju traukus, rīta cigarete. Tagad 10 vai ciknutur minūtes atslābšu un pēc tam došos uz darba vietu, kur ieradīšos ap 9:50.

Pārbaudes laiks ir nostrādāts, tā ka tagad viss, kas vajadzīgs, ir — no pirmdienas līdz piektdienai ierasties darba vietā pirms 10:00, nelasīt internetus, kaut ko padarīt darba sakarā un tad jau būs labi. Gan jau kaut kā.

Šī pasaule ir tik ātra, visa tik daudz. Negribas vairs skriet līdzi un visu kaut daļu mēģināt apgūt. Gribas "skriet dzīvi savā tempā", mierīgi un ritmiski, cikliski un prātīgi.

Nu re, mazliet paskrēju, un jūtos atkal labi, pat lieliski :-)

Vispār skriešanas laikā, un it īpaši uzreiz pēc skriešanas, es jūtos optimistisks, mierīgs, man negribas ne alkoholus, ne smēķēt, ne lasīt internetus, man gribas izdarīt kaut ko jauku kādam vai kādai, ir ticība, ka viss būs labi. Šī sajūta gan nav ilgstoša, tā ir apmēram stundu.

Dažreiz es vēroju citus cilvēkus, un man liekas, ka viņiem šāda labsajūta ir gandrīz visu laiku, bet tā taču nevarētu būt, jo man tā nav.

P.S. Šonedēļ bez maz vai jāapņemas noskriet ne vairāk kā 45 kilometrus, citādi tā jau izvēršas par kaut kādu atkarību — te 70, te 80 km nedēļā tiek noskrieti, šķiet, ka tas ir par daudz.

Iesnas (tādas dīvainas, ka galva dulla), nogurums pēc darba nedēļas (sapulces, kodēšana, vadītājs no ārzemēm bija atbraucis), labs garastāvoklis. Iesnu dēļ šodien uz baseinu neaizgāju, nav ko puņķus ūdenī peldināt.

Nezinu par braukšanu uz Brīnumu nakti 2013 Madonā rīt, no vienas puses gribas tur mūziku paklausīties, no otras puses — negribas atkal (sa)čakarēt savu tikko uzbūvēto kaut cik jēdzīgo diennakts ritmu ar laicīgo gulētiešanu ap pusnakti un celšanos plkst. 7.00. Nav arī neviena, kas uzmundrinātu braukt — nu vārdu sakot, esmu sēne :-D

Pagulēšu šonakt, rīt piecelšos un tad izdomāšu — tā taču saka, ka rīts par vakaru gudrāks :-)

Piecēlos, mazliet pavingroju ar hantelēm, pastaipījos, nomazgājos aukstā dušā, paēdu, saņēmu kaifu no rīta pirmās cigaretes. Klausījos ērģeļmūziku, sāka skanēt Ich ruf zu Dir, Herr Jesu Christ (BWV 639), apraudājos mazliet — pa nedēļu uzkrātās emocijas iznāca laukā.

Tagad tāda gaiša melanholija, arī miesa patīkami nogurusi un atslābusi pēc šonedēļ noskrietajiem 45 kilometriem ^____^

Ārā skaista, saulaina diena. Gribas ieslēgt auto un aizbraukt uz Mangaļsalas vai Bolderājas molu pastaigāties un paelpot svaigu gaisu, vislabāk būtu kopā ar kādu jaunkundzi, lai var arī drusku papļāpāt un ieskatīties acīs (sieviešu acis ir tik skaistas!), bet kaut kā laicīgi neesmu veicis savu mājasdarbu, tāpēc īsti nav nevienas, kuru tā pēkšņi un neplānoti uzaicināt. Bez tam, kuru jaunu sievieti gan interesētu šādas melanholiski garlaicīgas izklaides... Jebkurā gadījumā, ap plkst. 14.30 braukšu.

Vēlāk noskatīšos kādu filmu, vai nu Limitless (2011), vai arī 27 Missing Kisses (2000).

Kaut kā tā :-)

Mazlietiņ sāp sirsniņa par to, ka netikšu uz festivālu Speigas IV, kurš sāksies piektdienas vakarā Viļņā. Tikt it kā varētu, bet nebūtu prieka, jo sasteigti sanāktu un pats savī vēl neatrisinājies šobrīd jūtos.

Tagad ir tāds īpatnējs pārdomu periods, sakarā ar to slimošanu un darba lietas ir nokārtojušās, tā ka var padomāt.

Droši vien lietošu daudz mazāk alkoholus turpmāk. Pa kādam garšīgam/vēl nemēģinātam kokteilim klubā/krogā un tā, protams ir patīkami iedzert, taču pielieties ir apnicis, apnicis, apnicis, visu laiku tas pats — pielejies, ir jautri un tā, un tad pārdzer mazliet par daudz, un vairs nav tā prieka, un tad vēl paģiras. Meh. Been there done that maybe too many times already. Neko pa lielam tā dzeršana nav man devusi. Varbūt, kā saka, savu jau esmu izdzēris? Dažreiz jau alkoholu sauc par sociālo lubrikantu, bet tad nu jāpadomā, vai es gribu tāda veida sociālas attiecības, kurās nepieciešams lubrikants, if you know what I mean, LOL. Ir jau dzērumā visādas "episkas" lietas darītas, taču — vai tās tikpat episkas liktos arī skaidrā? Un, ja nē, tad — what's the point?

Smēķēšanu gan neatmetīšu, taču krietni ierobežošu.

Pirmā zaļās tējas krūze dienā, pirmā dienas cigarete, pirmais garšīgais alkoholiskais dzēriens vakarā — jā, tie ir lieliski; taču pēc tam bauda vairs nav tā. Dzer, pīpē, apdullsti, vēl un vēl, taču nav tas. Nu un tad arī nevajag varbūt?

Piecēlos plkst. 7.06 bez modinātāja.

Tagad lēnā garā domāju, ko šogad darīt ar manu dzīvi maniem 64 kilogramiem gaļas. Nu tā — vispār. Tā, lai būtu jauki, pozitīvi un pareizi.

Pagājušais gads, pat divi, bija diezgan definējoši, jautājums ir — kā šo pieredzi izmantot.

Iesākumam vajadzētu uz "bezdarbniekiem" aiziet un tad vēl istabu sakārtot...

Ātri un man nesāpīgi, kopš šodienas esmu bez darba. Vēl viens posms dzīvē noslēdzies.

Redzēs, vai izdosies brīvos iekšējos resursus šoreiz pavērst personības progresa un attīstības virzienā.