Nesteidzoties salieku lietas prāta plauktiņos
Mazlietiņ sāp sirsniņa par to, ka netikšu uz festivālu Speigas IV, kurš sāksies piektdienas vakarā Viļņā. Tikt it kā varētu, bet nebūtu prieka, jo sasteigti sanāktu un pats savī vēl neatrisinājies šobrīd jūtos.

Tagad ir tāds īpatnējs pārdomu periods, sakarā ar to slimošanu un darba lietas ir nokārtojušās, tā ka var padomāt.

Droši vien lietošu daudz mazāk alkoholus turpmāk. Pa kādam garšīgam/vēl nemēģinātam kokteilim klubā/krogā un tā, protams ir patīkami iedzert, taču pielieties ir apnicis, apnicis, apnicis, visu laiku tas pats — pielejies, ir jautri un tā, un tad pārdzer mazliet par daudz, un vairs nav tā prieka, un tad vēl paģiras. Meh. Been there done that maybe too many times already. Neko pa lielam tā dzeršana nav man devusi. Varbūt, kā saka, savu jau esmu izdzēris? Dažreiz jau alkoholu sauc par sociālo lubrikantu, bet tad nu jāpadomā, vai es gribu tāda veida sociālas attiecības, kurās nepieciešams lubrikants, if you know what I mean, LOL. Ir jau dzērumā visādas "episkas" lietas darītas, taču — vai tās tikpat episkas liktos arī skaidrā? Un, ja nē, tad — what's the point?

Smēķēšanu gan neatmetīšu, taču krietni ierobežošu.

Pirmā zaļās tējas krūze dienā, pirmā dienas cigarete, pirmais garšīgais alkoholiskais dzēriens vakarā — jā, tie ir lieliski; taču pēc tam bauda vairs nav tā. Dzer, pīpē, apdullsti, vēl un vēl, taču nav tas. Nu un tad arī nevajag varbūt?