Pulkstenis rāda 13.13 — calm down my heart
Nu, 2,5 stundas vienkārši tupi nosēdētas internetos. Kaut arī apņēmos tā nedarīt. Fail :-( Kārtējais feils tūkstoš feilu ierindā.

— — —

Sen jau skaidrs (nav skaidrs, jo ja būtu skaidrs, būtu jau izdarījis), ko darīt:

— Iesniegt atlūgumu te, darba vietā, tāpat te man nekas nesanāk. Nu jābeidz tak melot. Kā variants: sākt beidzot strādāt... bet: man nesanāk!!! Tāpēc tālāk.

— Aizbraukt uz laukiem pie mammas, kādu mēnesi vienkārši tur būt — sakārtot lietas ar māju, uzlikt beidzot tēva kapam pieminekli... tam visam vajag mazliet naudu, kuru neesmu iekrājis — it kā man nauda ienāk, bet... Kaut kur pazūd visa... Par laimi ir kredītlīnija, bet to izmantot arī kaut kā bail... Kamōn, runa tur būtu par kādiem Ls 500 — 800, tas tak štrunts... it kā... bet man pat tik daudz nav iekrāti.

— Savilkt kopā savu bijušo dzīvi, tā sakot, pavilkt svītru apakšā — savākt atzīmju izrakstu no LU, atjaunot pakāstos centralizēto vidusskolas eksāmenu rezultātus /enīvej nebija nekādi spožie/, nokārtot beidzot to SCJP sertifikāciju, kuru muļļāju jau nez cik ilgi — mūsdienu pasaulē jau tā Java ir pārvērtusies par kaut kādu monstru, freimworku pinekli, bet nu man tas būtu labs sākums [un beigas], vismaz šajā valodiņā es “for” cikliņu varu aizvērtām acīm uzrakstīt... Un varu no galvas uzrakstīt gandrīz visus 50 Java’s atslēgvārdus, es pat nezinu, vai tas ir sasniegums vai zaudējums :-)

— Iestāties kaut kādā tupā, vēlams fiziskā darbā bez internetiem (kompīši var būt), kur 8 stundas “pacilā kastes” un ej mājās brīvs un priecīgs... Galvenais, lai ir iespēja 1) maksimāli nedomāt; 2) izgulēties; 3) normāli ēst; 4) vingrot; 5) pamazām atmaksāt iztērēto kredītlīniju — pēc tam arī kaut ko iekrāt. Varbūt ārzemēs? Ārzemēs būtu labi, tur vientulība būtu dziļāka. Droši, ka arī tur tādu haļavščiku — gribētāju strādāt tupu darbu netrūkst, tāpat, kā pie mums. Bet varbūt man vieta atrastos?

— — —

Kad beigsies šie mani mūžīgie meli un šaubas, — retōrisks jautājums. Es tos varētu izbeigt tagad un te — skat. augstāk. Bet bail.

— — —

Pēc 20 minūtēm iešu paēst. Man patīk ēst. Tāpat kā gulēt. Tāpat kā vingrot. Fiziskas lietas. Man domāt nepatīk vairs — jo domāju es daudz, bet viss paliek iekšā, viss ir tukšgaitā, viss nerada nekādu vērtību uz ārpusi.

— — —

Un... skatos, cik smieklīgs es esmu un... smaidu :-)

Tomēr ir tā: viss ir fufelis, viss ir nieks, pasmaidu — un rodas prieks :-)