purvainais
purvainais
- 238., 239. lappuse
- 8/5/09 10:40 pm
- Drukāšanas statistika: 22 minūtes, 4810 baiti.
* * *
uz beigām palika arvien gausāka. Tāds kā snaudiens sāka mūs pārmākt. Un, tā kā man nebij neviena iemesla tam pretoties, tad arī aizmigu cietā miegā.
Tad mani piepeši iztrauca Konsela balss:
— Ātrāk! ātrāk! — krietnais puisis kliedza.
— Kas noticis? — es vaicāju, pa pusei paceldamies.
— Mūs applūdina ūdens!
Es apgriezos. Ūdens ar straumi šļāca mūsu alā, un, tā kā moluski mēs nebijām, patiešām vajadzēja domāt par glābšanos.
Pēc dažiem acumirkļiem mēs jau bijām drošībā tās pašas alas virsotnē.
— Kas te atkal notiek? — Konsels vaicāja. — Atkal kāds jauns dabas brīnums?
— Nē, mīļais draugs, — es paskaidroju, — tas vienkārši ir paisums, jūras paisums, kas gribēja mūs pārsteigt tāpat kā Valtera Skota varoni! Tur, ārpusē, okeana ūdens ceļas, un pēc vispārējā dabas līdzsvara likuma jāceļas arī ezera līmenim. Labi, ka tikām cauri tikai ar vieglu peldi. Iesim nu uz «Nautilu» pārģērbties.
Pēc trim stundas ceturkšņiem mēs bijām nobeiguši savu apļa ceļojumu un atgriezāmies uz kuģa. «Nautila» ļaudis patlaban beidza iekraut natriju, un mēs kuru katru brīdi varējām atkal doties ceļā.
Tomēr kapteinis Nemo nedeva nekāda rīkojuma. Vai viņš gribēja nogaidīt nakti, lai slepeni izbrauktu pa savu zemūdens ceļu? Varbūt.
Lai nu kā, bet otrā rītā «Nautils», atstājis savu ostu, atkal brauca pa klaju jūru, dažu metru dziļumā zem Atlantijas okeana līmeņa.
XI
SARAGOSAS JŪRA
«Nautila» virziens nemainījās. Pagaidām bij jāatmet visas cerības atgriezties Eiropas jūrās. Kapteinis Nemo ieturēja kursu tieši uz Afrikas dienvidu ragu. Kurp gan viņš mūs veda? Es to neuzdrošinājos iedomāties.
Tajā dienā «Nautils» pārbrauca vienu no interesantākajām Atlantijas okeana daļām. Katram jau būs zināma lielā, siltā ūdens strāva, ko saucam par Golfa straumi. Novirzījusies garām Floridas pussalai, viņa plūst uz Špicbergenas salām. Bet, iekams tā iegriežas Meksikas līcī, ap 44° ziemeļu platuma straume sadalās divās attekās: galvenā plūst uz Īrijas un Norveģi-
238
jas krastiem, bet otrā, mazākā, pagriežas uz dienvidu augstienēm — Azoru salām un, no turienes apskalojusi Afrikas krastus, loka līnijā nāk atpakaļ uz Antiļu salām.
Un šī otrā atteka, labāk sakot, izloka gredzens, ar savu silto ūdeņu vērsmi ierobežo to auksto, rāmo nekustīgā okeana daļu, ko sauc par Saragosas jūru, īstenu ezeru Atlantijas okeanā. Lielā okeana siltā straume tikai trijos gados tiek tam apkārt.
Pareizi sakot, Saragosas jūra apklāj itin visu nogrimušās Atlantidas plašumu. Daudzi pētnieki pat domā, ka tajā sastopamie augi ir vēl šā nogrimušā kontinenta paliekas. Tomēr drīzāk ticams, ka visus šos augus, aļģes un fokusas Golfa straume atnesusi no Eiropas un Amerikas krastiem.
Tāds bij apvidus, kur «Nautils» patlaban bij iekļuvis. Tas bij īsts zemūdens zālājs, klāts ar aļģēm, fukusām un ogām pilnām brūnaļģēm — tik biezām, ka kuģis tikai ar pūlēm izlauzās cauri. Kapteinis Nemo, negribēdams sava kuģa skrūvi laist darbā šādā jūras augu mudžeklī, turējās dažus metrus zem ūdens līmeņa.
Saragosas nosaukums cēlies no spāniešu vārda «saragazzo», kas nozīmē jūras augus. Šie augi patiešām apklāj visu šo milzīgo jūras baseinu. Tāpēc arī zinātnieks Mori savā grāmatā «Zemeslodes fiziskā ģeografija» dod šādu paskaidrojumu par šo ūdens augu sakopojumu Atlantijas rāmajos ūdeņos.
«Mani novērojumi ir dibināti uz visiem pazīstamiem mēģinājumiem. Ja iemetīsim ar ūdeni pildītā traukā korķa gabaliņus vai kādus peldošus priekšmetus, tad tie saskaņā ar ūdens riņķveidīgo griešanos centīsies savienoties ūdens centrā, proti, vismazāk kustīgā vietā. Šajā gadījumā mūs nodarbina Atlantijas okeans, tas ir «trauks», Golfa straume — plūstošais ūdens un Saragosas jūra — centrs, kurā notiek peldošo ķermeņu apvienošanās.»
Es pilnīgi piekritu Mori uzskatam un tagad varēju pārliecināties par šā uzskata pareizību tādos novados, kur eiropiešu kuģi nokļūst visai reti. Virs mums peldēja visdažādākie priekšmeti, aplipuši ar brūnajām aļģēm; tur bij Andu vai Klinšainajos kalnos nogāzti koku stumbri, ko Amazones vai Misisipi upes ieskalojušas okeanā; daudzas kuģu vraku paliekas, ķīļi, apšuves, kļuvuši tik smagi no daudzajiem gliemjiem, kas tos apklāja, ka vairs nevarēja noturēties virs ūdens.
Visu 22. februara dienu mēs pavadījām Saragosas jūrā, kur zivis, kas labprāt pārtiek no jūras augiem un gliemjiem, atrod sev bagātīgu barību. Otrā rītā okeans atkal bij atguvis savu parasto izskatu.
239
-
0 commentsLeave a comment
- 234., 235., 236., 237. lappuse
- 8/5/09 09:57 pm
- Drukāšanas statistika: 51 minūte, 10546 baiti.
* * *
— Es redzu, kapteiņa kungs, ka daba jums kalpo vienmēr un visur. Šajā ezerā jūs esat pilnīgā drošībā, un neviens cits, izņemot jūs, nevar te iekļūt. Bet kādēļ jums vajadzīgs šis patvērums? «Nautils» iztiek tāpat bez ostas.
— Jā gan, profesora kungs, bet tam vajadzīga elektrība dzinējspēkam un elektrības ražošanai nepieciešamie elementi: natrijs elementu piepildīšanai, ogles natrija pagatavošanai un raktuve, kur dabūt šīs ogles. Šeit jūra pārklāj veselus ģeoloģiskos laikos apslīcinātus mežus; pārakmeņojušies un oglē pārvērtušies, tie man noder kā neizsmeļamas raktuves.
— Jūsu kuģa ļaudis, kapteiņa kungs, tātad nodarbojas šeit par ogļračiem?
— Jā. Manas raktuves atrodas zem ūdens, tāpat kā Ņukastles ogļraktuves. Skafandrās ieģērbušies, kapļiem un lāpstām apbruņojušies, mani vīri izrok ogles, kuras man nav jāizprasa ne no vienām sauszemes raktuvēm. Kad es sadedzinu šīs ogles, lai iegūtu no tām natriju, dūmi, pa krateri gaisā izplūzdami, piešķir kalnam vēl aktiva vulkana izskatu.
— Un mēs dabūsim redzēt jūsu ļaudis darbā?
— Nē, mazākais šoreiz vēl ne, tāpēc ka es steidzos paveikt savu zemūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es tikai paņemšu natriju no tiem krājumiem, kuri man še glabājas. Tam mums nepieciešama viena diena, ne vairāk, pēc tam mēs atkal turpināsim savu ceļojumu. Bet, ja jūs gribat pabraukāties pa šo lagunu un labi apskatīt to, izlietojiet šo dienu, Aronaksa kungs.
Es pateicos kapteinim un gāju uzmeklēt biedrus, kuri vēl nebij iznākuši no savas kajites. Es uzaicināju viņus pavadīt mani, iepriekš nepateicis, kur mēs patlaban atrodamies.
Tie abi iznāca uz klāja. Konselam, kas vispār ne par ko nebrīnījās, likās gluži dabiski, ka vakar aizmidzis zem ūdens, šorīt uzmostas zem kalna. Neda Lenda vienīgā interese bij tikai izlūkot, vai šai alai nav kāda izeja.
Paēduši brokastis, mēs izkāpām stāvajā krastā.
— Taču vēl vienreiz esam uz cietas zemes, — Konsels teica.
— Es to nesaucu par zemi, — kanadietis atbildēja. — Un pie tam mēs neesam «uz», bet gan «zem».
Starp sienas pakāji un ūdeni bij smilkšains krasts, platākajā vietā pieci simti pēdu plats. Pa šo liedagu ērti varēja apiet apkārt visam ezeram. Bet augsto sienu pakājes zeme bij stipri gruvešaina; gleznainā nekārtībā tur bij izmētāti vulkanisko izvirdumu bluķi un milzīgi pumeka akmens gabali. Visa šī izklaidus masa, vulkana kvēlē pārklāta ar emalju, laistījās kuģa
234
elektriskā prožektora spīdumā. Vizlas putekļi, ko sacēla mūsu kājas, ņirbēja kā dzirksteļu mākonis.
Jo vairāk attālinājāmies no viļņu izvagotā krasta, jo stāvāka kļuva zeme, un mēs drīz vien aizsniedzām slaidu, izrobotu nogāzi, īstas kāpnes, pa kurām tikai lēnām varēja tikt uz augšu. Bet tur bij jāiet visai uzmanīgi pa šim gluži vaļīgajām drupatām, kājas slīdēja pa lauka špata un kvarca kristalu veidotiem stiklainiem iežiem.
Šā milzīgā dobuma vulkaniskā daba bij redzama ik uz soļa. Es uz to aizrādīju arī saviem biedriem.
— Iedomājieties tikai, — es viņiem teicu, — kad šī milzīgā piltuve bij verdošas lavas pilna un šī balti kvēlošā šķidruma īmenis sniecās līdz atverei kalna virsotnē — kā izkausēts metals krāsnī.
— Es to iedomājos gluži skaidri, — Konsels atteica. — Bet sakiet, profesora kungs, — kāpēc lielais kausētājs pametis savu darbu un kā tas noticis, ka krāsns pieplūdusi ar rāmu ezera ūdeni?
— Ļoti var būt, Konsel, tāpēc, ka kāds zemūdens satricinājums radījis to plaisu, kuru «Nautils» lieto kā iebraucamo ceļu. Pa to Atlantijas ūdeņi ieplūduši kalna iekšienē. Tā būs bijusi drausmīga divu elementu cīņa, kura nobeidzās ar Neptuna uzvaru. Bet no tā laika pagājuši daudzi gadu simteņi, un piepūdinātais vulkans pāvērties par rāmu alu.
— Lieliski, — Neds Lends ieminējās. — Es pieņemu šo izskaidrojumu. Tikai ļoti žēl, ka tā plaisa, par ko profesora kungs stāstīja, mūsu interešu labā nav virs ūdens līmeņa, bet zem tā.
— Bet, mīļais draugs, — Konsels iebilda, — ja šī plaisa nebūtu zem ūdens, tad jau «Nautils» nevarētu pa to šeit iekļūt.
— Un es vēl varu piebilst, — ja ūdens nebūtu ieplūdis kalna apakšā, vulkans paliktu vulkans. Tātad jūsu žēlošanās ir gluži lieka.
Mēs turpinājām kāpt augšup. Pakāpes kļuva arvien šaurākas un stāvākas. Bieži gadījās dziļas bedres, kurām bij jāmet apkārt līkums. Dažreiz, lai tiktu garām klinšu bluķiem, mēs rāpāmies uz ceļiem un līdām uz vēdera. Bet, pateicoties Konsela izveicībai un Neda Lenda spēkam, mēs paveicām visus kavēkļus.
Apmēram trīsdesmit metru augstumā vietas nodaba pārvērtās, bet iešanai piemērotāka tomēr nekļuva. Konglomeratus un iežus nomainīja melnais bazalts. Te tas bij noklājies gluds kā palags ar sastingušu burbuļu pumpām, te atkal sarindojies pareizu prizmu kolonadēs, kuras atbalstīja milzīgās velves spraišļus un tādējādi izveidoja apbrīnojamu architektonisku celtni.
235
Starp bazalta kolonām vijās slaidas, sastingušas, bitumena svītrām šķērsotas lavas strūklas, bet vietām atkal plati sēra paklāji. Pa kratera atveri spilgtāk ieplūdusī gaisma blāvi apspīda visus šos vulkaniskos, uz visiem laikiem kalna dziļumos apglabātos izvirdumus.
Divi simti piecdesmit pēdu augstumā mūsu gājienu apturēja nepārspējams kavēklis. Iekšējā siena sāka liekties velvē, un kāpšanas vietā bij jāsoļo ezeram apkārt. Uz šīs pēdējās nogāzes augu valsts jau sāka cīnīties ar mineralu valsti. Daži krūmi un pat kociņi sliecās laukā no klints iedobumiem. Es šeit ievēroju kādu dievkrēsliņu ceru, no kura tecēja kodīga sula. Heliotropi, kas neattaisnoja savu nosaukumu1, jo saules stari tiem nepiekļūst, skumji bij nokāruši bālgano un tikko smaržojošo ziedu ķekariņus. Šur un tur krizantemas bikli pacēla savus ziedus gar panīkušu aloju pakājēm. Bet sacietējušās lavas spraugās es pamanīju arī dažas pat šeit viegli smaržojošas vijolītes un ar lielu labpatiku ieelpoju to smaržu. Smarža ir puķu dvēsele, bet jūras puķēm, šiem krāšņajiem ūdens augiem, dvēseles nav!
Mēs piegājām spēcīgu pūķa koku grupai, kad Neds Lends piepeši iesaucās:
— Ak profesora kungs! Te ir bišu strops!
— Bišu strops? — es atsaucos un neticīgi atmetu ar roku.
— Jā gan, bišu strops, — kanadietis apgalvoja, — un bites skraida tur apkārt.
Es piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka jātic vien ir. Kādā pūķu koka zara caurumā bij iemitinājušies vairāki tūkstoši šo kukainīšu, kuru Kanariju salās diezgan daudz un kuru ražojums ir tik ļoti iecienīts.
Saprotama lieta, ka kanadietim tūliņ bij padomā ievākt sev arī medus krājumu, un no manas puses būtu bijis nelaipni viņam to liegt. Ar sēru samaisīta sauja sausu lapu aizdegās no viņa škiltavas dzirkstelītes, un vīnš sāka apdūmot bites. Dūkšana pamazām apklusa, un, stropu iztukšodami, mēs ievācām krietni daudz smaržojošā medus. Neds Lends to rūpīgi novietoja savā somā.
— Es šo medu sajaukšu ar maizes koka mīklu, — viņš teica, — un tad pasniegšu jums lieliskas kūkas.
— Pie joda! - Konsels iesaucās. — Tā jau būs īstā piparkūka!
— Nu labi, piparkūka, — es piemetināju, — bet nu turpināsim mūsu ceļojumu.
———————
1 Saulei pievērsts (grieķu). Red.
236
No dažiem mūsu ejamā celiņa līkumiem ezers bij pārskatāms visā plašumā. Kuģa prožektors apgaismoja visu ūdens līmeni, ko netraucēja ne viļņi, ne brāzmas. «Nautils» stāvēja pilnīgi nekustīgi. Uz tā klāja un stāvajā krastā rosījās cilvēki — melnas kustīgas ēnas šajā gaišajā plankumā.
Tajā brīdī mēs gājām apkārt pirmās pakāpes robainai klinšu kraujai, kura balstīja velvi. Tur es pamanīju, ka bites nav vienīgie šī vulkana iedzīvotāji. Laupītāju putni krēslā laidelējās šurp un turp vai arī aizlaidās no savām klinšu virsotnēs ietaisītām ligzdām. Tur bij zvirbuļu vanagi baltiem vēderiem un klaigulīgie dzeltenie vanagi. Pa nogāzēm ātri skraidelēja garkājotās skaistās un treknās sīgas. Atļauju lasītājam pašam iedomāties, kāda kāre iedegās kanadieša acīs, ieraugot šo garšīgo medījumu, un kā viņš nožēloja, ka nav paņēmis līdzi šauteni. Viņš lūkoja lodi atvietot ar akmeni, un pēc vairākiem neizdevīgiem mēģinājumiem beidzot tam laimējās ievainot vienu no šīm lieliskajām sīgām. Es teikšu tīro patiesību, ja apgalvošu, ka viņš divdesmit reižu riskēja ar savu dzīvību, kamēr dabūja sīgu rokā, bet galu galā putns tika pievienots medus šūnām viņa somā.
Nu mums tomēr bij jādodas lejā, jo zobainā grēda palika nepārejama. Virs mūsu galvām krateris rēgojās kā plats akas caurums. No šās vietas labi varēja saskatīt debesis; es redzēju rietumu vēja dzītus mākoņus, kuru miglotās skaras nosliecās līdz pat kalna virsotnei. Tas bij pierādījums, ka mākoņi slīdēja zemu, jo vulkans tikai astoņi simti pēdu pacēlās pār okeana līmeni.
Pusstundu pēc kanadieša pēdējām medībām mēs atkal bijām krasta zemākajā joslā. Te kā biezs paklājs auga jūras dilles, mazs čemurains augs, visai tīkams ēdiena aizdars. Konsels saplūca sev vairākus saišķus. Kas attiecas uz faunu, tad tūkstošiem te ņudzēja dažādu vēžveidīgu pasugu: omari, vēži vientuļnieki, palemoni, zirnekļi un neskaitāmi gliemeži.
Šeit mēs uzgājām krāšņu alu. Visi trīs mēs ar patiku izlaidāmies smilktīs. Uguns bij nospodrinājusi alas emaljētās un spīdošās, viscaur vizlas putekļiem nobārstītās sienas. Neds Lends tās aptaustīja, izmēģinādams to biezumu. Es nevarēju atturēt smaidu. Saruna atkal vērsās uz to pašu nemitīgo bēgšanas jautājumu; es atzinu par iespējamu, neaizsteidzoties notikumiem priekšā, dot viņam cerību: kapteinis Nemo brauca uz dienvidiem tikai tādēļ, lai atjaunotu savu natrija krājumu. Es domāju, ka tagad viņš tuvosies Eiropas vai Amerikas krastiem, bet tur jau kanadietis visvairāk varēja cerēt uz bēgšanas mēģinājuma labu izdošanos.
Kādu stundu mēs palikām šajā burvīgajā alā. Sākumā žirgtā valoda
237
-
1 commentLeave a comment
- 232., 233. lappuse
- 8/5/09 08:36 pm
- Drukāšanas statistika: 21 minūte, 5031 baits.
* * *
Pēc «Nautila» gaitas, dažādiem līkumojumiem apvāršņa dienvidu pusē es ieraudzīju paceļamies augstu sienu, kura likās aizšķēršļojam jebkuru izeju. Sienas virsmala droši vien pacēlās virs ūdens līmeņa. Tas bij vai nu kāds kontinents, vai, mazākais, kāda no Kanariju vai Zaļā raga salām. Varbūt ar nodomu vieta kartē nebij apzīmēta, un es nezināju, kur mēs atrodamies. Katrā gadījumā šī siena man likās liecinām, ka esam garām Atlantidai, no kuras gan bijām dabūjuši redzēt tikai mazu daļu.
Nakts nekavēja manus novērojumus. Konsels bij aizgājis uz savu kajiti. «Nautils» samazināja ātrumu, reizēm viegli pieskārās neskaidri saskatāmam jūras dibenam, it kā gribēdams tur apstāties, reizēm atkal pacēlās virs ūdens. Cauri ūdens kristalam es saskatīju dažus zvaigznājus pie debesīm, bet it sevišķi skaidri piecas vai sešas zodiaka zvaigsnes, kuras seko Orionam.
Es paliku ilgi pie loga, jūsmodams par jūras un debess krāšņumiem, bet tad logi aizvērās. «Nautils» tajā acumirklī bij aizsniedzis klints sienas stāvāko nogāzi. Kā īsti viņš te manevrēja, to es nespēju saprast. Es iegāju savā kajitē. «Nautils» vairs nekustējās. Es iemigu ar ciešu apņemšanos pamosties pēc dažām stundām.
Tomēr otrā rītā pulkstens jau bij astoņi, kad iegāju salonā. Es palūkojos manometrā. Tas norādīja, ka «Nautils» peld virs ūdens. Es dzirdēju arī soļus uz klāja.
Tomēr ne mazākā šūpošanās neliecināja, ka jūra augšā viļņotos. Es uzkāpu līdz lūkai, tā bij vaļā. Bet dienas gaismas vietā, ko biju cerējis, mani tur apņēma dziļa tumsa. Kur mēs atradāmies? Jeb vai es biju maldījies? Varbūt vēl ir nakts? Nē! Neviena zvaigzne nespīdēja pie debesīm, un naktī arī nekad nav tik absoluta tumsa.
Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kādu balsi:
— Vai tas esat jūs, profesora kungs?
— Skat, kapteinis Nemo! — es atsaucos. — Kur īsti mēs atrodamies?
— Apakšzemē, profesora kungs.
— Apakšzemē! — es iesaucos. — Un «Nautils» tomēr vēl brauc?
— Tas brauc vienmēr.
— Es vairs nekā nesaprotu.
— Uzgaidiet acumirkli! Tūliņ iedegsies prožektors, un, ja jums patīk gūt par visu skaidrību, tad būsiet apmierināts.
Es izgāju uz klāja un gaidīju. Tumsa bij tik bieza, ka pat kapteini Nemo es nevarēju saskatīt. Tomēr, paskatījies augšā, tieši virs galvas es manīju
232
it kā nenoteiktu gaismu paplaiksnāmies, tā kā atgaismu caur apaļu caurumu. Tajā acumirklī aizdegās prožektors, un tā nu spilgtajā spožumā šī neskaidrā gaisma izdzisa.
Tikai pēc brīža es spēju atvērt elektrības apžilbinātās acis. «Nautils» stāvēja uz vietas. Tas šūpojās līdzās it kā augstam, ostmalai līdzīgam krastam. Jūra, kurā kuģis patlaban atradās, bij tikai augstu mūru ieslēgts ezers, tā diametrs aptuveni divas jūdzes, tātad aploks sešas jūdzes. Tā līmenim vajadzēja būt vienādā augstumā ar jūras virspusi, — to rādīja arī manometrs, jo šis ezers katrā ziņā saskārās ar okeanu. Pret pakāji slīpās augstās sienas augšup izliecās velvē, izveidodamas it kā milzīgu apgāztu piltuvi pieci vai seši simti metru augstumā. Pašā augšā atvērās neliels apaļš caurums, pa kuru es arī biju redzējis to blāvo spīdumu, laikam no dienas gaismas tur augšā.
Iekams es sāku aplūkot šīs milzīgās alas iekšieni, iekams noskaidroju, vai tas ir dabas vai cilvēku roku darbs, es piegāju pie kapteiņa Nemo.
— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.
— Kāda izdzisuša vulkana centrā, — kapteinis atbildēja, — vulkana, kura iekšieni jūra pēc zemes satricinājuma pieplūdinājusi ar ūdeni. Kamēr jūs, profesora kungs, gulējāt, «Nautils» iebrauca šajā lagunā pa dabisku kanalu, kas atrodas desmit metru zem ūdens līmeņa. Še ir «Nautila» pastāvīgā osta, droša, ērta, nevienam cilvēkam nezināma, visu jūras vēju aizsargāta! Uzrādiet man jūsu kontinentos vai kādas salas krastos tādu vietu, kas tā aizsargātu kuģi pret visām vētras briesmām!
— Patiešām, kaptein Nemo, — es teicu, — šeit jūs esat pilnīgā drošībā. Kas gan varētu iedomāties jūs meklēt vulkana dzīlēs? Bet tā virsotnē, man šķiet, es pamanīju atveri.
— Jā, tas ir vulkana krateris, savā laikā lavas, garaiņu un liesmu pilns, bet tagad pa to ieplūst tas svaigais gaiss, ko mēs te patlaban ieelpojam.
— Bet kas tas īsti ir par vulkanu?
— Tas pieskaitāms tām daudzajām saliņām, ar kurām šī jūra gluži piesēta. Parastajiem kuģiem tā ir vienkārša klints, mums — ārkārtīgi plaša ala. Es to atradu nejauši, bet šoreiz nejaušība man visai noderēja.
— Bet vai nevar nolaisties lejup pa atveri, kas agrāk bijusi vulkana krateris?
— Nē, profesora kungs. Simts pēdu augstumā šī kalna pakāje ir pieejama, bet augstāk sienas sasliecas velvē un pa tās izlokiem nav iespējams izspiesties cauri.
233
-
0 commentsLeave a comment
- 230., 231. lappuse
- 8/5/09 07:35 pm
- Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 5059 baiti.
* * *
majestatiskā varenībā vēlās augšup. Šajā acumirklī mēness iespīda cauri ūdens masām un ar dažiem bāliem stariem aizsniedza šo plūdos nogrimušo zemi. Tas nebij nekāds spožums, bet tā iespaids tomēr šķita neaprakstāms. Kapteinis piecēlās un pārlaida vēl pēdējo reizi acis pār šo bezgalīgo klajumu. Tad viņš pamāja man ar roku tam sekot.
Mēs ātri kāpām lejup no kalna. Kad bijām cauri pārogļotajam mežam, es tūliņ ieraudzīju «Nautila» prožektoru kā zvaigzni spīdam tālumā. Kapteinis soļoja tieši turp; mēs atgriezāmies uz kuģa tajā brīdī, kad ausmas pirmā atspīda sāka balsnīt okeana līmenī.
X
ZEMŪDENS OGĻRAKTUVES
20. februara rītā es pamodos īsti vēlu. Nakts gājiena nogurums bij noturējis mani gultā līdz pat vienpadsmitiem. Es apģērbos ātri. Man gribējās uzzināt «Nautila» tagadējo virzienu. Instrumenti rādīja, ka kuģis vēl joprojām brauc pret dienvidiem divdesmit jūdžu stundā un simts metru lielā dziļumā.
Ienāca Konsels. Es pārstāstīju viņam mūsu nakts piedzīvojumus. Tā kā logi bij vaļā, viņš pats varēja aplūkot kādu daļu no šā nogrimušā kontinenta.
Patiešām, «Nautils» brauca tikai desmit metru augstu pār Atlantidas zemi. Viņš laidās kā vēja nests balons pār sauszemes zālājiem; bet pareizāk būs sacīt, ka mēs šeit, salonā, bijām gluži kā pasažieri ātrvilciena vagonā. Vispirms gar mūsu acīm aizslīda fantastiski izrobotas klintis; no augu valsts mineralu valstī pārveidojušies koki nekustīgiem, tumšiem siluetiem rēgojās jūras dzīlē. Tur bij arī ascidejām, anemonēm un garām spurainām aļģēm apaugušas akmens grēdas un fantastiski izveidoti lava bluķi, kādreizējās briesmīgās vulkaniskās katastrofas liecinieki.
Kamēr gar mūsu acīm slīda šīs elektriskās gaismas apspīdētās ainas, es izstāstīju Konselam atlantu vēsturi, kura no tīras izdomas viedokļa iedvesmojusi Beliju1 uzrakstīt tik daudzas skaistas lappuses. Stāstīju viņam par varoņu laikmeta tautām un viņu kariem. Izstāstīju Atlantidas jautājumu
———————
1 Franču literats un astronoms. Red.
230
tā, lai par to nebūtu vairs ne mazāko šaubu. Bet Konsels bij izklaidīgs un klausījās manī neuzmanīgi; es drīz vien tiku skaidrībā, kāds iemesls viņa vienaldzībai pret šo jautājumu.
Patiešām, viņa uzmanību galvenā kārtā saistīja daudzās pa logu redzamās zivis; un, kad Konsels nogrima savā klasifikacijas bezdibenī, tad viņš aizmirsa pārējo pasauli. Šajā gadījumā man atlika tikai sekot viņa paraugam, lai kopīgi nodotos mūsu ichtioloģiskajiem pētījumiem.
Vispār Atlantijas okeana zivis neko daudz neatšķīrs no tām, kuras bijām līdz šim novērojuši. Te bij milzīgas, pieci metri garas, ārkārtīgu muskuļu spēku apveltītas rajas, kuras tāpēc varēja izlēkt augstu virs ūdens līmeņa; dažādu sugu haizivis, starp tām piecpadsmit pēdu garās zilās haizivis ar asiem zobiem trijstūru rindā, tik caurspīdīgas, ka ūdenī gandrīz nav pamanāmas; tumšbrūnās sagres, prizmveidīgās centrinas ar kārpainu ādu, stores, pusotras pēdas garas, radniecīgas Vidusjūrā redzētām, dzeltenbrūnās signotas ar mazām pelēkām spurām, bez zobiem un mēles, viņas likās kā tievas un vijīgas čūskas.
No kaula zivīm Konsels atzīmēja makairas melnīgsnējā krāsā, trīs metri garas, ar asu durkli virsējā žoklī, spilgtās krāsās, Aristotela laikos tās sauca par «jūras drakoniem», rokām viņas ķert ir bīstami, jo muguras spuras tām ar asām adatām galos; korifenas ar brūnu, zili svītrotu muguru un zeltotu svītriņu apkārt; skaistās doradas, apaļām ripām līdzīgās mēness zivis blāvi zilā krāsā — no augšas, saules apspīdētas, tās izskatās kā zeltoti lāsumi ūdenī; un pēdīgi zobenzivis, astoņi metri garas, dzīvo tikai bariem — spuras tām dzeltenas un sirpveidīgas, bruņotas ar seši pēdas garu šķēpu. Tie ir ļoti pārdroši dzīvnieki, drīzāk zāļēdāji nekā zivis.
Tomēr, arī šīs dažādās dzīvnieku sugas pētīdams, es neizlaidu no acīm plašos Atlantidas klajumus. Lāgiem jūras dibena untumainie nelīdzenumi piespieda «Nautilu» samazināt ātrumu, un tad tas kā valis veikli izlocījās pa šaurajām spraugām un ap pauguriem. Kad labirints kļuva necaurbraucams, kuģis kā balons pacēlās augšup un, kļūmainai vietai pāri ticis, turpināja ceļu parastā ātrumā un dažus metrus virs jūras dibena. Tas bij apbrīnojami krāšņs brauciens, līdzīgs gaisa kuģa lidošanai, tikai ar to starpību, ka «Nautils» pasivi klausīja stūrmaņa rokai.
Ap četriem pēcpusdienā pārakmeņotiem zariem sajauktu biezu dūņu kārtu pārklātais jūras dibens pamazām sāka mainīties; tas kļuva akmeņaināks, konglomeratiem — bazalta, lavas un sēra gabaliem nosēts. Man šķita, ka drīz līdzenuma vietā sāksies kalnāju apgabls, un nebiju maldījies.
231
-
0 commentsLeave a comment
- 229. lappuse
- 8/5/09 06:57 pm
- Drukāšanas statistika: 14 minūtes, 2751 baits.
* * *
Afrika un Azija kopā ņemtas; tas sniedzies no divpadsmitā līdz četrdesmitajam ziemeļu platuma gradam. Pat Eģiptē viņiem bijušas kolonijas. Arī Grieķiju tie gribējuši iekarot, bet tur atdūrušies pret heleņu nesalaužamo pretestību un bijuši spiesti atkāpties. Tā pagājuši gadu simteņi. Uznākusi katastrofa, zemestrīces un ūdens plūdi. Vienā dienā un naktī Atlantida nogrimusi, tikai tās kalnu augstākās virsotnes, kā Madeiras, Azoru, Kanarijas un Zaļā raga salas, redzamas vēl šodien.
Tādas vēsturiskas atmiņas manī pamodināja kapteiņa Nemo uzraksts. Dīvains liktenis bij atvedis mani šurp, lai es savu kāju spertu uz viena no šā nogrimušā kontinenta kalniem. Es aptaustīju šīs tūkstoš gadu simteņu vecās ģeoloģisko periodu celtņu drupas! Es gāju pa to pašu vietu, kur gājuši pirmā cilvēka laikabiedri! Savām metala kurpēm es saminu teiksmaino laiku dzīvnieku skeletus, kurus tagad pārakmeņotie koki kādreiz uzņēma savā pavēnī!
Ak, kāpēc man nebij pietiekoši laika! Man tiktos nokāpt pa šā kalna stāvo sienu lejā, no vienas malas līdz otrai pārstaigāt šo kontinentu, kas, bez šaubām, kādreiz savienoja Afriku un Ameriku. Var jau būt, ka kādu dienu jauns vulkanisks spēks šīs nogremdētās drupas atkal izceļ virs jūras līmeņa! Šajā okeana daļā mums zināmi daudzi vulkani, un daudzi kuģi, braukdami pāri šīm nemierīgajām vietām, sajutuši apakšzemes grūdienus. Daži jūrnieki dzirdējuši dobju rūkoņu, kas liecina par satracinātu elementu cīņām, citi atkal savākuši ūdens virspusē izmestus vulkaniskus pelnus. Viss šis apgabals līdz pašam ekvatoram vēl ir vulkanisku spēku varā. Un, kas zina, vai kādreiz tālā nākotnē vulkaniskie noslāņojumi, biežo izvirdumu lavas kārtu segti, atkal reiz neizslej savas uguni virdošās virsotnes virs Atlantijas okeana līmeņa!
Kamēr es tā stāvēju, domās nogrimis, un pūlējos iespiest atmiņā visas šīs lieliskās ainavas sīkumus, kapteinis Nemo, pret apsūnojušu akmens stabu atspiedies, stāvēja nekustīgi, it kā pārakmeņojies, ekstazē aizmirsies. Vai viņš domāja par pazudušām paaudzēm un tur meklēja atbildi cilvēces būtības noslēpumam? Vai šis dīvainais, tagadējās dzīves noliedzējs cilvēks nāca šurp nolaisties vēsturisku atmiņu dzīlēs un atjaust reiz bijušo antiko pasauli? Ko es nedotu, lai varētu uzzināt viņa domas, dalīties tajās un mēģināt tās izprast!
Mēs palikām te veselu stundu, vērodami plašo, lavas apspīdēto klajumu, kas lāgiem atspuldza žilbinošā spožumā. Zemes iekšienes verdošie mutuļi sīki trīsināja kalna virsotnes čaulu. Ūdens skaudri pārvadīta, dobja rūkoņa
229
-
0 commentsLeave a comment
- 228. lappuse
- 8/5/09 06:36 pm
- Drukāšanas statistika: 15 minūtes, 2672 baiti.
* * *
nepieciešams skābeklis, tāpēc tā nevar attīstīties zem ūdens. Bet lavas straumes var sakaist un nokaitēties kvēlaini baltas, uzvaroši cīnīties pret ūdeni un saduroties pārvērst to tvaikā. Spēcīga straume aiznesa visus šos tvaikus, bet lavas straumes notecēja līdz pašai kalna pakājei, tāpat kā Vezuva izvirdumi līdz Torre del Greco.
Manu acu priekšā bij sagruvusi, izpostīta, nogrimusi pilsēta norautiem jumtiem, sadrupušiem tempļiem, ielauztām velvēm, zemē nogāztām kolonām, kuras vēl liecināja par Toskanas architekturas stipro celtņu pazīmēm. Tālāk bij grandioza ūdensvada paliekas; tad atkal dūņām apnesta akropole ar Partenona vieglajām līnijām; tur atkal krastmalas izbūvju drupas, it kā kāda antika osta, kas nozuduša okeana krastā kādreiz kalpojusi tirdzniecības kuģiem un kara triremām; vēl tālāk garas rindas sabrukušu mūru, platas, tukšas ielas — vārdu sakot, vesela ūdens aprakta Pompeja, ko kapteinis Nemo atdzīvinājis manu acu preikšā.
Kur es esmu? Kur es esmu? Par katru cenu es gribēju to izdibināt, es gribēju runāt, gribēju noraut vara ķiveri, kas slēpa manu galvu.
Bet kapteinis Nemo pienāca klāt un mani apturēja. Tad, paņēmis krītainu akmens gabalu un piegājis pie melnas bazalta klints, uzrakstīja vienu pašu vārdu:
Atlantida.
Kā zibens izšāvās man caur smadzenēm! Atlantida, senatnes Teopompa Meropida, Platona Atlantida, Origena, Porfira, Jamblika, d’Anvila, Malt-Brina un Humbolta noliegtais kontinents, par kura bojā eju zinām tikai no senām Poseidonija, Plinija, Amjena, Marselina, Tertuliana, Engela, Šerera, Turnefora, Davezaka un Bifona teikām! Tagad tā bij manu acu priekšā ar visām neapstrīdamām katastrofas liecībām. Tātad tā bij šī nogrimusī zeme, kas atradās ārpus Eiropas, Azijas un Lībijas, aiz Herkulesa stabiem, vareno atlantu zeme, ar kuriem senie grieķi veda savus pirmos karus!
Vēsturnieks, kas aprakstījis viņējo varoņu laiku lielos darbus, ir pats Platons. Viņa uzrakstītais Timaja un Kritona dialogs radies, tā sakot, dzejnieka un likumdevēja Solona ietekmē.
Kādu dienu Solons sarunājies ar dažiem gudriem vecajiem Saisas pilsētā, kurai, pēc svētajā mūrī iegrieztā uzraksta, jau toreiz bijis astoņi simti gadu. Kāds no šiem vecajiem pastāstījis par kādu citu pilsētu, kura esot par tūkstoš gadiem vecāka. Šī visvecākā ateniešu pilsēta pastāvējusi deviņus gadu simteņus, iekams to iekarojuši un pa pusei izpostījuši atlanti. Šie atlanti — viņš stāstījis — apdzīvojuši milzīgu kontinentu, lielāku nekā
228
-
0 commentsLeave a comment
- 226., 227. lappuse
- 8/5/09 07:57 am
- Drukāšanas statistika: 26 minūtes, 5837 baiti.
* * *
melna papīra izgriezti, spilgti atēnojās caurspīdīgajā ūdens jumā. Iedomājieties nokaltušu mežu kaut kur kādā Harca kalnu nogāzē! Ejas bij aizaugušas aļģēm, pa kurām ņudzēja neskaitāmi vēžveidīgi dzīvnieciņi. Es gāju, uz klintīm rāpdamies, kāpdams pāri nogāztiem stumbriem, saraustīdams jūras lianas, kas stiepās no viena koka uz otru, izdzenādams zivis, kuras laidās no zara uz zaru. Šīs ainas savaldzināts, es nejutu ne mazākā noguruma. Sekoju savam vadonim, kurš arī nepazina piekusuma.
Kas tas bij par skatu! Kā to lai attēlo! Kā lai atglezno klintis un kokus šajā zemūdens pasaulē, apakšā melnus un baismīgus, augšā ūdens atspulgā sevišķi spilgtās dažādās sarkanas krāsas noskaņās? Mēs rāpāmies uz klintīm, kuras pēc tam aiz mums lieliem bluķiem gāzās lejup, dārdēdamas kā lavinas. Labajā un kreisajā pusē pletās brīvi, šķietami cilvēku rokas darināti klajumi, un man likās, ka nupat nupat manā priekšā parādīsies kāds no šīs zemūdens pasaules apdzīvotājiem.
Bet kapteinis Nemo bez apstājas kāpa arvien augstāk kalnā. Es negribēju palikt viņam iepakaļ. Drosmīgs turējos līdzi. Nūja man bij ārkārtīgi noderīgs atspaids. Te pietika viena nepareiza soļa, lai no šaurās, klints malā iegrauztās takas nogāztos bezdibenī; bet tā es gāju droši, nestomīdamies un bez reiboņa. Te es lēcu pār kādu plaisu, no kuras sauszemes šļūdoņa ledū izbailēs būtu rāvies atpakaļ, te atkal rāpos pa bezdibenim pārmestu līganu koka stumbru, neskatīdamies, kur speru kāju, vērodams tikai mežonīgās apkārtnes brīnišķīgās ainas. Milzīgas klinšu kolonas stāvēja, šķībi nosvērušās no saviem nepareizi apcirstajiem pamatiem un likās apgāžam parastos līdzsvara likumus. No to akmens ceļgalu spraugām koki spraucās augšup kā ūdens strūklas no drausmīga spiediena un savukārt atbalstīja tās tāpat, kā paši bij balstāmi. Dabiski torņi, platas nokaras, noslīgušas tādā leņķī, kādu nepielaiž cietzemes gravitacijas likumi. Es pats šo savādo, ar ūdens blīvumu izskaidrojamo ačgārnību sajutu tikai tad, kad, neskatoties uz visu smago apģērbu, vara galvu un metala kurpēm, ar stirnas vai kalnu kazas vieglumu uzrāpos visstāvakajā klints kraujā.
Divas stundas pēc tam, kad atstājām «Nautilu», mēs bijām izkļuvuši cauri koku apvidum, simts pēdu pār mūsu galvām izslējās augšup kalna smailā virsotne, kura meta tumšu ēnu pār pretējo spilgti apgaismoto nogāzi. Šur un tur, draudoši izlīkumots, rēgojās kāds pārakmeņojies krūms. Zivis, mūsu kāju izbiedētas, pacēlās bariem no garās zāles gluži kā putni. Klinšu masa bij sašķelsnīta nepārejāmām plaisām, dziļām alām, neizmērojamiem caurumiem, kuru dibenā es redzēju rosāmies kaut ko noslēpu-
226
maini drausmīgu. Sirds man apstājās pukstēt, kad es pamanīju milzīgu taustekli ceļam pārstieptu vai atkal kad milzīga ķetna ar troksni papletās kāda dobuma tumsā. Tūkstoš spožu punktu spīdēja klinšu ēnā. Tās bij milzīgu, savos mājokļos noslēpušos vēžveidīgu dzīvnieku acis; lielie jūras vēži stāvēja izstiepušies kā āvu metēji un kustināja savas klabošās dzelzs knaibles; lielie krabji gulēja kā uz lafetēm mērķim nostādīti lielgabali, bet šausmīgie astoņkāji bij sapinuši savus taustekļus it kā dzīvā čūsku žogā.
Kas tā bij par neaptveramu pasauli, kādu es līdz šim nebiju varējis ne iedomāties? Kādai šķirai gan pieskaitāmi šie posmkāji, kuriem klints noderīga itin kā par otrām bruņām? Kur gan daba uzgājusi viņu būtnes noslēpumu, un cik gadu simteņus tie jau dzīvoja te, pašās dziļākajās okeana dzīlēs?
Bet es nevarēju apstāties. Kapteinis Nemo, šos dzīvniekus sen iepazinis, nepievērsa viņiem ne mazākās uzmanības. Mēs bijām nonākuši uz pirmās virsmas, kur mani gaidīja jauni pārsteigumi. Te atradās gleznainas drupas, kas nepārprotami liecināja par cilvēka, nevis radītāja roku darbu. Milzīgas akmeņu grēdas, kur nepārprotami varēja atšķirt piļu un tempļu izblīdušus apveidus, apaugušus ar ziedveidīgu zoofitu slāņiem, grēdas, ko staipekļu vietā jūras augi pārklāja kā bieza dzīva seģene.
Bet kas tā varēja būt par dabas stichiju izpostītu zemeslodas daļu? Kas šīs klintis un akmeņus te sakrāvis kā aizvēsturisko laiku upuru altariem? Kuru īsti es atrados, kurp mani aizvedusi kapteiņa Nemo fantazija?
Man tā gribējās viņu izvaicāt! Nevarēdams to, es apstājos un saķēru tā roku. Bet viņš pakratīja galvu un norādīja man uz pašu kalna virsotni, it kā sacīdams:
— Nāc! nāc tālāk! vēl tālāk!
Pēdējo reizi spēkus saņēmis, es sekoju viņam un pēc pāra minutēm biju virsotnē, kura par metriem desmit pārsniedza apkārtējo klinšu drūzmu.
Es atskatījos uz nogāzi, pa kuru tikko bijām rāpušies. Kalns tikai kādas septiņi vai astoņi simti pēdas pacēlās pāri līdzenumam; bet otrā pusē tas slējās divreiz augstāk par Atlantijas okeana dibenu šajā vietā. Mani skatieni klīda tālāk un aptvēra plašu, spoži apgaismotu apgabalu. Šis kalns bij vulkans. Piecdesmit pēdu lejāk par kalna virsotni akmeņu un izdedžu lietū plats krateris izvirda lavu, kura guldzieniem izplūda pa ūdeni. No šejienes vulkans kā mūžīga lāpa apgaismoja lejas līdzenumu līdz apvāršān pēdējam lokam.
Es teicu, ka zemūdens krateris izvirda lavu, bet nevis liesmas. Liesmai
227
-
0 commentsLeave a comment
- 225. lappuse
- 8/4/09 11:17 pm
- Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2771 baits.
* * *
Akmeņu šķeltnes, par kurām es runāju, okeana dibenā bij nogūlušās kārtīgi sarindotos slāņos, kuru cēloņus es nesapratu. Es redzēju milzīgus iedobumus aizstiepjamies un pazūdam tumsā tik tālu, ka to plašums nebij aprēķināms. Arī vēl citu kādu parādību es nevarēju izskaidrot. Man šķita, ka smagās kurpes reizēm uzmin tādai kā kaulu kaudzei, kura salūza ar savādu sausu troksni. Kas gan tas bij par plašu klajumu, kuram es gāju pāri? Man gribējās izvaicāt kapteini, taču zīmju valoda, kurā viņš zemūdens ceļojumos sarunājās ar saviem biedriem, man šimbrīžam vēl bij nesaprotama.
Bet mūsu ceļa rādītāja sarkanā gaisma palika arvien spožāka un sāka apgaismot apvārsni. Šis zemūdens ugunskurs mani ieinteresēja arvien vairāk un vairāk. Vai tas tur bij kāds elektrības izstarojums? Vai es tuvojos kādai sauszemes zinātniekiem vēl nezināmai dabas parādībai? Un tad man galvā paausa doma — vai varbūt cilvēka roka ierīkojusi šo ugunskuru? Varbūt tā uzkur šo sārtu? Varbūt es še jūras dibenā sastapšu kapteiņa Nemo biedrus, kuri dzīvo to pašu dīvaino dzīvi kā viņš un kurus apmeklēt mēs patlaban ejam? Varbūt tur ir vesela kolonija izstumto, zemes ļaunuma apnikušo, kas meklē neatkarību okeana visdziļākajās dzīlēs? Tādas neprātīgas un neiespējamas domas jaucās man pa galvu; un šādā satraukumā, ko modināja manu acu priekšā allaž slīdošās brīnišķīgās ainas, es nebrīnītos, atradis šīs jūras dibenā vienu no tām zemūdens pilsētām, par kādām sapņoja kapteinis Nemo!
Mūsu ceļš kļuva vienmēr gaišāks un gaišāks. Baltā gaisma spīdēja no kāda apmēram astoņi simti pēdu augsta kalngala. Taču tas, ko es redzēju, bij tikai vienkāršs atspīdums ūdens slāņu kristalos. Pats gaismas avots atradās viņpus kalna, kurā mēs kāpām.
Kapteinis Nemo nemaldīdamies gāja pa šīm klinšu aizām, kas izvagoja Atlantijas okeana dibenu. Redzams, viņam labi pazīstams šis drūmais ceļš. Bez šaubām, viņš daudzreiz gājis pa to, bez šaubām, viņš neapmaldīsies. Es sekoju viņam ar nesatricināmu paļāvību. Man viņš likās kā viens no jūras ģenijiem, un, kad viņš tā gāja man pa priekšu, es apbrīnodams lūkojos tā staltajā augumā, kas melni slējās pret gaišo apvārsni.
Bij ap vieniem pēc pusnakts. Mēs bijām nonākuši pie pirmajām kalnu nogāzēm. Bet, lai tur uzkāptu, vispirms pa šaurām ejām bij jātiek cauri biezam mežam.
Jā! mirušu koku mežam bez lapām, bez sulas, ūdens pārakmeņotam mežam, kurā vietvietām slējās augšup milzu priedes. Tā bij itin kā stāvoša ogļraktuve, zemē nogrimušo koku sakņu balstīta, bet koku zari, kā no plāna,
225
-
0 commentsLeave a comment
- 222., 223., 224. lappuse
- 8/4/09 09:37 am
- Drukāšanas statistika: 31 minūte, 7109 baiti.
* * *
mērķim? Vai jūs domājat, es nezinu, ka pasaulē ir daudz cietēju un veselas apspiestas rases, daudz nelaimīgo, kuriem jāpalīdz, un upuri, kuri prasa atriebību? Vai jūs nesaprotat?...
Kapteinis Nemo aprāva šo teikumu, acīm redzami nožēlodams, ka jau par daudz izpaudis. Bet pārējo es varēju uzminēt pats. Lai kādi iemesli spieduši viņu meklēt neatkarību jūras dziļumos, tomēr allaž joprojām un par visām lietām viņš bij palicis cilvēks. Viņa sirds joprojām trīsēja par cilvēces ciešanām, un viņa bezgalīgā līdzcietība aptvēra kā veselas apspiestas rases, tā atsevišķus cilvēkus.
Tagad es sapratu arī, kam bij nodomāti kapteiņa Nemo miljoni, ko viņš aizveda tajā dienā, kad «Nautils» atradās tuvu Kretas salai, kur bij uzliesmojusi sacelšanās.
IX
NOGRIMUSĪ ZEME
Otrā rītā, 19. februarī, es ieraudzīju kanadieti ienākam manā kajitē. Es viņu jau gaidīju. Viņš man likās visai vīlies.
— Nu, profesora kungs, — viņš ierunājās.
— Ko lai dara, Ned. Gadījuma pēc mēs tomēr vēl esam šeit.
— Jā! Šim nolādētajam kapteinim bij ienācis prātā apturēt tieši tajā acumirklī, kad mēs patlaban gājām uz viņa laivu.
— Tā ir, Ned. Viņam bij jāiet pie sava baņķiera.
— Pie baņķiera?
— Labāk sakot, uz savu banku. Ar to es domāju okeanu, kur šīs bagātības ir daudz lielākā drošībā nekā valsts glabātavās.
Es pastāstīju kanadietim vakarvakara piedzīvojumus tajā slepenajā cerībā, ka viņš atmetīs savus bēgšanas nodomus. Bet mana stāsta panākums bij tikai tas, ka Neds stipri nožēloja, kāpēc viņam nebijusi iespēja pašam uz savu roku pasirot pa Vigo jūras līča kaujas lauku.
— Galu galā, — viņš teica, — vēl tomēr viss nav zaudēts! Tas bij tikai pirmais neizdevies harpunas sviediens! Ar otro veiksies labāk, varbūt jau šovakar pat mēģināsim to...
— Kādā virzienā patlaban brauc «Nautils»? — es vaicāju.
— Nezinu, — Neds atbildēja.
222
— Nu labi, ap pusdienas laiku zināsim, kur atrodamies.
Kanadietis atgriezās pie Konsela. Apģērbies es devos uz salonu. Kompass nevēstīja nekā iepriecinoša. «Nautils» brauca dienvid-dienvidrietumu virzienā. Mēs bijām pagriezuši muguru Eiropai.
Ar zināmu nepacietību es gaidīju, kad vieta tika atzīmēta uz kartes. Ap pusdivpadsmitiem rezervuari tika iztukšoti, mūsu kuģis pacēlās ūdens virspusē. Es steidzos augšā uz klāja. Neds Lends tur jau bij priekšā.
Cietzeme it nekur nebij redzama. Visapkārt tikai bezgalīgs jūras plašums. Pie apvāršņa redzami daži burinieki, bez šaubām, tie, kuri nobrauca līdz Sanrokai, lai tur nogaidītu labvēlīgu ceļa vēju un apbrauktu apkārt Labās Cerības ragam. Laiks bij apmācies. Acīm redzami gaidāms vējš.
Neds saniknots acīm urbās miglainajā apvārsnī. Vēl vienmēr viņš cerēja, ka aiz šīs miglas slēpjas ilgotā zeme.
Ap pusdienas laiku uz acumirkli paspīda saule. Kapteiņa palīgs izlietoja gadījumu izmērīt tās augstumu. Tā kā jūra sāka viļņoties arvien vairāk, mēs nokāpām lejā un lūkas tika noslēgtas.
Stundu vēlāk, karti aplūkodams, es redzēju, ka «Nautila» atrašanās vieta apzīmēta starp 16°17′ garumu un 30°22′ platumu simts piecdesmit ljē no tuvākā krasta. Nu vairs nebij ko domāt par bēgšanu, un es atļauju lasītājam pašam iedomāties, kādas bij kanadieša dusmas, kad es viņa to pateicu.
Pats es gan nejutos pārāk apbēdināts. Jutos pat it kā no nospiedošas nastas atvieglots un samērā mierīgi varēju atsākt savu parasto darbu.
Vakarā ap pulksten 11 mani gluži negaidīti apmeklēja kapteinis Nemo. Ļoti laipni viņš apvaicājās, vai es nejūtoties noguris no pagājušās nakts negulēšanas. Protams, es atbildēju, ka ne.
— Tad jūs, Aronaksa kungs, uzaicināšu piedalīties nelielā ekskursijā.
— Lūdzu, kapteiņa kungs.
— Līdz šim jūs jūras dibenu esat redzējis tikai dienā un saules gaismā. Vai nevēlaties aplūkot to arī nakts tumsā?
— Ar lielāko prieku.
— Es jau iepriekš brīdinu, ka šis gājiens būs nogurdinošs. Jāstaigā būs daudz un jākāpj kalnā. Ceļi tur nav diezin cik labā kārtībā.
— Tas, ko jūs sakāt, kapteiņa kungs, vēl vairāk kairina manu ziņkāri. Esmu gatavs sekot jums.
— Tad nāciet, profesora kungs. Iesim apģērbt skafandras.
223
Ģērbtuvē nonācis, es redzēju, ka ne mani biedri, ne kāds no kuģa ļaudīm šajā ekskursijā nepiedalīsies. Kapteinis Nemo pat neuzaicināja mani saukt līdzi Nedu vai Konselu.
Dažās minutēs mēs jau bijām saģērbušies. Mugurā mums piesēja ar gaisu bagātīgi pildītos aparatus, bet elektriskās laternas nebij sagatavotas. Es par to ieminējos kapteinim.
— Tās mums nebūs vajadzīgas, — viņš atbildēja.
Man šķita, ka neesmu pareizi saklausījis, bet nepaguvu to pateikt, jo kapteiņa galva jau bija pazudusi metala ķiverē. Arī es pasteidzos uzmeklēt savu, tad samanīju, ka man rokā iespiež ar dzelzi apkaltu nūju, un dažas minutes vēlāk pēc parastās proceduras mēs spērām kāju uz Atlantijas dibena trīs simti metru dziļumā.
Tuvojās pusnakts. Ūdens bij gluži melns, bet kapteinis Nemo parādīja man kādu sarkanēju plankumu, kaut ko prāvai ugunij līdzīgu, apmēram divas verstis attālu no «Nautila». Kas tā bij par uguni, kāds kurināmais dega tajā, kā un kāpēc tā dega šeit ūdenī, to es nevarēju pasacīt. Bet ceļu tā mums apgaismoja, lai gan diezgan pavāji, un es drīz pieradu pie šās īpatnējās krēslas un sapratu, ka šādos apstākļos Rumkorfa aparati mums tiešām nekā nepalīdzētu.
Mēs ar kapteini Nemo gājām blakus taisni uz signaluguns pusi. Līdzenais dibens pamazām sliecās augšup. Uz nūjām atspiezdamies, mēs gājām lieliem soļiem; tomēr tikai lēnām tikām uz priekšu, jo kājas bieži iegrima ar aļģēm sajauktās un ar plakaniem akmeņiem piebārstītās dūņās.
Iedams es sadzirdu it kā sprakstēšanu virs galvas. Lāgiem tā pieņēmās divkārši, un tad tur skanēja nepārtraukta paukšķēšana. Es drīz nojaudu tās cēloni. Tas bij lietus, kas spēcīgi kapāja jūras līmeni. Instinktivi man ienāca prātā, ka lietus mani taču var samērcēt! Ūdens dziļumā lietus var mani samērcēt! Es nevarēju atturēt smieklus par šo ērmīgo iedomu. Bet tomēr jāsaka, ka biezajā skafandras apģērbā mitrumu nepavisam nejūt, gaiss liekas tikai mazliet blīvāks kā uz sauszemes, tas arī viss.
Pēc pusstundas gājiena jūras dibens kļuva klinšains. Meduzas, mikroskopiski vēzīši un penatulas ar savu viegli fosforescējošo spīdumu mazliet apgaismoja mums ceļu. Tajā pagadījās akmeņu šķeltnes, kas bij aplipušas ar miljoniem zoofitu un apaugušas ar aļģēm. Kāja man bieži paslīdēja uz šī ūdens augu glumā paklāja, un bez savas nūjas es vairāk reižu būtu pakritis. Atgriezies es allaž vēl redzēju «Nautila» prožektora bālgano spīdumu, lai gan attālinādamies tas pamazām kļuva blāvāks.
224
-
0 commentsLeave a comment
- 220., 221. lappuse
- 8/3/09 04:31 pm
- Drukāšanas statistika: 20 minūtes, 4763 baiti.
* * *
Spāniešu kuģu komandieri protestējuši pret tādu nodomu. Tie prasījuši, lai noved viņus Spānijas ostā, bet, ja Kadisā nav iespējams, tad uz Vigo, kas atrodas pie Spānijas ziemeļaustrumu krasta un nav vēl bloķēta.
Admiralis Šato-Reno, diemžēl, piekāpies šai prasībai, un galioni iegriezušies Vigo jūras līcī.
Par nelaimi šim līcim ir gluži atklāts un neapsargājams reids. Bij jāsteidzas izkraut galionus pirms sabiedroto flotes ierašanās; laika tam arī būtu pieticis, ja to netraucētu piepeši iedegusies nožēlojama sāncensība.
— Vai jūs saprotat labi notikumu sakarīgu risinājumu? — kapteinis Nemo jautāja.
— Pilnīgi, — es atbildēju, vēl vienmēr nesaprazdams, ar kādu nolūku kapteinis Nemo man stāsta šo vēsturisko stāstu.
— Es turpināšu. Redziet, kā tas notika. Kadisas tirgotājiem bij privileģija saņemt itin visas preces, kas nāk no Rietumindijas. Tāpēc zelta stieņu izkraušana Vigo ostā bij pretrunā ar viņu tiesībām. Viņi steidzās uz Madridi žēloties; gļēvais Filips V arī piekāpās, izkraušanas darbi tika apturēti un kuģi sekvestrēti Vigo reidā tik ilgi, kamēr ienaidnieki būs projām un flote varēs doties uz Kadisu.
Bet pa šā strīdiņa laiku — 1702. gada 22. oktobrī angļu flote piepeši iebrauca Vigo jūras līcī. Par spīti ienaidnieka pārspēkam admiralis Šato-Reno cīnījās varonīgi; bet, redzēdams, ka kuģiem ar zelta kravu jākrīt ienaidnieka rokās, viņš aizdedzināja un nogremdēja tos ar visu neapvērtējami dārgo kravu.
Kapteinis Nemo apklusa. Atzīstos, ka tomēr nesapratu vēl, kāda daļa man pie šā notikuma.
— Nu, un tad? — es vaicāju.
— Un tad — mēs patlaban esam Vigo jūras līcī, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, — un jums tikai atliek noiet aplūkot šo brīnumu.
Kapteinis piecēlās un aicināja mani tam sekot. Man bij laiks saņemties. Es paklausīju. Salons bij tumšs, bet logos atspīda spilgti apgaismotie ūdeņi. Es skatījos.
Pusjūdzi tālu visapkārt «Nautilam» ūdens likās elektriskās gaismas piesūcināts. «Nautila» matroži skafandrās ložņāja pa samelnējušām kuģu drupām un vēla laukā pussapuvušas mucas un sadauzītas kastes. No šīm kastēm un mucām bira laukā zelta un sudraba stieņi, lija veselas piastru un dārgakmeņu straumes, pārklādamas smilkti visapkārt. Apkrāvušies ar
220
šo dārgo laupījumu, matroži nāca uz «Nautilu», bet tur, nastas nometuši, griezās atkal atpakaļ nebeidzamā sudraba un zelta zvejā.
Tagad es sapratu. Te bij 1702. gada 22. oktobra kaujas lauks. Te nogrimuši galioni ar Spānijas valdībai nodomāto kravu. Šurp kapteinis Nemo atbrauca laiku pa laikam pēc vajadzības papildināt dārgumu krājumus, ko es biju redzējis uz «Nautila». Tikai viņš vienīgais un bez dalībniekiem bij šo dārgumu izmantotājs.
— Vai jūs, profesora kungs, varējāt iedomāties, — viņš smaidīdams jautāja, — ka jūra slēpj šādas bagātības?
— Es zināju, — es atbildēju, — ka pēc aprēķiniem jūras ūdeņi satur sevī ap divi miljoni tonnu sudraba.
— Bez šaubām; bet izdevumi, šo sudrabu iegūstot, pārsniedz paša sudraba vērtību. Turpretī šeit man tikai jāsavāc tas, ko cilvēki pazaudējuši, un ne tikai šajā Vigo līcī vien, bet vēl tūkstoš citās manā zemūdens kartē apzīmētās kuģu bojā ejas vietās. Tagad jūs saprotat, ka es esmu miljardiem bagāts?
— Saprotu, kapteiņa kungs. Tomēr, atļaujiet man aizrādīt, ka, izmantodami tieši Vigo jūras līci, jūs esat aizsteidzies priekšā kādai cita sāncenša sabiedrībai.
— Kādai?
— Sabiedrībai, kura saņēmusi no Spānijas valdības tiesību meklēt un izcelt nogrimušos zelta galionus. Akcionarus pievelk cerība uz milzīgu ieguvumu, jo nogrimušās bagātības vērtē uz pieci simti miljoniem.
— Pieci simti miljoni! — kapteinis Nemo atbildēja. — Kādreiz tie bij, bet tagad vairs nav.
— Patiešām, — es teicu, — un tāpēc labs padoms šiem nabaga akcionariem būtu īsts žēlsirdības darbs. Bet, kas zina, vai viņi to maz ar pateicību saņems? Spēlmaņi galvenā kārtā nenožēlo vis zaudēto naudu, bet savas zaudētās cerības. Viņu man mazāk žēl, drīzāk gan to tūkstošu trūkumcietēju, kuriem šie saprātīgi izlietotie miljoni nāktu par svētību, kamēr tagad tie paliek bez jebkādas nozīmes.
Es vēl nebiju pabeidzis izteikt savu nožēlu, kad jau samanīju, ka esmu aizskāris kapteini Nemo.
— Bez nozīmes! — viņš atsaucās, mazliet satraukts. — Jūs domājat, ka šīs bagātības pazudušas, ja tās nonāk manās rokās? Jums šķiet, ka es šos dārgumus ievācu pats sev? Kas jums saka, ka es tos neizlietoju labam
221
-
0 commentsLeave a comment
- 219. lappuse
- 8/3/09 06:15 am
- Drukāšanas statistika: 10 minūtes, 2394 baiti.
Piezīme. Ļoti iespējams, ka grāmatā ir drukas kļūda: «nokrustījušas pār», loģiskāk būtu «nokrustījušas par».
* * *
— Skat, profesora kungs! — viņš teica laipnā balsī. — Es meklēju jūs. Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
Ja viņš man vaicātu, vai es zinu savas paša valsts vēsturi, tad tomēr tādos apstākļos, kā patlaban atrados — apmāktu prātu un apjukušu galvu, — nespētu atbildēt ne vārda.
— Jūs taču dzirdējāt manu jautājumu, — kapteinis Nemo atsāka. — Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
— Ļoti vāji, — es atteicu.
— Ak šie zinātnieki, viņi nezina, — kapteinis teica. — Bet sēstieties taču, — viņš piebilda, — es jums pastāstīšu pievilcīgu epizodi no šīs vēstures.
Kapteinis izstiepās uz dīvana. Es pakrēslā mechaniski novietojos viņam līdzās.
— Profesora kungs, — viņš sacīja, — uzklausiet labi. Šis stāsts zināmā mērā interesēs jūs tāpēc, ka apgaismo kādu jautājumu, kuru jūs pats, bez šaubām, nevarat atrisināt.
— Klausos, kapteiņa kungs, — es atteicu, nesaprazdams, kas manam stāstītājam nodomā, un jautādams sev, vai šis notikums tikai nestāv sakarā ar mūsu bēgšanas plāniem.
— Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsāka, — ja jūs atļaujat, iesāksim ar 1702. gadu. Jums būs zināms, ka jūsu karalis Ludviķis XIV bij pārliecināts, ka pietiek viena viņa mājiena, lai Pirenejus ietriektu zemē, un tāpēc iedomājās spāniešiem uzspiest sava dēla dēlu, Anžujas hercogu. Šim hercogam, kurš kā Filips V valdīja diezgan nelaimīgi, nācās cīnīties arī pret spēcīgo ārējo ienaidnieku. Patiešām, gadu pirms tam Holande, Austrija un Anglija Hagā bij noslēgušas savstarpējas savienības līgumu ar nolūku Filipam V noraut kroni un uzlikt to galvā kādam erchercogam, kuru tās jau iepriekš bij nokrustījušas pār Kārli III. Spānijai nu bij jācīnās pret šo savienību. Bet viņai nebij ne karaspēka, ne kuģu. Taču naudas tai bij papilnam, ja tikai tās galioniem ar Amerikas zelta un sudraba kravu laimētos iekļūt Spānijas ostās. Tātad 1702. gada beigās tā gaidīja pienākam kuģus ar dārgu kravu, kurus pavadīja divdesmit trīs kuģu liela franču flote admiraļa Šato-Reno vadībā, tāpēc ka apvienoto ienaidnieku kuģi jau braukāja pa Atlantijas okeanu.
Šiem kuģiem vajadzējis pienākt Kadisā, bet admiralis, dabūjis zināt, ka tajos apvidos redzēta angļu flote, nodomājis aizsniegt kādu Francijas ostu.
219
-
0 commentsLeave a comment
- 217., 218. lappuse
- 8/2/09 09:30 pm
- Drukāšanas statistika: 27 minūtes, 5406 baiti.
* * *
nedēļām es viņu nebiju sastapis. Ko gan viņš darīja pa to laiku? Es viņu uzskatīju par cilvēku ienaidnieku, bet varbūt viņam bij savi uzdevumi, par kuriem es līdz šim nekā nezināju?
Tādas un vēl tūkstoš citas domas nomāca mani. Mūsu dīvainajos apstākļos visādiem minējumiem nebij robežu. Mani bij pārņēmis neizturams nemiers. Šī gaidu pilnā diena man likās bezgalīga. Manā nepacietībā stundas šķita aizritam pārāk gausi. Pusdienas pa paradumam bij noliktas manā kajitē. Savu rūpju aizņemts, es ēdu maz. Septiņos es piecēlos no galda. Aprēķināju, ka simts divdesmit minutes vēl palika līdz tam acumirklim, kad es pievienošos Nedam Lendam. Mans uztraukums pieņēmās divkāršā mērā. Pulss sita strauji. Es nespēju palikt mierā. Es staigāju šurp un turp, mēģinādams tā remdināt savu uztraukumu. Mazāk mani nomocīja doma, ka bēgšanā varam dabūt galu; bet sirds man trīsēja, iedomājoties, ka tiekam pārsteigti, iekams esam paspējuši atstāt «Nautilu» un novesti saniknotā vai, vēl ļaunāk, manas atkrišanas saskumdinātā kapteiņa Nemo priekšā.
Man gribējās vēl pēdējo reizi aplūkot salonu. Es iegriezos gaitenī un no turienes muzejā, kur biju pavadījis tik daudz neaizmirstamu un lietderīgu stundu. Aplūkoju visas tās bagātības un visus dārgumus kā cilvēks, ko sagaida mūžīga trimda un kas vairs neatgriezīsies. Uz visiem laikiem man nu jāpamet šie dabas brīnumi un mākslas darbi, starp kuriem mana dzīve bij ritējusi jau tik daudz dienu. Es vēlējos pa logu nogremdēt acis Atlantijas okeana ūdeņos; bet aizviras bij hermetiski noslēgtas, dzelzs aizkars šķīra mani no jūras, kuru es vēl nepavisam nebiju paguvis iepazīt.
Tā pa salonu staigādams, es nejauši biju nonācis pie durvīm sienā, pa kurām varēja iekļūt kapteiņa istabā. Par lielu izbrīnu šīs durvis izrādījās pusviru. Negribot es atkāpos. Ja kapteinis Nemo bij istabā, viņš varēja ieraudzīt mani. Tomēr, ne mazākā trokšņa nesadzirdis, es atkal piegāju tuvāk. Istaba bij tukša. Es atvēru durvis vaļā un paspēru dažus soļus. Istaba bij tāpat kā agrāk vienkārša un atgādināja mūka mājokli. Tajā acumirklī manu uzmanību saistīja daži pie sienas pakārti oforti, kurus es agrāk nebiju pamanījis. Tās bij to lielo vīru portreju kopijas, kuri visu savu mūžu ziedojuši cēlajai cilvēcības idejai. Tur bija Kostjuško, kurš krita ar saucienu «Finis Poloniae!»; Bocariss — mūsdienu Grieķijas Leonids; O’Konels — cīnītājs par Īrijas patstāvību; Amerikas Savienoto Valstu nodibinātājs Vašingtons; no vergu turētāju lodes kritušais Linkolns un, beidzot, baigs zīmējums — pie karātavām uzvilktais moceklis Džons Brauns, kas cīnījās par melnās rases atbrīvošanu un ko spilgti attēlojis Viktors Igo.
217
Kādas saites gan saistīja šo varoņu un kapteiņa Nemo dvēseles? Vai no šiem portretiem beidzot nebij iespējams izdibināt viņa dzīves noslēpumu? Vai viņš bij cīnītājs par apspiestu tautu tiesībām, verdzināto rasu atbrīvotājs? Vai viņam bij kāda līdzdalība šā gadu simteņa pēdējos politiskajos un socialajos notikumos? Vai viņš bij nožēlojamā un tomēr mūžam slavenā amerikaņu pilsoņu kara dalībnieks — šā kara starp ziemeļu un dienvidu štatiem?
Piepeši pulkstenis nosita astoņi. Pirmais veserīša sitiens pret skanošo atsperi iztrauca mani no dziļajām pārdomām. Es notrīsēju tā, it kā kāda neredzama acs būtu ieskatījusies manās noslēptākajās domās, un steidzos laukā no istabas. Tad mani skatieni apstājās pie kompasa. Mēs arvien vēl braucām uz ziemeļiem. Laga rādīja vidējo ātrumu, manometrs apmēram sešdesmit pēdas lielu dziļumu. Apstākļi tātad likās kanadietim labvēlīgi.
Es atgriezos savā istabā. Apģērbos silti: uzvilku jūras zābakus un ar roņādu oderētus bisolita svārkus un uzliku ūdrādas cepuri galvā. Es biju gatavs. Es gaidīju. Tikai skrūves apgriezieni vienīgie traucēja dziļo klusumu uz kuģa. Es klausījos visai uzmanīgi. Vai kāds spējš sauciens nevēstīs man, ka Neds Lends pārsteigts savā bēgšanas mēģinājumā? Neizturams nemiers bij pārņēmis mani. Es velti pūlējos atgūt savu aukstasinību.
Dažas minutes pirms deviņiem es piespiedu ausi pie kapteiņa durvīm. Ne tās vismazākās skaņas! Es izgāju no kajites un iegriezos salonā; tas bij puskrēslā, bet tāpat tukšs.
Es atvēru durvis uz biblioteku. Tā pati krēsla un tas pats tukšums. Tad es izgāju un nostājos pie vidus kāpņu telpas. Es gaidīju Neda Lenda signalu.
Šajā acumirklī skrūves apgriezieni kļuva manāmi lēnāki, līdz apstājās pavisam. Kādēļ uzreiz šī pārmaiņa «Nautila» gaitā? Es nezināju pateikt, vai šī apstāšanās sekmē vai aizkavē Neda Lenda bēgšanu.
Klusumu traucēja tikai manas sirds skaļie puksti.
Piepeši viegls grūdiens satricināja kuģi. Es sapratu, ka «Nautils» nosēžas jūras dibenā. Mans nemiers pieauga divkārši. Kanadieša signals neatskanēja. Man iegribējās uzmeklēt Nedu Lendu un raudzīt atrunāt to no viņa mēģinājuma. Noģidu, ka mūsu ceļojums vairs nenotiek parastajos apstākļos.
Piepeši lielā salona durvis atvērās un tajās parādījās kapteinis Nemo. Viņš ieraudzīja mani un ierunājās bez kāda ievada.
218
-
0 commentsLeave a comment
- 216. lappuse
- 8/1/09 09:12 am
- Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2795 baiti.
* * *
Šajā acumirklī pastiprs svilpiens vēstīja man, ka rezervuari pieplūst ar ūdeni un «Nautils» nogrimst Atlantijas dziļumā.
Es paliku savā istabā. Gribēju izvairīties no kapteiņa un noslēpt viņa acīm savu uztraukumu. Tā pagāja skumja diena ilgās atgūt brīvību un nožēlā, ka jāatstāj šis brīnišķais «Nautils» un jāpamet nepabeigti mani jūras dzelmju pētījumi! Jāpamet šis okeans, «mana Atlantija», kā es to pa jokam saucu, jāpamet neizlūkoti tā lielākie dziļumi ar noslēpumiem, kurus man tik bagātīgi atklāja Indijas okeans un Klusais okeans! Mans romans ar pirmo sējumu izslīda man no rokām, manas fantazijas pavediens pārtrūka pašā interesantākajā vietā! Tā aizritēja stundas pretišķās domās un jūtu saviļņojumos; te es redzēju sevi ar biedriem drošībā uz sauszemes, te atkal pret katru loģiku vēlējos, lai kāds neparedzēts apstāklis aizkavē Neda Lenda nodoma paveikšanu. Divas reizes es iegāju salonā. Es gribēju aplūkot kompasu; pārliecināties, vai «Nautils» mūs ved krastam tuvāk vai tālāk jūrā. Nē — kuģis vienmēr vēl turējās Portugales ūdeņos. Tas brauca taisni pret ziemeļiem gar cietzemes krastu.
Tātad bij jāpadodas liktenim un jātaisās uz bēgšanu. Mana bagaža nebij smaga. Tikai ceļojuma piezīmes, vairāk nekas. Es jautāju sev, ko gan domās kapteinis Nemo par mūsu bēgšanu, kādu nemieru un varbūt pat ciešanas tā viņam sagādās; un ko viņš darīs vienā vai otrā gadījumā — kad bēgšana izdosies vai kad tā neizdosies. Bez šaubām, man nebij iemesla žēloties par viņu — pavisam otrādi. Viņš man bij parādījis to vislielāko viesmīlību. Bet tomēr man nevarētu pārmest nepateicību, ja es to pametīšu. Mūs nesaistīja nekāds zvērests. Viņš palaidās tikai uz nepārveicamiem apstākļiem, kas mūs uz visiem laikiem saistītu pie viņa, nevis uz mūsu solījumu. Bet šis tieši pateiktais nodoms paturēt mūs pa mūžīgiem gūstekņiem uz kuģa attaisnoja mūsu bēgšanas mēģinājumu.
Es nebiju redzējis kapteini kopš mūsu tikšanās pie Santorinas salas. Vai pirms bēgšanas gadījums mani savedīs kopā ar viņu? Es to reizē vēlējos un arī baidījos. Es klausījos, vai nedzirdēšu viņu staigājam pa savu istabu līdzās manējai. Ne mazākā troksnīša nevarēja sadzirdēt. Istaba laikam bij pavisam tukša.
Un tad man radās jautājums — vai šis noslēpumainais cilvēks maz ir uz kuģa? Kopš tās nakts, kad laiva atstāja «Nautilu», lai izpildītu noslēpumaino uzdevumu, mans ieskats par kapteini bij mazliet mainījies. Man šķita, ka par spīti viņa apgalvojumam kapteinim Nemo tomēr vēl ir zināmi sakari ar cietzemi. Vai tiešām viņš nekad neatstāja «Nautilu»? Veselām
216
-
0 commentsLeave a comment
- 215. lappuse
- 7/31/09 08:58 pm
- Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2690 baiti.
* * *
kur viegli atradīsim patvērumu. Ja «Nautils», izbraucis cauri Gibraltara šaurumam, būtu novērsies uz dienvidiem un aizvedis mūs tādos apvidos, kur cietzemes nemaz vairs nav, tad arī es dalītos jūsu uztraukumā. Bet nu mēs zinām, ka kapteinis Nemo nevairās civilizētās pasaules jūru, un es ceru, ka pēc dažām dienām varēsiet mēģināt rīkoties bez pārāk liela riska.
Neds Lends vēl ciešāk paskatījās manī; beidzot viņa lūpas pavērās.
— Tas notiks šovakar, — viņš teica.
Es spēji apgriezos. Atzīstos, ka tādu paziņojumu nepavisam nebiju gaidījis. Es gribēju atbildēt kanadietim, bet vārdi nenāca pār lūpām.
— Mēs norunājām nogaidīt izdevīgu gadījumu, — Neds Lends atsāka. — Tāds gadījums tagad ir. Šovakar mēs būsim tikai dažas jūdzes atstatu no Spānijas krastiem. Naktis tagad tumšas. Vējš no jūras. Jūs devāt man vārdu, Aronaksa kungs, un es paļaujos uz jums.
Kad es vēl arvien klusēju, kanadietis piecēlās un pienāca man klāt.
— Šovakar pulksten deviņos, — viņš teica. — Konselam es jau pasacīju. Ap to laiku kapteinis Nemo būs ieslēdzies savā istabā, varbūt pat jau nolicies gulēt. Ne mechaniķi, ne kuģa ļaudis mūs nevar redzēt. Mēs ar Konselu dosimies par vidus kāpnēm. Jūs, Aronaksa kungs, paliksiet bibliotekā, turpat pāra soļus aiz mums un gaidīsiet signalu. Airi, masti un bura ir turpat laivā. Pat mazliet pārtikas esmu paspējis tur novietot. Man ir angļu atslēga, ar ko atskrūvēsim uzgriežņus, kas laivu tur pie «Nautila» korpusa. Tātad viss ir sagatavots. Šovakar!
— Jūra ir nemierīga, — es iebildu.
— Tas taisnība, — Neds Lends atbildēja, — bet jāriskē taču! Brīvība ir tik daudz vērta, lai par to arī kaut ko samaksātu. Laiva ir stipri būvēta, un pāris jūdžu ar ceļa vēju ir tīrā nieka lieta. Kas tad zina, vai rīt mēs nebūsim jau simts jūdžu klajā jūrā? Ja laimējas, ap desmitiem vai vienpadsmitiem mēs kaut kur izcelsimies malā vai arī būsim beigti. Tātad — ar dieva palīgu šovakar!
To teicis, kanadietis aizgāja, atstādams mani gluži apstulbušu. Es biju cerējis — ja pienāks izdevīgs brīdis, es vēl paspēšu apdomāt un pastrīdēties. Mans stūrgalvīgais biedrs pat to man neatļāva. Ko arī es pēc visa tā viņam lai vēl sacītu? Nedam Lendam bij simtreiz taisnība. Te bij gandrīz neapstrīdami izdevīgs gadījums, un viņš izmantoja to. Vai es varēju atteikties no dotā vārda un tīri personīgo interešu labā uzņemties atbildību par savu biedru nākotni? Vai rīt kapteinis Nemo nevarēja atkal aizvest mūs tālu prom no jebkuras cietzemes?
215
-
0 commentsLeave a comment
- 213., 214. lappuse
- 7/31/09 08:27 pm
- Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 5009 baiti.
Piezīme. Grāmatas 214. lappusē drukas kļūda: «šarumam».
* * *
tikai rūsas kārtas pārklātus. Enkurus, lielgabalus, lielgabalu lodes, dzelzs apkalumus, nolauztus skrūvju spārnus, mašinu daļas, saplēstus cilindrus, katlus bez dibena; pa starpām veseli kuģu vraki stāvus vai apgāzti peldēja pa straumi.
No šiem kuģiem citi bij nogrimuši saduroties, citi uzskrējuši uz granita klints. Daži bij nogāzti dibenā taisni, ar tāpat augšup stāvošiem mastiem.
Šķita, it kā tie stāvētu milzīgā atklātā reidā un tikai gaidītu izbraukšanas brīdi. Kad «Nautils» brauca tiem cauri un apspīda tos ar savām elektriskajām ugunīm, likās, ka šie kuģi gatavi sveicināt to flagām un apmainīties signaliem! Bet nē — tikai nāve un klusums valdīja šajā katastrofu laukā.
Es vēroju — jo tuvāk Gibraltara šaurumam, jo vairāk šo drūmo drazu gulēja jūras dibenā. Jo tuvāk nāk Afrikas un Eiropas krasti, jo biežāk notiek kuģu katastrofas. Es tur saskatīju daudzus dzelzs korpusus, fantastiskas tvaikoņu paliekas — citas guļus, citas stāvus, šausmīgiem kustoņiem līdzīgas. It sevišķi baismīgs izskatījās viens kuģis ar izlauztiem sāniem, saliektu skrūvi, ar riteņiem, no kuriem tikai apkalas vien palikušas pāri, ar atrautu, vēl tikai ķēdes saturētu stūri un jūras sāļu saēstu pakaļējo daļu. Cik daudz cilvēku dzīvību līdz ar to aizgājušas bojā! Cik upuru aprakts jūras dzīlē! Vai izglābies jel viens matrozis, lai nestu ziņu par šo drausmīgo katastrofu, jeb vai jūra līdz pat šim glabā drūmo noslēpumu?
Bet «Nautils» vienaldzīgs un steidzīgs pilnā jaudā traucās garām šīm drupām. 18. februarī ap trijiem rītā tas jau bij pie Gibraltara jūras šauruma ieejas.
Tajā ir divas straumes: augšējā, kopš seniem laikiem pazīstama, kura Atlantijas okeana ūdeņus novada Vidusjūrā, un apakšējā pretstraume, kuras esamība jaunākā laikā teoretiski pierādīta. Patiešām, no okeana ūdens un visu upju nemitīgā pieplūda Vidusjūras līmenim katru gadu vajadzētu celties, jo ar iztvaikojumiem vien tas nevarētu noturēties līdzsvarā. Bet, tā kā patiesībā tas nenotiek, tad, dabiski, bij jāatzīst, ka ir vēl otra, apakšējā straume, kurā Vidusjūras ūdens pārpilnumu pa Gibraltara šaurumu novada atpakaļ Atlantijas okeanā.
Tas ir pierādīts fakts. «Nautils», protams, izlietoja šo otro straumi. Kuģis šāvās ātri pa šauro spraugu. Acumirklī es paspēju aplūkot Herkulesa tempļa brīnišķīgās drupas — pēc Plinija un Aviena ziņām, templis nogrimis līdz ar zemo saliņu, uz kuras atradies, — tad mēs tam bijām jau garām un braucām pa Atlantijas okeana ūdeņiem.
213
VIII
VIGO JŪRAS LĪCIS
Atlantijas okeans! Neapredzams ūdens klajums, divdesmit pieci miljoni kvadratjūdžu apmetā, deviņi tūkstoši jūdžu garumā un divi tūkstoši septiņi simti jūdžu caurmēra platumā. Ievērojama jūra, senatnē tiklab kā nepazīta, atskaitot kartagiešus, šos antikās pasaules holandiešus, kuri savos tirdzniecības ceļojumos apbrauca Eiropas un Afrikas rietumu krastus. Grandiozais plašums, ko nemitīgi šķērso visu tautu kuģi ar visdažādākiem karogiem, ieslēgts starp diviem jūrniekiem tik bīstamiem punktiem — Horna ragu un Vētras ragu.
Trīsarpus mēnešos nobraucis gandrīz desmittūkstoš ljē, tas ir, vairāk kā vienu no lielākajiem zemeslodes lokiem, «Nautils» ar savu durkli tagad šķēla Atlantijas okeana ūdeņus. Kurp mēs devāmies tagad, un kas mūs gaida nākotnē?
Gibraltara šarumam cauri izbraucis, «Nautils» devās plašajā jūras klajā. Kuģis bij izniris virspusē, un tāpēc mūsu parastās ikdienas pastaigas pa klāju sākās no jauna.
Neda Lenda un Konsela pavadībā es tūliņ devos augšā. Jūdžu divpadsmit attālu neskaidri bij saredzams Sv. Vikentija rags Spānijas pussalas galējā dienvidrietumu stūrī. Pūta diezgan spēcīgs dienvidu vējš. Jūra bij stipri nemierīga, bangaina, «Nautils» spēcīgi šūpojās. Gandrīz neiespējami bij noturēties uz klāja, pār kuru ik mirkli šļācās lieli viļņi. Tāpēc mēs nokāpām lejā, tikai brīdi paelpojuši svaigu gaisu.
Es iegāju atpakaļ savā kajitē. Konsels devās uz savu, bet kanadietis rūpju pilnu seju sekoja man. Ātrajā braucienā pa Vidusjūru viņš nebij paspējis paveikt savu nodomu un nevarēja apspiest vilšanās sajūtu.
Kad kajites durvis bij aizvērušās, viņš apsēdās un, ne vārda neteikdams, skatījās manī.
— Draugs Ned, — es teicu, — es jūs saprotu, bet jums nevajag sev nekā pārmest. Ārprāts būtu domāt par bēgšanu tādos apstākļos, kādos atradāmies «Nautila» pēdējā braucienā!
Neds Lends nekā neatbildēja. Viņa sakniebtās lūpas un sarauktās uzacis liecināja, ka šī pati iedoma viņu vēl vienmēr turēja savā varā.
— Nogaidīsim, — es teicu, — padoties izmisumam vēl nav nekāda iemesla. Mēs brauksim gar Portugales krastiem. Tālu nav arī Anglija un Francija,
214
-
0 commentsLeave a comment