- 230., 231. lappuse
- 8/5/09 07:35 pm
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 25 minūtes, 5059 baiti.
* * *
majestatiskā varenībā vēlās augšup. Šajā acumirklī mēness iespīda cauri ūdens masām un ar dažiem bāliem stariem aizsniedza šo plūdos nogrimušo zemi. Tas nebij nekāds spožums, bet tā iespaids tomēr šķita neaprakstāms. Kapteinis piecēlās un pārlaida vēl pēdējo reizi acis pār šo bezgalīgo klajumu. Tad viņš pamāja man ar roku tam sekot.
Mēs ātri kāpām lejup no kalna. Kad bijām cauri pārogļotajam mežam, es tūliņ ieraudzīju «Nautila» prožektoru kā zvaigzni spīdam tālumā. Kapteinis soļoja tieši turp; mēs atgriezāmies uz kuģa tajā brīdī, kad ausmas pirmā atspīda sāka balsnīt okeana līmenī.
X
ZEMŪDENS OGĻRAKTUVES
20. februara rītā es pamodos īsti vēlu. Nakts gājiena nogurums bij noturējis mani gultā līdz pat vienpadsmitiem. Es apģērbos ātri. Man gribējās uzzināt «Nautila» tagadējo virzienu. Instrumenti rādīja, ka kuģis vēl joprojām brauc pret dienvidiem divdesmit jūdžu stundā un simts metru lielā dziļumā.
Ienāca Konsels. Es pārstāstīju viņam mūsu nakts piedzīvojumus. Tā kā logi bij vaļā, viņš pats varēja aplūkot kādu daļu no šā nogrimušā kontinenta.
Patiešām, «Nautils» brauca tikai desmit metru augstu pār Atlantidas zemi. Viņš laidās kā vēja nests balons pār sauszemes zālājiem; bet pareizāk būs sacīt, ka mēs šeit, salonā, bijām gluži kā pasažieri ātrvilciena vagonā. Vispirms gar mūsu acīm aizslīda fantastiski izrobotas klintis; no augu valsts mineralu valstī pārveidojušies koki nekustīgiem, tumšiem siluetiem rēgojās jūras dzīlē. Tur bij arī ascidejām, anemonēm un garām spurainām aļģēm apaugušas akmens grēdas un fantastiski izveidoti lava bluķi, kādreizējās briesmīgās vulkaniskās katastrofas liecinieki.
Kamēr gar mūsu acīm slīda šīs elektriskās gaismas apspīdētās ainas, es izstāstīju Konselam atlantu vēsturi, kura no tīras izdomas viedokļa iedvesmojusi Beliju1 uzrakstīt tik daudzas skaistas lappuses. Stāstīju viņam par varoņu laikmeta tautām un viņu kariem. Izstāstīju Atlantidas jautājumu
———————
1 Franču literats un astronoms. Red.
230
tā, lai par to nebūtu vairs ne mazāko šaubu. Bet Konsels bij izklaidīgs un klausījās manī neuzmanīgi; es drīz vien tiku skaidrībā, kāds iemesls viņa vienaldzībai pret šo jautājumu.
Patiešām, viņa uzmanību galvenā kārtā saistīja daudzās pa logu redzamās zivis; un, kad Konsels nogrima savā klasifikacijas bezdibenī, tad viņš aizmirsa pārējo pasauli. Šajā gadījumā man atlika tikai sekot viņa paraugam, lai kopīgi nodotos mūsu ichtioloģiskajiem pētījumiem.
Vispār Atlantijas okeana zivis neko daudz neatšķīrs no tām, kuras bijām līdz šim novērojuši. Te bij milzīgas, pieci metri garas, ārkārtīgu muskuļu spēku apveltītas rajas, kuras tāpēc varēja izlēkt augstu virs ūdens līmeņa; dažādu sugu haizivis, starp tām piecpadsmit pēdu garās zilās haizivis ar asiem zobiem trijstūru rindā, tik caurspīdīgas, ka ūdenī gandrīz nav pamanāmas; tumšbrūnās sagres, prizmveidīgās centrinas ar kārpainu ādu, stores, pusotras pēdas garas, radniecīgas Vidusjūrā redzētām, dzeltenbrūnās signotas ar mazām pelēkām spurām, bez zobiem un mēles, viņas likās kā tievas un vijīgas čūskas.
No kaula zivīm Konsels atzīmēja makairas melnīgsnējā krāsā, trīs metri garas, ar asu durkli virsējā žoklī, spilgtās krāsās, Aristotela laikos tās sauca par «jūras drakoniem», rokām viņas ķert ir bīstami, jo muguras spuras tām ar asām adatām galos; korifenas ar brūnu, zili svītrotu muguru un zeltotu svītriņu apkārt; skaistās doradas, apaļām ripām līdzīgās mēness zivis blāvi zilā krāsā — no augšas, saules apspīdētas, tās izskatās kā zeltoti lāsumi ūdenī; un pēdīgi zobenzivis, astoņi metri garas, dzīvo tikai bariem — spuras tām dzeltenas un sirpveidīgas, bruņotas ar seši pēdas garu šķēpu. Tie ir ļoti pārdroši dzīvnieki, drīzāk zāļēdāji nekā zivis.
Tomēr, arī šīs dažādās dzīvnieku sugas pētīdams, es neizlaidu no acīm plašos Atlantidas klajumus. Lāgiem jūras dibena untumainie nelīdzenumi piespieda «Nautilu» samazināt ātrumu, un tad tas kā valis veikli izlocījās pa šaurajām spraugām un ap pauguriem. Kad labirints kļuva necaurbraucams, kuģis kā balons pacēlās augšup un, kļūmainai vietai pāri ticis, turpināja ceļu parastā ātrumā un dažus metrus virs jūras dibena. Tas bij apbrīnojami krāšņs brauciens, līdzīgs gaisa kuģa lidošanai, tikai ar to starpību, ka «Nautils» pasivi klausīja stūrmaņa rokai.
Ap četriem pēcpusdienā pārakmeņotiem zariem sajauktu biezu dūņu kārtu pārklātais jūras dibens pamazām sāka mainīties; tas kļuva akmeņaināks, konglomeratiem — bazalta, lavas un sēra gabaliem nosēts. Man šķita, ka drīz līdzenuma vietā sāksies kalnāju apgabls, un nebiju maldījies.
231