- 217., 218. lappuse
- 8/2/09 09:30 pm
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 27 minūtes, 5406 baiti.
* * *
nedēļām es viņu nebiju sastapis. Ko gan viņš darīja pa to laiku? Es viņu uzskatīju par cilvēku ienaidnieku, bet varbūt viņam bij savi uzdevumi, par kuriem es līdz šim nekā nezināju?
Tādas un vēl tūkstoš citas domas nomāca mani. Mūsu dīvainajos apstākļos visādiem minējumiem nebij robežu. Mani bij pārņēmis neizturams nemiers. Šī gaidu pilnā diena man likās bezgalīga. Manā nepacietībā stundas šķita aizritam pārāk gausi. Pusdienas pa paradumam bij noliktas manā kajitē. Savu rūpju aizņemts, es ēdu maz. Septiņos es piecēlos no galda. Aprēķināju, ka simts divdesmit minutes vēl palika līdz tam acumirklim, kad es pievienošos Nedam Lendam. Mans uztraukums pieņēmās divkāršā mērā. Pulss sita strauji. Es nespēju palikt mierā. Es staigāju šurp un turp, mēģinādams tā remdināt savu uztraukumu. Mazāk mani nomocīja doma, ka bēgšanā varam dabūt galu; bet sirds man trīsēja, iedomājoties, ka tiekam pārsteigti, iekams esam paspējuši atstāt «Nautilu» un novesti saniknotā vai, vēl ļaunāk, manas atkrišanas saskumdinātā kapteiņa Nemo priekšā.
Man gribējās vēl pēdējo reizi aplūkot salonu. Es iegriezos gaitenī un no turienes muzejā, kur biju pavadījis tik daudz neaizmirstamu un lietderīgu stundu. Aplūkoju visas tās bagātības un visus dārgumus kā cilvēks, ko sagaida mūžīga trimda un kas vairs neatgriezīsies. Uz visiem laikiem man nu jāpamet šie dabas brīnumi un mākslas darbi, starp kuriem mana dzīve bij ritējusi jau tik daudz dienu. Es vēlējos pa logu nogremdēt acis Atlantijas okeana ūdeņos; bet aizviras bij hermetiski noslēgtas, dzelzs aizkars šķīra mani no jūras, kuru es vēl nepavisam nebiju paguvis iepazīt.
Tā pa salonu staigādams, es nejauši biju nonācis pie durvīm sienā, pa kurām varēja iekļūt kapteiņa istabā. Par lielu izbrīnu šīs durvis izrādījās pusviru. Negribot es atkāpos. Ja kapteinis Nemo bij istabā, viņš varēja ieraudzīt mani. Tomēr, ne mazākā trokšņa nesadzirdis, es atkal piegāju tuvāk. Istaba bij tukša. Es atvēru durvis vaļā un paspēru dažus soļus. Istaba bij tāpat kā agrāk vienkārša un atgādināja mūka mājokli. Tajā acumirklī manu uzmanību saistīja daži pie sienas pakārti oforti, kurus es agrāk nebiju pamanījis. Tās bij to lielo vīru portreju kopijas, kuri visu savu mūžu ziedojuši cēlajai cilvēcības idejai. Tur bija Kostjuško, kurš krita ar saucienu «Finis Poloniae!»; Bocariss — mūsdienu Grieķijas Leonids; O’Konels — cīnītājs par Īrijas patstāvību; Amerikas Savienoto Valstu nodibinātājs Vašingtons; no vergu turētāju lodes kritušais Linkolns un, beidzot, baigs zīmējums — pie karātavām uzvilktais moceklis Džons Brauns, kas cīnījās par melnās rases atbrīvošanu un ko spilgti attēlojis Viktors Igo.
217
Kādas saites gan saistīja šo varoņu un kapteiņa Nemo dvēseles? Vai no šiem portretiem beidzot nebij iespējams izdibināt viņa dzīves noslēpumu? Vai viņš bij cīnītājs par apspiestu tautu tiesībām, verdzināto rasu atbrīvotājs? Vai viņam bij kāda līdzdalība šā gadu simteņa pēdējos politiskajos un socialajos notikumos? Vai viņš bij nožēlojamā un tomēr mūžam slavenā amerikaņu pilsoņu kara dalībnieks — šā kara starp ziemeļu un dienvidu štatiem?
Piepeši pulkstenis nosita astoņi. Pirmais veserīša sitiens pret skanošo atsperi iztrauca mani no dziļajām pārdomām. Es notrīsēju tā, it kā kāda neredzama acs būtu ieskatījusies manās noslēptākajās domās, un steidzos laukā no istabas. Tad mani skatieni apstājās pie kompasa. Mēs arvien vēl braucām uz ziemeļiem. Laga rādīja vidējo ātrumu, manometrs apmēram sešdesmit pēdas lielu dziļumu. Apstākļi tātad likās kanadietim labvēlīgi.
Es atgriezos savā istabā. Apģērbos silti: uzvilku jūras zābakus un ar roņādu oderētus bisolita svārkus un uzliku ūdrādas cepuri galvā. Es biju gatavs. Es gaidīju. Tikai skrūves apgriezieni vienīgie traucēja dziļo klusumu uz kuģa. Es klausījos visai uzmanīgi. Vai kāds spējš sauciens nevēstīs man, ka Neds Lends pārsteigts savā bēgšanas mēģinājumā? Neizturams nemiers bij pārņēmis mani. Es velti pūlējos atgūt savu aukstasinību.
Dažas minutes pirms deviņiem es piespiedu ausi pie kapteiņa durvīm. Ne tās vismazākās skaņas! Es izgāju no kajites un iegriezos salonā; tas bij puskrēslā, bet tāpat tukšs.
Es atvēru durvis uz biblioteku. Tā pati krēsla un tas pats tukšums. Tad es izgāju un nostājos pie vidus kāpņu telpas. Es gaidīju Neda Lenda signalu.
Šajā acumirklī skrūves apgriezieni kļuva manāmi lēnāki, līdz apstājās pavisam. Kādēļ uzreiz šī pārmaiņa «Nautila» gaitā? Es nezināju pateikt, vai šī apstāšanās sekmē vai aizkavē Neda Lenda bēgšanu.
Klusumu traucēja tikai manas sirds skaļie puksti.
Piepeši viegls grūdiens satricināja kuģi. Es sapratu, ka «Nautils» nosēžas jūras dibenā. Mans nemiers pieauga divkārši. Kanadieša signals neatskanēja. Man iegribējās uzmeklēt Nedu Lendu un raudzīt atrunāt to no viņa mēģinājuma. Noģidu, ka mūsu ceļojums vairs nenotiek parastajos apstākļos.
Piepeši lielā salona durvis atvērās un tajās parādījās kapteinis Nemo. Viņš ieraudzīja mani un ierunājās bez kāda ievada.
218