- 234., 235., 236., 237. lappuse
- 8/5/09 09:57 pm
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 51 minūte, 10546 baiti.
* * *
— Es redzu, kapteiņa kungs, ka daba jums kalpo vienmēr un visur. Šajā ezerā jūs esat pilnīgā drošībā, un neviens cits, izņemot jūs, nevar te iekļūt. Bet kādēļ jums vajadzīgs šis patvērums? «Nautils» iztiek tāpat bez ostas.
— Jā gan, profesora kungs, bet tam vajadzīga elektrība dzinējspēkam un elektrības ražošanai nepieciešamie elementi: natrijs elementu piepildīšanai, ogles natrija pagatavošanai un raktuve, kur dabūt šīs ogles. Šeit jūra pārklāj veselus ģeoloģiskos laikos apslīcinātus mežus; pārakmeņojušies un oglē pārvērtušies, tie man noder kā neizsmeļamas raktuves.
— Jūsu kuģa ļaudis, kapteiņa kungs, tātad nodarbojas šeit par ogļračiem?
— Jā. Manas raktuves atrodas zem ūdens, tāpat kā Ņukastles ogļraktuves. Skafandrās ieģērbušies, kapļiem un lāpstām apbruņojušies, mani vīri izrok ogles, kuras man nav jāizprasa ne no vienām sauszemes raktuvēm. Kad es sadedzinu šīs ogles, lai iegūtu no tām natriju, dūmi, pa krateri gaisā izplūzdami, piešķir kalnam vēl aktiva vulkana izskatu.
— Un mēs dabūsim redzēt jūsu ļaudis darbā?
— Nē, mazākais šoreiz vēl ne, tāpēc ka es steidzos paveikt savu zemūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es tikai paņemšu natriju no tiem krājumiem, kuri man še glabājas. Tam mums nepieciešama viena diena, ne vairāk, pēc tam mēs atkal turpināsim savu ceļojumu. Bet, ja jūs gribat pabraukāties pa šo lagunu un labi apskatīt to, izlietojiet šo dienu, Aronaksa kungs.
Es pateicos kapteinim un gāju uzmeklēt biedrus, kuri vēl nebij iznākuši no savas kajites. Es uzaicināju viņus pavadīt mani, iepriekš nepateicis, kur mēs patlaban atrodamies.
Tie abi iznāca uz klāja. Konselam, kas vispār ne par ko nebrīnījās, likās gluži dabiski, ka vakar aizmidzis zem ūdens, šorīt uzmostas zem kalna. Neda Lenda vienīgā interese bij tikai izlūkot, vai šai alai nav kāda izeja.
Paēduši brokastis, mēs izkāpām stāvajā krastā.
— Taču vēl vienreiz esam uz cietas zemes, — Konsels teica.
— Es to nesaucu par zemi, — kanadietis atbildēja. — Un pie tam mēs neesam «uz», bet gan «zem».
Starp sienas pakāji un ūdeni bij smilkšains krasts, platākajā vietā pieci simti pēdu plats. Pa šo liedagu ērti varēja apiet apkārt visam ezeram. Bet augsto sienu pakājes zeme bij stipri gruvešaina; gleznainā nekārtībā tur bij izmētāti vulkanisko izvirdumu bluķi un milzīgi pumeka akmens gabali. Visa šī izklaidus masa, vulkana kvēlē pārklāta ar emalju, laistījās kuģa
234
elektriskā prožektora spīdumā. Vizlas putekļi, ko sacēla mūsu kājas, ņirbēja kā dzirksteļu mākonis.
Jo vairāk attālinājāmies no viļņu izvagotā krasta, jo stāvāka kļuva zeme, un mēs drīz vien aizsniedzām slaidu, izrobotu nogāzi, īstas kāpnes, pa kurām tikai lēnām varēja tikt uz augšu. Bet tur bij jāiet visai uzmanīgi pa šim gluži vaļīgajām drupatām, kājas slīdēja pa lauka špata un kvarca kristalu veidotiem stiklainiem iežiem.
Šā milzīgā dobuma vulkaniskā daba bij redzama ik uz soļa. Es uz to aizrādīju arī saviem biedriem.
— Iedomājieties tikai, — es viņiem teicu, — kad šī milzīgā piltuve bij verdošas lavas pilna un šī balti kvēlošā šķidruma īmenis sniecās līdz atverei kalna virsotnē — kā izkausēts metals krāsnī.
— Es to iedomājos gluži skaidri, — Konsels atteica. — Bet sakiet, profesora kungs, — kāpēc lielais kausētājs pametis savu darbu un kā tas noticis, ka krāsns pieplūdusi ar rāmu ezera ūdeni?
— Ļoti var būt, Konsel, tāpēc, ka kāds zemūdens satricinājums radījis to plaisu, kuru «Nautils» lieto kā iebraucamo ceļu. Pa to Atlantijas ūdeņi ieplūduši kalna iekšienē. Tā būs bijusi drausmīga divu elementu cīņa, kura nobeidzās ar Neptuna uzvaru. Bet no tā laika pagājuši daudzi gadu simteņi, un piepūdinātais vulkans pāvērties par rāmu alu.
— Lieliski, — Neds Lends ieminējās. — Es pieņemu šo izskaidrojumu. Tikai ļoti žēl, ka tā plaisa, par ko profesora kungs stāstīja, mūsu interešu labā nav virs ūdens līmeņa, bet zem tā.
— Bet, mīļais draugs, — Konsels iebilda, — ja šī plaisa nebūtu zem ūdens, tad jau «Nautils» nevarētu pa to šeit iekļūt.
— Un es vēl varu piebilst, — ja ūdens nebūtu ieplūdis kalna apakšā, vulkans paliktu vulkans. Tātad jūsu žēlošanās ir gluži lieka.
Mēs turpinājām kāpt augšup. Pakāpes kļuva arvien šaurākas un stāvākas. Bieži gadījās dziļas bedres, kurām bij jāmet apkārt līkums. Dažreiz, lai tiktu garām klinšu bluķiem, mēs rāpāmies uz ceļiem un līdām uz vēdera. Bet, pateicoties Konsela izveicībai un Neda Lenda spēkam, mēs paveicām visus kavēkļus.
Apmēram trīsdesmit metru augstumā vietas nodaba pārvērtās, bet iešanai piemērotāka tomēr nekļuva. Konglomeratus un iežus nomainīja melnais bazalts. Te tas bij noklājies gluds kā palags ar sastingušu burbuļu pumpām, te atkal sarindojies pareizu prizmu kolonadēs, kuras atbalstīja milzīgās velves spraišļus un tādējādi izveidoja apbrīnojamu architektonisku celtni.
235
Starp bazalta kolonām vijās slaidas, sastingušas, bitumena svītrām šķērsotas lavas strūklas, bet vietām atkal plati sēra paklāji. Pa kratera atveri spilgtāk ieplūdusī gaisma blāvi apspīda visus šos vulkaniskos, uz visiem laikiem kalna dziļumos apglabātos izvirdumus.
Divi simti piecdesmit pēdu augstumā mūsu gājienu apturēja nepārspējams kavēklis. Iekšējā siena sāka liekties velvē, un kāpšanas vietā bij jāsoļo ezeram apkārt. Uz šīs pēdējās nogāzes augu valsts jau sāka cīnīties ar mineralu valsti. Daži krūmi un pat kociņi sliecās laukā no klints iedobumiem. Es šeit ievēroju kādu dievkrēsliņu ceru, no kura tecēja kodīga sula. Heliotropi, kas neattaisnoja savu nosaukumu1, jo saules stari tiem nepiekļūst, skumji bij nokāruši bālgano un tikko smaržojošo ziedu ķekariņus. Šur un tur krizantemas bikli pacēla savus ziedus gar panīkušu aloju pakājēm. Bet sacietējušās lavas spraugās es pamanīju arī dažas pat šeit viegli smaržojošas vijolītes un ar lielu labpatiku ieelpoju to smaržu. Smarža ir puķu dvēsele, bet jūras puķēm, šiem krāšņajiem ūdens augiem, dvēseles nav!
Mēs piegājām spēcīgu pūķa koku grupai, kad Neds Lends piepeši iesaucās:
— Ak profesora kungs! Te ir bišu strops!
— Bišu strops? — es atsaucos un neticīgi atmetu ar roku.
— Jā gan, bišu strops, — kanadietis apgalvoja, — un bites skraida tur apkārt.
Es piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka jātic vien ir. Kādā pūķu koka zara caurumā bij iemitinājušies vairāki tūkstoši šo kukainīšu, kuru Kanariju salās diezgan daudz un kuru ražojums ir tik ļoti iecienīts.
Saprotama lieta, ka kanadietim tūliņ bij padomā ievākt sev arī medus krājumu, un no manas puses būtu bijis nelaipni viņam to liegt. Ar sēru samaisīta sauja sausu lapu aizdegās no viņa škiltavas dzirkstelītes, un vīnš sāka apdūmot bites. Dūkšana pamazām apklusa, un, stropu iztukšodami, mēs ievācām krietni daudz smaržojošā medus. Neds Lends to rūpīgi novietoja savā somā.
— Es šo medu sajaukšu ar maizes koka mīklu, — viņš teica, — un tad pasniegšu jums lieliskas kūkas.
— Pie joda! - Konsels iesaucās. — Tā jau būs īstā piparkūka!
— Nu labi, piparkūka, — es piemetināju, — bet nu turpināsim mūsu ceļojumu.
———————
1 Saulei pievērsts (grieķu). Red.
236
No dažiem mūsu ejamā celiņa līkumiem ezers bij pārskatāms visā plašumā. Kuģa prožektors apgaismoja visu ūdens līmeni, ko netraucēja ne viļņi, ne brāzmas. «Nautils» stāvēja pilnīgi nekustīgi. Uz tā klāja un stāvajā krastā rosījās cilvēki — melnas kustīgas ēnas šajā gaišajā plankumā.
Tajā brīdī mēs gājām apkārt pirmās pakāpes robainai klinšu kraujai, kura balstīja velvi. Tur es pamanīju, ka bites nav vienīgie šī vulkana iedzīvotāji. Laupītāju putni krēslā laidelējās šurp un turp vai arī aizlaidās no savām klinšu virsotnēs ietaisītām ligzdām. Tur bij zvirbuļu vanagi baltiem vēderiem un klaigulīgie dzeltenie vanagi. Pa nogāzēm ātri skraidelēja garkājotās skaistās un treknās sīgas. Atļauju lasītājam pašam iedomāties, kāda kāre iedegās kanadieša acīs, ieraugot šo garšīgo medījumu, un kā viņš nožēloja, ka nav paņēmis līdzi šauteni. Viņš lūkoja lodi atvietot ar akmeni, un pēc vairākiem neizdevīgiem mēģinājumiem beidzot tam laimējās ievainot vienu no šīm lieliskajām sīgām. Es teikšu tīro patiesību, ja apgalvošu, ka viņš divdesmit reižu riskēja ar savu dzīvību, kamēr dabūja sīgu rokā, bet galu galā putns tika pievienots medus šūnām viņa somā.
Nu mums tomēr bij jādodas lejā, jo zobainā grēda palika nepārejama. Virs mūsu galvām krateris rēgojās kā plats akas caurums. No šās vietas labi varēja saskatīt debesis; es redzēju rietumu vēja dzītus mākoņus, kuru miglotās skaras nosliecās līdz pat kalna virsotnei. Tas bij pierādījums, ka mākoņi slīdēja zemu, jo vulkans tikai astoņi simti pēdu pacēlās pār okeana līmeni.
Pusstundu pēc kanadieša pēdējām medībām mēs atkal bijām krasta zemākajā joslā. Te kā biezs paklājs auga jūras dilles, mazs čemurains augs, visai tīkams ēdiena aizdars. Konsels saplūca sev vairākus saišķus. Kas attiecas uz faunu, tad tūkstošiem te ņudzēja dažādu vēžveidīgu pasugu: omari, vēži vientuļnieki, palemoni, zirnekļi un neskaitāmi gliemeži.
Šeit mēs uzgājām krāšņu alu. Visi trīs mēs ar patiku izlaidāmies smilktīs. Uguns bij nospodrinājusi alas emaljētās un spīdošās, viscaur vizlas putekļiem nobārstītās sienas. Neds Lends tās aptaustīja, izmēģinādams to biezumu. Es nevarēju atturēt smaidu. Saruna atkal vērsās uz to pašu nemitīgo bēgšanas jautājumu; es atzinu par iespējamu, neaizsteidzoties notikumiem priekšā, dot viņam cerību: kapteinis Nemo brauca uz dienvidiem tikai tādēļ, lai atjaunotu savu natrija krājumu. Es domāju, ka tagad viņš tuvosies Eiropas vai Amerikas krastiem, bet tur jau kanadietis visvairāk varēja cerēt uz bēgšanas mēģinājuma labu izdošanos.
Kādu stundu mēs palikām šajā burvīgajā alā. Sākumā žirgtā valoda
237