purvainais
purvainais
- 238., 239. lappuse
- 8/5/09 10:40 pm
- Drukāšanas statistika: 22 minūtes, 4810 baiti.
* * *
uz beigām palika arvien gausāka. Tāds kā snaudiens sāka mūs pārmākt. Un, tā kā man nebij neviena iemesla tam pretoties, tad arī aizmigu cietā miegā.
Tad mani piepeši iztrauca Konsela balss:
— Ātrāk! ātrāk! — krietnais puisis kliedza.
— Kas noticis? — es vaicāju, pa pusei paceldamies.
— Mūs applūdina ūdens!
Es apgriezos. Ūdens ar straumi šļāca mūsu alā, un, tā kā moluski mēs nebijām, patiešām vajadzēja domāt par glābšanos.
Pēc dažiem acumirkļiem mēs jau bijām drošībā tās pašas alas virsotnē.
— Kas te atkal notiek? — Konsels vaicāja. — Atkal kāds jauns dabas brīnums?
— Nē, mīļais draugs, — es paskaidroju, — tas vienkārši ir paisums, jūras paisums, kas gribēja mūs pārsteigt tāpat kā Valtera Skota varoni! Tur, ārpusē, okeana ūdens ceļas, un pēc vispārējā dabas līdzsvara likuma jāceļas arī ezera līmenim. Labi, ka tikām cauri tikai ar vieglu peldi. Iesim nu uz «Nautilu» pārģērbties.
Pēc trim stundas ceturkšņiem mēs bijām nobeiguši savu apļa ceļojumu un atgriezāmies uz kuģa. «Nautila» ļaudis patlaban beidza iekraut natriju, un mēs kuru katru brīdi varējām atkal doties ceļā.
Tomēr kapteinis Nemo nedeva nekāda rīkojuma. Vai viņš gribēja nogaidīt nakti, lai slepeni izbrauktu pa savu zemūdens ceļu? Varbūt.
Lai nu kā, bet otrā rītā «Nautils», atstājis savu ostu, atkal brauca pa klaju jūru, dažu metru dziļumā zem Atlantijas okeana līmeņa.
XI
SARAGOSAS JŪRA
«Nautila» virziens nemainījās. Pagaidām bij jāatmet visas cerības atgriezties Eiropas jūrās. Kapteinis Nemo ieturēja kursu tieši uz Afrikas dienvidu ragu. Kurp gan viņš mūs veda? Es to neuzdrošinājos iedomāties.
Tajā dienā «Nautils» pārbrauca vienu no interesantākajām Atlantijas okeana daļām. Katram jau būs zināma lielā, siltā ūdens strāva, ko saucam par Golfa straumi. Novirzījusies garām Floridas pussalai, viņa plūst uz Špicbergenas salām. Bet, iekams tā iegriežas Meksikas līcī, ap 44° ziemeļu platuma straume sadalās divās attekās: galvenā plūst uz Īrijas un Norveģi-
238
jas krastiem, bet otrā, mazākā, pagriežas uz dienvidu augstienēm — Azoru salām un, no turienes apskalojusi Afrikas krastus, loka līnijā nāk atpakaļ uz Antiļu salām.
Un šī otrā atteka, labāk sakot, izloka gredzens, ar savu silto ūdeņu vērsmi ierobežo to auksto, rāmo nekustīgā okeana daļu, ko sauc par Saragosas jūru, īstenu ezeru Atlantijas okeanā. Lielā okeana siltā straume tikai trijos gados tiek tam apkārt.
Pareizi sakot, Saragosas jūra apklāj itin visu nogrimušās Atlantidas plašumu. Daudzi pētnieki pat domā, ka tajā sastopamie augi ir vēl šā nogrimušā kontinenta paliekas. Tomēr drīzāk ticams, ka visus šos augus, aļģes un fokusas Golfa straume atnesusi no Eiropas un Amerikas krastiem.
Tāds bij apvidus, kur «Nautils» patlaban bij iekļuvis. Tas bij īsts zemūdens zālājs, klāts ar aļģēm, fukusām un ogām pilnām brūnaļģēm — tik biezām, ka kuģis tikai ar pūlēm izlauzās cauri. Kapteinis Nemo, negribēdams sava kuģa skrūvi laist darbā šādā jūras augu mudžeklī, turējās dažus metrus zem ūdens līmeņa.
Saragosas nosaukums cēlies no spāniešu vārda «saragazzo», kas nozīmē jūras augus. Šie augi patiešām apklāj visu šo milzīgo jūras baseinu. Tāpēc arī zinātnieks Mori savā grāmatā «Zemeslodes fiziskā ģeografija» dod šādu paskaidrojumu par šo ūdens augu sakopojumu Atlantijas rāmajos ūdeņos.
«Mani novērojumi ir dibināti uz visiem pazīstamiem mēģinājumiem. Ja iemetīsim ar ūdeni pildītā traukā korķa gabaliņus vai kādus peldošus priekšmetus, tad tie saskaņā ar ūdens riņķveidīgo griešanos centīsies savienoties ūdens centrā, proti, vismazāk kustīgā vietā. Šajā gadījumā mūs nodarbina Atlantijas okeans, tas ir «trauks», Golfa straume — plūstošais ūdens un Saragosas jūra — centrs, kurā notiek peldošo ķermeņu apvienošanās.»
Es pilnīgi piekritu Mori uzskatam un tagad varēju pārliecināties par šā uzskata pareizību tādos novados, kur eiropiešu kuģi nokļūst visai reti. Virs mums peldēja visdažādākie priekšmeti, aplipuši ar brūnajām aļģēm; tur bij Andu vai Klinšainajos kalnos nogāzti koku stumbri, ko Amazones vai Misisipi upes ieskalojušas okeanā; daudzas kuģu vraku paliekas, ķīļi, apšuves, kļuvuši tik smagi no daudzajiem gliemjiem, kas tos apklāja, ka vairs nevarēja noturēties virs ūdens.
Visu 22. februara dienu mēs pavadījām Saragosas jūrā, kur zivis, kas labprāt pārtiek no jūras augiem un gliemjiem, atrod sev bagātīgu barību. Otrā rītā okeans atkal bij atguvis savu parasto izskatu.
239
-
0 commentsLeave a comment