- 229. lappuse
- 8/5/09 06:57 pm
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 14 minūtes, 2751 baits.
* * *
Afrika un Azija kopā ņemtas; tas sniedzies no divpadsmitā līdz četrdesmitajam ziemeļu platuma gradam. Pat Eģiptē viņiem bijušas kolonijas. Arī Grieķiju tie gribējuši iekarot, bet tur atdūrušies pret heleņu nesalaužamo pretestību un bijuši spiesti atkāpties. Tā pagājuši gadu simteņi. Uznākusi katastrofa, zemestrīces un ūdens plūdi. Vienā dienā un naktī Atlantida nogrimusi, tikai tās kalnu augstākās virsotnes, kā Madeiras, Azoru, Kanarijas un Zaļā raga salas, redzamas vēl šodien.
Tādas vēsturiskas atmiņas manī pamodināja kapteiņa Nemo uzraksts. Dīvains liktenis bij atvedis mani šurp, lai es savu kāju spertu uz viena no šā nogrimušā kontinenta kalniem. Es aptaustīju šīs tūkstoš gadu simteņu vecās ģeoloģisko periodu celtņu drupas! Es gāju pa to pašu vietu, kur gājuši pirmā cilvēka laikabiedri! Savām metala kurpēm es saminu teiksmaino laiku dzīvnieku skeletus, kurus tagad pārakmeņotie koki kādreiz uzņēma savā pavēnī!
Ak, kāpēc man nebij pietiekoši laika! Man tiktos nokāpt pa šā kalna stāvo sienu lejā, no vienas malas līdz otrai pārstaigāt šo kontinentu, kas, bez šaubām, kādreiz savienoja Afriku un Ameriku. Var jau būt, ka kādu dienu jauns vulkanisks spēks šīs nogremdētās drupas atkal izceļ virs jūras līmeņa! Šajā okeana daļā mums zināmi daudzi vulkani, un daudzi kuģi, braukdami pāri šīm nemierīgajām vietām, sajutuši apakšzemes grūdienus. Daži jūrnieki dzirdējuši dobju rūkoņu, kas liecina par satracinātu elementu cīņām, citi atkal savākuši ūdens virspusē izmestus vulkaniskus pelnus. Viss šis apgabals līdz pašam ekvatoram vēl ir vulkanisku spēku varā. Un, kas zina, vai kādreiz tālā nākotnē vulkaniskie noslāņojumi, biežo izvirdumu lavas kārtu segti, atkal reiz neizslej savas uguni virdošās virsotnes virs Atlantijas okeana līmeņa!
Kamēr es tā stāvēju, domās nogrimis, un pūlējos iespiest atmiņā visas šīs lieliskās ainavas sīkumus, kapteinis Nemo, pret apsūnojušu akmens stabu atspiedies, stāvēja nekustīgi, it kā pārakmeņojies, ekstazē aizmirsies. Vai viņš domāja par pazudušām paaudzēm un tur meklēja atbildi cilvēces būtības noslēpumam? Vai šis dīvainais, tagadējās dzīves noliedzējs cilvēks nāca šurp nolaisties vēsturisku atmiņu dzīlēs un atjaust reiz bijušo antiko pasauli? Ko es nedotu, lai varētu uzzināt viņa domas, dalīties tajās un mēģināt tās izprast!
Mēs palikām te veselu stundu, vērodami plašo, lavas apspīdēto klajumu, kas lāgiem atspuldza žilbinošā spožumā. Zemes iekšienes verdošie mutuļi sīki trīsināja kalna virsotnes čaulu. Ūdens skaudri pārvadīta, dobja rūkoņa
229