- 219. lappuse
- 8/3/09 06:15 am
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 10 minūtes, 2394 baiti.
Piezīme. Ļoti iespējams, ka grāmatā ir drukas kļūda: «nokrustījušas pār», loģiskāk būtu «nokrustījušas par».
* * *
— Skat, profesora kungs! — viņš teica laipnā balsī. — Es meklēju jūs. Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
Ja viņš man vaicātu, vai es zinu savas paša valsts vēsturi, tad tomēr tādos apstākļos, kā patlaban atrados — apmāktu prātu un apjukušu galvu, — nespētu atbildēt ne vārda.
— Jūs taču dzirdējāt manu jautājumu, — kapteinis Nemo atsāka. — Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
— Ļoti vāji, — es atteicu.
— Ak šie zinātnieki, viņi nezina, — kapteinis teica. — Bet sēstieties taču, — viņš piebilda, — es jums pastāstīšu pievilcīgu epizodi no šīs vēstures.
Kapteinis izstiepās uz dīvana. Es pakrēslā mechaniski novietojos viņam līdzās.
— Profesora kungs, — viņš sacīja, — uzklausiet labi. Šis stāsts zināmā mērā interesēs jūs tāpēc, ka apgaismo kādu jautājumu, kuru jūs pats, bez šaubām, nevarat atrisināt.
— Klausos, kapteiņa kungs, — es atteicu, nesaprazdams, kas manam stāstītājam nodomā, un jautādams sev, vai šis notikums tikai nestāv sakarā ar mūsu bēgšanas plāniem.
— Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsāka, — ja jūs atļaujat, iesāksim ar 1702. gadu. Jums būs zināms, ka jūsu karalis Ludviķis XIV bij pārliecināts, ka pietiek viena viņa mājiena, lai Pirenejus ietriektu zemē, un tāpēc iedomājās spāniešiem uzspiest sava dēla dēlu, Anžujas hercogu. Šim hercogam, kurš kā Filips V valdīja diezgan nelaimīgi, nācās cīnīties arī pret spēcīgo ārējo ienaidnieku. Patiešām, gadu pirms tam Holande, Austrija un Anglija Hagā bij noslēgušas savstarpējas savienības līgumu ar nolūku Filipam V noraut kroni un uzlikt to galvā kādam erchercogam, kuru tās jau iepriekš bij nokrustījušas pār Kārli III. Spānijai nu bij jācīnās pret šo savienību. Bet viņai nebij ne karaspēka, ne kuģu. Taču naudas tai bij papilnam, ja tikai tās galioniem ar Amerikas zelta un sudraba kravu laimētos iekļūt Spānijas ostās. Tātad 1702. gada beigās tā gaidīja pienākam kuģus ar dārgu kravu, kurus pavadīja divdesmit trīs kuģu liela franču flote admiraļa Šato-Reno vadībā, tāpēc ka apvienoto ienaidnieku kuģi jau braukāja pa Atlantijas okeanu.
Šiem kuģiem vajadzējis pienākt Kadisā, bet admiralis, dabūjis zināt, ka tajos apvidos redzēta angļu flote, nodomājis aizsniegt kādu Francijas ostu.
219