purvainais
purvainais
- 226., 227. lappuse
- 8/5/09 07:57 am
- Drukāšanas statistika: 26 minūtes, 5837 baiti.
* * *
melna papīra izgriezti, spilgti atēnojās caurspīdīgajā ūdens jumā. Iedomājieties nokaltušu mežu kaut kur kādā Harca kalnu nogāzē! Ejas bij aizaugušas aļģēm, pa kurām ņudzēja neskaitāmi vēžveidīgi dzīvnieciņi. Es gāju, uz klintīm rāpdamies, kāpdams pāri nogāztiem stumbriem, saraustīdams jūras lianas, kas stiepās no viena koka uz otru, izdzenādams zivis, kuras laidās no zara uz zaru. Šīs ainas savaldzināts, es nejutu ne mazākā noguruma. Sekoju savam vadonim, kurš arī nepazina piekusuma.
Kas tas bij par skatu! Kā to lai attēlo! Kā lai atglezno klintis un kokus šajā zemūdens pasaulē, apakšā melnus un baismīgus, augšā ūdens atspulgā sevišķi spilgtās dažādās sarkanas krāsas noskaņās? Mēs rāpāmies uz klintīm, kuras pēc tam aiz mums lieliem bluķiem gāzās lejup, dārdēdamas kā lavinas. Labajā un kreisajā pusē pletās brīvi, šķietami cilvēku rokas darināti klajumi, un man likās, ka nupat nupat manā priekšā parādīsies kāds no šīs zemūdens pasaules apdzīvotājiem.
Bet kapteinis Nemo bez apstājas kāpa arvien augstāk kalnā. Es negribēju palikt viņam iepakaļ. Drosmīgs turējos līdzi. Nūja man bij ārkārtīgi noderīgs atspaids. Te pietika viena nepareiza soļa, lai no šaurās, klints malā iegrauztās takas nogāztos bezdibenī; bet tā es gāju droši, nestomīdamies un bez reiboņa. Te es lēcu pār kādu plaisu, no kuras sauszemes šļūdoņa ledū izbailēs būtu rāvies atpakaļ, te atkal rāpos pa bezdibenim pārmestu līganu koka stumbru, neskatīdamies, kur speru kāju, vērodams tikai mežonīgās apkārtnes brīnišķīgās ainas. Milzīgas klinšu kolonas stāvēja, šķībi nosvērušās no saviem nepareizi apcirstajiem pamatiem un likās apgāžam parastos līdzsvara likumus. No to akmens ceļgalu spraugām koki spraucās augšup kā ūdens strūklas no drausmīga spiediena un savukārt atbalstīja tās tāpat, kā paši bij balstāmi. Dabiski torņi, platas nokaras, noslīgušas tādā leņķī, kādu nepielaiž cietzemes gravitacijas likumi. Es pats šo savādo, ar ūdens blīvumu izskaidrojamo ačgārnību sajutu tikai tad, kad, neskatoties uz visu smago apģērbu, vara galvu un metala kurpēm, ar stirnas vai kalnu kazas vieglumu uzrāpos visstāvakajā klints kraujā.
Divas stundas pēc tam, kad atstājām «Nautilu», mēs bijām izkļuvuši cauri koku apvidum, simts pēdu pār mūsu galvām izslējās augšup kalna smailā virsotne, kura meta tumšu ēnu pār pretējo spilgti apgaismoto nogāzi. Šur un tur, draudoši izlīkumots, rēgojās kāds pārakmeņojies krūms. Zivis, mūsu kāju izbiedētas, pacēlās bariem no garās zāles gluži kā putni. Klinšu masa bij sašķelsnīta nepārejāmām plaisām, dziļām alām, neizmērojamiem caurumiem, kuru dibenā es redzēju rosāmies kaut ko noslēpu-
226
maini drausmīgu. Sirds man apstājās pukstēt, kad es pamanīju milzīgu taustekli ceļam pārstieptu vai atkal kad milzīga ķetna ar troksni papletās kāda dobuma tumsā. Tūkstoš spožu punktu spīdēja klinšu ēnā. Tās bij milzīgu, savos mājokļos noslēpušos vēžveidīgu dzīvnieku acis; lielie jūras vēži stāvēja izstiepušies kā āvu metēji un kustināja savas klabošās dzelzs knaibles; lielie krabji gulēja kā uz lafetēm mērķim nostādīti lielgabali, bet šausmīgie astoņkāji bij sapinuši savus taustekļus it kā dzīvā čūsku žogā.
Kas tā bij par neaptveramu pasauli, kādu es līdz šim nebiju varējis ne iedomāties? Kādai šķirai gan pieskaitāmi šie posmkāji, kuriem klints noderīga itin kā par otrām bruņām? Kur gan daba uzgājusi viņu būtnes noslēpumu, un cik gadu simteņus tie jau dzīvoja te, pašās dziļākajās okeana dzīlēs?
Bet es nevarēju apstāties. Kapteinis Nemo, šos dzīvniekus sen iepazinis, nepievērsa viņiem ne mazākās uzmanības. Mēs bijām nonākuši uz pirmās virsmas, kur mani gaidīja jauni pārsteigumi. Te atradās gleznainas drupas, kas nepārprotami liecināja par cilvēka, nevis radītāja roku darbu. Milzīgas akmeņu grēdas, kur nepārprotami varēja atšķirt piļu un tempļu izblīdušus apveidus, apaugušus ar ziedveidīgu zoofitu slāņiem, grēdas, ko staipekļu vietā jūras augi pārklāja kā bieza dzīva seģene.
Bet kas tā varēja būt par dabas stichiju izpostītu zemeslodas daļu? Kas šīs klintis un akmeņus te sakrāvis kā aizvēsturisko laiku upuru altariem? Kuru īsti es atrados, kurp mani aizvedusi kapteiņa Nemo fantazija?
Man tā gribējās viņu izvaicāt! Nevarēdams to, es apstājos un saķēru tā roku. Bet viņš pakratīja galvu un norādīja man uz pašu kalna virsotni, it kā sacīdams:
— Nāc! nāc tālāk! vēl tālāk!
Pēdējo reizi spēkus saņēmis, es sekoju viņam un pēc pāra minutēm biju virsotnē, kura par metriem desmit pārsniedza apkārtējo klinšu drūzmu.
Es atskatījos uz nogāzi, pa kuru tikko bijām rāpušies. Kalns tikai kādas septiņi vai astoņi simti pēdas pacēlās pāri līdzenumam; bet otrā pusē tas slējās divreiz augstāk par Atlantijas okeana dibenu šajā vietā. Mani skatieni klīda tālāk un aptvēra plašu, spoži apgaismotu apgabalu. Šis kalns bij vulkans. Piecdesmit pēdu lejāk par kalna virsotni akmeņu un izdedžu lietū plats krateris izvirda lavu, kura guldzieniem izplūda pa ūdeni. No šejienes vulkans kā mūžīga lāpa apgaismoja lejas līdzenumu līdz apvāršān pēdējam lokam.
Es teicu, ka zemūdens krateris izvirda lavu, bet nevis liesmas. Liesmai
227
-
0 commentsLeave a comment