purvainais
purvainais
- 211., 212. lappuse
- 7/31/09 03:17 pm
- 25 minūtes, 5346 baiti.
* * *
ir simts septiņdesmit metru liels dziļums. «Nautilam» negribot bij jābrauc uzmanīgi, lai neuzdurtos šai zemūdens barjerai.
Es parādīju Konselam uz kartes šā garā rifa atrašanās vietu.
— Lai profesora kungs, neņem ļaunā, — Konsels prātoja, — bet tas ir gluži kā zemes šaurums, kas savieno Eiropu ar Afriku.
— Jā, mīļais, — es atbildēju. — Tas pilnīgi aizslēdz Libijas jūras līci, un Smita pētījumi ir pierādījuši, ka šīs divas zemes daļas starp Bona un Furinas ragu reiz bijušas apvienotas vienā.
— Tam es gribu ticēt, — Konsels teica.
— Vēl gribu piebilst, — es turpināju, — ka tāda pati barjera atrodas starp Gibraltaru un Seutu, un ģeoloģiskajos laikmetos tā pilnīgi noslēdza Vidusjūru.
Konsels atkal pievērsās logam, lai pētītu zemūdens klinti, gar kuru «Nautils» brauca mēreni ātri.
Tur, vilkaniskas klints dibenā, mēs redzējām bagātīgu dzīvu augu paklāju: sūkļus, holoturijas, caurspīdīgas viegli fosforescējošās cipidijas ar sarkanām svītriņām; berojas, kuras vienkāršu ļaužu valodā sauc par «jūras gurķiem» un kas plaiksnās visās septiņās spektra krāsās; metru garās ceļojošās amatulas, no kurām ūdens izskatās sarkans; kokveidīgās eiralijas, brīnišķi skaistās pavonijas ar slaidu rumpi, neskaitāmus ēdamos jūras ežus un zaļās aktinijas ar pelēku rumpi un brūnu diskveidīgu muti, ko no visā pusēm apņem olivzaļi taustekļi.
Konsels bij sevišķi nodevies molusku un posmkāju novērojumiem, un, kaut arī viņa saraksts ir ne visai precizs, es tomēr dažus gribu šeit minēt, lai nepavainotu šo lāga puisi.
Molusku nodalījumā viņš min daudzus ķemmveida pectunculu dzimtas gliemjus, kā spondilas, trīsstūrainās donacijas un hialas ar dzeltenām spurām un caurspīdīgiem vākiem, zaļganiem punktiem izraibinātās «olas», tā sauktos jūras zaķus, gaļīgās acerijas, īpašos Vidusjūras «saulsargus», jūras austiņas, kuru gliemežnīcu perlamutrs visai iecienīts, viļņainās petonklijas, anomijas, kuras Langedokas iedzīvotāji, stāsta, cienot vairāk nekā austeres, klovijas, ko tik ļoti cienī marseļieši, divkāršās preirijas, baltas un treknas, dažus klamus, kas met ikrus Ziemeļafrikas krastmalā un kurus Ņujorkā vērtē visai augstu, žaunainās jūras «ķemmītes» dažādās krāsās, savos apvalkos noslēpušās litodonacijas, kas stipri garšo pēc pipariem, viļņainās venikardas, kuru gliemežnīcu augšdaļa izveido bumbu, bet malas izliektas, cintijas, izraibinātas ar purpurkrāsas tuberkulām, karniarijas,
211
augšgalā uzliektas un līdzīgas vieglām gondolām, vainagotās ferolijas, atlantas ar spiralveida gliemežnīcām, baltraibotās, it kā bārkstainu mantiju apsegušās tetijas, kavolinas, kas rāpjas atmuguriski, aurikulas, starp citu, neaizmirstulīšu aurikulas ar ovalām gliemežnīcām, skaleras, litorinas, janturas, cinerarijas, petrikolas, lamelarijas, kabušonas, pandoras u. c.
Kas attiecas uz posmkājiem, tad Konselam pilnīga taisnība, ja viņš tos sadala sešās klasēs, no kurām trīs mājo jūrās. Tie ir vēžveidīgie, jūras zirnekļi un posmainie tārpi.
Vēžveidīgie savukārt sadalās deviņās kārtās, un pirmajā ieskaitāmi desmitkāji, proti, dzīvnieki, kuru galva un rumpis lielāko daļu slēpti īpašā dobumā, šā dzīvnieka mutes aparats apbruņots ar vairākiem taustekļiem, viņam ir arī seši vai pieci pāri kustīgu kājiņu. Konsels bij sekojis mūsu skolotāja Miln-Edvarda metodei, kurš desmitkājus iedala trijās grupās: īsastainos, garastainos un bezastainos. Starp garastainajiem Konsels min amatijas, kuru piere bruņota ar diviem lieliem attāliem puniem, skorpijus, lambrijus — masena, lambrijus — spinamanus, laikam gan ūdens uzmestus šajās augstajās vietās, jo parasti tie mājo ļoti lielos dziļumos, ksantes, pilumnes, romboidus, graudainās kalapjenas, bezzobainās koristes, ebalijas, cimopolijas, pienainās doripas utt. Starp garastainajiem, kas sadalīti piecās dzimtās, viņš min langustus, kuru gaļu visai cienī dzīvnieku mātītes; tālāk jūras sienāžus, garneles un visāda veida ēdamos vēžus, bet viņš ne vārda nemin par bruņu vēžu dzimtu, pie kuriem pieskaita omarus, jo langusti ir vienīgie Vidusjūras omari.
Te arī nobeidzās Konsela darbs. Viņam pietrūka laika atzīmēt vēl citu rāpuļu dzimtas. «Nautils» pāri Libijas šauruma sēklim bij nokļuvis dziļākā ūdenī un turpināja ceļu savā parastajā ātrumā. Tad vairs nebij runa par moluskiem, posmkājiem vai zoofitiem. Tikai retumis kāda zivs kā ēna noslīdēja garām.
Naktī no 16. uz 17. februari mēs iebraucām Vidusjūras otrajā daļā, kur lielākais dziļums ir trīs tūkstoši metru. «Nautils» ar savu saliekto sānu plātņu palīdzību ienira gandrīz līdz pašam dibenam.
Tur gan nebij nekādu dabas krāšņumu, bet pašas ūdens masas atklāja man satricinošas un drausmīgas ainas. Patiešām, mēs patlaban braucām pa nelaimju tik bieži piemeklēto Vidusjūras daļu. Cik kuģu nebij aizgājuši bojā ceļā starp Alžiras un Provansas krastiem!
Un tā šajā ātrajā braucienā pa lieliem dziļumiem es redzēju daudzus sadragātus kuģus jūras dibenā, dažus jau koraļiem apaugušus, citus vēl
212
-
0 commentsLeave a comment
- 208., 209., 210. lappuse
- 7/31/09 10:11 am
- Drukāšanas statistika: 38 minūtes, 8006 baiti.
* * *
Es biju sviedriem noplūdis, slāpu nost, jutos kā karstā speltē. Patiešām, kā speltē!
— Ilgāk vairs nav iespējams palikt šajā verdošajā ūdenī, — es teicu kapteinim Nemo.
— Jā, tas nebūtu prātīgi, — Nemo atbildēja vienaldzīgi.
Tad viņš deva pavēli. «Nautils» pagriezās sāņus un brauca prom no šās pekles, kurai nesodīts neviens nevar tuvoties. Ceturtdaļstundu vēlāk mēs virs ūdens ieelpojām svaigu gaisu.
Man ienāca prātā — ja Neds Lends būtu izvēlējies šo vietu mūsu bēgšanai, dzīvi mēs neizkļūtu no šīs ugunsjūras.
Otrā dienā, 16. februarī, mēs atstājām apvidu starp Rodesu un Aleksandriju, kur jūra vietām trīs tūkstoši metru dziļa, un «Nautils», pabraukdams garām Cerigo un apkārt Matapana ragam, aizbrauca prom no Grieķijas archipelaga.
VII
ČETRDESMIT ASTOŅĀS STUNDĀS PĀRI VIDUSJŪRAI
Vidusjūru varētu nosaukt arī par zilo; ebreju «lielā jūra», grieķu «jūra», romiešu «mare nostrum»; tās krasti apauguši ar apelsinu kokiem, alojām, kaktusiem, jūras priedēm un smaržojošām mirtēm, pati jūra augstu kalnu grēdu ieslēgta; tās gaiss ir tīrs un dzidrs, — bet ar savām pazemes ugunīm tā ir kā nebeidzams kaujas lauks, kur Neptuns un Plutons vēl vienmēr cīnās par pasaules valdību. Pēc Mišlē izteiciena, Vidusjūrā un tās krastmalā cilvēks elpo vislabāko gaisu pasaulē.
Bet, lai cik tā skaista, es tikai pavirši paguvu pavērot šo divi miljoni kvadratkilometru plašo ūdens klajumu. Arī personīgi apvaicāties kapteinim Nemo man neizdevās, jo pa šā ārkārtīgi ātrā brauciena laiku šis noslēpumainais cilvēks ne reizes nerādījās. Es rēķinu, ka apmēram seši simti jūdžu šajā ceļa gabalā «Nautils» nobrauca zem ūdens un visu ceļojuma paveica divreiz divdesmit četrās stundās. 16. februarī aizbraukuši no Grieķijas krastiem, 18., saulei lecot, mēs jau bijām cauri Gibraltara šaurumam.
Man bij skaidrs, ka šī Vidusjūra, viņa nīstamo zemju apjozta, kapteinim Nemo nebij pa prātam. Šejienes vēji un viļņi modināja viņā par daudz atmiņu, varbūt pat nožēlu. Te viņam trūka tās brīvības un neatkarības kā okeanos, viņa «Nautils» starp Eiropas un Afrikas krastiem jutās kā šaurā spraugā.
208
Mēs braucām ar divdesmit piecu jūdžu vai četrdesmit astoņu kilometru ātrumu stundā. Velti aizrādīt, ka Nedam Lendam par lielu nožēlošanu bij jāatsakās no sava bēgšanas mēģinājuma. Viņš nevarēja atskrūvēt laivu, kad kuģis šāvās uz priekšu ar divpadsmit trīspadsmit metru lielu ātrumu sekundē. Tas būtu tikpat neprātīgi kā lēkt laukā no tādā pašā ātrumā skejoša dzelzceļa vilciena. Turklāt mūsu kuģis tikai naktīs pacēlās virs ūdens, lai uz brīdi ieņemtu svaigu gaisu, un virzienu vēroja vienīgi pēc kompasa un lagas.
Vidusjūru es dabūju novērot tikai tik daudz, cik ātrvilciena pasažieris pa vagona logu uztver apkārtnes ainavas, proti, tikai tālāko apvārsni, kamēr tuvākais kā zibens pavīda garām. Tomēr mēs ar Konselu paguvām novērot dažas Vidusjūras zivis, kuras ar savām varenajām spurām pāra mirkļus turējās «Nautilam» līdzi. Mēs vērojām pie salona vaļējiem logiem, un manas toreizējās atzīmes dod man iespēju nedaudzos vilcienos raksturot šīs jūras ichtioloģiju.
Elektrisko uguņu apspīdētā jūras klajā locījās dažas nēģu pasugas, kuras atrodamas visās jūrās, — šeit tie bij metru gari. Piecu pēdu garas rajas baltiem vēderiem un plankumainām pelnu krāsas mugurām plīvoja kā straumes nesti lakati. Citu pasugu rajas šāvās tik ātri, ka es nedabūju pārliecināties, vai viņas attaisno savu grieķu doto «ērgļu » nosaukumu vai drīzāk mūslaiku zvejnieku palamas «žurkas», «krupji» un «sikspārņi». Divpadsmit pēdu garās, ūdenslīdējiem īpaši bīstamās haizivis sacentās savā starpā skriešanā. Ar ārkārtīgu osmes spēju apveltītās astoņas pēdas garās jūras lapsas paslīda garām kā zilganas ēnas. Līdz trīspadsmit decimetru garās jūras karūsu dzimtas dorādas šūpojās savos sudrabzilajos uzvalkos ar svītrām gar apmalām, kas spilgti izcēlās pret viņu tumšajām spurām; ap acīm šīm Venerai novēlētām zivīm zeltītas skropstas. Krāšņas, deviņi līdz desmit metru garas stores, ātrskrējēji dzīvnieki, ar spēcīgām astēm sita pret mūsu logiem, rādīdāmas savas zilganās muguras ar sīkiem brūniem plankumiem; tās mazliet līdzinās haizivīm, tikai nav tik stipras un mājo itin visās jūrās; pavasaros viņš mēdz aizpeldēt visu lielo upju ietekās. No visiem Vidusjūras iemītniekiem, kurus es vislabāk dabūju novērot, kad «Nautils» palēnināja gaitu, bij sešdesmit trešai ģintij pieskaitāmās kaula zivis. Tā saucamie tunči ar zilganmelnu muguru, sudrabotu vēderu un zeltstarotām muguras spurām. Stāsta, ka tie sekojot kuģim, lai tā ēnā patvertos no tropiskās saules svelmes, un it kā šo nostāstu attaisnodami, viņi sekoja arī «Nautilam», kā savā laikā bij sekojuši Laperuza kor-
209
vetēm. Vairāk stundu no vietas viņi sacentās ātrumā ar mūsu kuģi. Es nevarēju vien nobrīnīties par šiem patiešām it kā skriešanās sacensībai radītiem dzīvniekiem ar mazu galvu, gludu, vārpstveidīgu, līdz trim metriem garu ķermeni; viņu krūšu spuras ir sevišķi stipras, bet astes spuras šķeltas. Viņi skrien trijstūra leņķim līdzīgā barā kā putni, ar kuriem var mēroties ātrumā, tāpēc arī sentautas apgalvo, ka viņiem neesot sveša strateģija un ģeometrija.
Minēšu pēc atmiņas tikai tās Vidusjūras zivis, ko mēs ar Konselu pavirši saskatījām. Tās bija bālganās lodeszivis, kas pazibēja kā visžiglākie tvaikoņi; jūras zuši, trīs līdz četrus metrus garas čūskas — zivis, rotātas ar zaļām, zilām un dzeltenām krāsām; trīs pēdas garās merlanas, kuru aknas sevišķi iecienītas; triglas, ko dzejnieki nosaukuši par liru zivīm, bet jūrnieki par zivīm svilpotājām, — to purni greznoti ar divām trīsstūra svītrām un zobi it kā izveido senā Homera liru; jūras bezdelīgas, kas peld tik žigli, ka pilnīgi atbilst savam nosaukumam; holocentras sarkanām galvām un šķiedrainām muguras spurām; lapreņģes, izraibinātas melniem, pelēkiem, brūniem, ziliem, dzelteniem un zaļiem plankumiem, — šīs zivis visai jutīgas pret sudrabainām zvaniņu skaņām; lieliskās ātes, šos jūras fazanus, dzeltenīgām rombveida astēm ar brūniem raibumiem, — šīs zivs augšējā, kreisajā pusē ir it kā brūngani dzeltens marmors; visbeidzot brīnišķīgās sarkanās mulles, šos īstenos okeana paradizes putnus.
No zīdītāju dzīvniekiem, Adriatijas jūrai garām braucot, man gadījās pamanīt divus vai trīs kašalotus ar muguras spurām, dažus Vidusjūras delfinus ar sīki svītrotu galvas priekšpusi, tāpat kādus desmit roņus ar baltiem vēderiem un melnu spalvu; tos sauc par «mūkiem», un patiešām viņi ar savu trīs metrus garo augumu ļoti atgādina dominikaniešus.
Konsels no savas puses apgalvoja redzējis ap sešas pēdas platu bruņu rupuci ar trijiem garumā izdobtiem pauguriem pār muguru.
No zoofitiem es dažus mirkļus varēju apbrīnot loga ārpusei pielipušu oranždzeltenu galeolariju; tā bij tieva slaida stīga ar šķeltnēm; tās brīnišķās bārkstis un smalkie tīmekļi varēja sacensties ar slavenajām Flandrijas mežģinēm. Par nožēlošanu es nevarēju notvert šo retās sugas eksemplaru un, bez šaubām, neredzētu vairs nevienu Vidusjūras zoofitu, ja 16. februara vakarā «Nautils» piepeši nepalēninātu gaitu. Lūk, kā tas vis snotika.
Mēs patlaban braucām starp Sicilijas un Tunisas krastu. Mesinas jūras šaurumā jūras dibens spēji ceļas augšup. Tur atrodas īsta zemūdens klints, virs kuras ūdens tikai septiņpadsmit metru dziļš, kamēr vienā un otrā pusē
210
-
0 commentsLeave a comment
- 207. lappuse
- 7/30/09 11:35 pm
- Drukāšanas statistika: 15 minūtes, 2854 baiti.
Piezīme. Grāmatā šajā lappusē ir drukas kļūda — «kaptenis».
Vecais variants, publicēts 2009. gada 1. februārī (bez smukajām pēdiņām un domuzīmēm).
Drukāšanai patērētais laiks noteikts aptuveni.
* * *
balta. Sēra tvaiku strūklas vijās ūdens mutuļos, kuri virmoja kā verdošā katlā. Es pieliku roku loga stiklam, bet tas bij tā sakarsis, ka nācās roku atkal atvilkt.
— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.
— Santorinas salas tuvumā, profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — kanalā, kas atdala Nea-Kamennu no Palea-Kamennas. Es gribēju parādīt jums interesantu zemūdens izvirduma skatu.
— Es biju tajā pārliecībā, ka šo jauno salu izveidošanās jau beigusies.
— Vulkaniskajos apvidos nekad nekas nav pilnīgi izveidojies, — kapteinis Nemo atbildēja, — un zemeslode nemitīgi maina savu veidu pazemes uguņu darbības iespaidā. Pēc Kasiodora un Plinija ziņām, jau deviņdesmitā gadā pirms mūsu ēras kāda jauna sala, dievišķā Teija, pacēlusies no ūdens tajā vietā, kur tagad atrodas šīs saliņas. Vēlāk tā nogrimusi, lai atkal paceltos sešdesmit devītajā gadā un pazustu vēlreiz. No tā laika līdz mūsu dienām Plutons savu darbu bij pārtraucis. Bet 1866. gada 3. februarī pie Nea-Kamennas ar sēra tvaikiem izcēlās sala, ko nosauca par Georga salu, un tā paša mēneša sestajā dienā savienojās ar Nea-Kamennu. Septiņas dienas vēlāk, 13. februarī, parādījās Afroesas saliņa, atstādama starp sevi un Nea-Kamennu desmit metru platu kanalu. Šo parādību laikā es biju šajā jūrā un varētu novērot to visos pārveidos. Afroesas saliņa ir ieapaļa, trīsdesmit pēdu plata un trīsdesmit augsta. Tās sastāv no melnas un stiklainas lavas ar laukakmeņa drumslu piemaisījumiem. Beidzot, 10. martā, Nea-Kamennai līdzās izcēlās vēl viena saliņa, ko nosauca par Reku, un no tā laika visas šīs trīs saliņas izveido vienu pašu salu.
— Bet kanals, pa kuru mēs patlaban braucam? — es vaicāju.
— Tas ir še, — kaptenis Nemo atbildēja, norādīdams kādu vietu archipelaga kartē. Jūs redzat, ka es te esmu iezīmējis arī šīs jaunās salas.
— Vai kādā dienā šā kanala gultne arī nepacelsies?
— Tas ir iespējams, Aronaksa kungs, jo, sākot ar 1886. gadu, pretim Sen-Nikolā ostai Palea-Kamennas salā ir jau pacēlušās astoņas mazas lavas saliņas. Skaidri redzams, ka Nea un Palea vēsturiskā nākotnē savienosies.
Es atkal piegāju pie loga. «Nautils» vairs nebrauca. Karstums bij kļuvis neizturams. Pirmāk balta, jūra nu bij sarkana no dzelzs sāļu piemaisījuma. Neraugoties uz hermetiski noslēgtajiem logiem, iekšā spiedās nepanesama sēra smaka, plīvoja sarkana liesma, kuras spilgtumā aptumsa kuģa elektriskās ugunis.
207
-
0 commentsLeave a comment
- 206. lappuse
- 7/30/09 11:15 pm
- Drukāšanas (ar roku pirkstiem pa klaviatūras taustiņiem tap-tap-tap) statistika: 13 minūtes, 2319 baiti.
* * *
lādi. Pēc kuģa šūpošanās es sapratu, ka «Nautils» atstāj jūras dzīli un paceļas virspusē. Tad izdzirdu soļus uz kuģa klāja. Es sapratu, ka izceļ laivu un nolaiž jūrā. Tā atsitās pret kuģa sāniem, un pēc tam viss apklusa.
Pēc divām stundām atkal atskanēja tas pats troksnis un šurpu turpu staigāšana. Augšā uzvilktā laiva tika novietota savā dobumā, un «Nautils» atkal iegrima ūdenī.
Tātad šie miljoni bij nosūtīti pēc apzīmētās adreses. Uz kādu sauszemes vietu? Kas bij kapteiņa Nemo sūtījuma saņēmējs?
Otrā rītā es pastāstīju Konselam un kanadietim nakts piedzīvojumus, kuri manu ziņkāri bij uzbudinājuši visaugstākā mērā. Mani biedri nebij mazāk pārsteigti kā es.
— Bet kur viņš ņem šos miljonus? — Neds Lends jautāja.
Uz to atbildēt nebij iespējams. Brokasti paēdis, es atgriezos salonā un ķēros pie darba. Līdz pat pieciem vakarā es rediģēju savas atzīmes. Šajā acumirklī es varbūt aiz personīgās jūtoņas samanīju ārkārtīgu karstumu, tā ka man nācās novilkt savu uzvalku. Tā bij neizskaidrojama parādība, jo «Nautils» taču vairs neatradās tropiskajos apvidos, un pie tam jūras dziļumā tas nevarēja sajust nekādu temperaturas paaugstinājumu. Es palūkojos manometrā, tas rādīja sešdesmit pēdu lielu dziļumu, atmosferiskais karstums nevarēja to aizsniegt.
Es turpināju savu darbu, bet arvien vēl pieaugošais karstums beidzot darīja to neiespējamu.
— Vai kuģī būtu izcēlies ugunsgrēks? — es sev jautāju.
Es gribēju doties laukā no salona, kad kapteinis Nemo nāca man pretī. Viņš piegāja pie termometra, aplūkoja to, tad pagriezās pret mani.
— Četrdesmit divi gradi, — viņš teica.
— Es to jau samanīju, kapteiņa kungs, un, ja karstums vēl pieņemsies, mēs nevarēsim to vairs izturēt.
— Ak profesora kungs, šis karstums pieņemas tikai tad, ja mēs paši to vēlamies.
— Jūs to varat iekārtot pēc savas gribas?
— Nē, bet es varu aizbraukt no ugunskura, no kurienes tas ceļas.
— Tātad tas nāk no ārienes?
— Bez šaubām. Mēs braucam pa verdoša ūdens straumi.
— Vai tas var būt! — es iesaucos.
— Paskatieties pats!
Logu aizvirtņi atvērās, es ieraudzīju, ka jūra visapkārt «Nautilam» gluži
206
-
0 commentsLeave a comment
- 204., 205. lappuse
- 7/30/09 06:09 am
- Iedrukāšanas statistika: 23 minūtes, 5214 baiti.
* * *
Patiešām, Neptuna ganāmo pulku sargam vecajam Protejam bij cienīgs mājoklis šajā salā, ko tagad sauc par Skarpanto un kas atrodas starp Rodosu un Kretu. Pa salona logu es, garām braucot, redzēju tikai tās granitklinšu pakājes.
14. februarī es gribēju izlietot dažas stundas archipelaga zivju pētījumiem, bet nezin aiz kāda iemesla salona logi palika aizslēģoti. Pārbaudīdams «Nautila» gaitu, es aprēķināju, ka tas brauc Kandijas, bijušās Kretas salas virzienā. Tajā laikā, kad devos uz «Ābramu Linkolnu», visa šī sala bij sacēlusies pret turku jūgu. Bet es nezināju, kā šī sacelšanās beigsies, protams, arī kapteinis Nemo, kam nebij it nekādu sakaru ar cietzemi, man par to nekā nevarēs pastāstīt.
Vakarā, ar viņu salonā sastapdamies, es ne vārda neieminējos par šo notikumu. Pie tam kapteinis man likās drūms un norūpējies. Bet tad pret savām paražām pavēlēja atvērt salona logu aizvirtņus un, no viena pie otra iedams, uzmanīgi vēroja ūdeni. Ar kādu nolūku? To es nevarēju uzminēt, tāpēc izmantoju laiku, novērodams zivis aiz stikla.
Tur bij jūras grunduļi, kurus piemin Aristotels un kurus mēdz saukt par «jūras mērīkļiem», tie visvairāk dzīvo Nilas tuvumā sālsūdeņos, viegli fosforescējošās jūras karūsas, kuras eģiptieši skaitīja par svētiem dzīvniekiem un kuru parādīšanās upju ūdeņos vēstīja auglībai nepieciešamo pārplūdumu, tāpēc tās sagaidīja ar reliģiskām ceremonijām. Ievēroju arī trīs decimetrus garās cheilinas; putnu zivis ar caurspīdīgām zvīņām, sarkani plankumotā iezilganā krāsā.
Arī citi dzīvnieki saistīja manu uzmanību un modināja dažādas senatnes atmiņas. Zivs — locis, kas ceļo, pieķērusies haizivs vēderam; ja ticēt veciem nostāstiem, kuģa dibenam pielipusi, šī sīkā zivs var noturēt to uz vietas, un tā viena no tām, kaujā apstādinādama Antonija kuģi, sekmējusi Augusta uzvaru. Kas gan dažkārt neizšķir tautu likteņus! Tāpat es vēroju antijas, grieķu svētās zivis, kurām tie pierakstīja brīnišķīgas spējas aizdzīt plēsoņas no viņu apkuģojamām jūrām; to nosaukums anthias nozīmē puķi, un tiešām viņas arī šo nosaukumu attaisno ar savām zaigainām krāsu niansēm, sākot no bāli rozā līdz rubinsarkanām, tāpat ar zibošām nospulgām muguras spurās. Acis es nevarēju atraut no šiem jūras brīnumiem, kad piepeši tās uztrauca pavisam negaidīta parādība.
Ūdenī parādījās cilvēks, nirējs ar ādas somu pie jostas. Tas nebūt nebij viļņu varai pamests slīkonis. Spēcīgām rokām viņš irās pa viļņiem, reizēm pazuda, paceldamies elpu atvilkt virspusē, pēc tam tūliņ atkal atgriezās.
204
Es pagriezos pret kapteini un uztraukts iesaucos:
— Tur ir kāds cilvēks! Slīcējs! Katrā ziņā vajag viņu glābt!
Kapteinis man neatbildēja, tikai pienāca un atspiedās pret logu.
Cilvēks piepeldēja klāt. Seju stikliem piespiedis, viņš lūkojās uz mums.
Man par lielu pārsteigumu kapteinis Nemo deva tam kādu zīmi. Peldētājs viņam atbildēja tāpat ar rokas mājienu, tūliņ atgriezās atpakaļ ūdens virspusē un vairs nerādījās.
— Neuztraucieties, — kapteinis man teica. — Tas ir Niklass no Matapana raga, viņu dēvē par «zivi». Visās Cikladu salās viņš labi pazīstams. Apbrīnojams peldētājs! Ūdens ir viņa elements, tajā viņš pavada vairāk laika nekā uz sauszemes, nemitīgi ceļodams no vienas salas uz otru un reizēm nonākdams pat līdz Kretai.
— Jūs viņu pazīstat, kapteiņa kungs?
— Kāpēc gan ne, Aronaksa kungs?
To sacījis, kapteinis Nemo aizgāja pie kāda skapja līdzās kreisās puses logam. Blakus skapim es ieraudzīju dzelzs stīpām apkaltu jūras lādi, kurai uz vāka bij vara plāksne ar «Nautila» inicialu un devizi Mobilis in mobile.
Nevērodams manu klātbūtni, kapteinis atvēra čemodanam līdzīgu skapi, un es ieraudzīju, ka tas pilns ar metala stieņiem.
Tie bij kausēta zelta stieņi. No kurienes gan viņam šie milzīgas vērtības stieņi? Kur kapteinis šo zeltu ievācis, un ko viņš ar to darīs?
Es neteicu ne vārda. Es redzēju, ka kapteinis ņēma šos stieņus citu pēc cita un piepildīja ar tiem lādi līdz malām pilnu. Es rēķināju, ka tur vajag būt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta, tātad apmēram pieci miljoni franku.
Lāde tika rūpīgi noslēgta, kapteinis uz vāka uzrakstīja adresi ar modernās grieķu valodas burtiem.
To padarījis, kapteinis Nemo piespieda kādu pogu, no kuras vads aizsniecās kuga ļaužu kajitē. Ienāca četri vīri un ar pūlēm izvilka lādi no salona. Tad es dzirdēju, ka tie ar ceļamās ierīces palīdzību uzvilka to pa dzelzs kāpnēm.
Šajā acumirklī kapteinis Nemo pievērsās man.
— Jūs kaut ko gribējāt teikt, profesora kungs? — viņš jautāja.
— Es nekā negribēju teikt, kapteiņa kungs.
— Tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti.
Pēc tam kapteinis atstāja salonu.
Saprotams, ka es atgriezos savā kajitē ārkārtīgi ieinteresēts. Velti mēģināju aizmigt. Meklēju kādu sakaru starp peldētāju un šo ar zeltu pildīto
205
-
0 commentsLeave a comment
- 202., 203. lappuse
- 7/29/09 10:51 pm
- Drukāšanas statistika: 24 minūtes, 4745 baiti.
Piezīme. Tā kā lappuses ir daļēji bojātas, nesalasāmās vietas tekstā ir aizstātas ar apzīmējumu «[nav salasāms]».
* * *
— Un ja viņš vēl piebilstu, ka šīs dienas priekšlikumu nekad vairs neatkārtos. Jūs pieņemtu šo priekšlikumu?
Es viņam nekā neatbildēju.
— Un ko domā draugs Konsels? — Neds Lends jautāja.
— Draugam Konselam, — mierīgi atbildēja šis godīgais puisis, — draugam Konselam te nekas nav ko teikt. Viņam gan par šo jautājumu nav absoluti nekādas daļas. Viņš ir neprecējies, tāpat kā viņa kungs, tāpat kā biedrs Neds. Ne sieva, ne bērni, ne vecāki viņu negaida malā. Viņš ir profesora kunga dienestā, viņš domā tāpat kā viņa kungs, runā tāpat kā tā kungs, un par lielo nožēlošanu ar viņu nevar rēķināties, lai dabūtu balsu vairākumu. No svara te tikai divas personas: profesora kungs vienā un Neds Lends otrā pusē. To teicis, Konsels tikai noklausīsies tālāk un atzīmēs abu uzskatus.
Es nevarēju atturēt smaidu, dzirdēdams Konselu tik absoluti noliedzam savu personību. Kanadietim galu galā vajadzēja būt apmierinātam, ka arī tas nav pret viņu.
— Tātad, profesora kungs, — Neds Lends teica, — tā kā Konsels neeksistē, tad turpināsim sarunu divi vien. Es savu esmu teicis, jūs klausījāties. Ko jūs uz to varat atbildēt?
Vajadzēja tikt pie skaidra lēmuma, izlocīšanās man bij pretīga.
— Draugs Ned, — es teicu, — te būs mana atbilde. Jums ir vairāk taisnības nekā man, mani argumenti jūsu iebildumus nespēj apgāzt. Uz kapteiņa Nemo piekāpšanos nav ko cerēt. Visvienkāršākā piesardzība viņam liedz palaist mūs brīvē. Bet tā pati vienkāršā piesardzība prasa no mums, lai izlietojam pirm [nav salasāms] tikt prom no «Nautila».
— Labi, Ar[nav salasāms]agad jūs runājat prātīgi.
— Tikai vē[nav salasāms], — es piebildu, vienu pašu. Nepieciešams, [nav salasāms]ūtu nopietns. Pirmajam mūsu mēģinājumam [nav salasāms]as neizdosies, otrreiz mēģināt mēs vairs nespēsim un kapteinis Nemo to mums nepiedos.
— Viss tas pareizi, — kanadietis piezīmēja. — Bet jūsu sacītais zīmējas uz itin visiem bēgšanas mēģinājumiem, kuri notiktu vai nu divu gadu, vai divu dienu laikā. Tātad jautājums ir un paliek tāds: līdzko gadās laba izdevība, tā jāizmanto.
— Es piekrītu. Bet tagad sakiet man, Ned, kā jūs iedomājaties šo labo izdevību?
— Tā, ka kādā tumšā naktī «Nautils» piebrauks tuvu Eiropas krastam.
— Un jūs mēģinātu glābties peldus?
202
— Jā — ja tikai mēs esam pietiekoši tuvu krastam un kuģis brauc virs ūdens. Bet, ja atrodamies jūrā un «Nautils» zem ūdens, tad citādi.
— Un tādā gadījumā?
— Tādā gadījumā es lūkošu piesavināties laivu. Esmu novērojis, kā ar to rīkojas. Mēs iekāpsim viņā, atkabināsim skrūves un pacelsimies virs ūdens tā, ka pat stūrmanis kuģa priekšgalā nepamanīs mūsu bēgšanu.
— Labi, Ned, tātad uzmaniet šādu izdevību, bet tikai neaizmirstiet, ka neizdošanās gadījumā mēs esam pazuduši.
— Es to neaizmirsīšu, profesora kungs.
— Bet nu, Ned, vai gribat zināt manas domas par visiem šiem jūsu projektiem?
— Labprāt, Aronaksa kungs.
— Nu labi — es domāju, es nesaku, — ceru, es domāju, ka tāds izdevīgs brīdis mums nekad negadīsies.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka kapteinis Nemo nebūt nepaļaujas uz to, ka mēs uz visiem laikiem esam atmetuši cerību izkļūt brīvībā, viņš tāpēc uzmanīsies, it sevišķi Eiropas krastu tuvumā.
— Esmu vienis prātis ar profesora kungu, — Konsels ieminējās.
— To mēs vēl redzēsim, — Neds Lends atteica, ar noteiktu apņēmību papurinādams galvu.
— Un nu, Ned Lend, — es piemetināju, — paliksim pie tā. Vairs neviena vārda par visu to. Tajā brīdī, kad būsiet gatavi, ziņojiet, un mēs sekosim. Es pilnīgi paļaujos uz jums.
Ar to arī nobeidzās šī saruna, kurai vēlāk[nav salasāms]as sekas. Man jāatzīstas, ka kanadietim par lielām sirdssāpēm [nav salasāms] domas izrādījās pareizas. Kapteinis Nemo vai nu neuzticējās [nav salasāms] arī [nav salasāms] izvairīties no daudzajiem dažādu valstu kuģiem, [nav salasāms]stām šķērsām braukāja pa Vidusjūru. To es nevaru pasacīt, bet viņ[nav salasāms]ko tiesu turējās zem ūdens un tālu no krasta. Vai nu «Nautils» ienira[nav salasāms]tikai stūrmaņa kabine palika virs ūdens, vai atkal nolaidās ārkārtī[nav salasāms]jo starp Grieķijas archipelagu un Mazaziju mēs divi tūkstoši metru dziļumā vēl nevarējām aizsniegt dibenu.
Es nebūtu uzzinājis Karpatosa salu Sporadu salu grupā, ja kapteinis, pirkstu uz kartes piedūris, nenoskandētu Vergilija pantu:
Est in Carpathio Neptuni gurgite vates
coeruleus Proteus ...
203
-
0 commentsLeave a comment
- 201. lappuse
- 7/29/09 07:05 pm
- Iedrukāšanas raksturlielumi: 11 minūtes, 2382 baiti.
* * *
Kādu brīdi kanadietis neatbildēja. Tad sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Vaļsirdīgi sakot, es nenožēloju šo zemūdens ceļojumu. Es būšu apmierināts, ka esmu tajā piedalījies: bet, lai tajā būtu piedalījies, nepieciešams, lai viņš reiz arī beidzas. Tāds mans ieskats.
— Un reiz viņš arī beigsies, Ned.
— Kur un kad?
— Kur? To es nezinu. Kad? To nevaru pasacīt, vai vismaz, es domāju, viņš beigsies tad, kad jūra mums būs visu atklājusi. Visam, kas reiz iesācies, šajā pasaulē pienāk arī beigas.
— Es pilnīgi piekrītu profesora kungam, — Konsels teica. — Ļoti iespējams, ka, izvadījis pa visām pasaules jūrām, kapteinis mūs visus trīs izmetīs malā.
— Malā! — kanadietis iesaucās. — Izmetīs malā, jūs sakāt!
— Nepārspīlēsim, meistar Lend, — es viņu mierināju. — No kapteiņa mums nav jābaidās, bet arī Konsela ieskatam es nevaru piekrist. Mēs zinām «Nautila» noslēpumu, un es neticu, ka kapteinis, palaizdams mūs brīvībā, gribēs, ka šis noslēpums klīst pa pasauli.
— Nu, uz ko tad jūs vēl cerat? — Neds Lends vaicāja.
— Uz to, ka apstākļi tā sagadīsies, ka mēs varēsim vai mums pat vajadzēs tos izmantot — tikpat labi sešos mēnešos, kā šajā brīdī.
— Tiešām? — Neds Lends iesaucās. — Bet, kur tad mēs būsim pēc sešiem mēnešiem, — pasakiet, lūdzu, to man, profesora kungs.
— Varbūt šepat, varbūt Ķīnā. Jūs zināt, cik ātri brauc «Nautils». Viņš skrej pa jūru tāpat kā bezdelīga pa gaisu vai ātrvilciens pa cietzemes dzelzceļu. Viņš nebūt nebaidās bieži apkuģojamās jūras. Kas mums var pasacīt, vai kuģis neaizbrauc arī pie Francijas, Anglijas vai Amerikas krastiem, kur bēgšana būs tikpat izdevīga kā šeit.
— Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — jūsu argumenti balstās uz smilktīm. Jūs runājat par nākotni: mēs būsim tur, mēs būsim šeit! Es turpretī runāju par tagadni: mēs nu reiz esam šeit, un to mums vajag izmantot.
Neda Lenda loģika nebij apstrīdama, un es jutos pārspēts. Nezināju vairs, ar kādiem pierādījumiem lai vēl mēģinātu apstrīdēt viņu.
— Profesora kungs, — Neds atsāka no jauna, — pieņemsim neiespējamo, ka kapteinis Nemo mums šodien pat piesolītu brīvību. Ko jūs tad darītu?
— Nezinu, — es nomurmināju.
201
-
0 commentsLeave a comment
- 199., 200. lappuse
- 7/29/09 12:07 am
- Drukāšanas statistika: 20 minūtes, 4478 baiti.
* * *
kabinē divos gredzenos pakārtā kompasa. Pēc vienkārša viņa pamājiena stūrmanis katru mirkli mainīja kuģa virzienu.
Es novietojos pie iluminatora labajā pusē un redzēju krāšņus koraļu veidojumus, zoofitus, aļģes un vēžveidīgos rāpuļus, kuri savas milzīgās ķetnas staipīja laukā no klinšu plaisām.
Ceturksni uz vienpadsmitiem kapteinis Nemo pats stājās pie stūres rata. Plata galerija melna un dziļa atvērās mūsu priekšā. «Nautils» droši devās tajā iekšā. Neparasts troksnis sāka skaloties ap viņa sāniem. Tur Sarkanās jūras ūdens pa tuneļa slīpumu devās uz Vidusjūru. «Nautils», peldēdams pa straumi, ar bultas ātrumu traucās uz priekšu, lai gan tā mašinas, palēninādamas gaitu, visā spēkā dzina skrūvi atpakaļvirzienā.
Uz šaurās spraugas sienām es redzēju tikai spilgtas un taisnas svītras, ugunīgas stīgas, ko elektriskie aparati kuģa skrejā nostiepa gar klinti. Sirds man strauji pukstēja — roku piespiezdams, es lūkoju to apvaldīt.
Desmitos un divdesmit piecās minutēs kapteinis atdeva stūres ratu stūrmaņa ziņā un pagriezās pret mani.
— Vidusjūra, — viņš teica.
Straumes nests, «Nautils» nepilnās divdesmit minutēs bij izbraucis cauri Suecas jūras šaurumam.
VI
GRIEĶIJAS ARCHIPELAGS
Otrā rītā, 12. februarī, ap saules lēktu «Nautils» pacēlās virs ūdens. Es tūliņ steidzos uz klāja. Trīs jūdzes pret dienvidiem bij redzams neskaidrs Peluzijas siluets. Straume mūs bij atnesusi no vienas jūras otrā. Šajā tunelī gan bij viegli nolaisties, bet, kā redzams, daudz grūtāk izcelties laukā.
Ap septiņiem Neds un Konsels iznāca pie manis. Abi nešķiramie draugi visu nakti bij mierīgi gulējuši, nepavisam neinteresēdamies par «Nautila» drosmi.
— Nu, zinātnieka kungs, — kanadietis apvaicājās mazliet zobgalīgi. — Kur tad nu jums ir tā Vidusjūra?
— Patlaban mēs braucam pa tās virspusi.
— Ko! — Konsels izsaucās. — Tātad nakti ...
— Jā, šai pašā naktī dažās minutēs mēs esam tikuši cauri šim necaurejamam zemes šaurumam.
199
— Es tam neticu! — kanadietis iesaucās.
— Velti neticēt, meistar Lend, — es teicu. — Tas ir Eģiptes krasts, kas izliecas pret dienvidiem.
— Stāstiet to citam, — kanadietis tiepās.
— Bet, ja profesora kungs tā saka, — Konsels nāca man palīgā, — tad profesora kungam var gan ticēt.
— Un pie tam, Ned, kapteinis Nemo mani pagodināja, parādīdams tuneli. Es biju turpat līdzās viņam stūrmaņa kabinē, kad viņš vadīja «Nautilu» pa šauro spraugu.
— Jūs dzirdējāt, Ned? — Konsels sacīja.
— Un jūs, Ned, — es piebildu, — ar savām asajām acīm droši vien varat saredzēt Portsaidas dambjus iestiepjamies jūrā.
Kanadietis sāka uzmanīgi skatīties.
— Patiešām, profesora kungs! — viņš iesaucās. — Jums taisnība! Un jūsu kapteinis ir lielisks cilvēks. Jā, mēs esam Vidusjūrā. Labi. Tad parunāsim mazliet par savām pašu sīkajām lietām, bet tikai tā, lai neviens mūs nenoklausās.
Es sapratu labi, kas kanadietim padomā. Man šķita tas prātīgākais parunāties arī, ja jau viņš to tā vēlējās. Visi trīs mēs nosēdāmies pie prožektora, kur vairāk bijām pasargāti no slapjajām viļņu šļakatām.
— Tagad, Ned, mēs klausāmies, — es teicu. — Ko jūs gribat pastāstīt?
— Ko es jums gribu pastāstīt, tas ir visai vienkārši, — kanadietis atbildēja. — Tagad mēs esam Eiropas tuvumā, mums jātiek prom no «Nautila», iekams kapteinis Nemo nav aizvizinājis mūs polarjūrā un no turienes atpakaļ Klusajā okeanā.
Atzīstos, ka tādas sarunas ar Nedu Lendu man allaž bij nepatīkamas. Man nebij ne mazākās vēlēšanās liegt saviem biedriem atgūt brīvību, bet reizē ar to pašam neparko negribējās atstāt kapteini Nemo. Pateicoties viņam, pateicoties tā kuģim, es katru dienu no jauna papildināju savas zināšanas par zemūdens valsti; savu grāmatu par jūras dzīļu noslēpumiem es varēju pārbaudīt pēc realiem pieredzējumiem uz vietas. Vai vēl kādreiz man gadīsies tāda izdevība novērot okeana dziļumu brīnumus? Protams, ne! Es nevarēju ne iedomāties pamest «Nautilu», iekams manu pētījumu loks nav noslēgts.
— Draugs Ned, — es teicu, — atbildiet man vaļsirdīgi. Vai jums te uz kuģa ir garlaicīgi? Vai nožēlojat, ka liktenis jūs nodevis kapteiņa Nemo rokās?
200
-
0 commentsLeave a comment
- 198. lappuse
- 7/28/09 11:43 pm
- Kliketī-čabināšanas statistika: 12 minūtes, 2347 baiti.
* * *
gaisu. Drīz vien es saskatīju kādu blāvu, miglas apmāktu spīdumu apmēram jūdzi attālu no kuģa.
— Tā ir peldoša bāka, — kāds ierunājās manā tuvumā.
Es apgriezos un ieraudzīju kapteini.
— Tā ir Suecas peldošā uguns, — viņš atsāka. — Mēs drīzā laikā dosimies tunelī iekšā.
— Iebraukšana laikam nebūs viegla?
— Nē, profesora kungs. Tāpēc jau es arī parasti novietojos stūrmaņa kabinē un pats vadu kuģi. Un tagad jums būs jādodas lejā, «Nautils» tūliņ nonirs zem ūdens un nepacelsies, iekams nebūs ticis cauri Arabijas tunelim.
Es sekoju kapteinim Nemo. Lūka aizslēdzās, ūdens rezervuari tika pieplūdināti, kuģis nogrima divpadsmit metru dziļi.
— Profesora kungs, vai jums labpatiktos palikt pie manis stūrmaņa telpā?
— Es neuzdrošinājos jums to lūgt.
— Nāciet vien. Tur jūs redzēsiet visu, kas iespējams šajā reizē zemūdens un arī apakšzemes braucienā.
Kapteinis aizvadīja mani atkal atpakaļ pie centra kāpnēm. Pa daļai pa tām nokāpis, viņš atvēra kādas durvis, iegāja augšējā gaitenī un tad stūrmaņa kabinē, kura, kā zināms, atrodas kuģa priekšgalā.
Tā bij sešas pēdas gara un tikpat plata telpa, mazliet līdzīga Misisipi un Hudzonas tvaikoņu stūrmaņu kajitēm. Pašā vidū bij vertikali grozāms rats, savienots ar stūres trosēm līdz pašai kuģa pakaļējai daļai. Pa četriem lēcveidīgiem, kabines sienās ierīkotiem stikla iluminatoriem stūrmanis varēja redzēt uz visām pusēm. Kabine bij tumša. Bet drīz manas acis pierada šajā tumsā, un es ieraudzīju stūrmani, spēcīgi noaugušu vīru, kas stāvēja, ar rokām ratu aptvēris. Ārā jūru spilgti apgaismoja kabines aizmugurē, klāja pakaļējā galā ierīkots prožektors.
— Un tagad, — kapteinis Nemo teica, — pameklēsim mūsu braucamo ceļu.
Elektriskie vadi savienoja stūrmaņa kabini ar mašinu telpām, no šejienes kapteinis varēja reizē vadīt «Nautila» ātrumu un arī virzienu. Viņš paspieda kādu metala pogu, un tūliņ skrūves griešanās kļuva daudz lēnāka.
Es klusi aplūkoju augsto un ļoti stāvo klints sienu, krasta smilkšu slāņu nesatricināmo balstu, gar kuru patlaban braucām. Tikai dažu metru atstatumā tā mums kādu stundu slīda garām. Kapteinis Nemo nenovērsa acu no
198
-
0 commentsLeave a comment
- 197. lappuse
- 7/28/09 11:17 pm
- Drukāšanas statistika: 18 minūtes, 2556 baiti.
* * *
ūdens, un tūliņ pēc tam parādījās arī dugonga ķermenis, uz muguras apvēlies. Laiva piebrauca dzīvniekam klāt, piesēja viņu virvē un griezās atpakaļ uz «Nautilu». Bij vajadzīgs stipru tauvu un daudz pūļu, kamēr dugongu dabūjām uz klāja. Viņš svēra pieci tūkstoši kilogramu. To sacirta gabalos kanadieša klātbūtnē, kurš sekoja visas šīs operacijas sīkumiem. Tai pašā vakarā kalpotājs atnesa man dažus kuģa pavāra prasmīgi pagatavotus jaunā medījuma gabalus. Cepetis bij patiešām garšīgs, man tas likās labāks par teļa vai pat liellopa gaļu.
Otrā dienā, 11. februarī, «Nautila» pārtikas krājumi palielinājās vēl par vienu smalku medījumu. Sauszemes bezdelīgu bars sametās uz «Nautila» virsas. Tās bij Eģiptē dzīvojošo sterna nilotica sugas, melniem knābjiem, pelēkraibu galvu, baltiem plankumiem ap acīm, pelēksnēju muguru, spārniem un asti, baltu vēderu un kaklu un sarkanām kājām. Nošāvām arī vairākus dučus Nilas pīļu — meža putnus ar balti un melni punktētu kaklu un pakausi un ārkārtīgi gardu gaļu.
«Nautils» atkal brauca palēnām, it kā klaiņodams. Es novēroju, ka, Suecai tuvojoties, Sarkanās jūras ūdens paliek arvien mazāk sāļš.
Ap pieciem vakarā mēs ziemeļos ieraudzījām Ras-Muhameda ragu. Tas atradās Akmeņainās Arabijas lejasgalā starp Suecas un Akabas jūras līčiem.
«Nautils» iebrauca Jubala šaurumā, pa kuru nokļūst Suecas līcī. Es skaidri saskatīju kādu augstu kalnu pāri Ras-Muhamedam starp abiem jūras līčiem.
Ap sešiem «Nautils», te nonirdams, te virspusē paceldamies, nobrauca garām Toram, kas atradās pašā līča galā; ūdens tur patiešām likās sarkans, kā to kapteinis Nemo jau agrāk bij novērojis. Uznāca nakts. Dziļo klusumu iztrauca tikai kāds pelikanu un dažu naktsputnu brēciens, viļņu čala pret klintīm vai kāds tvaikoņa šalciens, braucot tālu no mums, saviem ratiem kuldams līča ūdeni.
No astoņiem līdz deviņiem «Nautils» palika dažus metrus zem ūdens. Pēc mana aprēķina, mums nu vajadzēja būt jau pavisam tuvu Suecai. Pa salona vaļējiem logiem es redzēju klinšu pakājes, mūsu elektriskās gaismas spoži apspīdētas. Man likās, ka jūras šaurums saraucas arvien vairāk un vairāk.
Ceturksni uz desmitiem kuģis bij atkal pacēlies virs ūdens. Es izgāju uz klāja. Man pēc iespējas ātrāk gribējās tikt cauri kapteiņa Nemo tunelim, es nevarēju norimties iekštelpās un tāpēc steidzos augšā ieelpot svaigu nakts
197
-
0 commentsLeave a comment
- 195., 196. lappuse
- 7/27/09 11:24 pm
- 26 minūtes, 5028 baiti.
* * *
visā Melanezijā grezno valdnieku galdus. Tāpēc arī viņu medī tik uzcītīgi; kā šās dzimtas dzīvnieki, tāpat tiem radniecīgie lamantini kļūst arvien retāki.
— Tādā gadījumā, kapteiņa kungs, — Konsels iebilda, — ja nu šis gadījuma pēc ir savas rases pēdējais pārstāvis, vai tad nevajadzētu to saudzēt — zinātnes labā?
— Tas var gan būt, — kanadietis atteica, — bet virtuves labā viņš jādabū rokā.
— Ķerieties pie darba, meistar Lend, — kapteinis Nemo mudināja.
Šajā acumirklī uz klāja izkāpa septiņi no kuģa ļaudīm, mierīgi un klusi kā vienmēr. Viens no tiem nesa harpunu un tievu virvi, kādas parasti lieto vaļu zvejai. Laiva tika atskrūvēta, izcelta no tās nišas un nolaista jūrā. Seši vīri sēdās pie airiem, stūrmanis ieņēma savu vietu. Neds, Konsels un es novietojāmies priekšgalā.
— Vai jūs nebrauksiet līdzi, kapteiņa kungs? — es vaicāju.
— Nē, profesora kungs, bet jums es novēlu laimīgas medības.
Laivu atstūma no kuģa, un, sešu airu dzīta, tā ātri peldēja uz dugonga pusi. Tas atradās apmēram divas jūdzes attālu no «Nautila».
Dažu kabeļtauvu atstatumā no kustoņa laivas gaita kļuva lēnāka, airi bez trokšņa grima rāmajā ūdenī. Ar harpunu rokā Neds Lends aizgāja un ieņēma vietu laivas priekšgalā. Vaļu nāvējamo harpunu parasti piesien ļoti garai virvei, kura atritinās, kad trāpītais dzīvnieks ātri šaujas projām. Turpretī šī virve bij tikai pāri desmit metru gara, tās otrā galā bij piesieta maza muciņa, kas, peldēdama virs ūdens, norāda dugonga gaitu zem ūdens.
Es biju piecēlies kājās un uzmanīgi aplūkoju kanadieša pretinieku. Šo dzīvnieku sauc arī par halikoru, un viņš stipri līdzinās lamantinam. Tā iegarenais ķermenis nobeidzas ar ļoti garu asti, bet sānējās spuras ar īstiem pirkstiem.
No lamantina viņš atšķiras ar diviem gariem un asiem zobiem, kuri kā ilkņi liecas laukā no viņa virsējā žokļa.
Dugongs, kam Neds Lends grasījās uzbrukt, bij ļoti liels, mazākais septiņi metri garš. Tas nemaz nekustējās, kā iesnaudies šūpojās viļņos un tādā kārtā uzbrukumu padarīja vieglāku. Laiva uzmanīgi piebrauca dzīvniekam piecus sešus metrus tuvu. Airi nekustīgi karājās duļļos. Es atkal pa pusei pacēlos kājās. Atliecies mazliet atpakaļ, Neds Lends ar ievingrinātu roku meta savu harpunu. Piepeši atskanēja svilpiens, un dugongs pazuda. Ar milzu spēku mestā harpuna droši vien bij ķērusi tikai ūdeni.
195
— Velns un elle! — kanadietis iekliedzās satracināts. — Vai tad es nebūtu trāpījis!
— Tomēr, — es teicu, — dzīvnieks ir ievainots, redziet — ūdenī asinis. Tikai jūsu ierocis iekritis ūdenī.
— Mana harpuna! mana harpuna! — Neds Lends izmisis sauca.
Matroži atkal sāka airēt, stūrmanis stūrēja laivu uz to pusi, kur muciņa peldēja pa ūdeni. Izzvejojuši harpunu, sākām meklēt kustoni.
Tas lāgu lāgiem iznira no ūdens atvilkt elpu. Ievainojums to nebij manāmi vājinājis, jo viņš peldēja ārkārtīgi ātri. Spēcīgu roku dzīta, laiva lidoja pa viņa sliedi. Vairāk reižu atstatums bij vairs tikai nedaudz metru, un kanadietis atkal grasījās mest, bet dugongs acumirklī noslēpās zem ūdens, un viņu aizsniegt vairs nebij iespējams.
Jūs varat iedomāties, kādas dusmas bij pārņēmušas nepacietīgo Lendu. Angļu valodā viņš ar visstiprākajiem vārdiem lamāja šo sasodīto kustoni. Es biju sašutis tikai par to, ka dugongs pratis izvairīties no visām mūsu viltībām.
Veselu stundu mēs viņu vajājām bez apstājas. Man jau sāka likties, ka būs visai grūti piekļūt tam klāt, kad dzīvniekam piepeši ienāca prātā ļauna doma atriebties vajātājiem, un to viņam nācās nožēlot. Dugongs tuvojās laivai ar nolūku uzbrukt no savas puses.
Kanadietis to tūliņ pamanīja.
— Uzmanību! — viņš uzsauca.
Stūrmanis pateica airētājiem dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā — bez šaubām, viņš brīdināja tos uzmanīties.
Pēdu divdesmit no mums dugongs apstājās, šņācoši ievilka elpu caur savām platajām nāsīm, kuras rēgojās nevis purna lejasgalā, bet augšgalā, tad ar visu sparu gāzās mums virsū.
Laivai vairs nebij iespējams izvairīties no trieciena; pa pusei sagāztā, tajā ieplūda viena vai divas tonnas ūdens, kas bij jāizsūknē, bet, pateicoties stūrmaņa izveicībai, trieciens nāca iesāņus, ne taisni, un tāpēc laiva neapgāzās. Priekšgalā uzmeties, Neds Lends zibeņātriem harpunas dūrieniem apstrādāja milzīgo dzīvnieku, kurš, ar zobiem laivas malā iekodies, pacēla to no ūdens kā lauva kazlēnu. Mēs bijām sakrituši vienā čupā, un es nezinu, kā tas viss beigtos, ja saniknotais kanadietis beidzot netrāpītu kustoni pašā sirdī.
Es dzirdēju zobus nošņirkstam gar laivas malu, un kustonis pazuda, aizraudams sev līdzi harpunu. Bet muciņa drīz vien atkal izpeldēja virs
196
-
0 commentsLeave a comment
- 193., 194. lappuse
- 7/26/09 12:15 am
- Drukāšanas statistika: 24 minūtes, 4400 baiti.
* * *
Otrā rītā, 10. janvarī, mēs ieraudzījām vairākus pretimbraucošus kuģus. «Nautils» atkal nolaidās zem ūdens; tieši ap pusdienas laiku jūra bij gluži klaja un kuģis no jauna pacēlās līdz savai peldlīnijai.
Neda Lenda un Konsela pavadīts, es izgāju uz klāja. Krasts austrumu pusē tikko bij saskatāms biezajā, miklajā miglā.
Pret laivas sienām atspiedušies, mēs runājām par šo un to, bet Neds Lends, ar roku rādīdams, iesaucās:
— Vai jūs tur kaut ko redzat, profesora kungs?
— Nē, Ned, — es atbildējau. — Bet jūs jau zināt, ka manas acis nav tik skaidras kā jūsējās.
— Paskatieties labi, — Neds Lends turpināja, — tur priekšā, vairāk pa labi, gandrīz prožektora augstumā. Vai jūs nepamanāt kādu kustīgu masu?
— Patiešām, — es atbildēju, ciešāk ieskatījies. — Es redzu tādu kā tumšu garu priekšmetu kustamies ūdenī.
— Vai tas būtu otrs «Nautils»? — Konsels jautāja.
— Nē, — kanadietis teica, — bet es ne visai maldītos, ja teiktu, ka tas ir kāds jūras dzīvnieks.
— Vai Sarkanajā jūrā ir arī vaļi? — Konsels jautāja.
— Jā, mīļais, — es paskaidroju, — dažkārt atgadās.
— Tas nav valis, — Neds Lends teica, acu no pamanītā prieksšmeta nenovērsdams. — Ar vaļiem mēs esam veci paziņas, viņu gaita man labi pazīstama.
— Pagaidīsim, — Konsels sacīja, — mēs virzāmies uz to pusi un drīz vien zināsim, ar ko mums darīšana.
Tumšais priekšmets patiesi nebij tālāk par jūdzi no mums. Tas likās it kā klajā jūras vidū pacēlusies klints. Kas tas varēja būt? Es to nevarēju vēl noteikt.
— Raug! — Neds Lends iesaucās. — Viņš peld! Viņš ienirst ūdenī! Kas tas gan varētu būt par dzīvnieku? Viņam nav šķeltas astes kā valim vai kašalotam, bet tā spuras ir līdzīgas nocirstām ekstremitatēm.
— Bet tādā gadījumā ... — es ieminējos.
— Paskat! — Neds Lends sauca. — Viņš peld uz muguras, krūtis izriezis augšup.
— Tā ir sirena, — Konsels paskaidroja. — Īstā sirena, ja profesora kungam nav iebildumu.
Šis vārds man piepeši atgādināja, ka mūsu priekšā viens no tiem jūras
193
dzīvniekiem, par kuriem radusies leģenda, ka tie esot pa pusei zivs, pa pusei sieviete.
— Nē, — es atbildēju Konselam, — sirena tā nav, bet gan viens no tiem interesantajiem dzīvniekiem, kuru dažas pasugas vēl uzglabājušās Sarkanajā jūrā. Tas ir dugongs.
— Sirenu kārta, zivveidīgo grupa, monodelfinu pa apakšklase, zīdītāju klase, mugurkaulinieku nodalījums, — Konsels paskaidroja.
Vairāk tur nebij ko teikt.
Neds Lends vēl vienmēr vēroja. Dzīvnieku pamanījušas, viņa acis iedegās iekārē. Roka jau likās gatava mest harpunu. Varētu domāt, ka viņš tikai gaida izdevīgu brīdi, lai mestos jūrā uzbrukt kustonim.
— Ak profesora kungs, — viņš teica no uztraukuma drebošā balsī. — Nekad man nav vēl gadījies nonāvēt kaut ko tādu.
Šajā vienā teikumā izpaudās visa harpunista daba.
Tobrīd uz klāja parādījās kapteinis Nemo. Viņš tūliņ pamanīja dugongu. Kapteinis saprata kanadieša uztraukumu un vērsās tieši pie tā.
— Ja jums tagad būtu harpuna, meistar Lend, es domāju, tā svilinātu jums roku.
— Tiešām tā, kapteiņa kungs.
— Un jums nekas nebūtu pretī vēlreiz izmēģināt savu amatu un arī šo dzīvnieku pievienot savu medījumu sarakstam?
— Nepatīkami tas nebūtu.
— Labi, tad varat mēģināt.
— Paldies, kapteiņa kungs, — Neds Lends atsaucās, un viņa acis aizliesmojās vēl vairāk.
— Tikai, — kapteinis vēl piebilda, — jūsu pašu labā ieteicu neaizsviest harpunu garām šim kustonim.
— Vai dugongu medīt tik bīstami? — es apjautājos, neskatoties uz kanadieša plecu paraustījumu.
— Dažreiz jā, — kapteinis Nemo atbildēja. — Šis dzīvnieks uzbrūk saviem vajātājiem un apgāž viņu laivu. Bet meistaram Lendam no tā nav jābaidās. Viņa skatiens ir ass un roka droša. Ja es jums ieteicu neaizsviest garām, tad tikai tāpēc, ka dugongs tiešām ir lielisks medījums. Un es zinu, ka meistars Lends labprāt bauda gardu kumosu.
— Ko! — kanadietis izsaucās. — Šis kustonis ir vēl arī tik laipns, ka sniedz mums gardu cepeti!
— Protams, meistar Lend. Viņam ir īsta četrkāju kustoņa gaļa, un tā
194
-
0 commentsLeave a comment
- 191., 192. lappuse
- 7/24/09 12:34 pm
- Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 4181 baits.
Jāpiezīmē, ka grāmatā ir drukas kļūda — 191. lappusē aiz vārda «Nautils» neatrodas aizverošā pēdiņa, kurai tur būtu jābūt.
* * *
— Diemžēl, — viņš atsāka, — es nevaru izvest jūs pa Suecas kanalu. Bet jūs varēsiet novērot Portsaidas garos dambjus parīt, kad mēs būsim Vidusjūrā.
— Vidusjūrā! — es iekliedzos.
— Jā gan, profesora kungs. Jums par to brīnums?
— Mani pārsteidz tas, ka mēs tur būsim jau parīt.
— Patiešām?
— Jā, kapteiņa kungs, lai gan, še uz jūsu kuģa dzīvodams, esmu atradis vispār par kaut ko brīnīties.
— Bet kas tad jūs tā īsti pārsteidz?
— Tas šausmīgais ātrums, kāds jāattīsta «Nautilam», lai līdz parītam apbrauktu Afrikai un Labās cerības ragam apkārt un aizsniegtu Vidusjūru!
— Bet kas jums, profesora kungs, teic, ka «Nautils» brauks Afrikai un Labās cerības ragam apkārt?
— Tomēr, ja «Nautils nebrauc pa sauszemi un nedodas pāri Suecas šaurumam...
— Vai pa apakšu šim šaurumam, Aronaksa kungs?
— Pa apakšu?
— Bez šaubām, — kapteinis Nemo mierīgi atbildēja. Kopš seniem laikiem daba pazemē veikusi to, ko cilvēks patlaban mēģina tās virspusē.
— Kā! Vai tad tur ir kāda izeja?
— Jā, apakšzemes tunelis, kuru es esmu nosaucis par Arabijas tuneli. Tas sākas pie Suecas un nobeidzas Peluzijas jūras līcī.
— Bet tas zemes šaurums taču sastāv tikai no plūstošās smilkts?
— Līdz zināmam dziļumam. Bet piecdesmit metru dziļumā sākas nesagraujams klinšu slānis.
— Vai jūs šo tuneli atradāt nejauši? — es vaicāju, arvien vairāk un vairāk pārsteigts.
— Nejauši un ar saprātu, profesora kungs, un pie tam vairāk ar saprātu nekā nejauši.
— Kapteiņa kungs, es dzirdu, ko jūs stāstat, bet manas ausis liedzas tam ticēt.
— Ak profesora kungs, aures habent et non audient1, tā tas bijis visos laikos. Tāds tunelis tur ir, es to jau vairākkārt esmu izlietojis. Ja tā nebūtu, es vis nebrauktu šajā noslēgtajā Sarkanajā jūrā.
———————
1 Ausis ir, bet nedzird (lat.). Red.
191
— Un vai atļausiet jautāt, kapteiņa kungs, kā jūs to atradāt?
— Profesora kungs, starp cilvēkiem, kuriem nolemts visu mūžu palikt kopā, nedrīkst būt noslēpumu.
Uz šo zīmīgo aizrādījumu es neatbildēju nekā, tikai klausījos kapteiņa nostāstu.
— Profesora kungs, — viņš teica, — vienīgi ar dabas pētnieka pārdomu esmu atradis to zemūdens ceļu, kurš tikai man vienīgajam zināms. Es novēroju, ka Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā ir dažas pilnīgi vienādas zivju sugas: kā ofidas, fiatolas, lidojošas zivis u. c. Pārliecinājies par šā fakta pareizību, es vaicāju sev, vai starp abām šīm jūrām nav kāds sakars. Ja tāds būtu, tad abu jūru nevienādā līmeņa dēļ straumei no Sarkanās jūras spēcīgi jāplūst uz Vidusjūru. Es sazvejoju Sarkanajā jūrā Suecas kanala tuvumā lielu daudzumu zivju. Uzmaucu tām uz astēm vara gredzenus un salaidu atpakaļ jūrā. Dažus mēnešus vēlāk es pie Sirijas krastiem atkal izzvejoju zivis ar maniem gredzeniem. Jūru sakaru pierādījums man nu bij rokā. Es ar savu «Nautilu» braucu meklēt to, atradu un riskēju tajā iebraukt. Drīz arī jūs, profesora kungs, brauksiet pa manu Arabijas tuneli!
V
ARABIJAS TUNELĪ
Tai paša dienā es arī Konselam un Nedam Lendam pastāstīju to mūsu sarunas daļu, kura tos tieši varēja interesēt. Kad es viņiem pateicu, ka pēc divām dienām mēs būsim Vidusjūrā, Konsels sasita rokas, bet kanadietis raustīja plecus.
— Apakšzemes tunelis! — viņš iesaucās. — Divu jūru savienojums! Kas jums sastāstījis tādus niekus?
— Draugs Ned, — Konsels atsaucās. — Vai jūs kādreiz esat dzirdējis stāstam par «Nautilu»? Nē! Un tomēr tas eksistē. Tādēļ neraustiet tik viegli plecus un nenoliedziet nekā tikai tāpēc, ka jūs par to līdz šim nekā neesat dzirdējis.
Tai pašā vakarā uz 21° 30′ ziemeļu platuma «Nautils», turēdamies virs ūdens, tuvojās Arabijas krastam. Es ieraudzīju Džedu, ostas pilsētu, kurai bij liela nozīme tirdzniecības sakaros ar Eģipti, Siriju, Turciju un Indiju.
Bet drīz vien Džeda nogrima vakara krēslā un «Nautils» ienira viegli fosforescējošā ūdenī.
192
-
2 commentsLeave a comment
- 188., 189., 190. lappuse
- 7/23/09 11:51 pm
- Drukāšanas statistika: 37 minūtes, 7858 baiti.
* * *
Sirijas sūklis, Afrikas asais utt. Bet, necerēdams šos zoofitus izpētīt Tuvo Austrumu apvidos, no kuriem mūs šķīra necaurejamais Suecas jūras šaurums, es apmierinājos, novērodams tos Sarkanās jūras ūdeņos.
Tur auga visdažādāko veidu sūkļi — gan kā stiebri, gan kā ķepiņas, laipas, bumbas, pirksti. Tie patiešām attaisnoja savus nosaukumus: kurvīši, tasītes, ratiņi, briežragi, lauvas ķetnas, pāvu astes, Neptuna cimdi, kādus tiem veltījuši zvejnieki, dzejiskāki par zinātņu vīriem. No viņu šķiedrainā, pusšķidras recekļa vielas piesātinātā ķermeņa nemitīgi sīkām strūkliņām tecēja laukā ūdens, kas tika uzņemts, lai pienestu barību pašai mazākai poriņai, un tad ar sevišķa saraušanās mechanisma palīdzību atkal izstumts laukā. Šī viela, polipam nobeidzoties, pazūd un pūdama ož pēc amonjaka. Tad paliek tikai cietais vai šūnainais audums rūsainā krāsā, parastais sūklis, ko lieto visdažādākām vajadzībām, skatoties pēc tā elastības, sūceklības un izturības spējām.
Šie sūkļi aug pie klintīm, gliemju vākiem un pat pie ūdens augu stiebriem. Tie aizpilda vismazāko iedobumu. Daži guļ izstiepušies, citi vērpjas augšup, citi atkal nokarājas lejup līdzīgi koraļu zariem. Es pastāstīju Konselam, ka sūkļus zvejo divējādā veidā — vai nu ar bagarmašīnu, vai vienkārši ar rokām. Visvairāk iecienīts pēdējais veids, kam nepieciešami ūdenslīdēji, jo tā iespējams dabūt sūkli nesaplosītā veidā, un tā vērtība tad sevišķi augsta.
Starp daudziem citiem zoofitiem, kas ņudzēja starp sūkļiem, galvenokārt bij redzamas sevišķi pievilcīga izskata meduzas; no moluskiem dažādu paraugu kalmari, kuri, pēc Dobrinjē domām, mājo sevišķi Sarkanajā jūrā, bet no rāpuļiem — bruņurupuči virgata, kuri mums uz kuģa sniedza garšīgu un veselīgu barību.
Zivju bij ārkārtīgi daudz un pie tam daudzas ļoti ievērojamas. «Nautila» tīkli visbiežāk izvilka uz klāja šādas zivis: gludo raju ar ovalu formu ķieģeļu krāsā, zilganiem plankumiem pārklātu ķermeni un asiem divkāršiem zobiem; arnakus sudrabotām mugurām; pastenakus sašķeltām astēm; bokatus, kas it kā plati, divus metrus gari mēteļi plandīja pa ūdeni; pilnīgi bezzobainos dižzvīņu dzimtas jūras asarus; savrupniekus jūras kamieļus, kuru kupris nobiedzas ar līku dzeloni, pusotras pēdas garus; murenas, zilganām mugurām un sudrabainām astēm, brūnām krūšu spurām ar pelēku maliņu; stromateidu sugas fiatolas ar šaurām zeltainām svītriņām un greznotas ar Francijas trim krāsām; četri decimetri garās blemijas — garamitas; skaistās bastardmakreles, rotātas ar septiņām mel-
188
nām šķērssvītrām, zili dzeltenām spurām un zeltaini sudrabotām zvīņām; koraļu zivis un sarkanās mulles ar dzeltenu galvu, lēverzivis, lūpzivis, balistas, grunduļus un tūkstošiem citas «Nautila» ceļojumā jau redzētas zivis.
9. februarī «Nautils» iebrauca jūras visplatākajā vietā, kura starp Suakinu rietumu un Konfondu austrumu krastiem simts deviņdesmit jūdžu plata.
Todien ap pusdienas laiku kapteinis Nemo iznāca uz klāja, kur es jau biju priekšā. Es tūliņ apņēmos nelaist viņu lejā, iekams aptuveni nebūšu izdibinājis tā turpmākos nodomus. Ieraudzījis mani, viņš pienāca klāt, laipni piedāvāja cigaru un teica:
— Nu, profesora kungs? Vai jums patīk Sarkanā jūra? Vai jūs uzmanīgi esat aplūkojis noslēpumus, kurus tā glabā, — zivis, zoofitus, sūkļus un koraļu mežus? Vai redzējāt pilsētas tās krastos?
— Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju, — «Nautils» ir ārkārtīgi labi pielāgots tādiem novērojumiem. Tiešām, tas ir saprātīgs kuģis!
— Jā gan, profesora kungs, saprātīgs, drosmīgs un neievainojams. Tas nebaidās ne Sarkanās jūras briesmīgās vētras, ne straumes, ne zemūdens klintis.
— Patiešām, — es teicu, — šo jūru uzskata par vienu no visbīstamākajām, un, ja nemaldos, senajos laikos viņai bij vissliktākā slava.
— Vissliktākā, Aronaksa kungs. Grieķu un romiešu vēsturnieki nestāsta nekā laba par to, un Strabons saka, ka sevišķi bīstama tā esot pastāvīgo vēju un lietus laikmetos. Arabs Edrisi, kas to dēvē par Kolzuma līci, stāsta, ka daudzi kuģi gājuši bojā uz tās smilkšu sēkļiem un naktīs neviens neuzdrošinājies braukt pa to. Tā, viņš saka, ir jūra, kur nemitīgi plosās briesmīgas vētras, neviesmīlīgām salām piekaisīta, tajā nav atrodams nekas labs ne virspusē, ne dziļumos.
— Tūliņ redzams, — es piebildu, — ka šie vēsturnieki nav braukuši uz «Nautila».
— Bez šaubām, — kapteinis atbildēja pasmaidīdams, — un šajā ziņā modernie cilvēki nav tikuši tālāk par senajiem. Gadu simteņiem vajadzēja paiet, iekams atklāja tvaika mechanisko dzinējspēku! Kas zina, vai simts gadu laikā vēl radīsies otrs «Nautils»! Progresa gaita ir ļoti lēna, Aronaksa kungs.
— Protams, — es atteicu, — jūsu kuģis par vienu vai pat vairākiem gadu simteņiem aizsteidzies savam laikam priekšā. Cik žēl, ka mechanisma noslēpums aizies kapā līdz ar tā izgudrotāju.
189
Uz to kapteinis Nemo nekā neatbildēja. Brīdi paklusējis, viņš atsāka:
— Liekas, Sarkanās jūras nosaukums būs cēlies no ebreju vārda «edron» tulkojuma un senatnes cilvēki to tā nosaukuši pēc tās ūdens īpatnējās krāsas.
— Es līdz šim esmu redzējis tikai pilnīgi dzidru ūdeni, bez kādas sevišķas nokrāsas.
— Bez šaubām. Bet, tālāk braucot, jūs novērosiet šo savādo parādību. Es atceros Tora līcī redzējis ūdeni gluži sarkanu, asins ezeram līdzīgu.
— Un jūs domājat, ka šī krāsa rodas no kāda mikroskopiska ūdens auga piemaisījuma?
— Jā, no kādas gļotainas vielas, ko atdala sīciņi augi ar nosaukumu trichodesmijas. Vienā kvadratmilimetrā to rēķina uz četrdesmit tūkstošiem. Varbūt arī jums izdosies to novērot, kad nokļūsim Tora līcī.
— Acīm redzot, kapteiņa kungs, šī nav pirmā reize, kad jūs braucat pa Sarkano jūru?
— Nē, profesora kungs.
— Bet Suecas kanals, manuprāt, «Nautila» braucienam ir nelietojams?
— Taisnība, — kapteinis Nemo teica. — Bet tomēr noderīgs visai pasaulei. Jau senlaiku cilvēki labi sapratuši, kāda nozīme tirdzniecībai ierīkot satiksmi starp Sarkano un Vidusjūru. Tikai tie nedomāja pašu spēkiem izrakt kanalu, bet lūdza Nilu talkā. Ja ticēt senajiem nostāstiem, tad kanalu, kas Nilu savienotu ar Sarkano jūru, iesākuši rakt Sezoftrisa laikā. Noteikti zināms tikai tas, ka 615. gadā pirms mūsu eras Necho iesācis kanala rakšanas darbus; kanals pildījies ar Nilas ūdeni un stiepies pāri Eģiptes līdzenumam, kas pavērsts pret Arabiju. Pa šo kanalu varējuši braukt četras dienas, un tas bijis tik plats, ka trīs triremas pa to varējušas braukt blakus. Rakšanas darbus turpinājis Darijs, Hiztapa dēls, un laikam nobeidzis Ptolemajs II. Strabons sakās redzējis to jau izlietojam kuģošanai; bet tā gultnes slīpums no sākuma punkta pie Bubastes līdz Sarkanajai jūrai bijis tik niecīgs, ka kuģot pa to varējuši tikai dažus mēnešus gadā. Šis kanals kalpojis tirdzniecības vajadzībām līdz Antoninu laikiem. Pamests, aizsērējis tas pēc kalifa Omara pavēles atkal atrakts, bet ticis pilnīgi aizbērts 761. vai 762. gadā, kalifa Almanzora laikā, lai pārtrauktu pārtikas produktu piegādāšanu dumpiniekam Muhamedam-ben-Abdalam.
— Jā, kapteiņa kungs, senatnes cilvēki nebij iedrošinājušies mēģināt savienot divas jūras, lai par deviņi tūkstoši kilometriem saīsinātu ceļu no Kadiksas līdz Indijai. To ir paveicis inženieris Leseps, kas drīz vien Afriku pārvērtīs par milzīgu salu.
190
-
0 commentsLeave a comment
- 184., 185., 186., 187. lappuse
- 7/22/09 10:20 pm
- Drukāšanas statistika: 48 minūtes, 9729 baiti.
* * *
tad pa pirmāk jau ieto ceļu pēc pusstundas aizsniedzām noenkuroto «Nautila» laivu.
Tajā sakāpuši, mēs ar matrožu palīdzību atkal atbrīvojāmies no savām smagajām vara galvassegām.
Kapteiņa Nemo pirmais teikums bij domāts Nedam Lendam:
— Pateicos, meistar Ned Lend, — viņš teica.
— Tas bij tikai vienkāršs revanšs, kapteiņa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Es nolīdzināju savu parādu.
Viegls smaids pārslīda pār kapteiņa Nemo lūpām, un ar to šī lieta bij izbeigta.
— Uz «Nautilu»! — viņš sacīja.
Laiva atkal viegli slīdēja pa viļņiem. Pēc maza brīža mēs sastapām peldošo haizivs ķermeni.
Pēc viņas spuru melnajiem galiem es uzzīmēju šo bīstamāko Indijas jūras laupītāju — īsto haizivju sugas pārstāvi. Tā bij vairāk kā divdesmit piecu pēdu gara, viņas žokļi aizņēma trešo daļu rumpja. Tā bij veca haizivs, spriežot pēc sešām trijstūros savirknētām zobu rindām.
Kamēr mēs aplūkojām nedzīvo masu, ap laivu saradās kāds ducis šo plēsoņu. Bet mums tās nepiegrieza nekādas vērības, cenzdamās saplosīt haizivi un cita citai izraut gabalu no mutes.
Pusdeviņos mēs jau atkal bijām uz «Nautila».
Tur es nogrimu atcerēs par piedzīvojumiem uz Manaras sēkļa. No visiem šiem novērojumiem es biju skaidrībā par to, ka kapteinis Nemo ir nepārspējami drošsirdīgs un ka viņam tomēr ir ārkārtība līdzjūtība pret dzīvu būtni no sauszemes, pret kādu no tās rases, no kuras vairīdamies viņš slēpās zem ūdens. Redzams, ka šis cilvēks tomēr vēl nebij paspējis nonāvēt sevī visas simpatijas pret sauszemes apdzīvotājiem.
Kad es viņam par to ieminējos, viņš atbildēja mazliet uztraukts:
— Šis indietis ir apspiests zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.
IV
SARKANĀ JŪRA
29. janvarī Ceilonas sala pazuda no mūsu apvāršņa un «Nautils» ar divdesmit jūdžu ātrumu stundā iebrauca kanalu labirintā, kas šķir Maldivu salas no Lakadivu salām. Vistuvāk tas nobrauca garām Kitana koraļu salai,
184
vienai no galvenajām Lakadivu archipelaga deviņpadsmit salām, ko Vasko de GAma atklāja 1499. gadā; šī sala atrodas starp 10° un 14° 30′ ziemeļu platumu un 69° un 50° 72′ austrumu garumu.
Tātad mēs bijām jau nobraukuši sešpadsmit tūkstoši divi simti divdesmit jūdzes, kopš izbraucām no Japanas jūras.
Otrā dienā, 30. janvarī, kad «Nautils» atkal pacēlās jūras virspusē, cietzeme nekur vairs nebij redzama. Mēs braucām ziemeļ-ziemeļ-rietumu virzienā uz Omana jūru starp Arabiju un Indijas pussalu, kas noder par ieeju Persijas jūras līcī. Likās, ka tas ir jūras apvidus bez kādas izejas. Kurp gan kapteinis Nemo mūs veda? Es to nevarēju pateikt. Protams, kanadietis, mani to dienu izvaicādams, bij pavisam neapmierināts.
— Meistar Lend, mēs braucam turp, kur kapteinis iedomājas.
— Tālu mūs viņa iedoma neaizvedīs, — kanadietis atbildēja. — Persijas jūras līcim nav izejas, tur iebraukuši, mēs drīz vien būsim spiesti griezties atpakaļ.
— Kas par to, meistar Lend, — ja arī griezīsimies atpakaļ, tad «Nautilam» tomēr vēl priekšā Sarkanā jūra un no turienes tālāks ceļš pa Bab-el-Mandebas šaurumu.
— Vai man jums, profesora kungs, būtu vēl jāpaskaidro, — Neds Lends atbildēja, — ka Sarkanā jūra ir tāpat noslēgta un bez izejas kā Persijas jūras līcis. Suecas kanals vēl nav galīgi izrakts, un tāds mistisks kuģis kā mūsējais neuzdrošināsies doties tā aizsprostiem nožogotajā kanalā. Tātad pa Sarkano jūru mēs nenokļūsim līdz Eiropai.
— Vai tad es saku, ka mēs braucam uz Eiropu?
— Bet ko tad jūs domājat?
— Man liekas, ka, izbraukājis pa interesantajiem Arabijas un Eģiptes apvidiem, «Nautils» griezīsies atpakaļ Indijas okeanā varbūt pa Mozambikas kanalu, varbūt pa Maskarenas jūras šaurumu, lai tā sasniegtu Labās Cerības ragu.
— Un sasniedzis Labās Cerības ragu? — kanadietis vaicāja ar sevišķu uzmanību.
— Tad mēs, bez šaubām, iekļūsim tajā Atlantijas okeanā, kuru vēl nepazīstam. Bet vai tad, draugs Ned, šis zemūdens ceļojums jūs garlaiko? Bet vai tad jūs nemaz nevaldzina šie nemitīgi mainošie zemūdens brīnumi? Es no savas puses gan ārkārtīgi nožēlotu, ja izbeigtos šis ceļojums, kāds atgadījies tikai retam cilvēkam.
185
— Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — liekas, jūs zināt, ka pagājuši trīs mēneši, kopš mēs esam ieslodzīti šajā «Nautilā».
— Nē, Ned, to es nezinu un negribu zināt, es neskaitu ne dienas, ne stundas.
— Bet kā tas viss beigsies?
— Beigas nāks savā laikā. Vispār mēs te nespējam nekā un strīdamies velti. Ja jūs, mīļais Ned, reiz atnāktu un teiktu: «Tagad mums ir izdevība izbēgt», es apspriestos ar jums. Bet patlaban tāda gadījuma nav, un, vaļsirdīgi runājot, es neticu, ka kapteinis Nemo jel kad dosies uz Eiropas jūrām.
Četras dienas, līdz 3. februarim, «Nautils» brauca pa Omana jūru ar dažādu ātrumu un dažādā dziļumā. Likās, itin kā kuģis brauktu uz labu laimi, itin kā vilcinoties izvēlēties īsto ceļu. Bet Vēža tropam pāri tas nedevās.
Izbraukdami no šās jūras, mēs uz kādu laiciņu dabūjām redzēt Omana zemes galveno pilsētu Maskatu. Bet tā bij tikai mirkļa aina, un «Nautils» no jauna nogrima šo drūmo apvidu ūdeņos.
Tad viņš sešu jūdžu atstatumā nobrauca gar Arabijas Machras un Hadramantas kalnainajiem krastiēm ar vairākām senatnes celtņu drupām. Beidzot, 5. februarī, mēs iegriezāmies Adenas jūras līcī, kas piltuvei līdzīgi ievada Bab-el-Mandebas šaurumā, pa kuru Indijas okeana ūdeņi ieplūst Sarkanajā jūrā.
6. februarī «Nautils» brauca garām Adenai, kura atrodas uz cietzemes raga, ko tikai šaura josla savieno ar kontinentu.
Es cerēju, ka, līdz šejienei nokļuvis, kapteinis Nemo griezīsies atpakaļ, bet biju maldījies; man par lielu pārsteigumu viņš to nedarīja.
Otrā dienā, 7. februarī, mēs iebraucām Bab-el-Mandebas jūras šaurumā, kura nosaukums arabu valodā nozīmē «Asaru vārti». Šis šaurums ir piecas jūdzes plats un tikai piecdesmit divus kilometrus garš, «Nautila» ātrumam tur bij tikko stundas brauciens; bet es neredzēju nekā, pat ne Perima salu, no kuras angļi aizsargā Adenu. Pārāk daudz angļu un franču tvaikoņu šķērso šo līniju no Suecas uz Bombeju, Kalkutu, Melburnu, Burbornu un Mauriciju, tāpēc «Nautils» nedrīkstēja tur rādīties. Visu laiku tas apdomīgi turējās zem ūdens.
Pēdīgi, ap pusdienas laiku, mēs jau šķēlām Sarkanās jūras ūdeņus.
Sarkanā jūra ir bībeles laiku ievērojamākais ezers, kuru neviens lietus neatsvaidzina, kurā neieplūst neviena upe un kura katru gadu aiz ārkārtīga
186
izgarojumu daudzuma noplok veselu pusotru metru! Dīvains jūras līcis, kas, noslēgts kā ezers, patiešām varētu pilnīgi izžūt.
Es pat nemēģināju uzminēt, aiz kādām dīvainām iedomām kapteinis Nemo mūs ievadīja šajā jūras līcī, bet tomēr biju pilnīgi apmierināts, ka «Nautils» brauca pa to. Kuģis turējās vidējā ātrumā, gan paceldamies ūdens virspusē, gan atkal nonirdams dzīlē, lai izvairītos no kāda pretimbraucēja kuģa, un es varēju novērot kā šās interesantās jūras virspusi, tā dziļumus.
Pēc tam «Nautils» pievērsās tuvāk Afrikas krastiem, kur jūra ievērojami dziļāka. Tur pa atvērtajiem logiem divu straumju kristaldzidrajā ūdenī mēs varējām apbrīnot brīnišķos spilgtos koraļu krūmājus un veselus zaļām aļģu vītnēm un fukusiem apaugušus klinšu klajus. Kās neaprakstāmi pievilcīgs un mainīgs skats atvērās uz šīm vilkaniskajām klintīm un salām Libijas piekrastē, bet viskrāšņākā audzelība tomēr bij saskatāma austrumu krastā, kuram «Nautils» piebrauca tuvāk. Veseli zoofitu slāņi Tehama pusē ne tikvien ziedēja jūras dzelmē, bet, krāšņām vītnēm sapinušies, gleznaini sniecās arī augšup virs ūdens līmeņa; tie bij brīnišķīgāk veidoti, bet krāsā mazāk spilgti nekā tie, kurus ūdens dzīle uztur allaž svaigus.
Cik skaistas stundas es tā pavadīju pie salona logiem! Cik daudzas jaunas zemūdens augu un dzīvnieku sugas dabūju novērot elektriskā prožektora spožumā! Šampiņjonveidīgās fungijas, šifera krāsas aktinijas, starp citu thalassianthus aster un tubiporas fleitas veidā, itin kā radītas lielā Pana stabulēm; neskaitāmas šai jūrai īpanējas gliemežu pasugas koraļu sazarojumos ar spiralveidīgiem apakšgaliem un, beidzot, tūkstošiem vēl līdz šim neredzētu polipu — parasto sūkļu.
Pirmā polipu grupa, proti, sūklis, ir interesants un neapstrīdami derīgs dabas produkts. Tas nebūt nav augs, kā to vēl domā daudzi dabas zinātnieki, bet gan zemākās kārtas dzīvnieks, pat zemāks par korali. Neapšaubāmi, ka tas pieder pie dzīvnieku valsts, nevar pat piekrist senatnes zinātniekiem, ka tā ir pārejas būtne starp augu un dzīvnieku. Man jāpiezīmē, ka zinātnieki paši vēl nav skaidrībā un vienis prātis par sūkļa uzbūvi. Daži domā, ka tas ir vesela polipu kolonija, citi atkal, kā, piem., Milns Edvards, ka tas ir atsevišķs individs.
Sūkļu klase aptver ap trīs simti dažādu pasugu; tās lielā daudzumā sastopamas vairākās jūrās, citas pat zināmās upēs, tā saucamās fluviatilis, bet to īstā dzimtene ir Sarkanā jūra un Grieķijas archipelags Vidusjūrā pret Sirijas krastu. Tur aug un attīstās vislabākās un smalkākās sūkļu pasugas, kuru vērtība dažkārt aizsniedz simts piecdesmit franku, baltais
187
-
0 commentsLeave a comment