purvainais
purvainais
- 182., 183. lappuse
- 7/22/09 09:13 pm
- Kliketī-klik, pirksti strādāja tā: 24 minūtes, 5586 baiti.
* * *
pēdas virs tā galvas. Viņš te nonira, te atkal cēlās augšup. Cukurgalvas veidā apcirstu akmeni kājās iemiedzis, viņš ātri nonira dibenā, pēc tam, laivā uzpeldējis, to ar virvi vilka augšā. Tā bij visa viņa zvejas ierīce. Nokļuvis apmēram piecu metru dziļumā, viņš rāpās uz ceļiem un pildīja savu somu ar gliemežiem, kas pagadījās pie rokas. Tad viņš iznira augšā, izbēra savu lomu laivā, uzvilka akmeni un laidās atkal lejā turpināt zveju, kura neilga vairāk par 30 sekundēm.
Šis zvejnieks mūs neredzēja. Klints ēna mūs aizslēpa no viņa acīm. Un vispār, kā gan šis nabaga indietis lai iedomātos, ka cilvēki, viņam pašam radniecīgas būtnes, slēpjas turpat zem ūdens un novēro katru viņa kustību? Vairāk reižu viņš tā pacēlās augšup un atkal nonira dibenā. Ikreiz viņš salasīja ne vairāk kā kādu duci gliemežu, atplēšot tos no klints, kur tie ar savām gļotām bij cieši pielipinājušies. Un cik daudziem no šiem gliemjiem nemaz nebūs pērļu, kuru dēļ viņš riskēja ar savu dzīvību!
Es viņu vēroju ar dziļu uzmanību. Viņš kārtīgi peldēja augšup un atkal nonira lejā, un pusstundas laikā viņam nekādas briesmas nedraudēja. Biju pavisam nogrimis šā pievilcīgā skata vērošanā, kad piepeši, indietim ceļos nometoties, es ieraudzīju viņu izbailēs saraujamies, pielecam kājās un mēģinām aizsniegt ūdens virspusi.
Tūliņ es arī sapratu viņa izbaiļu cēloni. Pāri nelaimīgajam nirējam parādījās melna ēna. Tā bij milzīga haizivs, kura ugunīgi spīdošām acīm un atplestām žaunām diagonali šāvās lejup.
Es kļuvu mēms no šausmām un nespēju pakustināt ne locekļa.
Spēcīgu spuru vēcieniem rijīgais kustonis traucās indietim virsū, kurš metās sāņus un tā izvairījās gan no haizivs zobiem, bet ne no viņas astes: stiprs sitiens trāpīja viņa krūtis un nogāza zemē.
Šis skats ilga tikai dažas sekundes. Haizivs griezās atpakaļ, apvēlās uz muguras un taisījās pāršķelt indieti pušu. Šajā acumirklī es samanīju, ka man blakus stāvošais kapteinis Nemo spēji piecēlās. Tad dunci rokā viņš gāja tieši nezvēram pretī, gatavs cīnīties ar to krūti pret krūti.
Haizivs, kura patlaban grasījās sakampt indieti, pamanīja jauno pretinieku, apsviedās uz vēdera un ātri traucās tam pretī.
Vēl šodien es it kā redzu kapteiņa Nemo pozu. Visus gribas spēkus saņēmis, viņš ar apbrīnojamu aukstasinību gaidīja briesmīgo haizivi, kad tā viņam tuvojās, ar strauju lēcienu sāņus izvairījās no tās trieciena un nogremdēja savu dunci haizivs vēderā. Bet ar to vēl nebij gana. Iesākās drausmīga cīņa.
182
Haizivs, figurali sakot, norēcās. Asinis aumaļām pūda no tās ievainojuma. Ūdens visapkārt kļuva sarkans, un cauri šim blāvajam šķidrumam es vairs nekā skaidri nevarēju saskatīt.
Līdz tam mirklim, kad kādā skaidrākā plankumā es atkal ieraudzīju kapteini Nemo, pieķērušos kādai kustoņa spurai un augumu pret augumu cīnāmies ar šo nezvēru, dūrienu pēc dūriena raidot tā vēderā, tomēr nespējot trāpīt nāvīgi pašā sirdī. Haizivs cīnīdamās tik spēcīgi sakūla ūdeni, ka tā mutulis draudēja aizskalot mani.
Es gribēju steigties kapteinim palīgā, bet šausmas bij mani pavisam sastindzinājušas.
Stulbām acīm es skatījos, kas tur notiek. Vēroju, ka cīņas paņēmieni mainās. Smagā ķermeņa spiests, kapteinis nokrita zemē. Tad haizivs žokļi atpletās plati vaļā kā milzīgas fabrikas dzirkles, un šoreiz kapteiņa pēdējais mirklis droši būtu klāt, ja palīgā nepiesteigtos Neds Lends, ietriekdams savu šausmīgo ieroci nezvēra ķermenī.
Veseli asiņu mutuļi izšļācās ūdenī. Ar neaprakstāmu niknumu haizivs to sakūla milzīgos viļņos. Neds Lends bij labi trāpījis. Nezvērs mocījās nāves konvulsijās. Sirdī ķerts, tas tik drausmīgi raustījās, ka ūdens mutulis Konselu pagāza zemē.
Pa to laiku Neds Lends atbrīvoja kapteini. Tas piecēlās neievainots un tūliņ steidzās pie indieša, ātri pārgrieza virvi, ar ko tas bij piesējies akmenim, paņēma viņu uz rokām un ar spēcīgu kājas atspērienu pacēlās virs ūdens.
Mēs pārējie trīs viņam sekojām un pēc dažiem mirkļiem, brīnišķīgi izglābti, sasniedzām pērļu zvejnieka laivu.
Kapteiņa Nemo pirmās rūpes bij atdzīvināt nelaimīgo. Es nezināju, vai tas viņam izdosies, tomēr cerēju, jo nabaga vīrs visai ilgi nebij ūdenī. Bet haizvis astes trieciens varēja būt nāvīgs.
Konsels un kapteinis enerģiski to berzēja, un slīkonis ar laimi atguva samaņu. Viņs atvēra acis. Kāds gan bij viņa pārsteigums, varbūt pat izbailes, kad viņš ieraudzīja, ka pār to bij noliekušās četras lielas vara galvas.
Un bez tam vēl, ko gan viņš varēja domāt, kad kapteinis Nemo izvilka no savas kabatas maisiņu ar pērlēm un iespieda to viņam saujā? Nabaga Ceilonas indietis drebošu roku saņēma šo ūdens valdnieka ķēnišķīgo dāvanu. Viņa pārbijušās acis nepārprotami liecināja, ka viņam nav ne jausmas, kādām pārcilvēciskām būtnēm jāpateicas reizē par savu bagātību un dzīvību.
Pēc kapteiņa Nemo dotās zīmes mēs gājām atpakaļ uz pērleņu sēkli un
183
-
0 commentsLeave a comment
- 181. lappuse
- 7/22/09 02:01 am
- Čab, čab, tuk, tuk, čab, čab: 12 minūtes, 2817 baiti.
* * *
apbrīnojami zaigaino nokrāsu tas bij nenovērtējams dārgums. Nevaldāmas ziņkāres dzīts, es pastiepu roku, lai to saņemtu, pasvērtu saujā, aptaustītu! Bet kapteinis Nemo satvēra manu roku, noraidoši pamāja, ātri izvilka savu dunci no spraugas un ļāva vākiem spēji aizvērties.
Tad es sapratu kapteiņa Nemo nodomu. Pamezdams šo pērli turpat tridaknas mēteļa krokās, viņš tai ļāva pieaugt vēl lielākai. Katru gadu gliemeža atdalītās gļotas veidoja jaunu koncentrisku kārtiņu. Tikai vienam pašam kapteinim bij zināma šī ala, kur «nogatavojās» tāds brīnišķīgs dabas auglis; tikai viņs pats to savā laikā «noraus» un ievietos savu dārgumu krājumos. Bij iespējams, ka viņš pēc ķīniešu un indiešu parauga bij mākslīgi ieaudzējis šo pērli, iemezdams gliemeža krokās kādu metala vai stikla gabaliņu, kas tad palēnām sāka apkaļķoties perlamutra kārtām. Lai nu kā, bet, salīdzinādams šo pērli ar visām līdz šim redzētām, arī ar tām, kas mirdzēja kapteiņa paša kolekcijā, es to novērtēju uz desmit miljoniem franku. Tas bij lielisks dabas brīnums, ne vairs greznuma un rotas lieta, jo nezinu, kuras sievietes auss to varētu panest.
Milzīgās tridaknas apskate bij beigusies. Kapteinis Nemo griezās atpakaļ uz alas izeju, mēs izgājām augšā pērleņu sēklī, skaidro ūdeņu apvidū, ko nirēji vēl nebij paspējuši saduļķot.
Kā īstā pastaigā mēs gājām izklaidus, ikviens pēc patikas apstājās vai aizklīda sāņus. Mani vairs it nemaz nemocīja bailes, kas iepriekš tik smieklīgā kārtā saviļņoja manu iztēli. Jūras uzkalns manāmi sliecās augšup un tuvināja mūs līmenim, līdz kamēr viena metra dziļumā mana galva izcēlās klajā gaisā. Konsels piebiedrojās man un, piebāzis savu lielo metala galvas čaulu manējai, acīm draudzīgi mani pasveicināja. Bet šis plakanais paugurs te bij tikai dažas asis garš, tūliņ mums atkal bij jāatgriežas «savā elementā». Šķiet, ka tagad man tiesības to tā nosaukt.
Pēc minutēm desmit kapteinis Nemo piepeši apstājās. Man likās, ka viņš grib griezties atpakaļ. Nē. Ar žestu viņš pavēlēja mums saspiesties aiz viņa kādā platā klints dobumā. Viņa roka izstiepās pret kādu vietu ūdens masā, un es ar lielāko uzmanību skatījos turp.
Pieci metri atstatu no manis parādījās kāda tumša ēna un nolaidās līdz pašam dibenam. Manī pavīdēja šalkainas domas par haizivīm; bet es maldījos, — šoreiz mums vēl nebij darīšanas ar okeana nezvēru.
Tas bij cilvēks, dzīvs cilvēks, melnīgsnējs indietis, zvejnieks, bez šaubām, kāds nabaga puisis, kurš pasteidzās uzlasīt vārpas, pirms pļauja vēl sākusies. Es saskatīju arī viņa laivas dibenu, laiva bij noenkurota dažas
181
-
0 commentsLeave a comment
- 180. lappuse
- 7/21/09 03:38 pm
- 13 minūtes, 2712 baiti.
* * *
Bet tad zeme zem mūsu kājām atkal niķīgi sāka slīgt lejup. Mums bieži nācās mest līkumu ap piramidveidīgi noasotām klinšu šķautnēm. No to tumši ēnotiem dobumiem it kā kara rīki mums pretim slējās lielie jūras vēži un skatījās savām nekustīgajām acīm, bet ap kājām ložņāja mirianas, gliceras, aricijas, annelidas un citi posmkāji, izstiepuši taustekļus.
Tajā acumirklī dīvaini sablīvētu klinšu grēdā mūsu priekšā pavērās kāda plata ala, izklāta visdažādāku gleznainu zemūdens augu gobeleniem. Pirmajā mirklī šī ala man likās pilnīgi tumša. Saules stari, šķita, šeit zaudēja savu spožumu. Blāvā gaisma bij tikai vājš atspīdums.
Kapteinis Nemo iegāja iekšā. Mēs tam sekojām. Drīz manas acis aprada ar samērā ne visai tumšo krēslu. Es labi saskatīju dīvaini izliekto velvju spraišļus, kuri balstījās uz dabiskām granita kolonām, resnām pie pamatnes; tās atgādināja smagnējo Toskanas architekturu. Kādēļ mūsu neizprotamais vadonis mūs veda šīs zemūdens alas dziļumos? To es dabūju zināt mazliet vēlāk.
Nogājuši pa diezgan stāvu slīpumu, mēs atradāmies it kā apaļā akā. Tur kapteinis Nemo apstājās un ar roku norādīja mums uz kādu priekšmetu, kuru es līdz šim vēl nebiju pamanījis.
Tas bij ārkārtīga lieluma gliemezis, milzeņa tridakna. Ja viņa vāku izlietotu baznīcas vajadzībām, tajā varētu saliet veselu ezeru svētīta ūdens; tas bij vesels baseins, vairāk kā divi metri plats un tātad lielāks par to, kurš greznoja Nautila salonu.
Es piegāju tuvāk šim fenomenalajam moluskam. Ar savāk gļotām tas bij pielipinājies kādai granita plāksnei un tur alas rāmajos ūdeņos vientulīgi attīstījās. Es rēķināju šīs tridaknas svaru uz trīs simti kilogramiem. Ja gaļas vien šādai «austerei» ir ap piecdesmit kilogramu, būtu vajadzīgs patiešām Gargantua vēders, lai norītu kādu duci šādu austeru.
Kapteinim Nemo katrā ziņā jau agrāk bij zināma šī tridakna. Droži vien viņš šodien to neapmeklēja pirmo reizi, un man šķita, ka tieši tāpēc viņš atvedis mūs šurp, lai parādītu šādu dabas brīnumu. Bet es maldījos. Kapteinis Nemo bij atnācis tikai tāpēc, lai pats pārliecinātos, kādā stāvoklī patlaban atrodas tridakna.
Abi gliemežnīcas vāki bij pusviru. Kapteinis piegāja klāt un iebāza savu dunci spraugā, lai neļautu tai aizvērties, tad ar roku pacēla plēvaino, gar malām izroboto seģeni, kas kā mētelis pārklāja dzīvnieku.
Tur gliemenes kroku starpā es ieraudzīju pilnīgi vaļīgi guļam pērli kokosa riekstu lielumā. Ar savu apaļo formu, ar savu idealo dzidrumu un
180
-
0 commentsLeave a comment
- 179. lappuse
- 7/21/09 11:39 am
- Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2916 baiti.
* * *
austeru dzimtas un mājo galvenokārt Indijas okeanā un Sarkanajā jūrā; oranždzeltenās lucinas ar gredzenveidīgiem vākiem; Persijas purpurgliemeži, no kuriem «Nautils» dabūja brīnišķu krāsu; vienpadsmit centimetru gari ragainie klinteni, kas vērpās kā rokas ar izplestiem tvarstošiem pirkstiem; dzeloņainām adatām pārklātā turbinella cornigera; lingilas, hyantas anatinas, ēdamie gliemji, ko pārdod Indostanas tirgos, liegi vizošās pelagijas un, beidzot, šo jūru viskrāšņākie, vēdekļveidīgiem augiem līdzīgie gliemji — okulinas.
Pa šiem dzīvajiem augiem zem hidrofitu velvēm ņirbēja neskaitāmi posmkāji, starp citu, jūras bulllis, kura čaula apaļa trijstūra veidā, šim jūras šaurumam raksturīgie krabji un riebīgā partenopa. Vairāku lāgu man te gadījās redzēt arī kādu citu tikpat riebīgu kustoni, Darvina aprakstīto milzīgo vēzi, kuru daba apveltījusi ar instinktu un spēju baroties no kokosa riekstiem: dzīvnieks uzrāpjas krastmalas kokos, noplūc un nomet zemē riekstu, tas pārplīst, un vēzis to atver ar savām stiprajām spīlēm. Te gaišajā jūras dzīlē vēzis skraidīja apbrīnojami veikli, kamēr īstie jūras rupuči Malabaras krastu apvidos tikai lēnītiņām rāpuļo starp zoofitu apklātām, it kā kustīgām klintīm.
Beidzot, ap pulksten septiņiem, mēs aizsniedzām sēkli, kur mājo miljoniem pērleņu gliemežu.
Šie dārgie moluski ar saviem brūno gļotu izdalījumiem pieaug tik cieši klintij, ka nevar vairs brīvi kustēties; šajā ziņā tie stāv zemāk par parastajiem gliemjiem, kuriem daba gluži nav laupījusi kustēšanās spēju.
Pērlenei meleagrina — «pērļu mātei» abi vāki gandrīz vienāda lieluma, ieapaļi, biezi un ārpusē stipri grubuļaini. Dažām gliemežnīcas lapotas un rievotas, zaļganām, augšmalā spīdošām svītrām. Tās ir jaunākās paaudzes.
Pārējās, no ārpuses cietas un melnas, desmit un vairāk gadu vecas, — piecpadsmit centimetru platas.
Kapteinis Nemo man ar roku norādīja šo pērleņu milzīgo daudzumu, un es sapratu, ka to krājums te patiešām neizsmeļams: radošais dabas spēks sīksti pretojas cilvēka iznīcināšanas tieksmei. Neds Lends, allaž uzticīgs savam mednieka instinktam, nekavējās uzlasīt skaistākos moluskus un sabāzt tīkla somā, kura viņam karājās pie sāniem.
Bet šeit mēs nevarējām uzkavēties. Bij jāseko kapteinim, kas, likās, vadīja mūs pa viņam vienīgajam zināmām ejām. Jūras dibens manāmi sliecās augšup, un reizēm, paceldams roku, es manīju, ka tā izlien ūdens virspusē.
179
-
0 commentsLeave a comment
- 177., 178. lappuse
- 7/19/09 11:14 pm
- Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 5220 baiti.
* * *
pretēji kanadieša uzskatam, kam tā likās vēl pārāk tālu. Konsels lūkojās apkārt tikai ar vienkāršu ziņkārību.
Ap pussešiem pirmie rītausmas stari skaidrāk iezīmēja kalnus apvāršņa līnijā. Diezgan līdzena austrumos — sala manāmi sliecās augstāk pret dienvidiem. Sala vēl bij piecas jūdzes tālu, tās krastmala vietām saplūda ar dūmakaino ūdens klaju. Starp to un mums jūra bij pilnīgi tukša. Neredzēja nevienas laivas, neviena ūdenslīdēja. Dziļš klusums valdīja šajā pērļu zvejnieku sapulcēšanās vietā. Kapteinis Nemo man jau bij aizrādījis, ka mēs šajā apvidū esam atbraukuši veselu mēnesi par agru.
Ap sešiem piepeši kļuva pilnīgi gaišs, kā jau parasts šajā tropiskajā joslā, kur nepazīst ne rīta ausmas, ne vakara nokrēslas. Saules stari izšķēlās cauri austrumu pusē sablīvētiem mākoņiem, mirdzošais spīdeklis ātri cēlās augšup.
Nu es skaidri saskatīju zemi ar dažiem izklaidus augošiem kokiem.
Laiva pavērsās pret Manaras salu, kura apaļiski izliecās dienvidos. Kapteinis Nemo bij piecēlies no sava sola un vēroja jūru.
Pēc viņa dotās zīmes izmeta enkuru, bet ķēde tikko pastiepās, jo ūdens te bij ja daudz, tad metru dziļš. Mēs bijām atbraukuši pērleņu sēkļa visseklākajā vietā. Bēguma dzīta, laiva tūliņ aplieca loku enkuram apkārt un paslīda uz klajās jūras pusi.
— Mēs esam pie mērķa, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica. — Jūs redzat šo šauro jūras līci? Te pēc viena mēneša pulcēsies daudzas zvejnieku laivas un drošsirdīgi nirēji pārmeklēs šos ūdeņus. Šis jūras līcis laimīgā kārtā tādai zvejai ir sevišķi piemērots. Līcis aizsargāts pret visiem stiprākiem vējiem, un šī jūra nav pārāk vētraina un netraucē nirējus darbā. Mēs tūliņ apģērbsim skafandras un uzsāksim savu gājienu.
Es nekā neatbildēju, un tikai noraudzījos šajos aizdomīgajos ūdeņos un ar matrožu palīdzību sāku apģērbt smago jūras uzvalku. Arī kapteinis Nemo un abi mani biedri ģērbās tāpat. Neviens cits no «Nautila» ļaudīm mūs nepavadīs šajā jaunajā ekskursijā.
Drīz jau mēs līdz kaklam bijām iesprostoti kaučuka apģērbos, bet gaisa aparatus mums piesēja uz muguras. Rumkorfa aparatu nebij. Iekams iebāzu galvu metala čaulā, es par to ieminējos kapteinim.
— Šoreiz šie aparati mums nebūs vajadzīgi, — viņš man atbildēja. — Mēs neiesim visai dziļi, saules gaismas mums pietiks, lai saredzētu ceļu. Vispār nav ieteicams šajos ūdeņos rādīties ar elektrisku laternu. Gaisma var pievilināt kāda bīstama šo apvidu apdzīvotāja uzmanību.
177
Kapteinim Nemo tā runājot, es pagriezos pret Nedu Lendu un Konselu, bet abiem maniem draugiem galvas jau bij metala čaulā, tie nevarēja ne dzirdēt, ne arī atbildēt.
Man atlika tikai viens jautājums kapteinim Nemo.
— Un mūsu ieroči? — es vaicāju. — Mūsu šautenes?
— Šautenes? Kam mums tās? Vai jūsu kalnieši neuzbrūk lācim ar dunci rokā, un vai tērauds nav drošāks nekā svins? Te jums būs krietns asmens. Aizbāziet to aiz jostas, un tad iesim.
Es palūkojos uz saviem biedriem. Tie bij apbruņoti tāpat kā mēs, bez tam Nedam Lendam bij rokā vēl milzīgā harpuna, kuru viņš bij paspējis novietot laivā pirms aizbraukšanas no «Nautila».
Tad, sekodams kapteiņa paraugam, es ļāvu uzmaukt galvā smago vara ķiveri. Mūsu gaisa rezervuari tūliņ sāka darboties.
Pēc acumirkļa matroži mūs citu pēc cita izcēla no laivas, un pusotra metra zem ūdens mēs ar kājām sataustījām gludu smilkšu dibenu. Kapteinis Nemo deva ar roku zīmi, mēs sekojām viņam un pa slaidu slīpumu pamazām nogājām zem ūdens.
Tur izgaisa manas moku pilnās iedomas. Es jutos brīnišķīgi mierīgs. Vieglā kustēšanās iespēja radīja drosmi, bet svešādās apkārtnes ainas saistīja iztēli.
Saule jau pietiekoši sniedza zem ūdens savu gaismu. Vissīkākie priekšmeti bij saredzami pietiekoši labi. Pēc desmit minutēm mēs bijām jau piecu metru dziļumā, un jūras dibens kļuva gandrīz gluži līdzens.
Mūsu soļu iztraucētas, kā slokas no kāda purva bariem vien cēlās augšup vienspuraiņu sugas zivis, kurām nav citu spuru kā tikai aste. Es tur pamanīju Javas čūskveidīgo zivi — patiešām īstu čūsku astoņu decimetru garumā; ja viņai nebūtu zeltītā svītra sānos, to tās zilganā vēdera pēc viegli varētu samainīt ar jūras zuti. No stromateidu sugas ar saspiestajiem ovalajiem ķermeņiem te bij tā sauktās buru zivis spilgtās krāsās, ar izkaptij lidzīgām muguras spurām; barībai īsti noderīgas zivis, kuras var žāvēt un marinēt un kuras sagatavotā veidā pazīstamas ar nosaukumu «karavade». Bez tam vēl trankvebaras no apsiforoidu sugas, kam ķermenis apklāts bruņveidīām zvīņām, uz muguras tām astoņas iegarenas rievas.
Augšup kāpjošā saule arvien skaidrāk apgaismoja jūras dzīles. Jūras dibens pamazām mainījās. Aiz gludās smilkts sākās apaļiem akmens graudiem noklāts, moluskiem un zoofitiem pārsegts klajums. No šīm abām pēdējām sugām te bij placenas ar plāniem un nevienādiem vākiem; tās ir
178
-
0 commentsLeave a comment
- 175., 176. lappuse
- 7/17/09 10:36 am
- Статистика работы с клавиатурой: 22 minūtes, 4193 baiti.
* * *
— Bet vai pērļu zveja ir bīstama? — Konsels vaicāja.
— Nē, — es atsaucos, — taču uzmanība nekad nav par ļaunu.
— No kā tad tādā darbā jabaidās? — Neds Lends prātoja. — Ka neierauj pāri malku jūras ūdens?
— Jums taisnība. Ned. Bet uzklausieties, — es turpināju, mēģinādams atdarināt kapteiņa Nemo vienaldzīgo balsi, — vai jums ir bail no haizivīm, drosmīgais Ned?
— Man! — kanadietis iesaucās. — Profesionalam harpunistam! Mans amats pats jau prasa tās izjokot!
— Te nav runa par to, ka viņas jāizzvejo ar makšķeres palīdzību, - es piezīmēju, — jāuzvelk uz kuģa, ar cirvi jānocērt aste, jāuzšķērž vēders, jāizņem sirds un pēc tam jāiemet jūrā.
— Tātad runa ir par...
— Jā, tieši par to.
— Ūdenī?
— Ūdenī.
— Vienalga, ja tikai rokā laba harpuna. Jūs zināt, profesora kungs, ka šīs haizivis ir diezgan neveikli justoņi. Viņām jāapveļas uz vēdera, lai jūs sakamptu, bet pa to laiku ...
Vārdu «sakamptu» Neds Lends izrunāja tādā balsī, kuru dzirdot šermuļi pārskrēja pār muguru.
— Nu labi. Bet ko tu, Konsel, domā par haizivīm?
— Es, — Konsels atbildēja, — būšu vaļsirdīgs, profesora kungs.
«Īstā laikā,» es nodomāju.
— Ja profesora kungs gatavs iet pie haizivīm, — Konsels turpināja, — nezinu, kāpēc viņa uzticamais sulainis lai neietu līdzi.
III
DESMIT MILJONU DĀRGA PĒRLE
Iestājās nakts. Es apgūlos, tomēr lāgā nevarēju aizmigt. Visu laiku es sapņoju par haizivīm un vārdu «requin» un «requiem»1 etimoloģiju gan atzinu par pareizu, gan atkal par nepareizu.
Otrā rītā ap pulksten četriem mani uzmodināja kalpotājs, ko kapteinis
———————
1 Requin — haizivs, requem — bēru dziesma. Red.
175
Nemo speciali bij nodevis manā rīcībā. Es piecēlos, ātri apģērbos un devos salonā.
Kapteinis Nemo tur jau gaidīja mani.
— Aronaksa kungs, — viņš mani uzrunāja, — vai jūs esat gatavs doties ceļā?
— Jā, kapteiņa kungs.
— Tad sekojiet man.
— Un mani biedri, kapteiņa kungs?
— Tiem jau ir ziņots, un viņi mūs gaida.
— Vai mēs iesim uzvilkt skafandras? — es vaicāju.
— Vēl ne. Es nevēlos, ka «Nautils» piebrauc pārāk tuvu šim krastam, mēs atrodamies puslīdz tālu no Manaras sēkļa. Bet es esmu licis sagatavot laivu, viņa mūs novedīs tieši vajadzīgā vietā, un tā mēs aiztaupīsim sev diezgan tālu gājienu. Mūsu ūdenslīdēju uzvalki arī jau laivā, mēs tos apģērbsim, sākdami savu zemūdens ekskursiju.
Kapteinis Nemo aizvadīja mani pie kāpnēm, kuras sniedzās augšup līdz klājam. Neds un Konsels tur jau bij priekšā, abi līksmi par gaidāmo izpriecu. Pieci «Nautila» matroži ar airiem rokās mūs gaidīja pie kuģa sāniem nolaistajā laivā.
Nakts vēl bij tumšā. Mākoņu vāli aizsedza debesis, un tikai kāda reta zvaigznīte paslīda starp tiem. Es pievērsu skatienu zemei, bet saskatīju vienīgu tumšo loku, kas aizņēma trīs ceturtdaļas apvāršņa no dienvidrietumiem pret ziemeļrietumiem. «Nautils» pa nakti bij izniris pret Ceilonas rietumu krastu un patlaban atradās pie jūras līča vai līcī, ko izveidoja Ceilonas un Manaras salas krasti. Tur zem tumšajiem ūdeņim mūs gaidīja vairāk kā divdesmit jūdžu garais sēklis, neizsmeļamais pērleņu lauks.
Kapteinis Nemo, Konsels, Neds Lends un es novietojāmies laivas pakaļējā galā. Laivas īpašnieks pats satvēra stūri, viņa četri biedri laida airus darbā, mēs atstūmāmies no kuģa un devāmies ceļā.
Laiva virzījās uz dienvidiem. Airētāji neko daudz nesteidzās. Es novēroju, ka viņu spēcīgi virzītie airi pēc kara kuģa parauga tikai ik pa katrām desmit sekundēm iešķēlās ūdenī. Kamēr laiva slīdēja pēc inerces, lielas lāses kā izkausētas alvas pilieni lija melnajā viļņu gultnē; laiva tikko manāmi šūpojās viegli virmotā ūdenī, bet gar tās priekšgalu šļakstījās mazi roboti vilnīši.
Mēs nerunājām ne vārda. Ko gan domāja kapteinis Nemo? Varbūt par to zemi, kurai viņš tuvojās, un kura, pēc viņa domām, bij pārāk tuvu — gluži
176
-
0 commentsLeave a comment
- 166., 167., 168., 169., 170., 171., 172., 173., 174. lappuse
- 7/16/09 09:22 am
- Padrukāju mazliet: 120 minūtes, 23012 baiti.
* * *
zivis — pegasi ar ļoti garu snuķi, — to krūšu spuras ir visai platas un izveido it kā spārnus, tāpēc šīs zivis var laisties vai vismaz pacelties virs ūdens līmeņa; lāpstainās bezdelīgas, kuru astes pārklātas ar vainagveidīgām zvīņām; makronates ar garām žaunām, lieliskas divdesmit četrus centimetrus garas zivis, kuras zaigo vispievilcīgākās krāsās; zilganās kaliomores ar iesarkanām galvām; miriadiem gļotainās lēkātājas ar melnām svītrām, garām krūšu spurām, — šīs zivis apbrīnojami žigli slīd pa ūdens virsu; brīnišķās krokburu zivis, kas spēj pacelt spuras gluži kā izplestus spārnus jebkurā vēlamā virzienā; mirdzošās kurtes, kuras daba apveltījusi ar dzeltenām, debess ziluma, sudraba un zelta krāsām; trichopetras, kam spārni veidoti kā šķiedras; kotes, vienmēr notriepušās ar dūņām un trokšņainas; bruņaces, kuru acis aizsegtas ar kustīgām klapēm, un, beidzot, «plēšas» — ar garu, cauruļveidīgu snuķi, īstās jūras mušķērājas, kas nogalina insektus, vienkārši uzšķiezdamas tiem ūdens lāsi.
Lasepeda izdalītajā deviņdesmit devītajā zivju dzimtā, kura pieder kaula zivju otrajai apakškārtai un raksturīga ar žaunu vārstuli un bronchialo membranu, es ievēroju jūras ķīsi, kura galva greznota ar adatām un kuram ir tikai vien muguras spura; saskaņā ar to apakškārtu, kādai šīs zivis pieder, tām trūkst sīko asaku. Otrā apakškārta mums sniedz sinanseidas, trīs līdz četri decimetri garas, dzelteni svītrotas ar ļoti fantastisku galvu. Turpretī pirmajai apakškārtai pieskaitāmas vairākas ērmīgu zivju sugas, piemēram, tā sauktais jūras bullis, dzīvnieks ar lielu galvu, gan šķērsots ar dziļām rievām, gan izraibināts puniem, apklāts ar adatām un noklāts ar tuberkuliem, — viņam ir nevienādi un atbaidoši ragi, tā ķermeni un asti klāj tulznas, viņa kodieni rada bīstamas brūces; šis dzīvnieks ir riebīgs un briesmīgs.
21. un 23. janvarī «Nautils» nobrauca divi simti piecpadsmit ljē katrās divdesmit četrās stundās vai divdesmit divas jūras jūdzes stundā. Ja mēs varējām iepazīties ar tik daudz un dažādām zivju sugām, tad tāpēc, ka, kuģa elektriskās gaismas pievilinātas, viņas mums sekoja lielos baros. Lielākā daļa nevarēja turēt līdzi mūsu ātrumam un palika iepakaļ. Tomēr dažas ilgāku laiku peldēja «Nautila» apgaismoto ūdeņu lokā.
24. janvarī starp 12°5′ platumu un 94°33′ garumu mēs nobraucām garām krāšņām kokosa palmām apaugušai koraļu-madreporu Kilinga salai, kuru jau apmeklējis Čarlzs Darvins un kapteinis Ficrojs. «Nautils» nobrauca tuvu garām šīs neapdzīvotās salas krastam. Viņa tīklos ieķērās dažādi interesantu polipu un staraiņu pasugu dzīvnieki un molusku čaulas.
166
Tad Kilinga sala pazuda aiz apvāršņa, un mēs pavērsāmies dienvidaustrumu virzienā uz Indijas pussalas galējo punktu.
— Civilizēto cilvēku apdzīvotās zemes, — Neds Lends man todien teica, — tomēr ir patīkamākas par tādu Papuasiju, kur tu sastopi vairāk mežoņu nekā stirnu! Šajā indiešu zemē, profesora kungs, atrodas šosejas, dzelzceļi, angļu, franču un indiešu pilsētas. Piecas jūdzes nogājuši, jūs katrā ziņā sastapsiet kādu tautieti. Man šķiet, ka ir pienācis brīdis teikt ardievas kapteiņa Nemo viesmīlībai.
— Vēl ne, Ned, — es viņam atbildēju ļoti notiekti. — Lai iet vien tālāk — kā jūs, jūrnieki, sakāt. «Nautils» tuvojas apdzīvotai cietzemei. Tas atgriežas uz Eiropu un ved mūs turp. Nokļuvuši mūsu jūrās, redzēsim, ko saprāts atļaus darīt. Tomēr es neticu, ka kapteinis Nemo ļaus mums iet medīt Malabaras vai Koromandelas krastā tāpat kā Jaungvinejā.
— Nu, profesora kungs, varbūt iztiksim bez viņa atļaujas.
Es kanadietim neatbildēju, jo negribēju strīdēties ar viņu. Bet īstenībā slepeni vēlējos pieredzēt visus tos piedzīvojumus, ko liktenis novēlējis, novezdams mani uz «Nautila».
Pametuši Kilinga salu aiz muguras, mēs turpinājām braucienu manāmi lēnāk. Kuģis kļuva untumains un bieži vien nonira ļoti dziļi. Vairāk reižu darbā tika laistas slīpās plātnes, kuras ar iekšējo virzuļu palīdzību bij iespējams nostādīt pilnīgi šķērsām ūdens līnijai. Tā mēs lāgiem nobraucām divu un trīs kilometru dziļumā, tomēr to pārbaudīt nebij iespējams, jo pat trīspadsmit tūkstoši metru garas zondes neaizsniedza okeana dibenu. Temperatura dzīlē visur bij četri gradi virs nulles. Es novēroju, ka ūdens temperatura augšējos slāņos allaž zemāka nekā dziļākajos.
25. janvarī okeans bij pilnīgi klajs. «Nautils» visu dienu brauca pa virspusi, ar savu skrūvi spēcīgi kuldams ūdeni un augstu sviezdams šļakatas. Kā gan lai viņu šādā stāvoklī nenoturētu par milzu vali? Trīs ceturtdaļas dienas es pavadīju uz klāja, izlūkodams jūru. Itin nekas nebij manāms apvārsnī, atskaitot kādu garu tvaikoni, kas aizbrauca iešķērsām rietumu virzienā. Vienu mirkli pavīdēja tā masti, bet «Nautilu» no kuģa droši vien nesaskatīja, jo tas tikai mazliet pacēlās virs ūdens. Man šķita, ka šis tvaikonis pieder Austrumu kuģu sabiedrībai, kura uztur satiksmi starp Ceilonu un Sidneju, pa ceļam šis tvaikonis aizsniedza karaļa Georga ragu un Melnburnu.
Ap pieciem novakarē, ātri tumstošā krēslā, kas tropiskajos apvidos parasti atšķir dienu no nakts, mēs ar Konselu pieredzējām interesantu skatu.
167
Ir kāds pievilcīgs dzīvnieks, kuru sastapt nozīmējot laimi. Aristotels, Plinijs un Opians to ir novērojuši ar visām viņa savādībām un aprakstījuši ar Grieķijas un Italijas zinātņu vīriem piemītošo dzejisko sajūsmu. Tie viņu nosaukuši par «Nautilu» un «Pompiliju». Tomēr modernā zinātne vecos nosaukumus nav atzinusi un dēvē šo dzīvnieku par argonautu.
Mēs tad arī novērojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi. Viņu skaits bij rēķināms vairākos simtos. Tie bij no Indijas okeanā parastās argonauta tuberculata pasugas.
Šie graciozie moluski peldēja ačgārni ar savādas dzinējpiltuves palīdzību, no kurienes viņi virda laukā ierīto ūdeni. Seši no astoņiem taustekļiem, slaidi un tievi, izplesti pa ūdens virsu, bet pārējie divi, apaļi un žuburaini, kā vieglas buras pacelti gaisā un pakļauti vēja varai. Es labi saskatīju viņu ovalos spiralveidīgos vākus, kurus Kivjē pielīdzina elegantām laiviņām. Patiešām, šī laiviņa nes dzīvnieku, kurš pats to radījis, bet nebūt nepieaug pie tās.
— Argonautam iespējams pēc patikas pamest savas gliemežnīcas, — es teicu Konselam, — bet viņš to nekad nedara.
— Gluži tāpat kā kapteinis Nemo, — Konsels prātnieciski atbildēja. — Tāpēc viņam labāk savu kuģi vajadzēja nosaukt par «Argonautu».
Apmēram stundu «Nautils» brauca pa šo molusku baru. Bet tad viņus kaut kas piepeši sabiedēja. It kā pēc dota signala savilkās izceltās buras, taustekļi sarāvās, ķermeņi sakļāvās, līdzsvaru pazaudējuši, gliemeži apvēlās riņķī, un visa flotile pazuda zem ūdens. Viss tas notika acumirklī, nekad neviena kuģa eskadra nav manevrējusi tik saskanīgi.
Tai pašā mirklī spēji satumsa nakts. Viegla vēja saceltie rāmie viļņi tikko manāmi šļakstījās gar «Nautila» sāniem.
Otrā dienā, 26. janvarī, mēs pa astoņdesmit otro meridianu pārbraucām pāri ekvatoram un turpinājām ceļojumu ziemeļu puslodē.
Visu dienu mūs pavadīja drausmīgs haizivju bars. Briesmīgi dzīvnieki, kuri mudžēt mudž šejienes jūrās un padara tās sevišķi bīstamas. Tās bij tā saucamās Filipa haizivis, brūnām mugurām, bālganiem vēderiem un vienpadsmit zobu rindām, uz kakla viņām baltu gredzenu apvilkts liels melns plankums, kas atgādina milzīgu aci; bet tam tur bij vēl otra haizivju pasuga apaļiem purniem un tumši raibotu ķermeni. Bieži vien šie spēcīgie dzīvnieki ar lielu niknumu triecās pret salona logiem. Neds Lends pavisam vairs nevarēja rimties. Viņš traucās tikt virs ūdens līmeņa un uzbrukt ar savu harpunu
168
šiem nezvērtiem, šīm gludenajām haizivīm, kurām zobi it kā mozaikas, tāpat arī lielajām, piecu metru garajām tīģera haizivīm, kas viņu it sevišķi kairināja. Bet tad «Nautils» paātrināja savu gaitu, tā ka paši ātrākie no šiem nezvēriem vairs nevarēja tikt līdzi.
27. janvarī, iebraucot Bengales jūras līcī, mēs vairākkārt dabūjām redzēt šausmīgas ainas — ūdenī peldošus līķus. Tie bij Gangas ieskalotie Indijas pilsētu miroņi, kurus turienes vienīgie kaprači — ērgļi nebij paspējuši zinīcināt. Bet haizivis, bez šaubām, neliegsies nākt viņiem šajā apbedīšanas darbā talkā.
Ap septiņiem vakarā, līdz pusei nogrimis, «Nautils» iebrauca piena krāsas ūdeņos. Cik tālu acs sniedza, viss okeans likās kā piena pieliets. Vai tā bij mēness atspulga ūdenī? Nē, jo tikai divas dienas vecais mēness vēl slēpās aiz apvāršņa saules norieta pēdējā atblāzmā. Zvaigžņu mirdzas apstarotā debess likās gluži melna pret šo ūdens baltumu.
Konsels negribēja ticēt savām acīm un izvaicāja mani par šīs dīvainās parādības cēloņiem. Par laimi man bij iespējams viņam to paskaidrot.
— Tā ir tā sauktā piena jūra, — es teicu, — šādus plašus baltus plankumus bieži dabū redzēt Amboinas krastu un šejienes platuma gradu apvidos.
— Bet varbūt profesora kungs varētu man pasacīt šīs parādības cēloni, jo man šķiet, ka ūdens taču tiešām nebūs pārvērties pienā.
— Nē, Konsel, šis baltums rodas no miriadiem recekļveidīgiem un bezkrāsainiem, spīdīgiem insektiem — infuzorijām mata resnumā un piektdaļas milimetra garumā. Šie dzīvnieciņi pieķeras cits citam, un tādā kārtā šī virtene izstiepjas vairāku ljē garuā.
— Vairāku ljē! — Konsels iesaucās.
— Jā, mīļais. Un nemaz nemēģini aprēķināt šo infuzoriju skaitu. Tads tev tik un tā nebūs iespējams, jo, ja gluži nemaldos, daži jūrnieki ir vairāk kā četrdesmit jūdžu braukuši pa šādu piena jūru.
Vairāk stundu no vietas «Nautils» ar savu taranu šķēla baltos viļņus; es novēroju, ka tas slīd gluži bez trokšņa pa šiem ūdeņiem, it kā te būtu putām piekults atvars kā dažos jūras līčos, kur starumes saduras ar pretstraumēm.
Ap pusnakti ūdens piepeši atkal atguva savu parasto krāsu, bet aiz mums līdz pat apvāršņa malai debess atplaiksnīja jūras spilgto baltumu un likās laistāmies ziemeļblāzmas nospulgā.
169
II
KAPTEIŅA NEMO JAUNAIS PRIEKŠLIKUMS
28. februarī, kas «Nautils» 9°4′ ziemeļu platuma apvidū ap pusdienas laiku pacēlās virs ūdens, astoņas jūdzes uz rietumiem bij saredzama cietzeme. Vispirms es ieraudzīju dīvaini sablīvētas kalnu grēdas apmēram divi tūkstoši pēdu augstumā. Novērojis šo apvidu, es nokāpu lejā salonā un, kartē uzmeklējis šo vietu, tūliņ nopratu, ka mēs atrodamies pie Ceilonas salas, pie šīs Indijas pērles.
Es tūliņ steidzos bibliotekā uzmeklēt kādu darbu par šo auglīgāko zemeslodes salu. Tur es arī patiešām atradu H. K. Sira grāmatu ar virsrakstu: «Ceilona un singalieši». Salonā atgriezies, sāku izrakstīt visus datus par Ceilonu.
Šajā acumirklī ienāca kapteinis Nemo ar savu palīgu.
Kapteinis pameta skatienu uz karti, tad pievērsās man.
— Ceilonas sala ir ievērojama kā pērļu zvejas vieta. Vai jums, Aronaksa kungs, nepatiktu apmeklēt šādu zvejas vietu?
— Bez šaubām, kapteiņa kungs.
— Labi. Tas viegli izdarāms. Tikai mēs gan redzēsim zvejas vietas, bet neredzēsim pašus zvejniekus. Zvejas sezona vēl nav sākusies. Tomēr tas nav svarīgi. Došu pavēli braukt uz Manaras līci. Mēs tur nokļūsim naktī.
Kapteinis kaut ko pasacīja sava palīgam, un tas tūliņ izgāja. Drīz pēc tam «Nautils» iegrima ūdenī, kā manometrs rādīja, trīsdesmit pēdas dziļi.
Karti priekšā izklājis, es meklēju Manaras līci. Izrādījās, ka tas atrodas uz devītās paraleles Ceilonas ziemeļaustrumu pusē. Līci ieslēdz nelielās Manaras saliņas lokā izliektais krasts. Lai to aizsniegtu, mums bij jānobrauc gar visu Ceilonas rietumu krastu.
— Profesora kungs, — kapteinis Nemo teica, — pērles zvejo Bengales jūras līcī, Indijas jūrā, Ķīnas un Japanas jūrās, Dienvidamerikas jūrās, Panamas un Kalifornijas jūras līčos. Bet pie Ceilonas zveja tomēr ir visizdevīgāka. Bez šaubām, mēs esam ieradušies par agru, jo parasti pērļu zvejnieki Manaras jūras līcī pulcējas tikai martā; tur viņu trīs simti laivas trīsdesmit dienas no vietas nodarbojas ar visienesīgāko jūras dārgumu zveju. Katrā laivā ir pa desmit airētāju un desmit zvejnieku. Šie pēdējie sadalās divās grupās un pēc kārtas ienirst ūdenī divpadsmit metru dziļumā ar kājās iemiegta, laivai ar virvi piesieta smaga akmens palīdzību.
170
— Tātad, — es iebildu, — vēl vienmēr tiek piekopts tas pats primitivais zvejas veids?
— Vienmēr, — kapteinis nemo atbildēja, — lai gan šīs zvejas tiesības pieder angļiem — tautai ar visattīstītāko rūpniecību pasaulē; viņi šīs tiesības ieguvuši ar Amjenas līgumu 1802. gadā.
— Man tomēr liekas, ka skafandra, kādu jūs lietojat, būtu visai noderīga šādā darbā.
— Jā gan, jo citādi nabaga zvejnieki necik ilgi nespēj palikt zem ūdens. Angļu ceļotājs Persivals gan stāsta par kādu kaferi, kas varējis piecas minutes noturēties jūras dibenā, bet man tas liekas neticami. Es zinu, ka daži nirēji var izturēt piecdesmit septiņas, bet paši izveicīgākie astoņdesmit septiņas sekundes. Tomēr tādi atgadās visai reti, un, iznirušiem virspusē, šiem nelaimīgiem cilvēkiem pa degunu un ausīm tek ar asinīm sajaukts ūdens. Esmu pārliecināts, ka nirēji caurmērā var izturēt zem ūdens trīsdesmi sekundes; pa to laiku viņi cenšas ievākt mazajos tīkliņos visus tos pērleņu gliemežus, ko vien var sagrābt. Bet vispār šie zvejnieki nedzīvo ilgu mūžu; redzes spēja viņiem paliek vāja, acis sāk pūžņot, miesa pārklājas brūcēm, un nereti tie, triekas ķerti, nobeidzas turpat jūras dibenā.
— Jā, — es piebildu, — tas ir grūts amats un pie tam vajadzīgs tikai bagātnieku modes iedomu apmierināšanai. Bet sakiet, kapteiņa kungs, cik pērleņu dienā paspēj sazvejot viena tāda laiva?
— Apmēram četrdesmit līdz piecdesmit tūkstošu. Stāsta pat, ka 1814. gadā, kad angļu valdība zveju rīkoja pati uz sava rēķina, nirēji divdesmit dienās sazvejojuši septiņdesmit seši miljoni pērleņu.
— Vai vismaz, — es vaicāju, — šie zvejnieki dabū pienācīgu atlīdzību par savu darbu?
— Nebūt nē, profesora kungs. Panamā viņus salīgst par dolaru algas nedēļā. Pa lielākai daļai viņiem maksā vienu su par katru gliemežnīcu, kurā atrodas pērle. Bet cik viņiem nenākas savākt pilnīgi tukšu!
— Vienu su šiem nabaga cilvēkiem, kuri savus izmantotājus padara bagātus! Tas ir riebīgi!
— Tātad, profesora kungs, — kapteinis Nemo turpināja, — jūs ar saviem biedriem apmeklēsiet Manaras sēkli, un, ja tur nejauši gadīsies kāds agrīns pērļu zvejnieks, varēsiet novērot viņu darbā.
— Esmu ar mieru, kapteiņa kungs.
— Vēl kas, Aronaksa kungs. Vai jums nav bail no haizivīm?
— No haizivīm! — es iesaucos.
171
Kapteiņa jautājums man likās, maigi runājot, pavisam nevietā un nelaikā.
— Nu, ko jūs uz to sakāt? — kapteinis Nemo atkārtoja.
— Atzīstos, kapteiņa kungs, ka ar šīs sugas zivīm vēl neesmu paguvis tuvāk iepazīties.
— Mēs pārējie, — kapteinis Nemo teica, — gan esam pieraduši pie viņām, esmu pārliecināts, ka arī jūs ar laiku pieradīsiet. Bez tam mēs būsim apbruņoti un pa ceļam varbūt varēsim nomedīt kādu no šiem nezvēriem. Tās būs interesantas medības. Tātad līdz rītam, profesora kungs, — pašā rīta agrumā.
To bezrūpīgā balsī pasacījis, kapteinis Nemo aizgāja.
«Pārdomāsim labi,» es pats sev teicu, «un pārāk nesteigsimies. Medīt ūdrus zemūdens mežos, kā mēs to darījām pie Krespo salas, tas vēl nebij nekas. Pavisam kas cits klejot pa jūras dibenu, kur gandrīz neizbēgami jāsastop haizivis! Es zinu labi, ka dažos apvidos, sevišķi Andamanu salu apkaimē, nēģeri nebūt nevilcinās uzbrukt haizivij ar dunci vienā un cilpu otrā rokā, tāpat zinu arī to, ka lielākā daļa šo uzbrucēju dzīvi vairs neatgriežas. Bet es taču neesmu nekāds nēģeris, un, ja es būtu nēģeris, arī tad, man šķiet, maza vilcināšanās būtu nevietā.»
Acu priekšā man rēgojās haizivs ar tās platajiem, vairāku zobu rindu pilnajiem žokļiem, kuri spējīgi cilvēku ar vienu cirtienu pāršķelt pušu. Pat it kā nejauku sāpi jau sajutu krustos. Nevarēju saprast, kā kapteinis tādu aicinājumu pateica tik vienaldzīgā balsī. Itin kā runa būtu par kādas nekaitīgas lapsas dzenāšanu mežā!
«Labi!» es nodomāju. «Konsels nekādā ziņā negribēs nākt līdzi, un tad arī man būs iespēja atteikties pavadīt kapteini.»
Atzīstos, ka šajā gadījumā ar Neda Lenda gudrību un apdomību es daudz nerēķinājos. Briesmas, lai cik lielas, viņa cīnītāja dabai allaž likās vilinošas.
Es gribēju turpināt Ceilonas apraksta lasīšanu, bet roka tikai mechaniski šķirstīja lapas. No rindu starpām man rēgojās pretī drausmīgi vaļā atvērti žokļi.
Tajā acumirklī ienāca Konsels ar kanadieti, abi mierīgi, pat smaidoši. Tie laikam vēl nezināja, kas viņus gaida.
— Patiešām, profesora kungs, — Neds Lends teica, — kapteinis Nemo — velns lai viņu parauj! — beidzot nāk ar visai patīkamu priekšlikumu.
— Ko! — es izsaucos. — Tātad jūs jau zināt?
— Ar profesora kunga atļauju, — iebilda Konsels, — «Nautila» kapteinis
172
mūs uzaicināja rīt līdz ar profesora kungu apskatīt Ceilonas lielisko pērļu zveju. To viņš izdarīja sevišķi smalkā veidā un vispār izturējās kā īsts džentlmenis.
— Un vairāk nekā viņš jums nesacīja?
— Nekā, profesora kungs, — kanadietis atteica, — atskaitot to, ka arī ar jums viņš jau esot runājis par šo mazo gājienu.
— Jā, mēs runājām par to, — es atbildēju. — Bet vai viņš jums nekā neminēja par ...
— Vairāk nekā, profesora kungs. Jūs taču nāksiet līdzi, vai ne?
— Es? ... Bez šaubām! Liekas, jūs, meistar Lend, esat tīri vai sajūsmināts?
— Jā — tas ir tik pievilcīgi! Ārkārtīgi pievilcīgi!
— Bet varbūt arī bīstami! — es piebildu brīdinoši.
— Bīstami? — Neds Lends atsaucās. — Bet tas taču būs tikai vienkāršs gājiens uz pērleņu sēkli.
Redzams, ka kapteinis Nemo nebij turējis par vajadzīgu iebiedēt manus biedrus ar haizivju briesmām. Es skumjām acīm skatījos viņos tā, it kā tiem jau trūktu kāda locekļa. Vai man vajadzēja viņus brīdināt? Jā, bez šaubām, bet es nevarēju aptvert, kā to iesākt.
— Profesora kungs, — Konsels atsāka. — Vai profesora kungs negribētu mums pastāstīt kaut ko tuvāk par pērļu zveju?
— Par pašu zveju, — es jautāju, — vai par tiem dažādajiem starpgadījumiem ...
— Tikai par pašu zveju! — kanadietis atsaucās. — Iekams noejam svešā apvidū, noderīgi zināt, kas īsti tur gaidām.
— Nu labi. Apsēdieties, mani draugi, es jums pastāstīšu visu, ko pats esmu izlasījis angļu rakstnieka Sira grāmatā.
Neds ar Konselu apsēdās uz dīvana, bet kanadietis vispirms vēl iejautājās:
— Profesora kungs, kas tā pērle īsti tāda ir?
— Mīļo Ned, — es atbildēju, — dzelnieki pērli sauc par jūras asaru; austrumniekiem tā ir sacietējusi rasas lāse; dāmām — iegarena veida, perlamutram līdzīga caurspīdīga dārga rotas lieta, ko viņas nēsā uz pirksta, ap kaklu un ausīs; ķīmiķim — fosfata un ogļskābes kalija maisījums ar želatina piejaukumu un, beidzot, dabas zinātniekam vienkārši saslimuša organa perlamutra atdalījums, kāds novērojams pie dažām divvāku dzīvnieku pasugām.
173
— Molusku nodalījums, — Konsels piezīmēja, — bezgalvu klase, vākādaiņo kārta.
— Bet galvenā kārtā, — es turpināju, — pērles attīsta sevišķs pērļu gliemezis, nesamaksājamā pērlene. Pērle ir tikai bumbiņas veidā sacietējis perlamutrs. Tā vai nu atrodama gliemeža vāka iekšpusē, vai arī ievietojusies kādā tā ķermeņa ielokā. Pie vāka tā allaž turas cieti, turpretim ķermenī gluži vaļīgi. Bet tās kodolā vienmēr ir kāds ciets sīciņš priekšmets — vai nu neauglīga oliņa, vai smilkšu graudiņš, ap kuru tad perlamutra viela pamazām un vairākos gados sacietē sīkām koncentriskām kārtiņām.
— Vai kādreiz vienā gliemezī atrodamas arī vairākas pērles? — Konsels apvaicājās.
— Jā gan, mīļais. Ir izzvejoti gliemeži, kuros atrodams vesels dārgumu krājumiņš. Es to gan neticu, bet stāsta, ka esot atrastas pērlenes ar simts piecdesmit haizivīm iekšā.
— Simts piecdesmit haizivīm! — Neds Lends iekliedzās.
— Vai tad es teicu «haizivīm»? — es atsaucos. — Es gribēju sacīt simts piecdesmit pērlēm. Haizivīm tur nav nekādas nozīmes.
— Pilnīgi pareizi, — Konsels apliecināja. — Bet varbūt profesora kungs mums vēl pastāstītu, kā tiek pie pērlēm?
— Ir dažādi veidi. Ja pērle pieaugusi vākam, tad zvejnieki to vienkārši atlauž ar knaibļu palīdzību. Bet visbiežāk pērlenes izber uz krastā paklātiem lūka pīteņiem. Tādā kārtā viņas nobeidzas un pēc desmit dienām iesāk pūt. Tad viņas saber lielos ar jūras ūdeni pilnos toveros, vēlāk attaisa vaļā un skalo. Šeit nu iesākas šķirotāju divkāršais darbs. Vispirms atlauž perlamutra plāksnītes, ko tirdzniecībā apzīmē ar nosaukumiem: franche argentée, bâtarde blanche un bâtarde noire, to pārdod simts divdesmit pieci un simts piecdesmit kilogramu smagu kastu iesaiņojumos. Tad izņem gliemeža gaļu, vāra un izkāš, lai dabūtu laukā pašas sīkākās pērles.
— Vai pērļu cena ir atkarīga no to lieluma? — Konsels vaicāja.
— Ne tikai no lieluma, — es atbildēju, — bet arī no to formas, sastāva un krāsas, no to zaigainās, acīm tik tīkamās daudzkrāsu nospulgas. Visskaistākās pērles sauc par pērļu jaunavām vai neskartām, tās atrodamas vienīgi tikai gliemežu ķermeņos, pa lielākai daļai baltas, necaurspīdīgas vai opala mirdzumā, apaļas vai iegareni apaļas. Šīs pērles ir visvērtīgākās, un tās pārdod atsevišķi pa gabalam. Pārējās, vākiem pieaugušās pērles ir nenoteiktas formas, tāpēc tās tiek pārdotas pēc svara. Un, beidzot, iekšējās sīkās pērlītes, kuras parasti sauc par zīlītēm, arī tās pārdod pēc svara.
174
-
0 commentsLeave a comment