- 225. lappuse
- 8/4/09 11:17 pm
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 12 minūtes, 2771 baits.
* * *
Akmeņu šķeltnes, par kurām es runāju, okeana dibenā bij nogūlušās kārtīgi sarindotos slāņos, kuru cēloņus es nesapratu. Es redzēju milzīgus iedobumus aizstiepjamies un pazūdam tumsā tik tālu, ka to plašums nebij aprēķināms. Arī vēl citu kādu parādību es nevarēju izskaidrot. Man šķita, ka smagās kurpes reizēm uzmin tādai kā kaulu kaudzei, kura salūza ar savādu sausu troksni. Kas gan tas bij par plašu klajumu, kuram es gāju pāri? Man gribējās izvaicāt kapteini, taču zīmju valoda, kurā viņš zemūdens ceļojumos sarunājās ar saviem biedriem, man šimbrīžam vēl bij nesaprotama.
Bet mūsu ceļa rādītāja sarkanā gaisma palika arvien spožāka un sāka apgaismot apvārsni. Šis zemūdens ugunskurs mani ieinteresēja arvien vairāk un vairāk. Vai tas tur bij kāds elektrības izstarojums? Vai es tuvojos kādai sauszemes zinātniekiem vēl nezināmai dabas parādībai? Un tad man galvā paausa doma — vai varbūt cilvēka roka ierīkojusi šo ugunskuru? Varbūt tā uzkur šo sārtu? Varbūt es še jūras dibenā sastapšu kapteiņa Nemo biedrus, kuri dzīvo to pašu dīvaino dzīvi kā viņš un kurus apmeklēt mēs patlaban ejam? Varbūt tur ir vesela kolonija izstumto, zemes ļaunuma apnikušo, kas meklē neatkarību okeana visdziļākajās dzīlēs? Tādas neprātīgas un neiespējamas domas jaucās man pa galvu; un šādā satraukumā, ko modināja manu acu priekšā allaž slīdošās brīnišķīgās ainas, es nebrīnītos, atradis šīs jūras dibenā vienu no tām zemūdens pilsētām, par kādām sapņoja kapteinis Nemo!
Mūsu ceļš kļuva vienmēr gaišāks un gaišāks. Baltā gaisma spīdēja no kāda apmēram astoņi simti pēdu augsta kalngala. Taču tas, ko es redzēju, bij tikai vienkāršs atspīdums ūdens slāņu kristalos. Pats gaismas avots atradās viņpus kalna, kurā mēs kāpām.
Kapteinis Nemo nemaldīdamies gāja pa šīm klinšu aizām, kas izvagoja Atlantijas okeana dibenu. Redzams, viņam labi pazīstams šis drūmais ceļš. Bez šaubām, viņš daudzreiz gājis pa to, bez šaubām, viņš neapmaldīsies. Es sekoju viņam ar nesatricināmu paļāvību. Man viņš likās kā viens no jūras ģenijiem, un, kad viņš tā gāja man pa priekšu, es apbrīnodams lūkojos tā staltajā augumā, kas melni slējās pret gaišo apvārsni.
Bij ap vieniem pēc pusnakts. Mēs bijām nonākuši pie pirmajām kalnu nogāzēm. Bet, lai tur uzkāptu, vispirms pa šaurām ejām bij jātiek cauri biezam mežam.
Jā! mirušu koku mežam bez lapām, bez sulas, ūdens pārakmeņotam mežam, kurā vietvietām slējās augšup milzu priedes. Tā bij itin kā stāvoša ogļraktuve, zemē nogrimušo koku sakņu balstīta, bet koku zari, kā no plāna,
225