Varbūt nosaukt to par ģeniāla ekonomista sniegtu recepti, kura izvedīs pasauli no krīzes un recesijas? Un Aināru par IMF un pasaules bankas vadītāju (abos amatos, jo viņš tos spēs apvienot)?

galējības ir vienkāršākais izteiksmes veids. piedāvā kaut ko labāku?

Kas šinī gadījumā ir labāks?

Priekš neapdomīgajiem kredītņēmējiem nav labāka varianta kā šlesera populistiskās idejas.

Visiem pārējiem ir tieši pretēji - šīs kreisās idejas paredz nelielas sabiedrības daļas sataisīto parādu pārlikšanu uz visas tautas pleciem, arī to pleciem, kuriem nav bijuši kredītņēmēju izbaudītie treknie gadi. Tu to uzskati par labu, godīgu un pareizu risinājumu?

Kas šinī gadījumā ir labāks? Es pirmais pajautāju.

Runa nav par neapdomīgiem. Runa ir par tiem, kas normāli maksājuši un kuriem pieprasa atmaksāt pirms termiņa, vai papildus ķīlas, vai galvojumus. Tev tas liekas pieņemami un taisnīgi? Vai tad tā nav vēl tiešāka sataisīto parādu pārlikšana uz visas tautas pleciem, arī to pleciem, kuriem nav bijuši kredītņēmēju izbaudītie treknie gadi?

Vai arī Tev Šlesers tik ļoti riebjas, ka uzskati par vajadzību oponēt ikvienam, kas saka, ka viņš varbūt pārmaiņas pēc ir izteicies par tēmu?

Man ir vienalga, kas to pasaka, bet finašu institūciju apreibšana ar peļņu ir tā, kas iegāza pasaules ekonomiku, tostarp skandināvus, kuri tagad vienkārši trīskārt apķīlās savu kapitālu līdz latviešu trešajai paaudzei.

Es, piemēram, visu laiku biju diezgan mierīgs tikai tāpēc, ka biju pārliecībā, ka FKTK kopš Bankas Baltija krīzes ir izvirzījusi bankām pietiekami stingras prasības ne vien attiecībā uz pašu kapitālu, bet arī operāciju finanšu instrumentu tirgū likviditāti. Tomēr izrādījās, ka atšķirībā, no piemēram Spānijas, tas tā nebija vis. Vai arī sākumā bija un tad vienā brīdī vairs nebija. Jo mums vajadzēja turpināt karsēt ekonomiku.

Ir kādas konkrētas ziņas par kādu priekšzīmīgi maksātu hipotekāro, kuram ir pieprasīta pirmstermiņa atmaksa, bez mazākā iemesla no kredītņēmēja puses? Imho, tā būtu līguma rupja laušana no bankas puses, un pie tam absolūti bezjēdzīga arī bankai.

Arī tad, ja par ķīlu uzdotā īpašuma vērtība ir nokritusies, NĪ burbulim saplokot, banka vēl neko nedarīs, ja nav citu, papildus iemeslu.

Ja IR papildus iemesli (piemēram, ir grūtības maksāt, un tāpēc gribas mainīt nosacījumus), tad ir tikai loģiski, ka banka par jaunu izvērtē situāciju - jaunā situācijā jauni nosacījumi.

Un nevajag pašradītas problēmas velt uz skandināviem vai pārējo pasauli. Ja paši esam vainīgi, tad vismaz jāprot šo savu vainu atzīt. Un tad var sākt meklēt kādus kompromisus, lai glābtu situāciju, jo arī daudzi tūkstoši bankrotējušu mājsaimniecību nav nekas labs. Bet tā pa kluso, atsaucoties uz pasaules krīzi, pārlikt vienu problēmas uz citu pleciem - to nu es negribu atbalstīt.

Pastav reala iespeja, ka es esmu kaut ko nesapratis (nav mana dz. valoda), tomēr šinī gadijumā man liekas nebus pārlikšanu uz visas tautas pleciem. Cik man zinams, ši idēja ne paredz nauda no SVF lai aizsargātu kredītņēmējus - tikai err a renegotiation of likumiem starp k.nēmējiem un k.devējiem.

Pastarpināti ir gan. Piemēram, tajā gadījumā, ja bankām uzspiež stutēt maksātnespējīgos kredītņēmējus, tādējādi iedzen pašas bankas mīnusos, un tad savukārt glābj bankas, iepludinot tur budžeta naudu.

Nauda tek pa ķēdīti SVF > valsts budžets > bankas glābšana > kredītņēmēja glābšana

Jā, es saprotu 'indirectly' ta ir. Par Aizkraukle Banku piemeram (es saprotu viņiem arī bus gruti ar saviem kreditoriem)
Tomer man ir jautājumi:
Vai SVF nauda tiktu izmantota lai glabtu Sv. bankas?
Vai Jūs nedomāt, ka tas ir mazliet negodigi prasit pat vairāk no kr. ņemējiem šajos grūtajos apstakļos un tad turpinat prasit pat kad ipašums ir jau bankas rokas?

Pavisam pa tiešo, cerams, tā izmantot nevar. Bet tik un tā - ja tam lieto "citu" naudu no valsts budžeta, un pēc tam lieto SVF naudu, lai likvidētu radušos papildus caurumu budžetā, tad jau tas pats vien sanāk.

sk. komentu zem vedjmah.

Vai tad kāds bankām jebkad ir garantējis, ka viņu biznesam vienmēr ir jābūt ar pozitīvu bilanci? Jāglābj ir bankas, kas vienā rāvienā notriekušas pilnīgi visu. Tādi bija gadījumi ar BB un Parex. Un viss.

500 miljoniem peļņas gadā 3 gadu laikā valstī ar priekš ES standartiem salīdzinoši trūcīgu IKP vajadzētu būt pietiekami, lai liktu mierā tās iedzīvotājus. Starp citu tieši 1.5 miljardi ir summa, ko pēc provizoriskiem aprēķiniem skandināvu bankas ir zaudējušas, ieguldot naudu ASV modernajos finanšu instrumentos, tātad būtībā skandināvu bankas uz Baltiešu uzkarsēto kredītu buma rēķina ir izlīdušas pa nullēm. Tām ir jāpateicas (visticamāk, ka Godmanim un Rimševicam), ka tā pārņēma Parex un tādējādi neizraisīja panikas vilni, un totālu krahu.

Tāpēc ja banku vadītāji, pat būdami varbūt sāpēs sačokurojušies no savām neveiksmīgajām azartspēlēm ASV un Islandē, nav galēji cietsirži (un skandināviem par godu jāsaka: tas tiem nav tipiski), viņiem būtu jāsaprot, ka šis brīdis ir tas, kad savas pārsteidzības dēļ jostu mazliet jāpievelk viņiem pašiem un jāpiekāpjas jebkādiem noteikumiem, ja tie ir stingri, bet ne represīvi. Un tieši tādi Šlesera piedāvātie intrumenti arī ir - pilsoņus aizsargājoši un mēreni regulējoši.

Tiesa, viņa tonis ir nedaudz nicinošs - tas nav labākais diplomātijas paraugs (šeit pret to ir ietirgots populistiskais ieguvums), bet bankām arī tādu tomēr būtu visgudrāk šobrīt norīt.

Paies laiks ar mīnusiņiem, un bankas varēs mierigi atkal atsākt pelnīt. Un tā būs visur pasaulē, tikai mums nevajadzētu liekties un aiz bailēm zaudēt kredītu, nelauties papildus represēties, un tādējādi nesniegt humāno palīdzību valstīm, kurās krīze ir mazāk iztekta jo to valdības bijušas pietiekami tālredzīgas, lai banku aktivitātes mēreni turētu zem kontroles.

Valdībai par to ir jārunā ar banku vadītājiem un pēc tam mēdijos. Cilvēki jāiedrošina neliekties, un ir jāpieņem aizsargājošie likumi.

Man liekas, Tu tagad stipri vien jauc jēdzienus. Mana sapratne par "bankas peļņu" ir tāda, ka tajā kā aktīvi ir ierēķinātas visas tās ķīlas ar tām vērtībām, kas ķīlām ir iegrāmatotas. Neved tak bankas šos aktīvus prom uz Skandināviju, tie lielākoties stāv uz betona pamatiem un ir grūti pārvietojami.

Un, ja skatās tikai naudas plūsmas, tad Latvijā būtu jābūt iepludinātam krietni lielākam naudas daudzumam nekā izpludinātam - no kaut kurienes taču tai kredītos izdalītajai naudai bija jārodas.

Vai skandināviem ir jāpludina iekšā vēl nauda, lai bāztu ciet caurumus bilancē, kurus radījušas (radīs) šlesera direktīvas? Kāpēc gan viņiem būtu kas tāds jādara? Celsim sociālismu vienā atsevišķā valstī, uz citu valstu pleciem?

Ah un vēl viens jautājums (piedod - man liekas Jus esat lietas kursā) par Parex. Šis bankas glabšana ir jau 600,000 LVL verts, vai ne? Uz kurām plecēm ir ši nasta, un kadas problemas tas ir jau izraisijušas?

pēdējās dienas izgadās saraizēties diezgan bieži, kad dzirdu, cik daudzi jauki cilvēki pauž kreisus uzskatus vai atbalstu tiem.
Kā tad tā?
Un es neesmu peldoša niere taukos - pati esmu diezgan riska grupā, kura var reāli atrauties dēļ iespējas palikt ar ievērojami mazāk zemesgrāmatu ierakstiem, kuros dižojas mans vārds dēļ būšanas par galvotāju un hipotekārās ķīlas devēju Kādam Kredītam.

Kur jūs ņemat šito ideju, ka līdzatbildība ir solidāra? Sociāldemokrātijas tradīcija?

Nesaprotu, kāds Tevis rakstītajam sakars ar ļ cien Šlesera k-ga viedokli. Ja par mani, tad esmu mēreni labējs. Ekonomika jāsilda, bet progresīvo nodokli vajag. Kaut kā tā.

Atvaino, varbūt es neskaidri izsakos.
Ja kāds ņem kredītu, tā ir viņa paša atbildība. Nevar pārmest bankai tās uzdevumu - strādāt ar peļņu, nevar tagad vainot bankas par to, ka tās burtiski, esot ievilkušas kredītņēmējus savos plēsīgajos slazdos (arī tas Šlesera kunga sacītajā ietilpst - 'burtiski pakaļ meta lētus kredītus). Diskusijas par 'nesamērīgu' kāri pēc peļņas ir tādas kā nevietā, vai ne. Tagad ir nelāga situācija, un jā, bankas prasa papildus garantijas, lai pasargātu savu interešu nodrošinājumu, utt. To nosauc par šantāžu. Un saka, ka atbildībai līgumslēgšanas sakarā jāuzņemās abām pusēm solidāri. Bankai esot jāsaprot, ka arī uz tām attiecas tie paši riski, kas uz kredītņēmējiem, vienvārdsakot - jāgrib pastrādāt arī drusku ar zaudējumiem. Bet kāpēc? Es neredzu nevienu iemeslu tam.

Diskusijā par progresīvo nodokli es gan neiesaistīšos. Tas man šķiet neapspriežams ļaunums.

Sk. komentāru mazliet augstāk. Tā bija apreibināšanās ar naudu un iespējams, neapzināta, kaut arī es domāju, ka tomēr apzināta politika. Bankas ir jānoper. Nevar ļaut aplikt procentus ar procentu procentiem un pārdot to gala beigās nabadziņiem par šķietami saprātīgu cenu uz nesaprātīgu termiņu, zinot, ka atmaksāt to varēs tikai ja izaugsme mūs vienmērīga. Vienlaikus zinot, ka ekonomika ir cikliska un zinot, ka te to zina labi, ja katrs piektais! Tas uzreiz iedīglī ir apliekami ar paaugstinātu nodokli, tāpat kā azartspēles vai alkohols.

Bet post faktum tas ir sodāmi ar pašu banku zaudējumiem un vienlaikus nepieļaujot, ka tos sedz ar kredītņēmēju pēcnācēju vai radinieku apķīlāšanu. Sodāmi mēreni, lai nesagrautu sistēmu, kura pieklājīgas, bet ne abnormālas peļņas ietvaros strādā diezgan nevainojami.

Parunāsim par to pēc 3 gadiem.

nesaprotu, par kādu procentu aplikšanu ar procentiem ir runa. Tāpat arī neesmu ievērojusi, ka bankas speciāli lien kādam virsū ar mērķi atņemt, iedzīvoties vai šantažēt vai dzīt bezizejā. Visi man tuvumā esošie tie, kas ir iedzīvojušies jau kādā reālā problēmā paši piekrīt, ka bijuši zināmā mērā neapdomīgi. Es nevarētu teikt, ka es būtu bijusi neapdomīga, ja nu vienīgi izvēlējusies aplamo cilvēku, kam būt par galvotāju. Bet gan jau viss apiesies.

Klausoties, kā izklausās 'apreibināšanās ar naudu', 'apzināta politika', 'tāpat kā azartspēles', 'ir jānoper' somewhat uzreiz gribas teikt nu, c'mon. Kas tā par romantisku poēziju.

Toties tad, kad 2006. gadā es no skaidriem personiska rakstura piemēriem redzēju, ka dzīvoklis 'jaunajā projektā' Rīgā nereti mēdz būt dārgāks kā dzīvoklis 'jaunajā projektā' New Jersey, Hadson krastā ar skatu uz Midtown Manhattan, nemaz nerunājot, ka dzīvokļi Pļaviniekos tālu pārspļāva dzīvokļus Chicago (tādus ap 30. stāviem ar skatu uz Michigan ezeru), tie, kas sēdēja uz 'nekustamajiem' nebūt neklaigāja, ka kaut kas ir nepareizi. Nevarētu jau nu tieši vainot bankas tajā. Vismaz ne tieši viņas vienīgās. Nauda ir, kas grib - ņem un lasa, kas rakstīts līgumā. Un domā.

Tieši tā.

Un ja nepatīk, kredītu neņem. Galu galā, ir tik daudz vietas un veidi kā aizņemties naudu, kuru jau īstenībā pa lielam nemaz tik ļoti nevajag.

Bankas nav jāregulē attiecībā uz kredītlīgumu nosacījumiem, viņām ir jāļauj samazināt riskus, jo tas ļauj viņām vismaz teorētiski aizdot naudu uz mazākiem procentiem. Un tas nekas, ka viņas līguma izpildes gaitā šos procentus drīkst pēc tam vienpusēji palielināt.

Jo kredītlīguma nosacījumiem nav jāievēro paritātes princips -- banku riski ir jāsamazina -- tie ir pilnībā jāuznemas kredītņēmējam. Galu galā, viņam to naudu vajag (un vai vispār vajag? mierīgi varēja turpināt mitināties savā pažobelē).

Un tas, ka visādi puskreisi kantori reklamē ātros bezdokumentu aizdevumus arī ir normāli. Negribi, nepērc.

Nav jau tabaka vai alkohols, kas nodara ļaunumu neapzinīgiem cilvēkiem.

Ai, nu beidz.
Es saguru - jau izsmēlu savu degsmi ņemties.
Īsāk sakot, my answer will be, but i will not say. Kazi, rīt sasparošos nākamajiem vārdiem.

nav jau tā, ka tev nebūtu taisnība. tikai es tomēr (vismaz uz doto brīdi) teiktu, ka tā nav visa taisnība :)

Varu dalaļēji piekrist. Tomer ģimenes aug, ires arī, un bankas apsolija visu (atceries viņu reklamas?). Tā ka, es domāju, ka tas ir mazliet disingenuous (piedod - nezinu kā tulkot šo vardu) apgalvot, ka vaina ir tikai kr. ņēmēju. Turklat, valsts vairs ne nodrošina 'housing' - vietas kur cilveki var dzivot.

Istenība, es uzskatu, ka the working/lower middle class vairs nevares atlauties iegādāties majas/dzivoklus šajā sistemā. Vairs nevar apgalvot, ka bus darbs/ienākumi pat uz 5iem menešiem (viens iemesls tam ir šis neželigs 'race to the bottom').

Par šo nastu, ko sabiedrībai ir jānes, man ir ko teikt. Es domāju, ka mums visiem ir savs priekšstats par kr. ņēmējiem. Stāstišu par sevi:
Mums ir divi bērni, sievai ir darbs, man ir mazs uzņemums - ires auga un mes izlemam iegādāties vecu pusmāju arpus Rigas (nothing special you understand!). Tas bija pirms 4 gadiem - tagad sieva laikam zaudes darbu, un klientu skaits man samazinas tagad. Es, morāli es esmu gatavs zaudēt šo pusmāju, bet kad pamodos nākti, nu man nav patlaban atbilžu. Ta ir mana problema, un es neesmu viens, es zinu.

Teikšu angliski, lai mani nepārprot: :)

I appreciate that it is not easy to "get" the irony, which is expressed in another language, but our native one. However, I would have hoped that mine was understandable to somebody from a country, which is renowned for its overwhelming use of irony. :)

Kas par uzņēmumu, ja nav noslēpums?

Oi! Tikko pārlasiju - tiešam.... Laikam esmu noguris un/vai par daudz uztraucos par šo visu. Nakošo reizi vai tu vari ielikt zīmi, kad tu lietosi ironiju --piem. 'I'- tas man palīdzētu ;).

Uzņēmums ir Lingua Franca - Valodu Centrs

Tieši otrādi. Atvieglotu riska uzņemšanās nosacījumu dēļ ir savārītas globālas ziepes, tas tak jau tagad visiem ir zināms. Tagad, kad viss ir apgriezies kājām gaisā, un visi ieguldījumi, izņemot varbūt kādu vienu procentu ir ar stabilu mīnusa zīmi, bankas, apgrozot naudu citur, pelnīt vairs nevar, un mēs jau to nedaudz, bet kompensējam ar to, ka mūsu pensiju plāni mums ir ar mīnusa zīmi.

Valstij šobrīd ir tālredzīgi jāaizsargā mūs no papildus finansiāla sloga, protams, arī tikai tiktāl, lai bankas neciestu krahu, bet vienlaikus, lai nesāktu bankrotēt mājsaimniecības un cilvēki nepaliktu uz ielas, nemaz nerunājot par tadu ekstru, kā iekrāšanu mazā biznesa starta kapitālam. Pietiek jau ar to, ka baisās summas aizies bezdarbnieku pabalstos. Un avien mazāk ās būs summas, ko nodokļos pienesīs sarūkošais strādājošo skaits, pieaugs noziedzība, kas prasīs papildus līdzekļus policijas darbam, etc.

Bankām vajadzēja paredzēt, kas notiks. Bet valstij caur mēdijiem bija tālredzīgi jāatvēsina cilvēki. Bet tā vietā populāri tika skaidrots, ka dzīvot uz parāda ir normāli, ka tā dara visur pasaulē, ka jāsāk domāt pa jaunam, etc. Par Kalvīša izteikumiem nerunājot.

Vidēji ir izrēķināts, ka lai pārdzīvotu ilgtermiņa kredītu, piemēram, uz dzīvokļi, ņemot vērā arī ekonomikas svārstības (ar ciklu ~12 gadi), tā cenai ir jābūt maksimums trīs gadu mājsaimniecības neto ienākumu apjomā, un lai kompensētu cikla "bedres" ir jāveic papildus uzkrājumi. Tas tika noklusēts, līdz brīdim, kad nekustamā īpašuma tirgus jau bija uzkurbulējies līdz debesīm un sāka runāt par pretinflācijas plānu.

Tad jau bija par vēlu, jo dzīvokļu cenas bija augšā, un, kas ir pats sliktākais, vairumama cilvēku tās jau likās neizbēgami "normālas", kaut arī viņu ienākumi bija 1/10 daļa no tā, lai atļautos paņemt kredītu, teiksim, dzīvoklim. Cilvēkiem nebija, vnk nebija, kas pasaka, ka tas nav normāli. Kad jau agrāk par to aplinkus un savlaicīgi runāja Rimševics, vai zviedru ekonomikas pasniedzējs, viņus ignorēja, ja neskaita to, ka pēdējo izsauca uz drošības policiju, jo viņš, redz, kaitējot vispārējam noskaņojumam.

Vai ne tā?

Vai tiešām ir tā, ka, tie zināja to un saprata (piemēram, bankas), bija labie muļķīši, kas solīja, nezinot, kas būs pēc tam? Ka nesaprata, ka vairums šeit nezina un nesaprot? Un ja saprata, tad nemēģināja to izmantot?, un reklāmas spiediens bija tikai akla un tāpēc attaisnojama dzīšanās pēc īstermiņa peļņas, nevis apzināta maksimālās peļņas izspiešana, lai kompensētu to, par ko visi zinātāji nojauta, bet nedomāja, ka būs TIK traki?

Kā redzams, mana ironija nesasniedz arī vietējos. Es apkaunots atkāpjos. :)

No savas puses varu piebilst, ka, lai arī bankām ir tiesības nodrošināties pret zaudējumiem, ko tās faktiski ir panākušas ikdienas kredītnosacījumos, ir tas, ka tās ne vien nodrošinās pret zaudējumiem, bet arī pret peļņas samazinājumu. And that's sick, in the circumstances.

;)

Man arī gadās, ka neuztver.


Ironijai gan laikam ir jābūt vairāk kā sālij uz jēlas gaļas, lai tā sevi eksponētu kā ironika.

Tavējā it kā bija piekrītoši vedjmai, kas attiecīgi pieslāpēja to kā atsevišķu ironisku pacēlumu, lai gan ja vērīgāk ieskatās, arī viņa pa pusei ironizēja. Bet paldies, atbildot uz jūsējiem, izkristalizējās labs manifests.

Tā nav poēzija. Tas ir tas, kas notika pasaules finanšu tirgos pēdējos 5 gadus, kopš ASV ieviesa jaunos finanšu instrumenus. Kas pēc būtības ir procentu aplikšanu ar procentiem vairākas reizes, tirgošanās ar parādiem, kredītu pārkreditēšana ar vēl lielākiem kredītiem, tādējādi tos palētinot, iesaistot tajā līdz šim neaizskaramus fondus un ignorējot to, kas visiem bija skaidrs pēc iepriekšējās krīzes, proti, ka tā darīt nedrīkst. Un tas par ko runā Šlesers ir tas, ka lai nepieļautu to, ka par ASV finanšu manevriem caur skandināvu bankām samaksā LV iedzīvotāju vairākas paaudzes, jārīkojas preventīvi un savlaicīgi.

Normala sadarbība - Šlesers paliks valdībā lai realizētu savus planus, un viņs mazliet aizstāves kredītņēmējus.

Real politics - grūti rīt (swallow). Es ceru, ka kads cits var iet uz priekšu ar šo.
Ideja, tomēr ir laba. Lai piepildās.

Nu ja. Runa taču ir tikai par elementāru aizsardzību. Ne jau bankām jādiktē ekonomika tempi, bet ražošanai. Bankas ekonomikā drīkst būt tikai norēķinu instruments un saņemt par to nelielu, bet taisnīgu atalgojumu. "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts." Punkts.

"Neņemiet vairāk, kā jums nolikts." --> tieši tāpat attiecas uz kredītņēmējiem. Ņemiet tik, cik varat atļauties, un ne vairāk. Lietojiet galvas tam paredzētajiem mērķiem, neizmantojiet tās tikai kā aizbāzni, lai rudenī sausas lapas nebirst vēderā.

Valsts tāpēc ir valsts lai regulētu lietas savu iedzīvotāju labā. Ja kopējais ieguvums ir krietni lielāks nekā potenciālie zaudējumi, tad ir pilnīgi saprotami ierobežot kādu konkrētu biznesa daļu - šajā gadījumā bankas. Ja tas vel notiek ievērojot samērības principu vispār domāju problēmām nevajadzētu būt. Aizņēmās vai neaizņēmās cilvēki neatbildīgi ir otršķirīgs jautājums un tas ir nesaistīts ar kopējo valsts ieguvumu vai zaudējumu un mēs nēsam dievi lai varētu nosodīt vai kā citādi spriest par šo neapdomīgo ļaužu taisnību vai netaisnību.

Runa ir par naudas mijēju peļņas procentiem.

Tie, kas aizņēmās, paņēma tik, cik nolikts, šaubu nav. Neviens taču nepateica, ka noliktais periodiski var izrādīties vairāk, nekā paņēma, un ka visticamāk, ka ilgtermiņa kredīta (>10 gadi) gadījumā ir 99.9% garantija, ka tā arī būs.

Viss šis ir par trijstūri patērētājs - regulators - bizness. Ja par iedzīvotājiem ir zināms, ka viņiem nav pieredzes, un ja ir pieejama ārzemju pateŗētāju ilgtermiņa pieredze, regulatoram ir jāiejaucas un patērētāji un bizness jāatvēsina. Savlaicīgi. Kaut vai netieši, izvietojot vides reklāmas par tēmu "nekarsē tirgu" vai "ņeņem tik, cik nevarēsi atdot".

Kāpēc par satiksmes drošību tādas var izvietot, bet par finansiālo drošību nevarētu?