- 16.1.09 11:01
-
Tieši otrādi. Atvieglotu riska uzņemšanās nosacījumu dēļ ir savārītas globālas ziepes, tas tak jau tagad visiem ir zināms. Tagad, kad viss ir apgriezies kājām gaisā, un visi ieguldījumi, izņemot varbūt kādu vienu procentu ir ar stabilu mīnusa zīmi, bankas, apgrozot naudu citur, pelnīt vairs nevar, un mēs jau to nedaudz, bet kompensējam ar to, ka mūsu pensiju plāni mums ir ar mīnusa zīmi.
Valstij šobrīd ir tālredzīgi jāaizsargā mūs no papildus finansiāla sloga, protams, arī tikai tiktāl, lai bankas neciestu krahu, bet vienlaikus, lai nesāktu bankrotēt mājsaimniecības un cilvēki nepaliktu uz ielas, nemaz nerunājot par tadu ekstru, kā iekrāšanu mazā biznesa starta kapitālam. Pietiek jau ar to, ka baisās summas aizies bezdarbnieku pabalstos. Un avien mazāk ās būs summas, ko nodokļos pienesīs sarūkošais strādājošo skaits, pieaugs noziedzība, kas prasīs papildus līdzekļus policijas darbam, etc.
Bankām vajadzēja paredzēt, kas notiks. Bet valstij caur mēdijiem bija tālredzīgi jāatvēsina cilvēki. Bet tā vietā populāri tika skaidrots, ka dzīvot uz parāda ir normāli, ka tā dara visur pasaulē, ka jāsāk domāt pa jaunam, etc. Par Kalvīša izteikumiem nerunājot.
Vidēji ir izrēķināts, ka lai pārdzīvotu ilgtermiņa kredītu, piemēram, uz dzīvokļi, ņemot vērā arī ekonomikas svārstības (ar ciklu ~12 gadi), tā cenai ir jābūt maksimums trīs gadu mājsaimniecības neto ienākumu apjomā, un lai kompensētu cikla "bedres" ir jāveic papildus uzkrājumi. Tas tika noklusēts, līdz brīdim, kad nekustamā īpašuma tirgus jau bija uzkurbulējies līdz debesīm un sāka runāt par pretinflācijas plānu.
Tad jau bija par vēlu, jo dzīvokļu cenas bija augšā, un, kas ir pats sliktākais, vairumama cilvēku tās jau likās neizbēgami "normālas", kaut arī viņu ienākumi bija 1/10 daļa no tā, lai atļautos paņemt kredītu, teiksim, dzīvoklim. Cilvēkiem nebija, vnk nebija, kas pasaka, ka tas nav normāli. Kad jau agrāk par to aplinkus un savlaicīgi runāja Rimševics, vai zviedru ekonomikas pasniedzējs, viņus ignorēja, ja neskaita to, ka pēdējo izsauca uz drošības policiju, jo viņš, redz, kaitējot vispārējam noskaņojumam.
Vai ne tā?
Vai tiešām ir tā, ka, tie zināja to un saprata (piemēram, bankas), bija labie muļķīši, kas solīja, nezinot, kas būs pēc tam? Ka nesaprata, ka vairums šeit nezina un nesaprot? Un ja saprata, tad nemēģināja to izmantot?, un reklāmas spiediens bija tikai akla un tāpēc attaisnojama dzīšanās pēc īstermiņa peļņas, nevis apzināta maksimālās peļņas izspiešana, lai kompensētu to, par ko visi zinātāji nojauta, bet nedomāja, ka būs TIK traki?