LiveJournal for zemapzinnas modulis. View: Par lietotāju. View: Draugi raksta. View: Kalendāra skats. View: Izlase. You're looking at 40 entries, after skipping 200 newer ones. Missed some entries? Then simply jump back 40 entries or forward 40 entries.

Thursday, June 1st, 2006

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Staipīga dzīve 29 no 30 Pulkstens: 15:48

Staipīga dzīve. Vaska figūru muzejā šodien pievedums, aizkrāvuši acis pašai mūzai. Varētu kūrortā uzlaist gaisā katlu māju. Varbūt mazliet piebremzēt, izskaidrot varoņiem divas dūres. Varbūt šis būs tāds īss, lai pēdējo varavīksnēs atpogātu. Tagad skatos acīs sejā, vairs nekādu domu galvā nav, nekādu aizspriedumu, tikai baravika stūrī garus matus mazgāt var. Atskatoties kokles spēlē kokos divas zirga astes pland. Manas mātes laidarā kokiem saknes izplēstas. Kokiem saknes sadīdītas maiku kaulu vairuus diedz. Es ar tavas kaula stangu paņemu un uzdejoju. Koklēm divas rindas stāvot klusē klabot daivas mežā skatos klusē. Varbūt dosi roku, varbūt koku. Paklusēšu pirms noslēguma balles. Tiešām, krelles patīk gandrīz visiem, tikai mūsu debesis bālas skrien pār galvu. Raķetes pār acīm skatās maizes drupačas uz acīm medī kokos zirga astes divas atstprāgušas koka kastes. Mūsu tēvu tēvi skraida, mežā meklē locītavas. Visas ķirurģiskas mocītavas atlaistas no darba klusē. Varbūt iedosi man kāsi, piepīpēt no roktura. Daiļas tavas nāsis, varbūt zini nodeva mūs visus vajā divās durvīs divi cilvēki saiet un pārklāpj atskaņu mijiedarbību. Varbūt tur parunāsim par būtisko, man ir vairākas idejas. Bet gribas vēl idejām ļaut parotaļāties pirms laist pieaugušo druvā.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Lidlauka zvaigznes 28 no 30 Pulkstens: 15:30

Lidlauka zvaigznes. Rakstot savu pirmo romānu izkristalizējas vairākas svarīgas domas, kas balstīs krūtis turpmākajos meklējumos. Īsumā tās atstāstot gatavais pūdercukurs sanāk. Paskaties, konspirācija ar kaut ko saldu sola labu nākotni un varbūt kādu plikni. Tārpiņi sasparojas. Kūts manas mātes labākā sirds. Uzmanīgi runājot par saviem vecākiem, tevi vēl daudz ar viņiem saista. Kad atnāk mājās lielais lielgabals. Liels gabals un liels. Bezsvara stāvoklis, kurkuļi ceļ māju un cep olu, omleti, kulteni, puteni, savas mājas purvā cēlis visu vienā rītā pārdod. Lielo naudu, naudu, naudu debesīs aiznes. Parunāsim par svarīgos, kretinē atgriezties tālu, jo vajag vienu lielu naudu. Tā es palaidu garām, kur tu paliki cūka. Visu laiku man sekoji, es tevi tūlīt uzšķērdīšu, tu tauku pika, es tevi izgriezīšu no iekšas uz āru un izkurināšu slapjā ugunskurā tauku nošķiestiem griestiem. Kas man seko, tam ir cauri, visas dzīslas iztek sausas. Nāves ielokā uz galvas stāv ulvs un karina pautus pa logu labi redzam saule. Ja kādu no meža dzīvniekiem padara aklu, tas izliekas karinām pautus ārā pa logu. Maigā dvēsele, tevi nošķiebs kā kreisu kāju, kā druvā izvārtītu kreklu, tu būsi miris trīs reizes un tavu orgānu paņems pārstādīs ķirzakai ar mīksto ķ un tu nožēlosi savu dzimstību kā nožēlo grēkus Slobadans Miloševics savā nāvinieku kamerā ar iekšējo orgānu dekoru. Paldies, pagaidām pietiks. Ne katrs uzdrošinās mani aizvainot. Tālākais stāsts būs visai nožēlojams. Uzbrūk ērce, sakož pautus. Melniem burtiem parakstās viesu grāmatā un aizbrauc. Manas dusmas nāk ārā arī šeit un tādā garā. Un tu turpini, man jau ir ideja par romānu un tā aug kā garā pupa. Skaties, ka vienvakar neizšaujas gaisā kā petarde, tad tik būs brīnums. Redzi, kā viņš sēž un raksta un nekādas vasaras romances nespēj novērt uzmanību un tikai pats glupākais un glumākais spēj iedomāties ziedam liepas. Ja es saku hop, tad ir vislabākais laiks iespiesties un nelīst ārā. Kājas klausa gandrīz visus manus draugus. Paskaties, kā ietrenējās un tagad laiž kā divi deviņi. Četri piecpadsmit, astoņi astoņpadsmit, kastaņi gruntsūdeņi, paipalu olas, kolibri gaļa mazās daiviņās uz liela šķīvja. Saredzi mani labi. Es esmu no ogles un tērauda. Lai dzīvo meža gulbji un stārķu kājas kā šķīvī samestas paipalu olas un bekons un šķiņķis atdzejo mani no valodas valodā paņem sev līdzi kā koku uz Staiceli.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mērinstruments 27 no 30 Pulkstens: 13:49

Mērinstruments. Tagad ganās mazliet šaubas par lietderību, par nacionālo piederību. Uzlikt mazliet garšvielas, varbūt tas ir mūzikas vaina. Ko līdz Koļāns, neatturēties no impresijas. Es tikko gandrīz atraidīju, es nedrīkstu atraidīt, tā nav labi darīt. Tā var zaudēt ietekmi, kas tev ir vissvarīgākais dzīvē? Tāds strupceļā ievedošs jautājums, varētu padomāt, ka tā ir labāk, bet kas tev deva. Jautājums jautājumā. Vari atbildēt trīskārši, pagaidi, tu nezini, kas būs, kad būs, jo tagad tā nav. Paskaties kāds gudrs pats ar sevi sarunājas. Labi izbeidz ņirgāties, labāk paskaties, ko varam darīt lietas labā. Vai jautājums jau nobriedis? Ko, ko līdz galam kūko, kūko. Atkārto un atkārto, nogriez, nomēri, atkārto. Tā lai labāk sanāk sienas mani klausās un es Jānis Dimants panorāma parodēju onānu. Labdien, ko jums šodien piedāvāt, kur būs tavs jaunais romāns vai tu jau pie tā strādā? Tāds ir šodienas jautājums un izvairīties nav vērts. Pirmais būs stāsts. Kā šort stories, lai pēc tam var apkopot un dalīt gazette. Labi, vai vēlies vēl pasildīties. Nav vajadzības, esmu labs. Brīvais stils, remember? Kokiem lapas ir gandrīz jau nodzeltējušas. Ko lai saka zaļi koki, tiem ir kauns par izgāšanos, par izrādīšanos? Šādi un līdzīgi jautājumi iezīmē manas domāšanas tendences. No tiem vaļā tikt nevar, jo esmu aizpildīts līdz malām. Es tikai piepūloties varu vienu aizstāt ar otru. Izveidot kompozīciju, bet tikt vaļā no pīpēšanas, piemēram, nevar neko neliekot vietā. Tāpat ir ar domāšanas īpatnībām, bet ja esi pietiekami slinks, lai izvairītos likt ko vietā, tad pie pietiekami spēcīga trieciena pirmais pagadījušamies pats tai vietā iespruks vai arī vienkārši vecais niķis atpakaļ ieslīdēs un viss ritēs pārdzīvojumu garā. Tā, ka ņem vērā bulldog. Interesantas lietas var šādi uzzināt, you know. Labāk kā strādāt algotu darbu, kur tu tikai savas maņas kairini, bet nekādas atklāsmes nesaņem. Esmu pret algotu darbu, jo algots darbs tikai kairina nāsis, bet tās ir tabakas šņaukšanai paredzētas, kā smejies. Tātad tā. Par ko mēs šodien runājam, ak, jā. Lieliska atklāsme par kompozīciju. Esmu nu tādā kondīcijā, ka esmu sakomplektēts un tagad tikai mainīt vietām un aizstāt un paplašināt apziņu, bet esi uzmanīgs, kas jaunajā teritorijā ienāk. Esi gluži uzmanīgs, jo visādas lietas var notikt, visu vajag menedžēt un nevajag dusmoties uz sabojātu vārdu nozīmi, jo tie visi sliktie nīstie rumpīši paveikuši. Tāka viss keksā, viss normāli, viss čirā. Turpini turēt mastjuhu. Balaluha, maļina, kurica na tretjei uļice. Kukū. Viss čirā, viss kārtībā. Lieliska pastaigā mežā bez gaisa. Atvērt logu, laba doma.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mālnieks 26 no 30 Pulkstens: 13:33

Mālnieks. Tagad, kad sirds sāk sist ritmiskāk. Kad osiņas no krūzēm vairs nav tik slidenas un nemūk. Tagad, kad lielpilsētas viesnīcas rokās sadevušās izmaina pasaules skatījumu. Tagad, kad košas ir gandrīz visas krūzītes un kafija rokās sadevusies iet ciemos pie piena. Kad gandrīz viss ir saskaņā un gatavs sadarboties. Tagad nāk svarīgais šodienas jautājums un uz to atbilde tek teciņiem nopakaļ. Tātad tā. Kokiem nav īstu garumu, bet tos var izmērīt ar skatienu. Redzi, kad skatos uz burtiem, tad rodas mērķtiecība. Ja skatās uz bildes, tad rodas makšķerēšana. Mūsu šīsdienas jautājums nesteidzas, mēs tam ļaujam nogatavoties kā tādam sulīgam un septiņdesmit centus vērtam auglim. Mūsu rokas ir gandrīz pārsteigtas skatot viļņus bildē, kad rokas kabatā saliktas, bet cepure sedz domu graudus. Mazas maizes lielie sapņi izcepties uz saulē karstas pannas. Māsīca un brālēns mazie pilngraudnieki čurkst starp mīklu un raugu. Iespaidi mani dziļāk dārga Laima. Lai man ir silti un krūtis izriestas. Stāsti mūsu gari un skaisti, ne acu atraut ne sagaidīt nākamo. Tādas tās lietas un pīrāgi apēsti svētku vakaru sagaidīti un aplaimoti. Kā pīrāgam nabagam divi gali apdeguši, trešais citā domu dimensijā atvainojiet, pieknaģējiet. Tiesas sēde jaunā zālē. Aukstas un apsarkušas sejas, kas nu būs kā nu likteni lems. Nav viegli dzīvot totalitārā valstī, jo tad bijību iedzen uzstājīgi un nenovēršami. Tev būs savu tēvu godāt un strādāt apmaksātu darbu un pat tādi progresīvi vecāki iesaka strādāt un vismaz izlikties, ka atbalsti režīmu, jo kā tad tu bez naudas un bez cieņas sabiedriskas alā dzīvosi, bet kas par apkuri maksās ziemā auksts nav nekāda Indija, kur var zem palmas un banānu noraut zem galvas mizu paklāt un upē pačurāt un muti nomazgāt. Tā tu strādā naftas rūpnīcā un redzi kā aizslīd pirmkursniece Baiba. Baba, nav šodien īsta diena un sodrēji labākie sabiedrotie. Kā nu kuro reizi rūgtu maizi sapelnīja. Milicijas nodaļa vietējā ģerbonis noguruši miliči ar formas tērpu simulantiem. Kopā jautrāk dārgo dārzen, pasēdēsi šodien karcerī. Mūzikas skaņas, tas viss ir iedomāts. Es nevaru iejustie viņa ādā, jo situācija maina uztveri un notrulina, patapina visu notikumu gūzmu. Tu esi sava mirkļa gūstā un vari tikai izlikties kaut kur citur esam, bet cits tu no gaisa skatās, kā tu slikti jūties un nevar palīdzēt, bet ir tomēr cilvēki, kas izrāvušies no apburtā loka. Tie ir cilvēki, kas ticēja savām iedomām un reālākajai realitātei, tā, kas dzimst galvā, nevis par provi ņem pasaules ainu no aizdomīgas demokrātijas palaga nokrata visus vadības izteikumus, tad sanāk pavisam cita reālā realitāte un tas ietekmē gadsimtus un rūguša piena paciņas. Ja datumu norādi uz sejas, tad tevi pār robežu pārlaiž ar bažām. Un kūtī mājo lopi, bet viss ir baigā nosacītība.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Samārietis 25 no 30 Pulkstens: 13:15

Samārietis. Zālē beigu beigās paliek tikai tārpi. Cilvēkiem vieta ir mākoņos un reaktīvajās lidmašīnās. Mēs visi mazliet baidāmies no tārpiem, bet kā lai tārpi rod savu ceļu uz cilvēku, ja cilvēks ar spārniem ir pārākais cilvēks. Tārpiem varētu būt vairāki uzvārdi. Snaiperi ir mazliet līdzīgi zemfirai un tu jau zini par ko iet runa, kad valoda, kuras nozīme semantiski sadzirdama un taisnā virzienā triecas sapratnē, tad rakstītais vārds nomaldās mežā un varbūt pat apmaldās, bet savādāk viss kārtībā, kad neiropataloģiskās saites mūs atstāj, tās ir mūsu visu bērnu dienas. Gribētos, lai sanāk skaisti vai ne. Bet vienkāršas lietas nāk ilgāk par sarežģītām. Visiem jau netiek, visi jau nevar. Piemēram, cilvēks nostrādājas visu dienu un tad sākas vecais stāvs. Kā mērnieku laikos cilvēks guļ gultā un klepo savus laukstrādnieka smieklus un viss ir labi un neviens nav apvainojies, jo tāda ir Dieva griba. Mazliet pavisam mazliet, esmu piezemēts un spārnos pacelties nesteidzos. Tā būs labāk kaimiņiem un man, ja urbi paņem līdzi uz veikalu. Bilde pazuda kā tad tā. Esmu samiegojies garīgi un morāli nāk miegs. Varētu izdomāt jautājumu, bet neesmu sportiskā formā. Formalitātes kārtoju un darba atļauju, bet zigzag veidīgs spārnojums neļauj ierasties laikā. Kūko dzeguze un visiem smiekli, kā es pamazām iesilstu sveces liesmā. Labi būt citādam, kokiem par asti. Mūzikas skaņas no kokiem krīt, situ ar asti. Mazos torpēdu ēdājus un kūleņodu stājas. Miermīlīgas kājas. Atskaņu galotnes. Pirkstgalu stājas. Stājas pirkstu gali rindā pēc mājas hipotekārā kredītu un sirdī pukst mazs pulkstenis un vairās no skatiena. Lai tā būtu, es varbūt izlikšos par prātīgu un nolikšu blakus karoti tavai medību bisei, plintij, plīts avīzēm un skalu grozam. Iesim mežā iekačāt rāmu garu ar osām un krējuma burkām. Šodiena sākas ar gariem matiem un garu, garu sapņu pierakstu. Tad jau vēl dzīvosim, atmetīsim kautrīgumu, kūtrumu un kultūru. Paliksim gultā ar papīru, pīpi un pastalu. Maurīcija ziemassvētki.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Lauru lapas 24 no 30 Pulkstens: 17:39

Lauru lapas. Es varbūt tagad aizsteigšos notikumiem pa priekšu līdz pašām lauru lapām. Man šķiet patīkama doma 1 no 100. visnotaļ erotiska un ticama. Kā lai tagad saglabā domīgumu. Es jautāju ne jau pēc atbildes, es savā nodabā priecājos. Lauru lapām vajag ļaut nostāvēties gurķu burkā un šis varbūt paragrāfs bija lieks, bet nu par cik tas uzsākts šobrīd, tad jāpasaka kaut kas ir, jānostiprina iedvestā bijība un darba spars. Redzi, šeit neviens man nevar iebilst un tā ir labi. Šī ir osta, no kuras iziet kuģis jūrā. Šim nav nekādas ūberkūlās jēgas slodzes, jo šīs ir tāds tauvinieks, priecājas par krasta skatu un gatavs doties jūrā. Šeit netiek izvirzīti sirdi plosoši jautājumi un tā ir labi. Tas nozīmē, ka pēdējās nodaļas paliek jaunajam gadam. 2006, kāda bija tā aritmētika, 0 neskaita, tā nespēj izmainīt. Šajā gadā man paliks 26 gadi, ja izmet nulles, sanāk tieši tas un kur tās divas nulles paliek. Kā tur bija 2010. gadā būs 30 gadi un tad 20+10 ir labinieks un nekas nepaliek pāri, tas būs lielais sprādziens laikā. Līdz tam man ir jāpieņemas spēkā un jākļūst nepārspējamam. Tā tam būs būt. Šeit es neuzdodu jautājumus, šeit es nostiprinu tauvas. Manu mazo draugu pulku pulcē lielas taures. Tādā garā mēs ar zemes dieviem stāvam strīpā un mums ir daudzas, daudzas lauru lapas un skābētu gurķu burka par trim latiem trīsdesmit trim.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Kulminācija 23 no 30 Pulkstens: 16:40

Kulminācija. Labi, man nekas nav skaidrs, bet varbūt vari pateikt, ko man darīt, kamēr nav pienācis mans laiks rakstīt romānu? Tu puņķu tapa, nolāpītais krunkuģīmis... es negaidīju tādu rupjību, es ar vislabākajiem nolūkiem vērsos un nebiju spējīgs uz rupjībām, jo mazliet fizisks nelabums valda. Paklausies, tu taču esi pilnīgi stulbs, nekas tev nav jāgaida, vai nu tu raksti, vai neraksti. Saproti pareizi, ja tu gribi būt rakstnieks, tad beidz tizloties un raksti. Tāpēc jau tas vārds ir cēlies no rakstīšanas, ka rakstnieks ar to arī nodarbojas, ka raksta. Jā, bet ko man rakstīt, es nezinu, ko man rakstīt. Ja man nav šīs iedvesmas dzirksts un visi tie, kas dodas pēc iedvesmas man šķiet smieklīgi. Kādu izeju tu man redzi. Es pārstāšu ar tevi sarunāties, ja tu man uzdosi visu laiku vienu un to pašu jautājumu. Labāk atbildi man, nafig tu liec tās bildes, ja raksti vispār par kaut ko citu. Nepiesienies, tas ir mans profesionālais noslēpums, es zinu labāk ko man rakstīt un tu sūda dvēsele man vispār neesi vajadzīgs. Esmu gudrs arī bez tevis, bet pasaki.. es laikam gribu nosist laiku līdz rakstīšanai ar jautājumu par to, ko rakstīt, bet rakstīt negribu un negribu . Šī tēma ir izsmelta, atpūties un viss būs kārtībā. Padomā par visumu, par zvaigznēm, vai par piezemētākām lietām un paklausies labu mūziku, iebrauc varbūt kādā pilnīgā sviestā, aizej kaut ko apēd, lai apslāpētu savu iekšējo uguni un tad jau atkal būs pienākusi nakts un varēs iet gulēt sirdsapziņas pārmetumos, ka neko neesi uzrakstījis. Turpini uzdot stulbus jautājumus un veiksmīgi izvairīsies no rakstīšanas. Tā jau katrs muļķis varētu uzdot jautājumu un saņēmis atbildi uzrakstīt romānu, tad tik ienāktu veikalā un ņem jebkuru un tas ir labs. Bet kurš gan ja ne tu zina, ka tā gluži nav, piemēram, Muktupāvelas Benjamiņa kundze, varu derēt tev būtu kauns ar to sēdēt atejā, bet neskatoties uz to, tu turpini udzdot jautājumus, kas nevienam nepalīdz. Labi, klausies. Paņem lapu, pildspalvu, izlej uz galda tinti, aplej savu datoru un skaties, kas notiek; pieraksti redzēto. Varbūt sanāks kaut kas interesants, bet visdrīzāk nē. Jo kaut kas interesants sanāk tikai vienā no simts gadījumiem, tā pat kā ar fotogrāfiju. Tu taču zini, cik stulbi ir škroboties, ka katra bilde, ko taisi nesanāk, kā cerēts. Sanāk viena no simts ņem to vērā, tāda ir tavas individuālās pasaules realitāte un tāda tev tā patīk, jo savādāk tu nespētu attaisnot visus draņķīgos rakstniekus. 1 no 100, bet pagaidām tu esi tikai kurā 24? Tas ir tāds zīdaiņa vecums, ņem to vērā. Turklāt šis ir tavs pirmais romāns, bet uzraksti simts un viens no tiem būs ģeniāls, es tev garantēju. Īpatnība ir tāda, ka fočuku var katrs mudaks paņemt rokā un saspaidīt pogu, bet uzrakstīt 100 romānus, kurā katrā ir 200 lpp. Parēķini cik ilgu laiku tur vajag. Kādu darbu ieguldīt, tieši tāpēc ir tik daudz sūkātāju, ka viņi negrib ieguldīt darbu, grib lai viss iekrīt viņu smakojošajās rokās. Var, protams, rakstīt kā dažs, ka sakoncentrējas un tad baigo draivu uzliek ar pirmo piegājienu un tad tikai salabo, bet ar tevi ir savādāk. Ņem to vērā un beidz sūkāt gadījuma sakariem. Paņem sevi rokās un rullē uz veselību.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Metastāzes 22 no 30 Pulkstens: 16:18

Metastāzes. Piedodiet par stulbību, bet es tā arī nesapratu, kas ir jāraksta romānā. Es tikai zinu, ka izgāju uz ielas un biju tā uzkačājis savu ego, ka visi apkārtējie likās niecības un gribējās ar necieņu pret viņiem izturēties. Apslāpēju sevī šo vēlmi un nu atkal esmu neziņā, es atkal nesaprotu, kas ir jāraksta romānā. Es tikai zinu, ka negribu nevienam neko lūgt, bet forši būtu, ja man atnāktu varošs izdevējs.. labi, man paliek nelabi no šī diskursa. Man kretinē runāt par rakstniecību, tā ir sērga, tā ir jāiznīdē. Tāds apzīmējums kā jaunais literāts. Tas ir briesmīgi. Es labprāt no lektu no klints. Bet tagad atkal..ē, es vispār negribu, atlaidiet, kur jūs mani ievilkāt, laidiet prom, fui, pē, kaka. Visi ir slikti, es vienīgais labais. Man vajag norobežoties. Ko es līdz šim esmu sapratis? Vai romānu vispār vajag rakstīt? Vari rakstīt, vari nerakstīt, viena šķirba. Galvenais ir būtu krutam stūrim uz Čaka un Barona stūra. Kāpēc es esmu tik stulbs? Tāpēc, ka kokiem lapas aug gaisā un uz gaismu, bet lietainas dienas katram normālam ienaidnieks. Laba sajūta čakarējot bobi. Ja vien varētu saprast kāds ir iemesls. Es gribu uzrakstīt romāni, es gribu rakstīt romāni, bet kaut kas man neļauj. Es jau tā apkārtējo un sevis kritizēšanu esmu samazinājis, kā samazina aizsardzības budžetu kara laikā. Es gribētu būt daudz krutāks, bet man nesanāk, nekāds brīnums nenotiek. Pagaidi! Pēc laika tas nāks, es tagad iestādu sēklu un pēc laika es būšu tāds notikums, ka žoklis atkārsies, tikai vai es būšu laimīgāks? Par to neiet runa, laimi nevar nopelnīt. Es jau tagad esmu laimīgs, bet tas lielais romāns nāks pēc laika kā nogatavojies ābols Ījaba klēpī iekritīs un tad tas līdīs vannā pierādīt zemes pievilkšanās spēku. Ko tad tie citi dunduki darīja, ka nepamanīja, ka ābols krīt pret zemi, nevis pret gaisu. Gaismu, lūdzu, ieslēdziet. Tātad sakarīgas atbildes uz jautājumu, ko rakstīt nav? Bļe tu esi stulbs vai no Rīgas? Rakstīt nerakstīt nav nekādas starpības. Starpība ir slāpēs, bet slāpes var iegūt iegūstot traumu. Tu gribi iegūt traumu, kādu dīzeli dodošu dziņu, kas spiestu tev rakstīt un rakstīt? Es nedomāju, ka varētu tev uzdod šo jautājumu vēlreiz, jo redzi.. paklau, uzraksti romānu par to, kā atrast tēmu romānam. Visi būs stāvā sajūsmā visa tā pēdējā laika tendence, ka visi grib kļūt par baigiem rakstniekiem, bet hemorojs ir tāds, ka nevar tie pacelt pakaļu. Vai nu uzraksta kaut kādu huiņu vai nesaņemas vispār kā es piemēram. Uzraksti un izsmej visus, parādies pārgudrinieka gaismā un tevi sāks ievērot, tas būs super, es tev saku. Izmanto šo tekstu, te sāk parādīties tendence, ka tev saka ko vajag rakstīt, bet tu nesaproti, te pat sanāk riktīgi liktenīga un eksistenciāls materiāls. Riktīgi var pavilkties, tāds dzenbudisma piemērs, ka saka vienu, bet nevar beigu beigās saprast, ko saka. Tāds koks ar diviem galiem, ka ieeju nevar atrast, lai gan viss ir acu priekšā. Baigā loģiskā kļūda, baigais melnais caurums, nevar saprast par ko rakstīt. Rakstīt var par jebko, tam tiešām nav nekādas nozīmes. Nozīme ir slāpēm, tam kas tevi dzen rakstīt kā tādu patēriņa bobi. Kur tu ņem savu dīzeli, pastāsti kur ņem dīzeli veiksmīgi rakstnieki. Vai tevi interesē sekot veiksmes ceļam? Redzi, tu gribi būt jaunatklājējs, tādējādi tu nevari iedomāties, ko tavā situācijā darītu kāds pasaulslavens klasiķis. Ņem to pašu Kafku. Kā tu domā ko viņš tavā situācijā darītu? Viņš šķiet nomira nelaimīgs. Vai gribi nomirt nelaimīgs? Paņem kādu laimīgu un ne mazāk veiksmīgu, tādu par kuru fano visi tevis cienītie cilvēki. Kādu riktīgo rīkles rāvēju. Paņem seru Bobu Mārliju, paskaties... miruši ķermeņi, nekādas vērtības, vienīgi ar skaudību skaties kā citi pavelkas, tu pat negribi atdarināt viņu pavilkšanos, tu vienkārši gribi, lai par tevi tāpat pavelkas. Vai es rādu pareizā virzienā? Tu taču pats zini visas atbildes. Es redzu, ka tu atkal neko neesi sapratis, tev vajag injicēt kādu devu pieredzes, reālas dzīves devu; no teoretizēšanas izskatās nav nekāda labuma. Izej uz ielas, paskrien zem mašīnas, tad uzraksti par pārdzīvoto, dari kaut ko. Nekas nerodas no kaut kā un otrādi. Klausies, bet kā ir ar tiem, kas visu pilnīgi izdomā, man šķiet esmu tāds. Nu labi vari izdomāt, bet tava uzmanība visu laiku novēršas, tu sāc tipa kaut ko rakstītu un tad tev kļūst garlaicīgi vai tava paškritika priekšlaicīgi tevi nokauj. Redzi, tagad tu gribi pārtraukt rakstīt šo, lai ieliktu un priecātos par apjomu, tev pat pie kājas ir saturs, tev patīk redzēt padarītu darbu. Tu esi liekulis, tev ir dubulta morāle. Tu negribi radīt labu darbu, tu gribi apmierināt savu mazvērtības kompleksu, tu gribi lai būtu kaut ko izdarījis, bet darīt negribi. Bet kas mani spiež tieši šobrīd rakstīt? Kas, kas, vai nav vienalga, tagad tu esi safārējies un tāpēc arī raksti, vienkārši tava daba un līdzšinējā domāšana tevi līdz šim ir novedusi un tagad tu te sēdi. Paklausies, man šķiet, ka tu man te reāli tagad dirs, es tev redzu cauri melus, es redzu tavas apdraudētās pozīcijas. Es redzu atbildi spīdam cauri tavai melīgajai miesai. Es sajutu atbildi un es turpināšu, kamēr tu izgaisīsi un es būšu brīvs. Tu esi vīruss.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Valrieksti 21 no 30 Pulkstens: 13:53

Valrieksti. Vēl mazliet par ambīcijām. Tagad tiek risināts reāls jautājums. Jūs jautāsiet, bet kā tad ar zupu, bet es teikšu, ka es ambiciozitāti ciest nevaru līdz ar to es to neciešu ar citu acīm skatoties uz sevi. Tādējādi rodas jautājums, ko tad darīt? Varbūt izlikties par zvirbuli un ērgli apēst brokastīs. Es varbūt mazliet pārspīlēju, bet ko teiktu salavecis. Nogurums parādās aiz stūra un pazūd līdzko es tam parādu dūri un turpinu rakstīt savus izgudrojumus. Es gribēju vēl noskaidrot jautājumu par ambiciozitāti. Es nevaru skatīties cilvēkiem acīs, ja esmu ambiciozs. Bet tad jau man arī nav jāskatās, es atriebjoties varu par šiem skatieniem uzrakstīt un tas izģērbs tos no viņu spēka. Tik vienkārši un sarežģīti vienlaicīgi. Bet citi varbūt padomās, ko es te ņemos, bet es tikai vienu vārdu varu pateikt bļadj. Un visas runas izsīkst saknē, jo manī ieklausās tā pat kā ieklausās visās runās, kas ir pašpārliecinātas. Tāpēc es jūs visus sveicu un liedzu mūsu visus kopā redzēt kā būrītī sadzītus zvērus. Var, protams, iztēloties, ka viss ir labāk kopā, jo tad rodas jaunas substances un noskaņojums, bet vienu gadu vaļā palikt un izlikties, ka sanāk lieliski. Tagad mazliet noklusējās lielākā daļa domu un tālākā gadījumā paliek tikai maza daļa vispārīga sajūtu mutuļa. Tālākās norādes ir nemierīgas, bet saprotiet pareizi, vajag tikai gribēt un tavas smaržas sapratīs mūsu valodu. Ja gribi saprasties ar kokiem, dari tā kā gribas darīt, neklausies ko citi saka, jo mēs visi mirstīgi un kamēr tu sevi stopo, paskaties ko putni dara. Tie ir brīvi vēja ēdāji, dzer upes ūdeni, kurā kāds čurā. Nevajag pārspīlēt viņi nav vienā koordinātu sistēmā un tādējādi ir labākā stāvoklī, jo cilvēki ir vienā līmenī ar savām čurām un tās viņus izseko. Rakstot romānu pacelies citā līmenī, kurā tevi nevar ievainot. Bet kā tad ar Bereļa sindromu. Tas ir slikts piemērs, jo minētais cilvēks ir pavisam citā kategorijā. Viņa vēlme rakstīt dzimst no dieva un tādā garā turpinot viņš tur arī nonāks, bet mana rakstīt vēlme ira dievs un kā tu domā cik mūsos pulksteņi tinkšķ. Vai es atbildēju uz tevis uztraucošo jautājumu, tu grūtgalvīt?

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Tūjas piens 20 no 30 Pulkstens: 13:39

Tūjas piens. Tikko iedomājos, ka lielākā daļa lasītāju un cilvēku nav mani draugi, līdz ar to manam romānam ir jābūt tik labam un spēcīgam, lai arī mani nedraugi paslepus to izlasītu un būtu uz pakaļas. Mans romāns ir mans Tūjas piens. Es nevaru apelēt pie simpātijām, jo vērtētājs būs nežēlīgs aiz iemesla, ka nav man draudzīgs. Piemēram, nenovīdīgā un aiz savas sejas fasādes indi slēpjošā visiem zināmā x. Es nevaru apelēt pie viņas dzimumorgāniem, manam Tūjas pienam ir jāgāž no kājām, lai gan alkohola satura atzīmīte sākumā neraisa ticību un bijību un vīpsnāšanu. Tomēr to iedzerot lopa lasītājs saprot, ka ir dabūjis bietē un atpakaļceļa nav. Visi jautājumi drūzmējas tā galvā un savā ekstātiskajā labsajūtā kaunoties pats no saviem aizspriedumiem tas pieliek bikses. Visi literatūras kritiķi deg baltā liesmā mēģinādami izspiest kaut kādu mazo kaku, bet sanāk tikai odas priekam un visi sēž nevarēdami piecelties. Beidzot tas ir noticis, latviešu literatūra ir nolikta uz mutes un nekādi komplimenta vārdi nespēj noslāpēt kaunu par nespēju rast ticamu izskaidrojumu. Tu varbūt neesi nekāds dižais koderis, bet manā romānā nav svešvārdu, nav vajadzības zināt literatūras teoriju un debīlo vēsturi. Tu vienkārši paņem grāmatu un tā izmaina tavu smadzeņu garozu. Cik dīvaini, kādam ir jābūt romānam, lai sasniegtu šādu mērķi? Pat tūkstošgadīgi Budas rakstīkļi noliek uz pakaļas, bet apelē citur nevis pie patērētāju kultūras. Romānam ir jābūt tīram no ambīcijām. Būsim godīgi, romānam ir tā jāiedod bietē, ka nekāda pretošanās pēc definīcijas nav iespējama. Bet kaut kādi patētiski Kultūras foruma diriģentu centieni kaut ko pukstēt tiek nolīdzināti ar vienu trāpīgu frāzi, kas iedarina visu romāna spēku. Tāda ir vīzija un tagad mazliet piesegsim to ar zaļām lapām. Kokos aug mazas lapsenes un tu redzi cik skaistas ir manas acis. Tu domā, ka esi mani noķēris, bet vienīgi spēlējies ar savu asti. Es taču zinu tavu struktūru manu mīļo Muktupāvel. Es taču tevi redzēju bezizejā, kad visi kalni krita uz mutes. Tālu gāja ziemeļmeita pliku kravas kasti nesa. Nebūsim tik pieticīgi, lūgsim dejot skaistāko vakara karalieni un turpināsim dziedāt izsmejošos ritmos. Jo nav jēgas jūsu konstruktam, visu izšķir slāpes, bet manējās būs baudījušas provi no jūsu miesām un katrs vārds iedarbina jaunu ķēdi, kas paver apvārsni daiļām runām par Krimas piekrasti.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Valmiera-Rūjiena 19 no 30 Pulkstens: 13:26

Valmiera-Rūjiena. Māksla rokās, vai ne. Tagad parunāsim par saturu. Kā veidojas romāna saturs. Tu iedomājies kaut kādas lietas un liekas baigi kruta tās pierakstīt. Varbūt risināt jaunus sižetus. Paskaties cik man bija jāuzraksta 17 nodaļas, lai es nonāktu pie būtiskā. Es visu laiku rakstīju romānu, kā biju to iztēlojies un nekādā jēgā. Bet jēga nāk kur? Tur kur marazmātiskais Berelis ar saviem iztēles augļiem karina sakaltušus pautus? Nē, romāns nāk paplestām rokām, bet visādi sīkstuļi savos strausa kaklos saskalotās idejas iedomājas un raksta. Kas man daļas gar muļķiem. Tātad. Kā tu reiz jau teici es tevi mīlēju dikti. Pagaidi novirzāmies no tēmas. Tātad. Ko tu teiksi par romāna saturu. No kurienes tas nāk? No sākuma vienu citu problēmu risināsim. Tātad, es nemaz negribu piepūlēties kaut kādās ierakstās robežās iedomāties kā to visu darīt, tas ir mans dabiskais mehānisms, kas neļauj man iet nepareizā takā. Es tam pretojos, lai cik gribētu dikti būt liels rakstnieks. Tātad. Kur slēpjas atbilde. Varbūt es uzdodu nepareizs jautājumu. Pareizais būtu kāds? Kā sauc tēva reizi katoļu skolā. Kāpēc man ir tāds pretspars pret runāšanu par romānu. Tāpēc, ka es vēl pretojos, es vēl esmu celka. Tātad. Nu kāds ir būtiskais jautājums, kas jādara, kas jārisina pirms sākt rakstīt, pirms būt par diženu rakstnieku pasaules vēsturē. Jūs teiksiet, sāc ar piezemētākām idejām no sākuma iekaro vietējo Karogu un putuplasta cilvēkus. Paņem Jura Šķudīša maigo pakaļiņu notiesā publiski. Uzraksti romānu par Juri Šķudīti. Uzaicini viņu uz pusdienām un aizbildinoties ar varenu mākslu klausīties mēģini izdibināt atslēgas vārdu no kura radīsies tavs pirmais romāns, kas satricinās latvijas publiku un tad tu varēsi iet tālāk līdz iekarosi visu pasauli ar savu nākamo. Ņem vērā, ka galvenais mērķis ir realizēt sevi nevis iegūt vispasaules slavu. Piemēram, es nebūtu diezko laimīgs būdams Harija Potera autors. Tad kāda ir atbilde manam jautājumam. Realizēt sevi, jā tas skan lepni. Gandrīz kā no izrādes nosaukts slogans un savā žurnālā ierakstīts. Tātad kāda bija būtiskā atbilde un neuzdotu jautājumu? Valmiera-Rūjiena. Braukt uz laukiem saprast, kas ir romāns. Es, piemēra, neesmu lasījis Ikstenu un mani tas neinteresē, bet kāpēc es gribu sagaidīt atzinību un no katra indivīda. Visi nekad nevar mani izlasīt. Liene Priedīte mani nekad neizlasīs, jo es būšu pārāk labs priekš viņas viņa mani nesapratīs. Tā, jautājums sāk izkristalizēties, tātad, kāpēc vispirms kaunēties no rakstniecības. Tāpēc, ka par to nerunā. Par to īsti vīri nemēdz runāt, jo rakstniecība ir kaut kas intīms un rakstnieki, kas sevi uzskata par rakstniekiem sūkā pēc definīcijas. Tātad ar kādu asociāciju aizpildīt asociatīvo telpu savā iekšējā rakstniecības teritoriumā?

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Pēcpusdiena 18 no 30 Pulkstens: 13:12

Pēcpusdiena. Tu atvēri durvis brīdī, kad es biju saķērusi rokas galvā un tas atkārtojās vairākas reizes. Es biju mazliet noskumusi un man labāk izdevās rakstīt, skatoties uz burtiem, tādējādi es biju mazāk atrauta no realitātes, bet bildi redzēju ar perifēro redzi. Turklāt pielaidu daudz mazāk kļūdu. Kļūdu labošana pēc uzrakstīšanas sagādāja lielas raizes un ciešanas, tāpēc tagad varēju uzreiz izlabot, ja kaut kas nebija pareizi uzrakstīts, jo tūlīt to pamanīju, nevis kā iepriekš, kad skatījos visu laiku uz bildi un pēcāk jau sāku pierakstīt vienkārši to ko redzu attēlotu. Bet ko es rakstu tagad, kad visas raizes izdzēstas, no kurienes es smeļos avotu, kur es ņemu vārdus. Tie nāk paši, es nezinu, tie vienkārši ienāk pa pirkstiem, es varu nepierakstīt un pierakstīt, bet tiklīdz es novadu vārdus pa pirkstiem tā tie pieraksta. Nekļūsti patētisks mudaks, tu smirdīgā dzērvene. Paskaties, tiklīdz es mēģinu analizēt situāciju tā vārdi paliek skaudīgi un dusmīgi, viņiem patīk slīdēt brīvi. Vai tādējādi varētu uzskatīt, ka jebkāda to ģenerēšana modificēšana ir rupjš pārkāpums. Bet var arī ieiet tādā stāvoklī, kad gribas stilu un tad pieslīpē, tad vārdi nevar neko iebilst, jo tie jau ir pie vietas, pierakstīti un viss ko tie var pukstēt paliek nesadzirdēts mūsu ausij, jo mēs tikai ar skābardzīti pieslīpējam malas un riņķus zem acīm. Redzi, ja gribi uzrakstīt romānu, tad pārstāj no sevis iedomāties milici, izkar ložas sev zem acīm un sēdi caurām dienām un naktīm. Tas nav vajadzīgs, tas ir pilnīgs breds. Es tev skaužu, ka labs Breda Pita maize pita maize pīta maize pain int the ass. Vajag vienkāršam būtu un caurulē pūst lai pa otru galu nāk ārā nevis iebāzt zemē un pašam uzsēsties virsū tā, ka spiediens pamet gaisā un krītot atpakaļ uzdauzi sev aci pret trubas malu. Ceru, ka izsakos sakarīgi, jo vienīgais ko gribu jums ieborēt trulie analfabēti ir tas, ka ņem bumbu un ej met pa grozu kā tāds tireklis un varbūt vēl kādam piedevām izsit zobu ar lidojošu bumbu. Mēs visi esam bumbas un izrunāt var dažādi, bet tu tikai paprasi man un es tev izstāstīšu, ka labāk ir skatīties uz tekstu nevis uz bildi. Šādā veidā es gūstu patiesu prieku un nejūtu, ka tas ir pienākums uzrakstīt maza faka romānu tu Romas kapitulāts kapilārs mudaks labrīt labvakar. Kā jums iet kā tev iet uz redzēšanos tādā garā vai tagad sāc ierubīt savā stulbajā galvā. Mēs par šo vēl parunāsim, jo redzi mums iegājies standarts nepārsniegt noteiktu garumu un es kā tāds padebīls pastaidzenis arī ievēroju kaut kādu pagātnes iegribu standartu un neturpinu izaugt kā garā pupa debesīs lai var iekārt egli kā kājām gaisā karājas un draud uzkrist nabagiem uz galvas tāpēc visi sēž tirdzniecības centrā Alfa un skaita savas Omegas kapeikas un izliekas baigi saprotoši, lai gan tik vien saprot kā mani uzjautrināt un ģenerēt jautājumus manam iekšējam universam.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Saulriets 17 no 30 Pulkstens: 13:01

Saulriets. Tā, tā. Skatiens miglains lūdzu nevajag tik ļoti koncentrēties uz sevi realizēšanu un vispār. Kokiem lapas čaukst kad es skrienu mežā. Manu alpu čaukstoņa kā labas cīruļu dziesmas, kā tu sevi sauc. Mani sauc tērauda lode es skrienu un sevi neierobežoju skrējienā tikai viļņi var līdzi stāvēt. Kādu tu sevi iedomājies mani redzam. Kā tu vari sevi sapņot ar lielām acīm pretim saulei ja es tev ireduz visur kur tue j. Mūsu abu darbu saknes ir mūsu sakņu albatross. Nāc uz manu tēva reizi un tad mūs tur abus glabās. Koka lādē ieliks kopā ar kreklu un biksēm nezin kāpēc tādā kombinācijā un tu rokas ap galvu satinusi skriesi pēc dvieļa palīdziet, palīdziet kliegsi un mēs abi izliksimies dzirdam, ka nav nekā labāka par šo Kopotie raksti mūs kopā savērpj un tu par sevi labāk zini kā es tevi uzrunāt. Mūsu māsa kaeirja mūsu māsa Kerija mūsu māsa Kerija iesprūda starp sliedēm. Mūsu māsa Kerija iesprūda starp sliedēm un tu redzi sevi nākam divas reizes apjozdams ap galvu skrejlapiņas košļenes un tā tālāk kā mūs sauca tā es nāku. Es pat aizmirsu ko es rakstu un tad tas ir kā svešs cilvēks rakstītu dzeju un tu man redzi atkal tālu kokos aulekšiem nāk saulriets un mēs abi esam kopā k a līstošas lāpas un tu redzi gandrīz visu manu sirdi tikai nevajag tik ļoti satraukties man besī skatoties acis žilbst un es tevi redzu kā t tu mani redzi tu mani redzi no debesīm es skatos samiegtā m acīm un mēs viens otru saprota, jo manis nav ārpus manis, bet visa pasaule maza kabata kurā tu skaties pa caurumu vai es neesmu sadarījis blēņas.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Dubaja-Rīga 16 no 30 Pulkstens: 12:49

Dubaja-Rīga. Melna nakts varētu padomāt. Bet ko padomā prāts, kas raksta romānu. Tiešām, nevajag kautrēties. Ko padomā prāts, kas raksta romānu. Mani tas neinteresē. Kas mani interesē? Mani interesē patiesība. Kas ir vainas gaismai, ka tā tik skaistas pēdas atstāj. Kā var redzēt saules lēktu manā logā. Mani interesē krūšu tēls, lodāmura tēls, mauriņš. Vilciens Dubaja Rīga, kā tu sevi sauktu, kad manis nosauktās drēbes atpakaļ pie sevis nāk. Garderobe miežu grauds. Kas interesē romāna rakstītāju. Kur ir tas pašrealizācijas variants? Kā cilvēks sevi pašrealizē? Ieiet aiz aizkariem un redzēt, nesapņot, bet darīt. Realizēt sevi. Kāpostus lūdzu piešūt pie apkakles. Cik gadu ir P. Vārdu negribas izrunāt pat brīvam esot. Viņš lasa, bet es izliekos, ka nelasa. Es savā izlikšanās esmu pārāk tālu aizskrējis, resursus iztērējis, lai izliktos, ka nav tas kas ir. Visu naudu biļetē izpircis uz vietu, kas man neinteresē, kas pat ir kaitīga. Kas tad mums te ir, kā top šedevri. Pastāstiet un atbildiet. Es nejūtos banāls. Kā izteiksmes līdzeklis. Kāpēc rūpēties par neesošām garīgām vērtībām. Lūdzu palīdzēt izkompostrēt talonu. Redz kur nāk košas krāsas. Atbrīvoties no ierobežojumiem. Tagad jau es labi daudz domāju un tā ir labi, jo galvenais svētku avots ir sajūta par labo un ļauno. Kādus līdzekļus tu izmanot. Saprast pasaules likumsakarības. Dziļi, dziļi sevī sev noticēt, lai nav šaubu. Šaubas kā skali iekuram un avīzes lasīt pirms sadedzināt. Masku balle. Trauma mana. Redzi, ja nesekoju, tad pēc tam tas ir apgaismība. Izlasīt saprast uztvert apgaismība. Nekur nemanīju, ka esmu te nonācis, bet tad hop un tā top brīnums. Gribas padzerties un apēst ābolu. Protams, kāpēc gan ierobežot stāstu ar izdomātām robežām. Viss, kas notiek ir liekams uz papīra un tādā garā līnijas mani pieņem. Galvenais ir nenoliegt Dievu savās pārdomās, bet filozofu armijas mani atspēko ar trešo imperatīvu un es nemaz neklausos, jo manas sienas ir stikla biezumā. Kāds mani apšauba no iekšpuses un tas pats ir tas, kas piešķir filozofiem pārliecinātību. Es varu mukt un slēpties, bet mans nodevējs un vietnieks, tas vienmēr ir ar mani un likt tam domāt par A burtu un būt patiesam savās saknēs.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mauriņš 15 no 30 Pulkstens: 12:33

Mauriņš. Rīts sākās brūns. Mazliet atkārtojušās dzērvenes. Pieticība, atkārtošanās ir liela. Lai gan no otras puses, katra detaļa ir citur, līdz ar to asociācijas savādākas. Te es atskatos no savām pozīcijām, jo mierīgi pārdodos citam viedokli, kas vēl nav izsacīts, bet noteikti būtu spēcīgāks par jebkuru manējo. Košas manas zeķubikses, logos rāmas ugunis deg. Esmu no kreisās puses ieņemts un skatos. Mans skatiens bezmērķīgs, ceru, ka pieķersies lētai mīklai. Neko nedarošs platforma. Bezmērķīgs un ambiciozs. Kur ar tādu var likties. Jebkurā kontekstā runāt par sevi interesējošiem jautājumiem. Nerunāšana nozīmē atsacīšanos no sevis, vai nu kautrēšanās, kauns vai sociāli aizspriedumi neļauj sevi realizēt. Tad fizisks pseido-nogurums, nevēlēšanās būt savādākam. Nogurums censties. Jo centieni nezināmā labā. Tik vienkārši, Amērika ir manās robežās un Buda plaukstas attālumā. Es savācu konfekšu papīrus un atsakos no konfektēm. Tādējādi man ir pārliecība un nevienam nav koda atslēga. Manās dzīslās netek cukurots sīrups, bet konfekšu fabrikas Uzvara logotips vienmēr ar mani. Tādas noskaņas šo rītu sagaida. Bet pērnie restorāna sēdētāji tikai sēž savās aizvakardienas drēbēs, bet es jau esmu lielu gabalu prērijas atstājis aiz sevis. Es pat esmu sācis sapņos strādāt. Tā būs labāk. Man nav kur skriet. Bet tu, ko tu te gaidi. Ah tā, gaidi manu atnākšanu, gaidi savu kārtu aiziet. Kā operācijas zālē aizkariņus aizvelk, lai var nokārtoties. Alus pudelē nesanāk, tad es pacietīšos. Kaunos. Nevar noturēt uzmanību. Acis notīrītas, tikai piere vēl visa saķepušu asiņu. Tieši atbildīgā brīdi ienāk nevajadzīga skaņa. Varbūt pāriet akcijās un izlikties sapņojam. Es pametu tevi savā varā un dubultojas sejas vaibsti. Manās mājās nav daudz tādu sakaru. Nevajag varbūt turēt fokusā uzrakstīto, bet tikai nākošo. Tad vēlāk būs interesantāk lasīt. Redzi, kaut kas mani pastūma atskatīties un izvērtēt. . viena krūts kā atačments ložu necauršaujamai vestei. Cik tālu tu savas robežas izstiepi, cik tālu tu redzi sienā skatoties. Sarkani paklāji un muša visurgājējs, jē.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Māllēpes 14 no 30 Pulkstens: 19:19

Māllēpes. Cik ilgi var izturēt uzbrūkošas plaukstas. Mani var pazīt pēc deguna balss. Dobjas skaņas manās mājās mīt. Es redzu pa logu nākam ziemeļbriedi un trīc kaut kas nesvarīgs. Tātad par logiem. Atspīd krokas un ir lopi, kas nesaprot normālu valodu. Es izteiktu rājienu, bet kapitulēt nav māksla. Manu durvju priekšā mājo sūdu ceļam’a lāpsta. Tiklīdz pienāk jauns reiss es piedāvāju pacilāt atbraukušo Mastrojāni. Mazs tu man Jānīt esi padevies, pavisam viegli tevi pacelt gaisā un uzmest un noķert gluži kā rauga pankūciņu tikai nespiedz dieva dēļ ausī jau klausule, tajā runā par pasauli bez atstarotāja. Es vienaldzīgs notriec pensionāru un tu redzēsi, kā visa tava balva sasprūk kanāla malā noliktā balvu kausā. Tādi ir mūsu Jāņi, tādi mūsu ziemassvētki. Rokas kustas un to vietā paliek roku kopijas. Ja ilgi staigā pasauli iepazīt beigās var atbraukt atpakaļ uz Beirutu un kā vakar vēl te bijis, bet dzīve pagājusi un mūs šķir gadsimts, bet viss, kas rokās turas ir veci kurpju šņori un man nav bail no laika rituma tikai tu man, lūdzu, paskaidro kā saproti vārdu ‘klusums’? Es varbūt pirmajā klasē pāriešu, bet tevi neatstāšu. Mani mati tevi dievina un tavu acu krāsa manu matu krāsa visas krāsas ir māsas. Nepametiet māsas atstatus vienu no otras, jo galvenais ir mūsos klausīties un mūžu dzīvo mūžu mācies. Mūsu klasesbiedru bildes, mūsu visu palikušās dzīves, spindz pret zvaigznēm, k o sagaidīt gribam, vajag tikai mazliet drosmes un mēs paliksim pillā kā dzerstiņa pieliku roku pi krūtīm, sirds tik strauja, ka nenoturēt. Pret zvaigznēm maļas un vienu valodu runā, bet citu domā. Vairs nesaprast tās nolūkus un tutū paliek vien balta svītra aiz manis spogulis mazliet netīrs un kaunas sava drebulīgā rīta pie auksta poga piespiests aizkars bezizejā trīc. Trausla mūsu pasaule, visas kara bumbas pārdot tirgū, par naudu nopirkt pārtiku bada cietējiem. Bada cietēji nomirst no Aids un viņu mājās uzcelt kokakolas rūpnīcu. Paskaties kāds man ir potenciāls. Pa šo taku mūs visus ved, ienīst kapitālismu, ienīst sociālismu. Es personīgi gribu nodzīvot līdz pensijai un kā savu gala eksāmenu nodot Kurdu šeiham pateicības vēstuli par mauru karos iegūtajām trofejām, kas glabājas Britu muzejā un kuras man nekad nav bijusi laime redzēt un ka es gribētu uz brīdi būt putns un redzēt savu dzīvi kā iestādītu rododendra draudzeni dāliju tik krāšņu, ka elpa aizraujas un viss ko var pateikt ir paldies par izdevību, par šo dzīvi un kuplo draugu pulku, kas raud. Ak, tās jau atkal bēres. Labāk par kaut ko jautrāku , par trubadūra sapni piemēra, es apzināti un aizmāršīgi sevi padaru par aprobežotu plānprātiņu, kāpēc gan es nevarētu būtu atjautīgs un asu prātu, tā lai ierakstītu pasaules vēsturē ar personīgu roku lielum lielu sārtu burtu A, kā Zorro vai kā Lāčplēsis, kas kādu mazu meiteni plēsis un senais latvietis cieņā pret būtisko piešuj nabagam pie galvas mītisko Krievijas cara mantiju ar vārdiem latīņu valodā mūs visus apsaukā Dievs. Tikai tā valoda kā no galodas nocelta, neviens nesaprot aiz pastarās tiesās glūnīgā skatiena. Izeja ir viena, dārgais, nopērcies sev pats un vienreiz kļūsti uzticams.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Sliekas 13 no 30 Pulkstens: 18:56

Sliekas. Atbrīvoties no aizspriedumiem. Cilvēks skatās, tam redzama seja, acis, deguns, mute. Pārējo var piedomāt. Atbrīvoties no aizspiedumiem un kā sliekai satikties ar sev līdzīgiem paralēlos tuneļos. Es gribētu sastapties ar košām krāsām, bet mani aizspriedumi, tiem nav ēdamu lietu, bet badā mirt trīs dienas paliekot ciemoties. Man sāp sirds , man salst kā no manis atdalās aizspriedumi. Es emu kā ģēnijs, kam nav naudas, es mirstu badā no talanta. Es gandrīz noticēju pavērtām kājām, bet tā izrādījās saliekta roka. Manas prāta spējas ir ierobežotas, tāpēc es emigrēju kartupeļu laukā sargāju kolorābjus Kolorādo laukos pie baznīcu laukiem. Pietiek. No aizspriedumiem atbrīvoties. Sliekas. Mani bremzē manis paša darināti mehānismi. Ko jūs ieteiktu, lai atbrīvotos no aizspriedumiem, redzi tas pat atbilst priekšnosacījumiem. Kā lai .. mieru. Tātad kur mūs ved aizspriedumu atmešana. Tam nav nozīmes filozofija ir apēsta. Es gribētu uzstāties ar partikulu par tīrā prāta kritiku. Es manifestēju brīvo vaļu vaļiem sava gaļa pietiek, mēs turpretim esam daiļas kazas. Ja mūs atpazīst uz kraujas rudzu laukā, tas nozīmē, ka mūsu prāti ir atbrīvoti un mūsu sirdis nesāp pēc kokakolas. Es gribētu reģistrēt sevi šīs māllēpes varā un turpināt koku sgāzt ar skatienu vien. Es būtu diženākais meža cirtējs pasaulē un tu mani pazītu tikai no attāluma. Mūsu abu rokas klusē varbūt salikt tās vienā pusē uz radiatora un klausīties Šūbertu Bahu un Trakviljani. Mans prāts nav nekāds dižais un paldies par to viņam, jo man nav tik daudz laika, lai strādātu par apteksni laikā kamēr visi mani draugi spēlē klavieres un Šūberts ir mans vecs čoms, lai gan lai gan. Eksistē dažādi atribūti, lai miegs būtu kvalitatīvs. Mēs esam īpaši cilvēki jo saliekta roka tomēr dažreiz izskatās pēc paplestām kājām. Tur nu es neko nevaru palīdzēt un klauna seja kā manu pātagu saēdusies slieka. Nu ja, slieka, tā tam būs būt. Paklau, es tikai vēl priekšniekam ar Tarrota kārtīm piebāzu pilnu kapotu un eļļas filtrā iespļāvu pili kaprijoda, lai sniegotā debess nav tik sarmaina rītā, kad mūsu visu aviācija mūs padzen no tēvijas. Šī mūsu visu tēvija, kā gan viņā mūs aiz pautiem tur, gandrīz var apraudāties, bet analogs kā tāds krusts lauku sētā traucē sunim sakost svešas vistas. Manuprāt, ir divu veidu cilvēki. Tādi, kas ir mani draugi un tādi kam krēpēs liesmo svins. Manu draugu justīcijā mājo košas krāsas, manu draugu draugiem draugi draugiem draugi. Ja tu visu saskaiti paliek tikai terorista jaciņa un policista koks nopulēt pret radiatoru un slota ar ko pasmelties gudrību no Harija Potera. Tā no tiesas mūsu visus valda bezsmadzeņu vājais prāts mūsu zemapziņas uzburbušais slogans – pērc. He, he, vai nav oriģināli. Varētu pabrīnīties kā no tādas pašas bildes var sanākt tik daudz slieku. Bet es jums pastāstīšu. Vajag atbrīvoties no aizspriedumiem un iedziļināties problēmā, nevajag lolot svešas ambīcijas un savā submarīnā peldēt dzeltenā upē kā mazā faraona vabolīte sunshine in the air. Kā basketbolu botu gaisa spilveni kā plaukšķenes pārplīst spelgonī un tāda nolaista mašīnas riepa tikai paliek un skatoties vienā punktā sanāk iesnās kā sadalīta piere vai varbūt es nepareizi sapratu, bet nav viegli saprast savas taras nodošanas centra paroles sastaptos kolorītus. Pret rītu.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Vēlvienreiz 12 no 30 Pulkstens: 18:40

Vēlvienreiz Tā, tā, tā, klusums nav draugs, tas pielipis kā dēle, bet dēles man nepatīk. Atbrīvoties savās iedomās, lai skaudrs top prāts, ass kā tērauda slieksnis uz kara lidmašīnas apkalpes telpu. Nenovērs uzmanību. Skaties kā nāk domas un iedvesmas. Caur sienu izspiežas kāda paciņa un tas būs atbilde uz pavasara kastroli. Kādas balerīnas, tik apbrīnojami. Turas pie redeles kā striptīza dejotājas kokles un mati nav mani draugi jau atkal. Tik daudz šaibu vienā galvā vienos vārtos mulsums čab. Šaubas manu dārzu uzraugi un zvirbuļi tādi kā mazliet atsvešināti vārdus neklausās tikai skaņas. Trokšņus, lai sastapties. Vienu mirkli. Kājnieku brilles. Vai tu man nepateiktu kā iedomājies izrauties, ja tava uzmanība visu laiku novēršas. Tas mazais golfa elfs kas skatās caur deniņiem caur priekšā pieliktu roku caur visu to gaisa telpu kurā es vedu pastaigā savas lidmašīnas. Kā zeltā lieta skulptūra es tevi lieku nomazgāt tīru pusdienām par godu izlikti svečturi un tu manu prieku skaista mūzika. Galvenokārt mēs dzīvojam dēļ slavas, bet koklētāji tādi mazi meža dīvainīši. Paskaties tie pārdzīvojumi taču tev nesa pastaigas. Ienāk pavārs un pavērtu muti prasa vai garšo, pakalpīgi piešķiebj galvu. Jā garšo, man tikai galva sasāpējās , mazliet familiāri un nevajadzīgi saka viņa visu mūsu sirdsapziņa. Stāv galvas kauss kā kravas kaste kā ekskavatora kauss kā ogles sniedzoša plauksta, ņem mani atbilde, es gribu palikt plika kā līdaka salā, kad saule iesprūst ledū un slidas košā krāsā spīd. Manas padušu redeles, visas smalkās spalviņas ir mūsu laikmeta gudrāko cilvēku galviņas. Kā samtainas atslēgas es izleju pār gavilēm plūdus. Mēs varbūt vēl tiksimies, bet gulēšanas brilles gaismas slāpētāju sapnis. Mudīgi sastapties ar kādu, kam karsti. Izmesties līdz biksītēm un tēmēt glāzē trāpīt raudulīgas vāzes projekciju štoļi.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Trompetista sapnis 11 no 30 Pulkstens: 18:01

Trompetista sapnis. Nu kas jauns? Vai trubadūra sapnis ir reāls? Vai mana dzīve telefona saruna? Es tevi slikti dzirdu ar nolūku. Maniem matiem vajadzīgs jauns remonts, jauns izskatīgs meistars, jauni muskuļi un jaunas asinis. Vislabāk atbilst cilvēku, es gribētu būt briļļaina. Ar galvu turu rokas kopā savādāk esmu dimbā. Krekšķinās mazs gepardiņš, esmu lauvas varā. Lauvam zelta auskars nabā izskatīgs pēc velna. Pati mugurpuse zeltā kārpas manas acis maigas. Mēness visu daiļu dara ceļā apspīdēdams maurus. Kā lai tieku augstā kalnā ja pat Sīsifs nomirst badā. Kā lai rādu svešiem ļaudīm savu cietušo un trauslo māti. Matka viņi mani sauc rādot ar pirkstu uz cirku. Cik ir pulkstenis es saprotu un tūlīt atmetu nevajadzīgu plezīru. Kāpiet augšā, es pavedīšu. Līdz ar Torņkalna staciju es bāls un kreisām rokām palieku. Manis paša audzēts lauvēns smaida bikli somā raugās. Peli redzējis tas esot starp pūdernīcu un Nīcu. Es Lisabonā ķēru trieku un atveda mani ar visu manu liesu. Gaļu neēdu, viss lauvēnam par godu. Manas krēpes viņa gods, mūs tik pesticīdi apdraud. Varbūt uzsmēķēt un raudāt kā to dara kino ļaudis. Mušmires un lūpu krāsa, zobu birste mušpapīrs. Kino kadrā ietilpst bēdas, manas patiesības sēras. Kolīdz būšu pilngadīga tā ar tevi došos cīņā. Mūsu plaušas gaisu tvers, manas rokas tavās smelgs. Tā kā debils dzejolis sanāk manas pamasē mani es tava es tava. Ko līdz pretrunas, ja vistu kūtī gaismu skaita. Elektrību rēķināt, to tie neprot, dīkdieņi un slepkavas visi vienā maisā bāžami. Kā ar roku atņemti skatās acīs cirkšņlauži. Es gribētu būt pareizāka, bet viss, kas manī palicis ir bāka, kas gaismu dod un pati naudu neņem, viss man jāuztur un drebu pie katra mazā impulsa, kad priekšnieks brauc ar ampulu pie manis svinēt Jauno gadu būsim visi priecīgi. Nudien.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Muklājs 10 no 30 Pulkstens: 17:56

Muklājs. Atskatoties uz paveikto, uz vecgada sastrādāto puika grib pačučēt. Mierīgs laiks, nav vietas ekscesiem, ir divi naktī un tu tupi kluss. Mājas līgo viena otru, gaismiņas spīd un tu pamazām pacelies virs savas ejakulācijas tornado. Kolorīts tēls, zobu pastas kreatīvs. Tālus ceļus gājis tēvs ar ziemu roku rokā dejo. Mazas ugunis un grāmatu plaukts, bet tikai retais zina, ko domāt. Tādas lietas mūsos mīt, ka tik nav jāpakrīt. Rīmēšanas svētki Santamonika, Kalvadosa, krūšu tēls uz azbesta paklājiņa. Mēs nebūtu tik dikti priecīgi, ja tu prastu mūs atšķirt, bet ko līdz tāda saspiesta morāle, ja es runāju no stikla otras puses. Manu acu zīlītes redz krāsas, es esmu tāds kā Tarkovska sārts. Mamma atnesa putraimus un ko tu domā tagad darīt. Mazliet spēki izsīkuši atkal vaimanā. Kā lai palīdz pats sev nelīdz pats sev vislielākais kungs, bet nedomā lieki par svešām problēmām mums galvenais paslēpties skaitļos un kuluāros. Izsmiekls, mazliet mierīgāk, redzi, ka klusums un kā tevi sauc? Es aizmirsu piedod kā klijānu sauja mūs pabaro snauda. Krūšu galus ietērpj zelts, kakla rota spožs luksofors. Tā tam būs jābūt, mēs zinām viens otru, auskari baltas begonijas un tu mani sauc caur miglu ar skatienu mūsu mīļā Parīze. Sirds kokā pland un kolonnas ir mūsu bērni. Tur kaut kur dziļāk mūsu prāts draudzējas ar skaisto zemi. Ziema nāci atvadīties mēs ar kaklarotu kluci iziesim uz ielas klusi pašļūkāt pa trosi. Kalvadosu rokā, marinētu ziedu plaisas zobos, marinētu gurķu plaisas, plastmasas maisiņš un atvadu balles taloniņš aiz auss.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Vilciena stacija 9 no 30 Pulkstens: 13:27

Vilciena stacija. Redzi, mēs esam atgriezušies stacijā. Šeit mēs sākām savu dzīvi, bet ko tu brīvi dari, tas ir labi. Kad sēdeklis ir apliets un mušmires staigā brīvu gribu. Kad smaids nevar apstādināt mūsu gribu, kad es gribu, gribu, gribu, bet vis ko varu dabūt ir ticējums par brīvu gribu. Tavs smaids slēpj stalaktītus, bet kad esmu aprobežots, kad man sirdī stāvu gaišs, kad es dzelzceļa un māju rokas kājas galīgs vārds. Manu mīlu nevar viegli padarīt par strupceļu. Esmu gandrīz visu biedru mēraukla un starpposms. Kad tu mani sveicināji, tad es tevi arī. Bet kad mūsu rokas klājas divas rokās starpceļā. Koši rokas klaju lauku manu roku starpposmu. Tagad es uz aukstiem kriptiem, manu galvu arī vari, kad es tevi pateikšu ar varu, tu man mazliet skaudi. Kokos tagad skatos balvu savu saņemt par padarīto. Gribas iepirkt manus spalvu kātus mazos rododendru stādus. Kā jau stāstīts Guliveri kāpņu telpā gulētāji. Manu skapi aiznesuši Skroderdienas Silmačos. Lieli burti mazi bruti visi tahtu apsēduši, dīvāniņu malā bīda koši sārtiem vaigiem stabi. Elektrības mazmājiņas drosmi smeļas savā sirdī. Izdejo man subģēniju tādā garā turpinātu. Ko lai saka mazas zivis, kad tā pretim stripo Kārlis. Mans mazais draugs. Paliec sveika nāra, paliec fotogrāfijā. Kad tu skaties manās acīs tu man redzi sevis dzīslas. Kādu dienu tu man sacīt, ka tu skaties manās acīs. Pagaidiet, man kaut kas jāizdara.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Milicijas medības 8 no 30 Pulkstens: 13:13

Milicijas medības. Kā rīts sākas ar dīvainām paģirām, tā pirksti nosalst ejot uz vēstniecību. Mūsu paģiru milicija ir mūsu dievkalpojuma sargs. Esmu prātā maziņš draugs mūsu visu košļājama saule. Kā tu iedomājies izplesties, tu taču mūzām neesi redzējis patiesību. Kādu reizi paņem līdzi uz medībām un izskatās, ka auksts. Malu mednieki ir tavi draugi, esmu gandrīz puspliks draugs taču kādu reiz arī paņem mani līdzi pasi uzraksti kā domā darīt pašam paliek kaun un labi ka tā dari mūsu visu vārdā pali izskaloja pamatus vidusskolas bērniem. Malu mednieks krūtis griež, saka kā tu mani sauksi, kad es tevi kaušu. Kaucu tā kā vilks uz mēness un tad saule atkal nāk. Tā tie mainās viens ar otru vilkam kauns, ka saule draugs. Mežā dzīvot nav tik viegli, mežā auklēt palagus un šaut visu kas kustas viss tas ir mans draugs. Pati daba tā nolikusi un es tam ticu, vai redzi kaut kādus ziemassvētku vecīšus kas kustas. Kam rokas kustas, ka m acis mirgo. Es redzu košļājamu gumiju pirkstos satvertu un staipāmu. Izstaipi mani draugs, tā lai paliek kauns. Mazā egles mantiņā atspīd visa dzīve. Kā tu teiksi tā arī būs, tikai papriekš pabrīdini. Mozus tek no kalna lejā atslēgt skolas vārtus, mīļas tās, kas pašas ek skolniecītes kaijas. Mūžu dzīvo, mūžu mācies tā man teica draugs, šis tas jauns un šis tas bijis mūsu dzīvēs atgriežas. Kājām nācu garu gabalu un tagad esmu tavs. Bet kad celšos augšā rīt aukstā māllēpes man galvu skaus. Krusta skola tā kā bišku maziņa pa gabalu šķiet un Kultūrkapitāla fondi skatās mūsu visu acīs. Esmu mazliet plebejisks, bet no tiesas nožēloju grēkus. Acis manas nemelo, kas izskatās tavās acīs tīšprātīgās. Mūsu vilki dara savu, bet kas prātu uzurpē un slavē. Manu draugu draugi paši ir draugi man. Pats kungs, kad ēveli un slotu malā nolicis dzer jodu, izskatās tas pārbijies bārda apaug muti, skaties, tā kā daru, tā ir labi, tikai nevajag mani slavēt.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Pārvērtības 7 no 30 Pulkstens: 11:46

Pārvērtības. Lielākais no pārsteigumiem – šaurā bezizejā nonākusi nāra. Nātres manu galvu lauza. Esmu varbūt esi, tu ar mani, kāpēc šodien? Trauksme uz sejas nav vārdiem vietas. Mūsu mežu kāds pienesis pienenēm pilnu. Pārākais sajūsmas sauciens pār mežu, pār lauku, pār roku saliktu jumtu. Paskaties kā skatās mūsos debess. Es gribētu būt jumts uz galvas nokritis un dumjš. Kā taurenis kam matu nav, bet gribas paslēpties uz ceļa. Tu Eva Metla, tavu acu skatiens tumšs, es eju pretim krokainām adatām un ceļgalos ļogās meža ugunis. Tu izskaties pēc ērma, tu man saki, pietiks. Esmu mazliet dzēris, tu taču saproti, durvis atveras un ienāk mežā sieviete. Kā liksiet jūs uzrunāt kundze, es saku. Bet atbildi saņemu tiešā triecienā karpu. Tikko izzvejot un smaržo pēc dabas. Pēc kūts mēsliem es smaržoju pats, bet kokiem nav vaļas mūs aprakstīt. Bekoni, ir manu sauju piekrautie sindromi. Varbūt ar pātagu, skrejlapu mijās. Gribētos pasludināt tevi par šijās. Kā tu teici, kā būs, es neatceros mūsu norunu. Palīgstrādnieks mūsu draugs. Esmu mazliet piesmacis un auksts. Tādā garā turpinot mazi ragi izaug pierē. Vai redzējies ko sapratis, mazu mauku mājās pārvedis. Tālskatī ierauga bekona galvu un saka sev zem deguna silti – mājas ir vieta kur ierodas viesi, es gribētu palikt pa nakti zem debess. Iekurt uguni un uzvārīt oļus, manu bērnības pakaļskolotāju olas. Varētu paslēpties zem krūzes un dziedāt, maizniekam vēderā iemeties sīpols. Valdnieks uz gobelēna iezīmē siļķi, būs šoruden varavīksne silta. Un mājas kā kodols, kam apkārt brūk ogles. Manu mazo draugu rokas kā baraviku skolotājas. Cīrulītis mazputniņš, kājām gāja dziedādams. Esmu uz pavarda izkrautais alksnis, dūdoju vējā kā palagu kauslis. Matu gumijas atkātojas un paņem ragu pie dziesmas. Varbūt tu gribētu paklausīties manu teikumu par sauli? Divas dienas gāju mežā, bet gad pamodos biju pežā. Vai manu dieniņ, vai manu dieniņ paskaties kāds razumēns. Gļukojas skatiens un neskaidrs prāts. Būs laikam jāsamaļ ogu sto grams. Malka par velti, skaties kur gribi, būs šodien veselīgs pārtikas produkts uz galda. Mācību iestāde atsūta algu , divi rubļi par pensijas vecumu. Malkas kā nava tā nava.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Samārietis 6 no 30 Pulkstens: 00:47

Samārietis. Picu, kungs? Labdien, šorīt zvaigznes paspēja apspīdēt manu kokakolas bundžiņu un tās no visādām pastām un zvejnieku tīkli mani noķēra brīdī, kad nemēģināju izlikties par labāku, bet rakstīju tikai to, ko redzu. Pat kļūdas bija savdabīgas un nespēja mani izsist no sliedēm. Varētu padomāt, ka nakts nav mūsu ķēniņš, bet tādā pat garā varētu sākt psihot un mest man ar priekšmetiem, bet var arī vienkārši noignorēt un izlikties baigi sadrūmušam un turpināt dzejot. Izlikties, ka nav spārnu un tādā garā gribēt dziedāt visu dienu. Es reiz sastapu meiteni, kas manī ieklausījās un teica visu uz priekšu. Tādā garā. Mana pica ir mans mīts, esmu poliglot Ipolīts. Mani sauc arī par dzejnieku, divu trubu mākslīgo sētnieku. Mākslīgs sēklinieks, zirga apsēklošana, govs apsēklošana. Tāpat beigās visi nonākam mazos gabaliņos uz picas, kungs. Pēterbaznīcā zvana skaņas mani nepadara vienaldzīgu, es iezvanu savu domu graudus un tādā garā turpinu sekot avīžu rakstiem un gaidu , kad pabeigsies meiteņu laiks. Divu dienu garas pārdomas ir vairāk kā vajadzīgas, lai piespiestos izrēķināt atlikumu. Es jums gribētu paziņot par atomkara draudiem, bet visas manas kopējās delverības ir tik mazsvarīgas, ka es turpat uz vietas varētu paslēpties un neziņot policijai. Redzi, pat mazākais noliegums slēpj aiz sevis universu, kā tajā grāmatā par gravitācijas speķu. Mēs varētu sadraudzēties un izlikties baigie draugi, bet katrs atsevišķi turpinātu pildīt dārgas mēbeles funkcijas. Tādā garā mūsu dzīve ierit skaistās sliedēs un gandrīz prasās pēc anomālijas par košiem krēsliem dārzā bez āboliem. Es tagad mazliet atpūtīšos, bet tu palasi ābolus. Mūsu kabatas ir pilnas ar maizi, bet gan jau kaut kā izbrīvēsim saulei vietu sirdīs vienmēr vieta pietiek siltām jūtām. Redzi kā atkārtojas zilbes un atskaņas, tādā garā turpinot var sasniegt lielisku fonētisko harmoniju un tādā garā turpinot. Paskaties, viņam ir laulības gredzens tā uzreiz nemaz nepamanīsi, bet tie uzraksti. Tie uzraksti vēsta par picēriju, es gan labāk zinu, viņš tikai tirgo kebabus. Bet varbūt arī picas, es nezinu, bet gribēju noklusēt, jo tādā veidā es saglabātu noslēpumainību, bet labākais noslēpums ir to pastāstītu lieliska vasaras diena mūs sola savā ziemu un rudeņu izsolē. Kārtīgas pusdienas nav manas mājas. Esmu tikai valzirga kāja. Varētu iedzert karstu tēju, bet košiem sariem mani apspīd vaniļas māja un tu jau zini, ka nav brīv mums piespiesties atbildēt uz maldīgiem jautājumiem. Tā iemesla pēc, ka turpmākais ceļš ir dzelkšņiem kārpīts un nevaru es sastapties ar tevis doto norādi, jo kā gan es varētu pasludināt tevi par zebru, ja kokiem lapas ir visās krāsās brīdī, kad es atmostos. Redzi, kokiem lapas ir dažādas un nav nekādas vajadzības atkārtoties, jo kā jau reiz bija teikts, kā jau reiz tas būs. Mēs visi kā kokiem lapas un kečupa saknes mūsu sirdīs dēsti mazi ozolbērni un lapas kokiem bērziem mūsu sapņu uzlējums uz tāss.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Puškina palka 5 no 30 Pulkstens: 00:13

Puškina palka. Ar kādiem rezervuāriem, ar kādām domām koka galā parādās ugunīga bumba. Klejo gaismas pilī pūlis un grib noskaidrot, no kurienes rodas nogurums. Ja es to pats nesaucu, bet tas atnāca un uzstājas. Es it kā gribētu visu varēt kontrolēt, bet kas zina, ko var sagaidīt. Es esmu pa pusei dzīvs. Pagaidi. Vajag padarīt procesu dzīvāku; nevajag attiekties pret darbu kā pret kaut ko ļoti svarīgu un pienākumiem piesūcinātu. Es redzu tavās acīs mazliet skumju, bet siermaize mana. Vai redzi kā tuvojas manām acīm tavas acis. Nevajag arī mēģināt uztvert tieši pastarpināti veselo saprātu. Meklējumam nav robežu , bet košļājamā gumija divas kapeikas. Garšīgi kā tev garšo intravenozais sacepums. Tev roka mazliet .. un nemāci man kā rakstīt. Tev roka mazliet šķībi stāv, tas būs no piepūles. Tagad zinām, kā uztvert panākumus. Kušete, matracis, skapis uz mūsu labsajūtas. Mūsu labākais draugs, feldšeris mutautiņš. Redzi kā saprotas manis paša redzētie bērnu nama audzēkņi. Kad pazuda pavedienu un neko no uzrakstītā neatcerējās putuplasts. Mazliet mazāk bērnišķības un tu redzēsi mani roku rokā ar vairākumu dvēseļu. Seko lielajai kolonnai, tur būs gandrīz visas sacensību acis. Labrīt, tagad seko mazākās no mūsu kājstarpēm. Un pēdu sēnītes, kā nemazgātā duškabīnē es ienācu tavā dzīvē un mēs saderinājāmies. Pukins rakstīja labu dzeju, dažs viņu uzskata par ģēniju un drūmā pūlī skata dzeju un visiem pirkstiem skola mani atbrīvo skaties kā atkāpjas ģēnija sodrēji visi kā viens man nav pieejami, jo aizņemtība skaties kā viņa tup kājas pie krūtīm piespiedusi un pūš stabuli ar kājstarpi. Ha, garam nav jābūt, es neesmu vergs. Tu esi putuplasta cilvēks.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Malks šķidra ledus 4 no 30 Pulkstens: 23:53

Malks šķidra ledus Viņa ienāca neviena neieraudzīta, nenovērota. Viņai matos bija protam roze. Kā gan es iedomājies iztēloties nolietotu galda tīrām lupatu, ja manā priekšā bija dzīves atvērums uz divām galvenajām lapām. Manu roku kustības, vai tu redzi atšķirību. Es stāstu par sakritību, par matu gumijas likteni. Manā makā ir tikai trīs nozīmītes – Cēsis, Valmiera un Dundega. Buntīte kāšu krustu, manām sirdīm tauvas nesiet klusu. Redzi asara uz acīm pārklāj matus izšķir un tādā garā visas mazās razbainieces ietekam manā sirdī sildīt pirkstus. Mati garām kuplām rokām izstiepj pret sauli mākoņainas drūmas rokas kā gribot redzēt kas būs tālāk, bet redzēt nevar dzirdēt gribas skaties muļķi tās ir tās sirdis. Kā ledu gļotas manī bango siržu rotas. Manis paša darinātas juvelieru slotas. Mani gribat padarīt par kalpu, bet no jumtiem turpina pilēt galvaskausi un traumas kā krītoša lāstekas kā padzītas skolnieces, no mājas atraidītas un klūpiet pār m maniem siržu kalniem man daudzas tādas asaras vajadzīgas un pieskatāmas, bet ko tu skaties kad nav vairs redzes atribūta. Tikai mazas maizes kastes rindā stāv pie rūgušpiena veikala. Vai iztēlojies, kā skan mani vārdi tukšā kambarī uz galodas, kad tiek tēsts cirvis maza beku bukša nokaušanai un tālākai sadalei pa tirdzniecības vietām katrs grib dabūt gabaliņu manis. Kā tādi vepru kāvēji, bet tikai gudrākais zinās pateikt, ka nav ērts skrieties ar vēju, jo kas zina tas neteiks, jo vērtība ir manā sirdī, bet roku kustības kā ledus gabaliņi krūzē uzjundī sajūtas un garaiņi, lai gan sakusuša tērauda zobeni, bet tomēr ir vairāk kā sarotošas protēzes manai sūrstošajai sirdij un es saprotu, ko tu man gribi teikt , bet varbūt nevajag pārsteigties lielā mērā visas vainas meklējamas pagātnē. Nākotne kā abi zirgi skatās spogulī un redz sirmus matus manus veiklos pirkstus, es taču redzu katru zibeni katri zibenīgu sekundi tavās acīs paskrien garām visa tava mana visu mūsu dzīve kā tādas rokās saķērušās harpūnas, bet tu grib lai es tevi padaru par pareizu māsīcu nav manī tik daudz kreisā saprāta, lai sastaptos ar tevi baznīcā un zini, klajus melus krustā sita, bet manis paša klizma. Tu paspēji mani aplaimot un es tagad kā Dzirciema pensionārs klejoju pa krogiem dzeru patapinātu sulu un domāju par kreisā stūrī paslēptu matu gumiju. Tu biji pirmā, kas mani sastapa un tagad es degu liesmā kā kurtuve mazā krāsniņā divas durtiņas un tagad var tikai atmosties un stāvēt kājās kā jau tas bija sastopams pirms mūsu gadsimta un tālāk vēl tālāk līdz bezgalībai sniedzas matu gumiju iznēsātās krūzes ar kūpošu matu gumiju saturu nav viegli apspriest pie galda, kad klusums klausās atstarpe starp pavardiem kā bezgalība matu šķirbās un krējuma pirmā rūgtā garša mani noveda kraujas malā. Ķert mirkli kā aizšautu kaiju. Kas pilsētā šauj kaijas? Tikai trakie un murgaini suņi dzenas pakaļ tēlojot aristokrātisku garu un grunti izdzēra matu gumija pieklusa kā stārķis kam spārns uz gājēju pārejas palika.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Palaidnis 3 no 30 Pulkstens: 23:30

Palaidnis. Galvenās atšķirības galvas kustība un smaids. Tu esi mana maza ragu taure, bet košas krāsas nav mani draugi. Es esmu gandrīz pliks uz vāles staigāju un līdzsvaru turu. J a tu kādreiz mani ieraugi pludmalē, atsūti ziņu. Ir divu veidu patiesības – viena no manis sēž pa labi, viena nāk pretim no kreisās puses. Atšķir nu kuras ir manas mīļākās krāsas jo esmu es pliks no tiesas. Ja redzi manu kreklu sev biksēs un štrumbances ir mani vārdi pie tevis vērsti tad zini , ka labas manas domas un kādi gan zina mūs cilvēki mazie kāšu krusti kā putni vecās dziesmās un tu nāc manām domām pretim un sajūties gandrīz bagāts. Nevajag manu skatienu tveicēt kā tu dari par agru rītu no pusdienas laika un tādā garā. Bet kādu dienu es atmostos un visi pagraba sainīši smuki salikti ietves malā un pats es sēžu uz tēva vecā dīvāna un adu tamborētas sedziņas. Tu varbūt iedomājies, ka nav visiem vienas saprašanas, bet nevar jau arī visu prasīt no cilvēka, kam nav dubultas dzīves. Es atkal mazliet novērsos, bet tam nav sakar ar manu dzimtbūšanu. Es kā autobusā braucis un visas sievietes savā ceļā saticis. Mani apzīmēja kā marku zīmogu ielika somā uz atvadām atsūtīja sēdēt dīvānā aiz kura ir visas pasaules bagātības un es sapņoju kā darīšu to pašu pēc desmit gadiem un šīs dažas sekundes ir atdotas nebūtībai tikai mazas dzērvenes palika un saprata pusi no manis teiktā kā to saprot begemoti vai dzērves, kas izlasa tārpiņus no zemes, lai zemei siltāk ziemā jau nav nekādi joki, bet es tikai sēžu un mana krekla apkakle ir manis cienīga zīme; tā tikai kino dara, ka ierauga sapņotāju un trallina tālāk kā dobju sastaptu mūziku un tādā garā. Koša ir manas dzīves krāsas, jo esmu palaidnis. Manu matu garākās krokas ir mani apdzinušas par pusi no gadsimta un es dzejā izsakos kā prātā tērēts taurenis un nav mani vairs brīvas vaļas es automāts tavās rokās mana mīļā pasaule. Ko tu šausi ar manām jūtām, kā šaustītas krelles uz bušmaņa vaiga. Es būtu tev pateicīgs, es dotu tev dēlu, bet pasaule mani par pliku zeltu pārdeva maizes ceptuve klusē es atbalstos un saprotu, ka nav bijis nekāds gods sastapties ar gaišiem cilvēkiem, jo te nu es sēžu, bet mana ķermeņa maska mani nodala no būtības un sastapties ar košiem tēliem ir viens no maniem sapņiem, manas priekšrocības vaigu vaigā ar dievu dejo tango, bet es tikai pa pusei sastopos ar karikatūru valstību un sirdī palieku jauns un mazliet kaprīzs un tā paiet mana dzīve bez pārtikas un izpriecām tikai viens vienīgs smaids mana tuvākajam draugam un brālim cilvēkam pa labi. Mani varētu nosacīti attiecināt un kādu laiku ārpusē, bet košas manas krelles un es nezinu ko jums vēl pastāstīt.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mīlnieks 2 no 30 Pulkstens: 23:09

Mīlnieks. /Neliela atkāpe: Nekaunīgās grūtības sākumā uzsit asinis un padara uzvaru jo baudāmāku. Mierīga dzīve padodies. Sarkano lukturu ielā varētu padomāt piedzimis, bet tā nav reklāma. Es arī neredzu iemeslus, kas mūs izsekojuši šos gadsimtus. Es redzu ausis un cilvēkus smaidošus. Pagaidiet tā nebija domāta bravūra. Mēs visi redzam citu cilvēku acis un nevajag to rādīt tik uzkrītoši, nevajag bāzt sejā visus tos mežoņus, kas skrien pret straumi un glūn no dūņām. Es esmu gandrīz vislabākais, bet somu meitenes un tanku kuģi un seklas upes un mākoņu stūmēji virs debesīm es laikam dzirdu šāvienus varbūt tas kāds kaimiņš jo es neesmu pārliecināts par saviem spēkiem. Redzi gravīras apņem mani no sāniem, tagad sapņi piepildās ātrāk. Mēs esam mazie nazīši un tu redzi gandrīz dubultā. Manu aci mētā koklētājs Vecrīgā, tu jau zini kā latvieši mēdz sacīt – turi roku kabatā un drupini drupačas atnāks pēc tam pašas. Nāca tādas glaunas un alu lēja pa ceļam, tas nespēj atteikties no sāpēm pret manu redzesloku. Tīrākā bauda aiz pienākumu gūzmas ir divas trešās daļas un neviens no redzamajiem iemesliem nav labāks par pārējiem. Tu redzi sevi atspulgā un to jau neviens negrib atzīt, bet tā nu tam būs būt tāda tā dzīve kādu brīdi vēl sastapsim viņu uz gravīrām un prasīsim ko lai palaiž garām viņš tiks neko daudz jo kā jau tu iedomājies mēs esam viens vesels gandrīz barikāžu laikā tāpēc es tev ieteiktu palekties un nostiepties kā garākām kājām tā labāk un redzi es skatos tev acīs, bet tavas rokas gaiņā vasaras mušas vai zināji, ka tagad ziema sākas no jauna? Tāda tā dzīve vēl brīdi klusēšu un tad lekšu kā karstas mīlnieka acis uz rudeni tāda stās takas tās likteņa takas, kas mūs aprauga un skatās lai nepaklūpam redzi kāds prieks no mums staro mēs esam divi draugu bet mīlnieks, ko šeit dara mīlnieks viņš tin mums lakatus pa galvām un dejo kā sieviete laikam es būšu pēdējais kas mani atpestīs sastinga, visas acis sastinga uz mums bet mēs tikai mierīgi sēdējām un runājām savā nodabā kā karakuģi uz pajumtes nokrita mazas lāstekas laikam es mazliet apmaldījos vārdiskās spekulācijās un dolāru zīmes kā makaroni no ausīm izvelc paskaties ko tu te redzi kā tevi sauc mani mazie robotiņi gandrīz iekaroja tas ir labs treniņš necenties pārspēt savu nespēku tas aug proporcionāli spēka mazumam tāpēc es tev iesaka. Pagaidi! Par ko iet runa? Es sēžu un gribu tāpat sēdēts, bet koši sarkanas acu zīlītes mani aplido kā pavasarī krūzes no logiem, padodiet lūdzu manu mutautiņu, vai tu jau izrakstījies vai tev tikai beidzas koncentrēšanās. Un kur tad labsajūta, par kuru runāji. Redzi tu tikai gudrs runāt, bet pats sastapties ar likteni nevari un pats skatienu uz mani noturēt nevari . Mīlnieks, tāds ir tavs liktenis, bet aiz dīvāniem var atrast labas lietas, vecs antresolus un saskābušas peļķes. Nāc iekāp pie manis vecā zeķes slēpju somas . Mīlniek, nenokar galvu.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma: Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Varbūtība 1 no 30 Pulkstens: 23:07

Varbūtība. Kas veido notikumu gaitu, nejauša satikšanās? Mīlnieki nav drupās auguši, to sarkanās plaukstas nes zemi no svētās zemes un tālredzīgas acis raugās skatienos pret Raudu mūri. Es jums ieteiktu pārveidot savu dzīvi trīs dimensijās, trīs varbūtīgās vardarbībās. Nolemsi šovakar iedzert par pusgadu, mēs esam šeit savākušies, lai atzīmētu Jauno gadu. Es pacelšu roku un pusmastā iepletīšu acis, mana seja nemainīsies, bet acis un vaibsti, deguns un lūpu grimases mēs visi esam savākušies, lūdzu, pastāstiet par manu vēlmi savākties kā lielam vadonim. Muguru spiež kāds sēžams priekšmets un es jau redzu sevi nogurušu rakstām romānu trim varoņiem. Kādu dienu pār sētu un mietu es nācu kā bildē izraudzīties līgavu. Mēs esam divās rindās nostādīti kā karavīri bez mākslas. Es reiz atcerējos savu dzimšanas dienu un tad es sapratu galvaskausu tilpumu. E s skatos uz sava drauga galvu un visu laiku sevi piebilstu rakstīt par tēmu par mazo princi un visur esošo galvastiesu tiesu augstāko tiesu par žūriju un par zirnekļiem par kara tiesu un turpinājumu pretim saulei nav viegli pacelties jo kā lai saprot savas dzīvības sulas ja esi pagrimis uz ziemeļiem no Viskonsīnas un tādā garā mēs turpinām ceļu uz savām mājām, kuras nav mūsu bet tikai izskatās un nav tālu jāiet lai atcerētos no kurienes nākuši kur ejam. Tādā garā es pārdomām savu dzīvi cilājot tukšu roku drīz atnāks alus es to zinu jo esmu mazliet ieskatījies nākotne. Mazliet apstāsimies. Es gribētu paskaidrot mūsu mazā maratona iemeslus. Es sēdēju tumsā un dzēru alu un vīnu un sulu un krūzi situ pret galdu it kā dzertu kaut ko stiprāku. Tātad Mūzikas skaņas skrēja mūsu laipnību aplaimot un tādējādi es mūku. Ienāca ideja galvā sevi rakstīt pa paragrāfiem savādāk būs baigi grūti nenobrucināt un rediģēt un meklēt garumzīmes pazudinošas un tādā garā mēs esam saposušies lai izraudzītu savu ceļu labāko no visiem ES jūtu sevī vēl daudz spēka un nezinu vai vajag atstāt ieskrējiena ceļu saviem vecākiem . Tātad jūtama līdzīga atsvešināšanās līdzīga attīrīšanās. Manas rokas cilā sarkanos ezīšu un tādā garā un tā joprojām. Es reiz atcerējos savas mātes stāstu par Korejas karu. Mani vecāki tādi paklusāki bija un neko daudz nestāstīja par dzīvi ārpusē tādēļ es sevi iedomājos pārāko zirgu esam. Es neaizraušos pārāk jo zinu, ka vēl te atgriezīšos turklāt gribētos atgādināt par savā m rokām tās man ļoti patīk un reiz es sapratīšu savas patiesās būtības robežas un turpināšu redzēt cirku un salaveča svecītes. Es došu roku manam brālim jo gribas paskatīties uz sevi mazliet no malas.

Varbūt tu ko ierakstīsi?