Tomass bija noguris. Sēņu iedarbību viņš neatceras, varbūt nepievērsa tai pārāk lielu uzmanību, līdzīgi, kā nepievērš uzmanību dažreiz sapņiem un tad tos nav iespējams atcerēties. Tomass stāvēja pie skatloga un jau pirmās asociācijas nebija iepriecinošas. Skatlogā rindā ar vienādiem intervāliem viena uz otras bija izvietotas trīs iegarenes kapsulas, kas līdzīgas dzijas kamoliem, tikai Tomass uzreiz saprata, ka runa iet par farmāciju. Par ko man tāds sods, ka es visu laiku sastopos ar aizliegtām substancēm. Mājās sēnes audzēt es nevaru, bet ķīmiskās narkotikas pirkt neuzdrošinos, jo kvalitātes kontroles neesamība, kas izskaidrojama ar valdības nevēlēšanos regulēt šo tirgu un attiecīgi vismaz daļēji to legalizēt. Tomass stāvēja pie skatloga jau ilgi. Nevarētu būt, ka tā bija sēņu iedaba, bet atjēdzās viņš veroties ielas kustībā, kas atspīdēja skatlogā. Dziļāk veikalā bija redzamas uz dīvāniņa izkārtotas atvērtas kastes ar dažādas formas un gaišas nokrāsas paciņām un iepakojumiem. Tomass nedaudz pakavējās pie gājēju pārejas atspīduma, tas viņam kaut ko atgādināja. Doma pārleca pie iepriekšējās ainas, kas lēnām izplēnēja. Tomass sevi paslavēja, viņs tomēr bija godam ticis galā ar sēņu kalnu un tagad vējoja urbānā vidē. Skatlogs bija vienīgais baisais notikums..., bet Tomasa nestabilā psihe neļāva viņam ilgstoši kavēties pie vienas domas, viņš krita izmisumā no savas uzņēmības iedziļināties Japānas tradīcijā. Viņa vecišķie priekšstati un aizgūtās iztēles ainas neļāva Tomasam pienācīgi atbrīvoties, lai baudītu brīnišķo iespēju ko dod pirmā reiz jaunā vietā, kas tik kardināli atšķiras no ierstās vides, kurā rakstnieks pavadījis bērnību, jaunības gadus un savu brieduma gadu pirmos pumpurus. Es gribu klausīties mūziku, Tomass nosprieda un iebāza roku biksēs, lai sakārtotu dzimumlocekli, kas bija sagriezies neērtā pozā.

Mūzika aizgāja un Tomass mēģināja pamatot savu vēlēšanos atkāpties. Viņš bija uzkāpis uz medikamentu takas, bet, kas bija tas biedējošais, kas neļāva viņam baudīt laika plūdumu? Kaut kādas stulbas iedomas un priekšstati, kaut kādas neverbālas idejas un aizsprosti. Tomass gribēja būt neievainojams, bet katra kustība draudēja ar nedrošību. Tomass mazliet drebēja kļūt aizdomīgs nekustīgi stāvot pie skatloga, bet tā nu bija bilde, kas viņam bija lemta. Ne pagriezties, ne izgrozīties. Tomass nejutās nelaimīgs, viņš tikai jutu vieglu iritāciju, ka ir ieslodzīts šaurā telpā. Skatīties uz iespējamo atvieglojumu un netikt tam klāt dažkārt var būt kaitinoša. Risināju meklēt negribējās, gribējās visu ātrāk izbeigt, bet acīmredzama līdzekļa tam pa rokai neradās. Tomass nolēma koncentrēt uzmanību un skatlogā, tā dzīlēs un atspīdumā redzamo, tas varbūt veidos kādu kopainu, kas nav acīmredzama un pašsaprotama. Varbūt kāda ideja par senajiem Japānas imperatoriem, par kuriem Tomass neko nezināja un baidījās sameloties tos pats izdomāt.

Brīdis klusuma, kurā Tomass neko nedomā.