Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Sliekas 13 no 30
Sliekas.



Atbrīvoties no aizspriedumiem. Cilvēks skatās, tam redzama seja, acis, deguns, mute. Pārējo var piedomāt. Atbrīvoties no aizspiedumiem un kā sliekai satikties ar sev līdzīgiem paralēlos tuneļos. Es gribētu sastapties ar košām krāsām, bet mani aizspriedumi, tiem nav ēdamu lietu, bet badā mirt trīs dienas paliekot ciemoties. Man sāp sirds , man salst kā no manis atdalās aizspriedumi. Es emu kā ģēnijs, kam nav naudas, es mirstu badā no talanta. Es gandrīz noticēju pavērtām kājām, bet tā izrādījās saliekta roka. Manas prāta spējas ir ierobežotas, tāpēc es emigrēju kartupeļu laukā sargāju kolorābjus Kolorādo laukos pie baznīcu laukiem. Pietiek.

No aizspriedumiem atbrīvoties. Sliekas. Mani bremzē manis paša darināti mehānismi. Ko jūs ieteiktu, lai atbrīvotos no aizspriedumiem, redzi tas pat atbilst priekšnosacījumiem. Kā lai .. mieru. Tātad kur mūs ved aizspriedumu atmešana. Tam nav nozīmes filozofija ir apēsta. Es gribētu uzstāties ar partikulu par tīrā prāta kritiku. Es manifestēju brīvo vaļu vaļiem sava gaļa pietiek, mēs turpretim esam daiļas kazas. Ja mūs atpazīst uz kraujas rudzu laukā, tas nozīmē, ka mūsu prāti ir atbrīvoti un mūsu sirdis nesāp pēc kokakolas. Es gribētu reģistrēt sevi šīs māllēpes varā un turpināt koku sgāzt ar skatienu vien. Es būtu diženākais meža cirtējs pasaulē un tu mani pazītu tikai no attāluma. Mūsu abu rokas klusē varbūt salikt tās vienā pusē uz radiatora un klausīties Šūbertu Bahu un Trakviljani. Mans prāts nav nekāds dižais un paldies par to viņam, jo man nav tik daudz laika, lai strādātu par apteksni laikā kamēr visi mani draugi spēlē klavieres un Šūberts ir mans vecs čoms, lai gan lai gan. Eksistē dažādi atribūti, lai miegs būtu kvalitatīvs. Mēs esam īpaši cilvēki jo saliekta roka tomēr dažreiz izskatās pēc paplestām kājām. Tur nu es neko nevaru palīdzēt un klauna seja kā manu pātagu saēdusies slieka. Nu ja, slieka, tā tam būs būt.

Paklau, es tikai vēl priekšniekam ar Tarrota kārtīm piebāzu pilnu kapotu un eļļas filtrā iespļāvu pili kaprijoda, lai sniegotā debess nav tik sarmaina rītā, kad mūsu visu aviācija mūs padzen no tēvijas. Šī mūsu visu tēvija, kā gan viņā mūs aiz pautiem tur, gandrīz var apraudāties, bet analogs kā tāds krusts lauku sētā traucē sunim sakost svešas vistas. Manuprāt, ir divu veidu cilvēki. Tādi, kas ir mani draugi un tādi kam krēpēs liesmo svins. Manu draugu justīcijā mājo košas krāsas, manu draugu draugiem draugi draugiem draugi. Ja tu visu saskaiti paliek tikai terorista jaciņa un policista koks nopulēt pret radiatoru un slota ar ko pasmelties gudrību no Harija Potera. Tā no tiesas mūsu visus valda bezsmadzeņu vājais prāts mūsu zemapziņas uzburbušais slogans – pērc.

He, he, vai nav oriģināli. Varētu pabrīnīties kā no tādas pašas bildes var sanākt tik daudz slieku. Bet es jums pastāstīšu. Vajag atbrīvoties no aizspriedumiem un iedziļināties problēmā, nevajag lolot svešas ambīcijas un savā submarīnā peldēt dzeltenā upē kā mazā faraona vabolīte sunshine in the air. Kā basketbolu botu gaisa spilveni kā plaukšķenes pārplīst spelgonī un tāda nolaista mašīnas riepa tikai paliek un skatoties vienā punktā sanāk iesnās kā sadalīta piere vai varbūt es nepareizi sapratu, bet nav viegli saprast savas taras nodošanas centra paroles sastaptos kolorītus. Pret rītu.