Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Metastāzes 22 no 30
Metastāzes.



Piedodiet par stulbību, bet es tā arī nesapratu, kas ir jāraksta romānā. Es tikai zinu, ka izgāju uz ielas un biju tā uzkačājis savu ego, ka visi apkārtējie likās niecības un gribējās ar necieņu pret viņiem izturēties. Apslāpēju sevī šo vēlmi un nu atkal esmu neziņā, es atkal nesaprotu, kas ir jāraksta romānā. Es tikai zinu, ka negribu nevienam neko lūgt, bet forši būtu, ja man atnāktu varošs izdevējs.. labi, man paliek nelabi no šī diskursa. Man kretinē runāt par rakstniecību, tā ir sērga, tā ir jāiznīdē. Tāds apzīmējums kā jaunais literāts. Tas ir briesmīgi. Es labprāt no lektu no klints. Bet tagad atkal..ē, es vispār negribu, atlaidiet, kur jūs mani ievilkāt, laidiet prom, fui, pē, kaka. Visi ir slikti, es vienīgais labais. Man vajag norobežoties.
Ko es līdz šim esmu sapratis? Vai romānu vispār vajag rakstīt?
Vari rakstīt, vari nerakstīt, viena šķirba. Galvenais ir būtu krutam stūrim uz Čaka un Barona stūra. Kāpēc es esmu tik stulbs? Tāpēc, ka kokiem lapas aug gaisā un uz gaismu, bet lietainas dienas katram normālam ienaidnieks. Laba sajūta čakarējot bobi. Ja vien varētu saprast kāds ir iemesls. Es gribu uzrakstīt romāni, es gribu rakstīt romāni, bet kaut kas man neļauj. Es jau tā apkārtējo un sevis kritizēšanu esmu samazinājis, kā samazina aizsardzības budžetu kara laikā. Es gribētu būt daudz krutāks, bet man nesanāk, nekāds brīnums nenotiek. Pagaidi! Pēc laika tas nāks, es tagad iestādu sēklu un pēc laika es būšu tāds notikums, ka žoklis atkārsies, tikai vai es būšu laimīgāks? Par to neiet runa, laimi nevar nopelnīt. Es jau tagad esmu laimīgs, bet tas lielais romāns nāks pēc laika kā nogatavojies ābols Ījaba klēpī iekritīs un tad tas līdīs vannā pierādīt zemes pievilkšanās spēku. Ko tad tie citi dunduki darīja, ka nepamanīja, ka ābols krīt pret zemi, nevis pret gaisu. Gaismu, lūdzu, ieslēdziet. Tātad sakarīgas atbildes uz jautājumu, ko rakstīt nav? Bļe tu esi stulbs vai no Rīgas? Rakstīt nerakstīt nav nekādas starpības. Starpība ir slāpēs, bet slāpes var iegūt iegūstot traumu. Tu gribi iegūt traumu, kādu dīzeli dodošu dziņu, kas spiestu tev rakstīt un rakstīt? Es nedomāju, ka varētu tev uzdod šo jautājumu vēlreiz, jo redzi.. paklau, uzraksti romānu par to, kā atrast tēmu romānam. Visi būs stāvā sajūsmā visa tā pēdējā laika tendence, ka visi grib kļūt par baigiem rakstniekiem, bet hemorojs ir tāds, ka nevar tie pacelt pakaļu. Vai nu uzraksta kaut kādu huiņu vai nesaņemas vispār kā es piemēram. Uzraksti un izsmej visus, parādies pārgudrinieka gaismā un tevi sāks ievērot, tas būs super, es tev saku. Izmanto šo tekstu, te sāk parādīties tendence, ka tev saka ko vajag rakstīt, bet tu nesaproti, te pat sanāk riktīgi liktenīga un eksistenciāls materiāls. Riktīgi var pavilkties, tāds dzenbudisma piemērs, ka saka vienu, bet nevar beigu beigās saprast, ko saka. Tāds koks ar diviem galiem, ka ieeju nevar atrast, lai gan viss ir acu priekšā. Baigā loģiskā kļūda, baigais melnais caurums, nevar saprast par ko rakstīt. Rakstīt var par jebko, tam tiešām nav nekādas nozīmes. Nozīme ir slāpēm, tam kas tevi dzen rakstīt kā tādu patēriņa bobi. Kur tu ņem savu dīzeli, pastāsti kur ņem dīzeli veiksmīgi rakstnieki. Vai tevi interesē sekot veiksmes ceļam? Redzi, tu gribi būt jaunatklājējs, tādējādi tu nevari iedomāties, ko tavā situācijā darītu kāds pasaulslavens klasiķis. Ņem to pašu Kafku. Kā tu domā ko viņš tavā situācijā darītu? Viņš šķiet nomira nelaimīgs. Vai gribi nomirt nelaimīgs? Paņem kādu laimīgu un ne mazāk veiksmīgu, tādu par kuru fano visi tevis cienītie cilvēki. Kādu riktīgo rīkles rāvēju. Paņem seru Bobu Mārliju, paskaties... miruši ķermeņi, nekādas vērtības, vienīgi ar skaudību skaties kā citi pavelkas, tu pat negribi atdarināt viņu pavilkšanos, tu vienkārši gribi, lai par tevi tāpat pavelkas. Vai es rādu pareizā virzienā? Tu taču pats zini visas atbildes. Es redzu, ka tu atkal neko neesi sapratis, tev vajag injicēt kādu devu pieredzes, reālas dzīves devu; no teoretizēšanas izskatās nav nekāda labuma. Izej uz ielas, paskrien zem mašīnas, tad uzraksti par pārdzīvoto, dari kaut ko. Nekas nerodas no kaut kā un otrādi. Klausies, bet kā ir ar tiem, kas visu pilnīgi izdomā, man šķiet esmu tāds. Nu labi vari izdomāt, bet tava uzmanība visu laiku novēršas, tu sāc tipa kaut ko rakstītu un tad tev kļūst garlaicīgi vai tava paškritika priekšlaicīgi tevi nokauj. Redzi, tagad tu gribi pārtraukt rakstīt šo, lai ieliktu un priecātos par apjomu, tev pat pie kājas ir saturs, tev patīk redzēt padarītu darbu. Tu esi liekulis, tev ir dubulta morāle. Tu negribi radīt labu darbu, tu gribi apmierināt savu mazvērtības kompleksu, tu gribi lai būtu kaut ko izdarījis, bet darīt negribi. Bet kas mani spiež tieši šobrīd rakstīt? Kas, kas, vai nav vienalga, tagad tu esi safārējies un tāpēc arī raksti, vienkārši tava daba un līdzšinējā domāšana tevi līdz šim ir novedusi un tagad tu te sēdi. Paklausies, man šķiet, ka tu man te reāli tagad dirs, es tev redzu cauri melus, es redzu tavas apdraudētās pozīcijas. Es redzu atbildi spīdam cauri tavai melīgajai miesai. Es sajutu atbildi un es turpināšu, kamēr tu izgaisīsi un es būšu brīvs. Tu esi vīruss.