Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Saulriets 17 no 30
Saulriets.



Tā, tā. Skatiens miglains lūdzu nevajag tik ļoti koncentrēties uz sevi realizēšanu un vispār. Kokiem lapas čaukst kad es skrienu mežā. Manu alpu čaukstoņa kā labas cīruļu dziesmas, kā tu sevi sauc. Mani sauc tērauda lode es skrienu un sevi neierobežoju skrējienā tikai viļņi var līdzi stāvēt. Kādu tu sevi iedomājies mani redzam. Kā tu vari sevi sapņot ar lielām acīm pretim saulei ja es tev ireduz visur kur tue j. Mūsu abu darbu saknes ir mūsu sakņu albatross. Nāc uz manu tēva reizi un tad mūs tur abus glabās. Koka lādē ieliks kopā ar kreklu un biksēm nezin kāpēc tādā kombinācijā un tu rokas ap galvu satinusi skriesi pēc dvieļa palīdziet, palīdziet kliegsi un mēs abi izliksimies dzirdam, ka nav nekā labāka par šo

Kopotie raksti mūs kopā savērpj un tu par sevi labāk zini kā es tevi uzrunāt. Mūsu māsa kaeirja mūsu māsa Kerija mūsu māsa Kerija iesprūda starp sliedēm. Mūsu māsa Kerija iesprūda starp sliedēm un tu redzi sevi nākam divas reizes apjozdams ap galvu skrejlapiņas košļenes un tā tālāk kā mūs sauca tā es nāku. Es pat aizmirsu ko es rakstu un tad tas ir kā svešs cilvēks rakstītu dzeju un tu man redzi atkal tālu kokos aulekšiem nāk saulriets un mēs abi esam kopā k a līstošas lāpas un tu redzi gandrīz visu manu sirdi tikai nevajag tik ļoti satraukties man besī skatoties acis žilbst un es tevi redzu kā t tu mani redzi tu mani redzi no debesīm es skatos samiegtā m acīm un mēs viens otru saprota, jo manis nav ārpus manis, bet visa pasaule maza kabata kurā tu skaties pa caurumu vai es neesmu sadarījis blēņas.