Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Malks šķidra ledus 4 no 30
Malks šķidra ledus



Viņa ienāca neviena neieraudzīta, nenovērota. Viņai matos bija protam roze. Kā gan es iedomājies iztēloties nolietotu galda tīrām lupatu, ja manā priekšā bija dzīves atvērums uz divām galvenajām lapām. Manu roku kustības, vai tu redzi atšķirību. Es stāstu par sakritību, par matu gumijas likteni. Manā makā ir tikai trīs nozīmītes – Cēsis, Valmiera un Dundega. Buntīte kāšu krustu, manām sirdīm tauvas nesiet klusu. Redzi asara uz acīm pārklāj matus izšķir un tādā garā visas mazās razbainieces ietekam manā sirdī sildīt pirkstus. Mati garām kuplām rokām izstiepj pret sauli mākoņainas drūmas rokas kā gribot redzēt kas būs tālāk, bet redzēt nevar dzirdēt gribas skaties muļķi tās ir tās sirdis. Kā ledu gļotas manī bango siržu rotas. Manis paša darinātas juvelieru slotas. Mani gribat padarīt par kalpu, bet no jumtiem turpina pilēt galvaskausi un traumas kā krītoša lāstekas kā padzītas skolnieces, no mājas atraidītas un klūpiet pār m maniem siržu kalniem man daudzas tādas asaras vajadzīgas un pieskatāmas, bet ko tu skaties kad nav vairs redzes atribūta. Tikai mazas maizes kastes rindā stāv pie rūgušpiena veikala. Vai iztēlojies, kā skan mani vārdi tukšā kambarī uz galodas, kad tiek tēsts cirvis maza beku bukša nokaušanai un tālākai sadalei pa tirdzniecības vietām katrs grib dabūt gabaliņu manis. Kā tādi vepru kāvēji, bet tikai gudrākais zinās pateikt, ka nav ērts skrieties ar vēju, jo kas zina tas neteiks, jo vērtība ir manā sirdī, bet roku kustības kā ledus gabaliņi krūzē uzjundī sajūtas un garaiņi, lai gan sakusuša tērauda zobeni, bet tomēr ir vairāk kā sarotošas protēzes manai sūrstošajai sirdij un es saprotu, ko tu man gribi teikt , bet varbūt nevajag pārsteigties lielā mērā visas vainas meklējamas pagātnē. Nākotne kā abi zirgi skatās spogulī un redz sirmus matus manus veiklos pirkstus, es taču redzu katru zibeni katri zibenīgu sekundi tavās acīs paskrien garām visa tava mana visu mūsu dzīve kā tādas rokās saķērušās harpūnas, bet tu grib lai es tevi padaru par pareizu māsīcu nav manī tik daudz kreisā saprāta, lai sastaptos ar tevi baznīcā un zini, klajus melus krustā sita, bet manis paša klizma. Tu paspēji mani aplaimot un es tagad kā Dzirciema pensionārs klejoju pa krogiem dzeru patapinātu sulu un domāju par kreisā stūrī paslēptu matu gumiju. Tu biji pirmā, kas mani sastapa un tagad es degu liesmā kā kurtuve mazā krāsniņā divas durtiņas un tagad var tikai atmosties un stāvēt kājās kā jau tas bija sastopams pirms mūsu gadsimta un tālāk vēl tālāk līdz bezgalībai sniedzas matu gumiju iznēsātās krūzes ar kūpošu matu gumiju saturu nav viegli apspriest pie galda, kad klusums klausās atstarpe starp pavardiem kā bezgalība matu šķirbās un krējuma pirmā rūgtā garša mani noveda kraujas malā. Ķert mirkli kā aizšautu kaiju. Kas pilsētā šauj kaijas? Tikai trakie un murgaini suņi dzenas pakaļ tēlojot aristokrātisku garu un grunti izdzēra matu gumija pieklusa kā stārķis kam spārns uz gājēju pārejas palika.