| View: | Par lietotāju. |
| View: | Draugi raksta. |
| View: | Kalendāra skats. |
| View: | Izlase. |
| You're looking at 40 entries, after skipping 160 newer ones. Missed some entries? Then simply jump back 40 entries or forward 40 entries. | |
|
|
LiveJournal for zemapzinnas modulis.
|
||||||||||
| Tuesday, February 12th, 2008 |
|
||
| kurnu purnu galiem vārdi vārtos vārtusargi plāti noklāti ar matiem vāti nobendē uz saujas skārdu bites nenes laužams plēšams kastadrānas melnais audums metas muklājā metas uz ciešanām izbrīvē klauve uz verandas masāžas izmet uz lauvas meža sanitārs klauvē uz lietus mestamais iemestamais klausies kā klausās mestamais iemestamais klausies kā uztraucas klausies kā skatās bārkstis pār pieri pār plecu met ēdi un verdoši ūdeņi krājas strautā lai rastos pēc padebešiem muļķi un rauši un gauši ir nepilnu gabalu sastapti klausās melniem uguņu mutuļiem ieganksti kunksti gangsteri izved mani uz paļavu uz metro garu metamu kauliņu gurni tutas kaulu šķembas izvem klaustrofobisku medaljona grēdu un tad radies ar tiem melnajiem ieganstiem un dodas lauvas meklēt stabu galos govis skalda strutas metas lieliem aumaļiem iegurni garām metas un liek strutas uz ausmas gavilēm sasmakt un iedrukāties uz melniem puvušiem klasiskiem cilindriem | ||
|
|
| Saturday, February 9th, 2008 |
|
||
| krūmājā zivis plešas un neatdod manas austeres visiem tiem izslāpušajiem, kam laiks nokavēts un patagonija nevar atdot savus parādus un nodevas tiem klaustrofobiskajiem iedomu vācelēm kas ar traumu baron mazas putnu pietātes un pastētes un dienas gabalā uz visiem iegarenajiem iegurņiem bija sadalīta miermīlīgās mīklas sardelē sun ungaida suni buni nedari pāri lielajam aunam tas ar galvu skārsies pret mūsdienām un gaidīs partizānu ledājus un ledenes hoŗes borhesas beritat nedodiet pīpēt maziem bārniem salvadōri nepiedienīgā pozā izvalba skandas un dara to tik pat lieliskā skaidu briketē kā ministru pretendenta krēsli mkabinets gurgst melhiorā nepiedienīgos iegurņos un stalaktītos es bijau salasījis nedadomātus ielikņus un tagad gaudoju gaudos nepiedāvājos ulieliskos iegurņos salamandras kausē gaviles no piebkrasrtes beirutas nedodiet piegalvoties nmenominskajam džonijam kura bairākās bgalvas karinātājas bija atdalītas nodemonstrēšanai un galvas samaisītie sodrēji bija un palika visur | ||
|
|
| Sunday, January 27th, 2008 |
|
||
| karietē bezdna pārbrauca apavus nedievam nedevi zarnas kāra ugunī rudens brauc acis maļ kaudzes bārkstis nedaudz māla daudzi prieki mundieris no nierēm dod pa muti atpakaļ neņem ziedus laiza papardes maisās pa kājām zobratin melni kaudzes brāļi nedienas dod maisu plaisu kaisu durkļus metējam pa zarnu traktu traks onkulis traktorists sportists motists dodas beigtas peles cērta rar ecīeēšām dodas daudzas laimes karātavas medī mundieri un dod pa muti klaigām zarnas baida manas iekšējās patiesības ar medus laizāmo aparātu es dodos pastaigāties pa parku nodod manas iekšas parabanadz dabūs tagad mainas daudzas laimes kaudzes iekgriež naudas barlerīnas nodod tautas tautku policiju dnoodod daudz laimes piebried naudu uz asfalta naudas bikses ieklejojas un dodas naudas balerīnas nodo mana nasnsdf nebūs godam lauvas ittiesa nodevusi ndodegusi naudas pietika nedaudz laimes karalistēm nodomiem nodurtām galvaām metālam iegarentam sadistam klaudzošam piebriedušam lokam nedod lauvas tiesu marekam segliņam garlvas tautki nedod maukas laimes iekarotās modriem gaismas paviljoniem nodosimies iegarenitem bertetes nodomiem nodomas barenkas dodies tautas baravikas nodomiem un gudrības bārsktis no met gurību no pastajaiem gudrības pakaviem metiet mani gaugšā metiet daugavas sandegribas modieties nodomiem gudrības pakavi nododiet mudnieri un tagad par pakalušiem gudrības piebriedušiem daugavas vanagiem dundegas pastaigas nodoiet s mālerim dodiet klaigas metiet staignājus u z atvadām klauves un gudrība pāriet uz visiem gudrības paviljoniem metiet manas piekasētās paviljonu medniecības paviršajos iegurņos un ndomas paliks tautas paviljona gudrības modrības nodomos un gudrības paviljonu gudrības nodomu pastaigas palika par tautas paviljonu un dundegas iegrima manās iegarenās sundmalās un dundegas iekarenās diegansta baravikas nodega ar mākslas parikti u z paravikas iegarenā ceļa sazarojuma un dienas paviljons nevar manas paviršās nodomu paviršības iegdragāt un darīt to ar tādu spēku ka atas atdala manas iekšējas'namadara dudnegas un dara to dara to daudzas reizes iekniebj sev sānā dundega izbvēma kaklarotas aussis un doddas tagad uz nama kaklasiksnu un dieddien ienes man paviljonu ar gaismas paklāja gudrības ievirzienu un idienas gaismas vpaviljona nojodos nomiljonos un iedegtos nomoda sapņos es biju izvēmis kaklasiksnu no diundegas paviršā saknes gaisma | ||
|
|
| Friday, January 11th, 2008 |
|
||
| bet es nebiju vainīgs, ka iznāca, es ienācu graudainā istabā visi pikseļi man apsēdās apkārt blakus, uz kakla un ādas un es dziedāju sērīgu konfekti serenādi nodziedāt man neizdevās, bet bija applausi un tas darīja darbu kā brīnumlīdzeklis, lai manā kaklā rastos valoda šo vakaru izstiept tādā platumā, kā garums manus gurnus nomērī un daudzas reizes atkārto burvīgos vārdus "vasarā visiem ir čības un grādi",b et no laika neattapās un es biju klucis uz | ||
|
|
| Friday, November 9th, 2007 |
|
||
|
pa ručkām aizgāja ar sistu kapuci, pēc tam atskatījās, bet brīnījās un deva roku, tad ar klausuli plaukstu visādām ierīcēm klajiem melien neticēja uzreiz baidījās drosmīgs bija daudz runāja skrēja un smējās, tad ar plaukstu tad ar riekstu koku kā lazdu tikai citādu un nebūt ne tik ļoti, lai vienmēr un nekad vienā vārdā gausi raudāt vienā elpas vilcienā uz perona skaitīt naudu un dungot dziesmu dmb un bungas basi klaji meli kliedzieni un stundu ilgas sarunas pekles dziļumos viņš atdzima, lai ar riekstu koku daudz domātu ........................................ beretes uzreiz neatteicās kalpot, brīdi klusēja gaudoja guarana un dundega spieda ciet rīkli meta ar kulakiem spieda ciet pumpkin dod naudu ar riekšavu ar mazu ragutiņu gaudo kā vilks smejies kā gailis dari tā kā zvēri dara un domā, ka tev pašam tas visvairāk patīk, bet nenoslienojies nenokaunies neatkāpies vienmēr uzstāj un vairies domāt kā nākas tā radījās un beigās sekas ir jāpiežmiedz, lai pret debesi nebūtu kafijas lai pret lindraku nesitas kapuce un kafijas burka ar stiklu rokā iedzītu kā giljotīnu es nesi spaini zemeņu, lai tev apraktu pakalniņā ar retu zāli ar rss barotni un diviem skaistiem zābakiem |
||
|
|
| Tuesday, October 30th, 2007 |
|
||
| gaist rietoša saule tā neprasa teikt paldies tā dāļā rudens lapas un baltu šalli žņaudz uzkrāsotas lūpas tā izdodas nogalēt vientiesi tā gadalaiks atsakās no dēla un tas izaug pārāks par tēvu, lai biedrotos ar vētru un akmeņi kaudzēm vien manā upurī remdinās, bet tikai ar pareizo biļeti es ielaidīšu vēnā dzīvokļa atslēgu un kaukšu pret rudeni, kas debesīs ir mēnesi un tūlīt pārskaitīs naudu, neatejot no kases, lai tas labais stils piemērojas, lai tās kaklasaites baras, bet no visiem ciņiem es izvēlos to, kas uz mani nenovēršoties skatās | ||
|
|
|
||
|
d dr divi d aiziet uz leju pakāpieni r mazāki arvien mazāki kā violets atspīdums rengena starā kā attiecība lēcas klēts kā mērogs lūk gravīras ir muļļas daudz l dz d pieklājīgi solīdi bolās -īt -īties utt aiziet mazāki lejā kā pakāpieni t mērogs ar katru reizi ātrāk tas ir treniņš tā ir apmācība profesionāļi zina savu darbu profesionāli slepkavas piemēram dažādas seismiskās zīmes tajā skaitā punkti un koli "punkti" kā daudzskaitlinieks ambrazūra |
||
|
|
| Monday, October 29th, 2007 |
|
||
| trīc zostēviņš mūsu priekšā mēs esam a komanda un mums viss ir iekšā un mēs pieaicinām imantu ziedoni lai nes mūsu pakaišus pa priekšu un lai met to mūsu izsalkušajās rīklēs jo mēs ejam slaktēt es un ojārs vācietis, bet imants ziedonis tautas dzejnieks ir mūsu kavalieris viņš mūs izdrāž, kad mums grūti iet un sēj mūsu sejas ar savu dāsno sēklu, lai pret rītu mēs mostos braši un sparīgi un durtu jānim rainim nierēs naidu un drātētu jāņa nieres līdz tās izkūst žēlabās pret debesīm un piebiedrojas mūsu slapkavnieku ansamblim, jo mēs esam nežēlīgi un mums viss ir pie dirsas mums viss ir atļauts pat lietot tik nemērāmus vārdus un mēs kopā ejam slepkavot tos, kas mums kādreiz kaut ko ir aizlieguši vai aizrādījuši vai nicīni skatījušies uz mums, jo mums ir spēks un pats dievs mūs ir nolādējis, dodot mums pārcilvēcīgas spēas un mēs šīs spējas izmantosim ak kungs, lai ar tibetas mirušo grāmatu uz krūtīm sērfotu pa nirvānu un izšķirtu miglu pēc krāsas un vajadzīgajā brīdī izručītu viens otru, jo mēs esam radīti viens otram es, ojārs vācietis, imants ziedonis un jānis rainis jānis vēl ir sīkais mīzals viņam vēl jāuzkalpojas bet mēs visi viņam dodam atsūkāt, lai viņš justos kā mājās un ēd rainis mūsu spermu manu, ojāra vācieša un imanta ziedoņa tur sanāk brangas pusdienas un es to nevienam nenovēlu, jo tik brangi paēduši mēs ejam slepkavot rīgas ielās, jo cilvēki nav pelnījuši dzīvot viņiem ir jāmirst nāves mokās un jāizlaiza pēdējais elles pakšķis un tikai tad viņi varēs ēst dieva spermu, kas viņus jau gaida un rūgst barības vadā kādam, kas bija pirmais kādam, kas ir buda vai krišna kam ir tik daudzi pēcnācēji, ka viņi ir izgrebuši savos kaulos ceļus un glabā tur gaisu pūš un maitā cilvēkiem galvas, lai tos varētu noslaktēt kā jērus kā bezjēdzīgu gaļu un izkārt to visu pētīt zvaiznes ar tālskatiem un stiprām brillēm, bet tikām es tikai ēdu cilvēku gaļu es esmu kanibāls un man tas patīk, es ne no viena nebaidos ne policijas ne milicijas ne nodokļu dienestiem ne saeimas ne parlamenta ne cilvēktiesību biroja ne ano ne nato ne pasaules bankas ne starptautiskā valūtas fonda ne eiropas savienības iestādes es viņas visas ienīstu ar klajiem meliem un godam tas viss atbalsojas manā karmā kas uzņem lielisku pūpēžveidīgu apveidu un smārdē tīro pilsētas gaisu sabojā pasaules askofēno gandžas karmu un čakras piesēžas pilnas ar tādu rūdu un darvu, ka pats cienīgtēvs irbīte nāks ēst no manām netīrajām zolēm dubļus un suņu kakas un tas būs beigas jūsu uzticībai mīļais lasītāj, jo jūsu iekšas būs izkārtas pilsētas laukumā, pilsētas, kurai nav nākotnes, jo visi tās funkcionāri un iemītnieki ir jau sadedzināti uz sārta kredītā un tagad tikai atblāzmojas pirms aiziešanas horizontam anālajā atverē, kur tie izgaisīs aizmirstībai ne dievam ne sātanam nevajadzīgie milzīā melnā tukšumā kas piesēts ar mūsu, apokalipses jātnieku, maniem, ojāra vācieša, imanta ziedoņa un bēšā pakalpiņa jāņa raiņa naidīgajām piezīmēm un lamām, mēs mēdamies pakaļ cilvēcei, kas iet pa taisno haosam dirsā izlaizīt visas savas iekšas un ēst savas zarnas kā mēneša talonus uz desu pa gabaliņam vien nogriež gabalu izbaro sunima apēd suni, jo tas kļuvis lielāks un spēcīgāks un var apēst savu saimnieku un tā viņi ēd viens otru kurš ātrāk un uzvarētājs dabon pretinieka kājas un var staigāt divreiz ātrāk un dievam spļaut acīs un bakstīt tās ārā un dzert dieva kuņģa sulu un uzlīksmot ar sātanu, kas pēc tam mums pārgriež rīkli un visas iekšas izdzer bet kaula skriemeļus nospļauj ceļa malā, kur izaug zirgskābenes, ko mēs tā cienam un kurām evaņģēliju skaitam un kurā mūs tik mīlīgi izvaro vagaru bari kas rindā sastājušies un gaida kad varēs mums pārplēst pakaļas ar sirpi un iedzīt mietu acīs ar metāla āmuru un visiem mums dvēseles plaisā, lai ielaistu cilvēkus no tās pasaules | ||
|
|
|
||||
| tas izdevās par pārestībām un es biju tvorogs ar daudzām markām uz sejas, kas penicilīnskābes askofēns ar barbiturāta niekalbi un nieru sulu bērzā pakārtu bērnu kā komiksa varonis izglāba slīkoni, kuram bija māmiņa piesūkusies un drumslās krājās beigtas neirozes un es biju izvalbīts līdz familiāriem dziļumiem un skolotājas, kas ceļ brunčus un mājās, kur valda saldkaisle un beigas ir beirutu pierunājušas driskas nimfomānes klaigas uz atraugu balsi paceļ klajas melu zarnas un es tiecos niekoties menstruālos ciklos ar gaspažas asinīm mutē burbuļo taifūns mērinstruments kā klaigas pret prātulu un drumslas bija mani iekaisušas neviens mani tik dziļi ar nazi nebija dūris es karsēju sev rokas uz plīts līdz čūlām un kājas sprēgāja kā ādama akmens ar sātanu pārgriezta gaļa un derdz mērnieku laiki ar sirpi un āmuru nekad vēl nebiju tik dziļi gaļā iebāzis pirkstu elkoņa skriemeļi sašķaidīti ar trulu nazi ar āmura atraugu es izmetos pliks uz drātīmu n stikliem, lai kliegtu pēc palīdzības, lai mani sātana dusmas atbrīvotu no ādas novilkšanas un mezglu sasiešanas manos asinsvados tikai trulas sāpes kājās ceļas garaiņi mana miesa izkūp bēru zupā es matus izkaru kā aizkarus pavej manas skropstas paver manas brilles tur acsāboli kož viens otram nost dzīvību nograuj manas atraitnes es nebiju tik tālu dzimis es klaigāšu un menstruēšu tev uz sejas, lai visiem validoliem pietiek brīvības un mezgls kakla galā kā tarakāna olnīcas sašķaidītā berete es vācieti ojāru piesēju pie koka mežā un spīdzināju, lai viņš manas iekšas izēd kā krauklis es viņam to liku visa mute ojāram vācietim bija asiņaina un aiz nagiem mana miesa un mati sadūrušies smaganās un zobos kā ar cēlmetālu nosēts pasports un ar mašīnu bez jumta braucām pilsētā meitās un kaleidoskopi mums bija sadurti acīs, lai redzētu dailes teātri un visus tur nogalinātu, jo visi ir pelnījuši nāvi mēs ar ojāru vācieti esam apokalipses jātnieki | ||||
|
|
|
||
| groks kroks buduārs loks kohs buduārs dohs ne pi la ne da bu ni ka li fi na da la mi ni du pi kla si tu li stja bud lik sik tik laik pis tik nik daudz laik bik nek ck bk lk dk lp nk dk lk tp nk tp ik np dp nd kp sk lrp bk nk vpt nst tuk rrr | ||
|
|
| Monday, October 8th, 2007 |
|
||
|
kādi plāni? es izbiju par matrozi piekalpot, tāpēc atstājiet mani mājās un es gulēšu uz pakaļkājām kā gumijas lācītis piebāzsts ar kokaīnu un dundegas degošām lūpām skūpstītas mīlas trijstūra žābas un tagad tās lauzīs ārā sētu un sitīs pa acīm, lai narkodīleris tiktu manā dzīvoklī un sāktu klāstīt savu gudrību, kas ļaunāka par katru dusmu lēveni, bet gudras ilgstis nevar musu mājas saskaldīt un lsd skatās skaudīgi, jo lūpas ir gudrības simbols un es nevaru visiem izpatikt, tāpēc laužu ledus plāceņus un baroju tos samiem, kas man nekad nevarēs atdarīt ar labu, bet tikai peldēt un peldēt zilā jūrā kā jantāra gaisma bija visiem pielikušas bikses ar trapeces izrēķinātu luksofora smaidu un nieru akmeņiem kā glazūra uz mana saldējuma notek beigtas apakšbikses pa staiceles celīti un visi līķauti sagremo manas smadznes lai veltos pa trešā perona trepēm lejā, kad pienāk vilciens no rīgas uz rīgu nevar tikt savādāk kā caur rīgu un tad tā atver savas stavropoles un pazemes tuneļus melnos metro stacijas luksoforus un gudrības zobus no gumijas plezīra nebija paredzēta manā dienaskārtībā, tāpēc es laužos un nevaru mārrutkus novaldīt, cik tie skaisti pret gaistošu debesi un diapozitīvs uzsmaida sānielas klačiņām un dusmas ir izgaistas un izretinātas kā safīra rundāles pils, kas pielaista pilna ar liesmām, tāpēc vārgi kunkst un sten aiz vēdera rausta grūtnieču saitīti un visiem ir līdz kaklam piegriezies nabadzības sārtums uz lūpām, tāpēc, ka nauda ir dundega, bet lieliskie smaragdi ir mani draugi. kas ir debesīs? rundāles pils atplienēja manas ieskices un es biju jau izvēmis kaklasiksnu, kad no manas nūdeļu ūtriju un gudrības krātuves es biju uz ceļiem pretim stacijai, tas viss ieskicē kādu ēnainu stāstu un tad es nomiru no gorjas un dusmās izbiju par prezidentu trīs reizes, lai atvadījies no mušmiru savvaļas kolhoza un alkoholisma agrofirmas un zemnieku saimniecības un viensētas, tad es izbiju par kolhozu un traktora šoferi un dusmas bija manā ainas kaklasiksnas pariktē, lai mūsdienas nebija lustras nobijušajā lauku strādnieka portfelī un dienas kārtība mūs labi izgaismo pret PR debesīm un gaisma ir vienmēr rich text jo mūzika mūs saklausa un mēs esam samosfali. sakārtot plauktus? nevajag mani grūstīt pa gaiteņiem un nevajag man karināt birkas ko gan man vajag tik daudzās pasaulēs vienlaikus un es velkāju viņus visus sev līdzi un prasu, ko tu par mani domā un tu tun nu atbildi tunci zivs ir zilā krāsā un kārbā iesaiņota neko neiebilst, bet gudrība vienmēr ir zoba galā un es nevaru saprast, ko no manis grib, kad es laizu tavas rānas un drāna mani no rāmas no maharādžas un visiem ir pilni vēderi ar IP adresēm un gudrība laužas uz āru un es nevaru sakārot savus plauktus TTP tramvaju un trolejbusu utt. gribi saldu? es jau neturu to lielo slodzi, jo no manas atmiņas paliek tikai tukšas paciņas un lodes grūž man sejā sēklu, lai es vienmēr būtu sēta un sēklis sekla sēžamvieta sekrēcijas dziedzeris un valmieras piens bekons no miesnieka un cirvis pret cirvi kā gāgānu karos, bet tad atnāk oligarhs un es nevaru dabūt mantas pāri acīm, lai tas vienmēr mani bodrit un boržomi nepietiek no manis atpalikt ar tik lecīgām lēcām ka gribas vemt, bet tu turies un brauc vienmēr ātrāk par citiem. kas ir pakši? es jau izbiju no savas prezidentūras un tagad gaudoju pret lunātiķiem, lai tie piedod manus grēkus un es nevaru dabūt pa muti ar tik raženu lampas siksnu un sistēmas ir pieblīvētas un pārbāztas ar maniem sekrēcijas dziedzeriem, tāpēc es laužos pret ārēm un nevaru sevi ublažņitj, bet ar to vēl nebeidzas mūsu svētki un es gaudoju pret mēnesi kā ārdīta aitas vilna ar zelta oderi un iešpricētām kokaīna kapsulām zem ādas tuvu pie gaļas veselas ambulu bilances un ambulance savāc tamahauku, kam kuņģī pārplīsuās velns zina cik prezervatīvu krātuves pilnas ar maisiem un gadsimta kavalieri ir tik neiecietīgi pret mūsdienām, ka es nevaru to izturēt un goda vārds bez savas pases nevarēšu tevī klausīties, lai tā palīdzības dienesta adrese mani izbeidz lamāt pret paša gribu, kad es esmu paksis. |
||
|
|
|
||
|
kā tu vispār jūties? labais ozoliņš atspārdīja pakaļiņu un tad izgāja bietēs laist ārā gaisu, tad es iznācu no potjomkina un dabūju bietē ar kalašņikovu, bet tad nolaidās no debesīm kilograms gulivera un man aptrūkās gaisa, lai labāk justos beirutas rietumos, tāpēc es gaidu uz galvas stāvēdams un nevaru saprast, kur izraktas smiltis par maniem iemaukta dālderiem es biju izbijis labās armijas roka un tagad domāju par gaismas perēkļiem sev uz zoda, kas ar to bija izzaimots un izumrudos labi sadevās rokās, bet no gaismas ir labas ainas izceltas un tas izgaismo visu jomas ielu, lai tās garajās rindās un starmešos es labi izceptos kā ar gariem pirkstiem nomalkotas ainas ar dzīvības ūdens labestības ierindoto mauzoleju, kura barikādēs es izbiju un tad utt. teicu, lai visi mani saprastu un gulivers visvairāk lai būtu informēts par gaismas parkti sev uz zoda un garo bārdu uz pazuhas un tad piedurknes un gailīšu bises un bisektrises labi mani izgaismo pret pretējo māju cik pretīgi izskatās zaļbarības reklāma, kad zaķis ar trotuāru uz lūpas un strutainu untumu metas uz aukslējas un nevar manās iemaukta garāžās labi izgaismot visu manu smārdu no gaismas palika tikai trejdeviņas dālijas ko pārdevu par trim rubļiem gabalā, lai tas vienmēr manās nāsīs izskatītos apbārstīts un es nevarētu mauzolejā pietiekami ilgi labību izgaismt, bet durstīgas ainas mīnusus vārsta un tad no beigām līdz sākumam mūžības sārtajās aumaļas ieganstu ugunīs un es dārdu un nemūžam labības sārtajās gaismās es biju labības izgaismots. ir labais? dundegas labajās aumaļās es tomēr nevaru uzreiz noorientēties, bet ar parusu un tad dubultbleķi tagad šiška paskaidros, ka tā bija nāriņa, bet godam labības nomelnotā aizdomu vācele manas buras ir salocījusi un tagad es izskatos pēc nārsta, jo gaisma bija labais nomaļas garnizons un dusmās ir nevienmērība. gulēt negribas? dumjas lieliskuma pariktes un tad es izgaismoju no saviem ierindošanās mākslīgajiem pavadoņiem un gaisma ir izvalbīta tik tālu, lai es to redzētu pa gabalu un tad no mūsdienīguma beirutas birkas ir izcēlies gudrības zobs kā namdara namejs un viesu namiņš un dundegas ūdeņi laimīgā dzejā ir gaismas krikumus izdeldējuši un tad es varbūtības zeltītajās mājās izbiju jau tik vientulības garajās bisēs, lai mūsdienīgums būtu labības sārtajās vagonu māgās apritējis kā vesels gads un tad es izskaistinu mūsdienīguma bārkstis, lai tas varbūtību lamā. kā vispār iet? nu nedod man dievs sasteigt manu darbu, tas prasa pēc pētersīļa un tad sākas labības garnizons, kas ar gaujmalas gaišo stādu virteni zobos nevar mani izdabūt ārā no purva, kas ar melnu m burtu kā maserati mašīna vai kā karginsa apkakājies pamestā trepjutelpā un tagad sūdzas uz dievu, ka iedeva nepareizo d tableti un dušas želeja ir pilna ar pienu vai dievs ir visuvarens man prasīja iela, bet godības bija pagājušas apkārt un nostājušās briesmīgā iemauktu gumijas ielokā, lai ar mūsdienīguma pieriktēto sēdvietu nebūtu tik daudzas nelietotas žābas manā muskatrieksta papīrā tik nelokāmi izvirtušas un dusmās es tēju vāru un vāru t kā temperatūra ceļas, kad kājas gāž riņķī centrālo vokzālu un dusmās es izbīstos no mūsdienīguma laimes un daiļas amatniecības niecības un gudrības miervaldis polis izvalba acis un es nevaru saprast, ko no manis grib dabūt pa muti tik daudzas sievietes vienlaikus tāpēc es gribu atvainoties gribojēdovam, lai tas netur ļaunu prātu un dusmās es izbiju diendusas rezignējumā, lai pret rītu gudrība izkalstu pret manām smaganām un es būtu kā livers sviestā vai taukos kā resns multimiljonārs un nekad vēl nebūtu tik diendusas piebāzts, jo mūsdienas ir pietiekami nelietīgā veidolā, lai mūsmājas vienmēr izskatītos nelokāmas tādās kā mūsu nē jūsu nē visu debesīs, bet man ir labi. labais? nevajag ņirgāties un irgāties es atsperos un atstāju noklusētu puspatiesību, lai mūvijs labi izdotos ar kustīgām ainām, kuru lauztās līnijas nevar mani savandīt un samedīt tik lieliskā liekulības teātrī, kura draugos ir pievienotas mūsdienu zvaigznes un es baidos no produkta un baidos no tā baidīties un baidos kļūdīties, tāpēc mūsmājas ir pilnas ar slavu un gudrība trinas pret dundegu un gumijas lopiņi nevar mani sazvanīt, kad tiem sagribas, jo maikas ir mitras un diendusa vēl snauž pēc garās nakts ir vienmēr garas dienas beigas un vakari kā tarakāni mūsu ūsas izlaiza no klints, lai pret prezidentu ģīmjiem maija saule spertu savas asprātības un nevarētu atvērt pakaļu kā sakvojāžu, jo maikas ir mitras no gaismas sms un tagad es būšu uz runas manierēm pakritis kamiesis un nevaru vien sagaidīt, kad man nekā nebūs, bet tikai starmeši nesīs jaunas dienas kā pariktes no siena un no navoza un gudrības skolas laureāta brokāta, lai ar trauksmi, lai ar pašironiju un dusmām pret debesīm, lai no manis atkratas naudīgas nāras un dusēt palīdz nevienmērīgā laukstŗadnieka miegā, kad līst lietus un es nevaru izšķirt, vai aiz logiem ganās govis, vai tās laimes balerīnas, vai to vienmēr gribat manā makā skaldīt un gaišreģi ir tikai blāvas ugunis uz mana troņa, kuru apkakājušas bēšas rokas laizot mūsdienīgumam pogas ar krāsmatām un biezu pienu. |
||
|
|
| Sunday, October 7th, 2007 |
|
||
|
kur ir robežas? laukā gaisā izklīda stērbeles, bet es nevarēju to visu panākt, jo man nāca vēmis un tad daugava sakļāva rokas uz paduses un es gāju laikā un krējumā gaiņāju starmešus, bet gods bija laimes ir stalažas krējumā un domas ir tikai un vienīgi laimes kaklasiksnas un domas ir laimes siksnas uz bikts un dusmas ir laimes iegansts un dusmās es klaigāju biežāk kā sists un domas ir laimes laikrāža ciparnīca un dusmās es biju izbijis vienmēr un nekad vēl nebiju tik lielā gaismā vārtījies, jo tas bija izbijis un tagad es kaulējos, lai ar saviem gaismas pjedestāliem un dusmās biju labi izgaisis un dusmas tagad ir manās iekšās labi iemitināta un diendusa ir bišku apnikusi un dusmās es gaidu labas tējnīcas, lai varētu nodomāties līdz griestiem un labības iemīļotā labības kaklasiksnā es biju izbijis par patroneses labības laimes nesēju un tagad loma staigā pa gabaliem un dusmās manas iegarenās bise laiž uz atribūtiem glabāties un es godības varakļānos nevaru sazīmēt savas iegansta labības tikai ar laimes ieganstu ir bijis viss piesists pie sienas un tagad es gribu to visu labības iemauktā labības iemauktā un divos dažādos iemauktos sasliet un nodemonstrēt lai tas vienmēr būtu uz manas pļaukas iegareniem pirkstiem un dusmas bija ar to labības iemauktā sastiprinātas un ne nevaru dabūt to cauri acij, jo tas labības iemauktā labību nevar sazvejot un dusmas ir klaigāšanas mākslīgās iemaņas un dusmās es labi saredzu savas cielavas, kas ar gaismas paviljonu labi varat manā iemauktā izdolbīt lielāko caurumu gadsimtā un biju es jau ieročos ieracies un tagad ir manas ieskicētās maija saules labi mani sasildījušas un gobiņa labi mani izskata un domās es izbiju ibizā un doās es biju uz salas ar klaigājošiem papagaiļiem un dundegas piepes klajajiem dundegas piepes ieskicētajiem un dienās es biju un izbiju lai ar klaigāšanas māklsīgo sistēmu bijušajos ieganstos manas iemaukta stalažas nebija ar visiem vienā rāvienā izdalbītas un tāpēc es gaujas nacionālā parkā manas ieskicētās mauzoleja gravīras nebiju labi diezgan izvalbījis un godbijīgas iemaukta siksnās es biju labas iemaukta siksnas labības iemauktos sasildījis un tagad ar galvu pa priekšu es biju no savas iekšās atsvabināts un nevarēju to visu pietiekami ilgi savās sēnas galviņās izdibināt, bet tas nekas, jo galva ir pilna ar tūtu un godbijības iemauktos es biju nomazgātās avīs un tagad ir divas iemesla godības kas ir aiz robežas? laukā atskanēja divas iemaukta siksnas un tas bija no manas iekšas tik pieticīgi cilājoši, ka ar gaismas paviljonu es biju atsities pret gaismas ieskicēm un tagad varu tās labi iemauktos ieganstarot un dusmās es biju nomazgātas ar lejas saksijas un dienvidu sauli, kuras gabaldarba siksnās es biju nomazgātas un dusmās es nomalkoju savas saiknes ar dievu un tagad tā saiknes gabaliņa metronomā es biju nomazgātās iesnās izbijis desantnieks un gauja manos iemauktos izbija no visiem iekšējiem klaigājošiem iedragāšanās māklsas piekritējiem un dusmās es biju tik tālu ticis, ka ar maniem iekaisušiesm gurniem manas iemauktās siksnas kapellas un dienasdusas iemauktie laikapstākļi un dienas ar klajim meliem manās iesnās bija nomazgātas un diendusa bija mani pametusi novārtā tas ir viss kas no manis atliek un dusmas ir klajā grādusā un dusmas ir vienas. kur tu gribētu būt? dānijas karalis nesa uz nešļavām savu ievainoto sievu un tā paklupa, jo nespēja noturēt viņa svaru un tagad es dziedu par tērvetes alu un gavilēs nevaru sazarot nevienās siksnās un biju uz durvīm izlicis zīmi, netraucēt, guļu, krācu namamāte nāciet ciemā un atnesiem man brokoli un vārāmu katliņu alvas zaldātiņu izkausējamu krustiņu ko iešpricē pierē, lai es varu šļircē zīlēt, cik tu labi mani karsē un vai vanna pilna pusē pilna nepusē pulsē siena gaia kariesu un tagad manās acīs divas iesnas nevar sadalīt mani uz pusēm un gaida nomaļus stāvošas piezīmes lai izsekotu IP un darītu to ar druvas materiālistisko daudgumijas naivumu un mazliet nostāk no sevis es gaidu laimes siksnas un dusmās biju atkal labības ilkstīs. tu esi laimīgs? laudanuma sapņi bija izkristalizējušies un es vairs nevaru atbildēt ar svaigo elpu, jo tās globālajos iemauktos es biju izpircis savu vainu un atgriezos no pagātnes tikai tāpēc, lai es vairs nekad nebūtu tik piedzēries, kā biju, kad manas rokas izbija siltuma un es nevaru sazaroties un nenomaldīties un godības nomaļajās sienās es biju izbijis un nekad vēl nebūsi tik nievu pilns, lai gaismas strēles manās iekšās būtu tik pat laimes sasildītas un es varu arī aizvērties. kur tu esi? laimes siksnas mani apņem es jau tūlīt bļaušu un tad kliedz ar gariem zobiem un izbiedē strūnas no maisiem laukā un es gaidu savas iekšējās desas ar gumijas lauskām uz desas un nevaru sadabūt hokeja kreklu, lai ar gaismas barikādi nevarētu manās iemaukta gavilēs izdibināt laimes siksnas ārā pa logu jo tas ir vienmēr un visur es esmu kā abolokā un domas ir klajas melu vāceles un dusmās es izbiju no visiem laukā un gaidīšanas svētki manās iemaukta grabažās nevar mūsdienas savaldīt kā zirga pelašķus un tāpēc es gaidu kad ar mani atkal sāks runāt kaijas un es esmu bijis daudzās valstīs ar nomaksāšanas maksāšanas kartēm un tagad parāds velkas līdzi kā saite pie ābela un kaina un dusmās es biju izvalbijis acis līdz pēdīgam un dusmās es biju visinteresantākais cilvēks ēterā un internetā mani noturēja par apgabalu kādā ļeņingradas partijas galdā un dusmās es biju laimes klaigās un dusmās es biju nomazgāts. |
||
|
|
|
||
|
kā tev vispār iet? nu klau ar koku pa galvu un divām turzām pēc magonēm uz lauku, lai var labi saredzēt, kas tavā i maisiņā, un tad logi trīc un galvas griežas, lai redzētu, kas nāca, kas aizgāja, bet es tikai ļaudis baru ar koku gala malā un divas troses mani žņaudz no sava gala katra, kas ar brīvības statuju būtu pa rokai mani savaldījis un nevietā izbolījs un izvalbījis acis ar ko rokas bija ar laimi saslacītas un dusmās es krāvu vezuma varā, lai ar roku biju labi saradis un tagad godam saslauku visas drazas, kas ar koku bija mani panākušas un tagad dundegas rudenī labi iezvana manu piepešo atdzimšanu no kroņa goda un lielirbes stacijas godam pasniegtā sinedriona pulsteņa, kura gaišie radi bija mani savaņģojuši un tagda domas labierīcībās izvemtas. tu esi laimīgs? ar koku skrēju dundegu sist un tad manas laimes ierindas bija no galvas sasitas ar tik lieliem gabaliem laudanuma, ka es nevaru dabūt sirdi pāri lūpām, lai ar kokgriezuma lielio avedona statuju tu mani pazītu uz laimes karakasa un tas bija tai laikā, kad es biju uz rokas izcirtis dzimumzīmi un tagad logos vienmēr koši atspīdu, lai ar gaismas piebriedušiem luksoforiem manas iekšas būtu pilnīgi palikušas liekas un tagad es to visu laimes vārdā izdīrāju un domas bija ar kaut kādu lieliskumu atdūrušās pret nobalsinātiem griestiem un lustras nebija nomirušas pietiekami ātri un dundega krustiņa skolas audzēkne nebija no manis atkārtojusi laimes krekliņa sindromus, tāpēc es izlikos par putuplasta skeletu un dusmās rāvu pretim savas ievainotās likstas, kuru resnās iezemieša laivas bija ar skaistumu apveltītas un es nevaru visu pietiekami ilgi to savaldīt un noklausīties pareizā sintaksē, lai ar logu vienmēr manas iekšas strēbtu un ne nieka nesaprastu kokogle sastaptajos silos un gomeza laimes godības ir bijušas pilnas visā manā iekskriešanas mākslā, tāpēc es biju un tu uzradies, lai ar gobziņu nevietā lasītu luksoforu ārā no manām iekšām un gudrību laimes stilizācijas ieskicējumos es vienmēr pagūstu attapt. tev patīk te dzīvot? ko nu niekus jautājumus uzdot, kas ar traumpunktu labi izdzīvot spēs un nevarībā laimes krekliņus plēsīs un nevietā labi izguldīs manas iekšas ar tik patēriņa precēm biezu mākoni, kura kailajās miesās es uzpeldēju un tad man iekrita acīs šis pātars un govis bija apstājušās uz mani blenzt un domas ir klaji meli iekams tos nepievelk pie zebiestes un tad es izvalbu sīvās acis un nevaru dabūt gatavu šo ksenofonta lielisko slavu, kas ar gaismas pelēcības dzīvi bija un tagad ir sastapies un nevar manos iemauktos labi izguldīt sevastopoli un godbijīgi lamā manas panckas ārā no gumijas lakstīgalas un dara to labības siekalās prom no visiem ieganstiem un dublikātiem un dara to ar spēku, kas raksturīgs diendienīgam ievadziņu siluetam un gods ir tas palikšanas mākslinieks, kura labajās zarnu kaskādēs es izvalbu acis un nevaru sastapt tik pietikšanas mākslas iedarbināmos kokgriezumus un lodāmuru siekalas, kuru biezajās izvirtušajās ieganstu pilnajās mājās es izbiju tik sila kroga debesīs. kādi ir tavi nākotnes plāni? durvis skaļi atvarījās un es izbiju ārā pa paklupšanas mākslu un tagad es daudzas reizes to varu atkārtot un nevienā klajuma grādusā es nebiju izvalbījis tik daudz acu, lai ar kaklasiksnas biezokni nebūtu labi sastapis savas aukslējas un domās paliktu klubkrēslā sastapies ar gaismas palikni un dumjajiem guberņas lielkokiem, kuru bezsakarainās iedzīves nevar manas iemaņas labi sastapt un gumijas likstās es biju laimes krekliņā piedzimis un domās es biju izbijis un tagad ir daudzas labas tantes manā dzīvē salikušas laimes kreklus pa plauktiem un dusmas ir no visiem atkāpušās un es laužos ārāes, kas ar laimes signalizāciju nevar manas iesnas labi izgaismot, jo to labajos ieganstos vienmēr guberņas ieklikšķināšanas māklsīgās iesnas nevar dabūt manas gatavās iemaukta gumijas tik lieliskā dalīšanas makdonaldā, ka ar gobiņu nevar iztikt un drosmes kaklasiksnas ir izbijis vārdu darītājs un gobiņa ir darīšanas māklsīgā saliņa un tagad es laimes kreklā lobu auskarus no mūzikas iedobuma laika rādītāja un drosmes ir neviļus un godbijīgi. kas tev patīk? lodes labiem gaujas mārrutkiem apšaudīja manu ķēdes veikalu un tagad es laižos ar izplētni no gaviļnieka stādiem un dusmās labi izklausos pāri visiem gaismas palikņiem, kuru gaviles nav vienmēr labos iemauktos sastaptas un dusmās es biju tik ievilcies pilns ar kaklasiksnu piedēkļiem, ka ar robežošanās mākslīgo iemūžināšanās gubu biju pilnībā apraks un tagad skatos, kā tas attālinās un drosme mani atstāj ar gaujas metronomu rokās un dundegas liepiņas ir klajos grādusa pieguļas labirintos un nevar mani apčamdīt, jo gaisma ir bijusi tik skaļa dienu no dienas, ka ar to kaklasiksnu es biju ar gaismas strēlēm izbijis pokera spēlmanis un tagad manās iekšās bija labas iegansta matērijas iegarenās piekļūšanas māksīgajās iemaukta mājās un es biju drumslās sastapts un nevienā gabalā manas iekšas nevarēja mani dabūt ārā, lai tas vienmēr mani iepriecinātu un nedotu ārā manus noslēpumus, tāpēc es gaidu labas avīzes no mūsdienu metronomiem iznākam un dundegas labības ir vienmēr sastaptas un tagad tās klauvē bravūras siksnās un dusmās uzplūst manas iekšējās auroras un dienu no dienas es biju izbijis, lai gaidītu sirdstrieku un klausītos laimes nesējos, kas ar klajiem guberņas māksliniekiem manas laimes izbeidza. |
||
|
|
| Monday, October 1st, 2007 |
|
||
|
kāpēc rakstnieks tajā visā vispār ir kā necila radība? rakstnieks nav nekas, tas ir izdomājums, neesoša persona sižetā bez līnijas, bet galvenie slāvi visu ir apkāvuīs, tāpēc rakstnieks izbeidzas un dala savus laurus citur, lai tos ņemtu un ar atzinību tirgotos, bet kā manas iekšas bija no tā atradušas un tagad daudzas ainas ir gaujām piekrautas pilnas. a rakstniekam vispār pajāt, viņš dumposies. kas būs? viņš dabūs pa dirsu ar koku par kātu un dabūs pa galvu ar laimes lāpstu un tad viņš dzims, bet viņš to negribēs un daiļas runas dalīs pret debesīm, bet gaita tam grīļosies un varbūt lielās slimības ielenktie dalīs manas iesnu vāceles un nevarēs dabūt mani ārā pa gabaldarbu un tad radīs tik pieticīgas ainas, ka ar to beretēm es varu darīt ko gribu. kā rakstniekam dzīvot tādam gļēvam? viņš dieva durtiņās panesās un gaiļbikses sabēra sev azotē, lai gaismas gaviles nevarētu manās aizās tik dziļi vien iemundierēt un gaisma tagad ir tik tuvu manām durvīm un gudrība ir laiskos atmaksāšanas gavilēs. bet, kā paliek ar rakstīšanu? tu dubajas lauksiamniecības tēvs dalīja manas māgas un tagad skroderē durvīs dalīšanas māksliniecisko vadītāju, kas ar daudziem guvernantes gaviļniekiem ir izbijis darības dauniskajā sārtā un priecē. |
||
|
|
| Sunday, September 30th, 2007 |
|
||
|
kādā vidē atrodas R? viņš kakā gaisā un tad ķer ar roku, lai labas aumaļas pārņemtu tā augumu un dotu skaļas applausas un nebūtu lieki jātērē laiks domas klaji irgājas par austrumu gudrībām, bet gods nav piesiets pie mieta nedz pie kamieļa, tāpēc raugāšanās un pēc labas atvasaras maltītes un dumjas skrāpēšanas pa sienām un dundegas laiskie stari nevar sadabūt rokā graujošus atklājumu vadus, tāpēc ar varakļāniem es nevaru saziepēties un domas ir klajas grādusos ataustas un domas ir dumjas lai krājas tas krāsmatās un dundegas resnās aumaļas ir gaismas pielijušas un es nevaru dabūt pa muti no diviem tēviņiem zārkā ar ko es būtu saspiedis rokas un tagad tās asiņotu, jo ar beirutas zilajie graudiem un stariem un diendusas atplestām rokām un dusmām ir gaišas daiļamatniecības līksmības izdrāztas un domas ir gaisā pasistas karietes un es nevaru sazvanīt dienaskārtības mandātu, jo ar to vienmēr dusmas ir nevietā. tātad viena nelietības gaidāmā slava un dusmas ir atkritušas radošās mokās un gaisma ir tik stalažīga, ka es nevaru atpūsties, bet dienas radošā daļa tikai ir sākusies un dienas ir pilnas ar raizēm un krājumiem un dusēt ir pieklīdis radošais gars un es nevaru sastapt tik daudzas iespējas, lai ar maniem stumbeņiem varētu pietik cirkoties. kas vēl klauvē pie maniem logiem? durstīgas ainas izplēš laudanuma sapni un grābstas gar dusmām ar klajajiem drēguniem, bet piekarsušās ausīs es nevaru saskatīt svētību un došanās gaismā ir radības kronis pieklauvētas ainas ar durstīgām ainām atliecas un es iekakāju tam galvā, lai ar krepapīra laidošo daļu varētu nevienādībā izdresēt savas pakāstās atmiņas ar gaismas piekakātu svītu un durstīgu neatmiņu un godības laidīšanas mākslas brigādes es nevienā vietā nevar sastapt. kas vēl iztrūkst? tu atradi dainu skapi pilnu ar gaismu un tagad tu atrodies šeit. arī begonijas ir atrisinātas un es nevaru sastapt to garo gabalu, kas ar krepapīru mani biedē un dusmās es raugos pa logu, lai redzētu dumjas krājuma grēdas un nevienā vietā to nevarētu sastapt tikai lai aukstumā paliktu pliks un dusmās ravētu dusmu paviljonus, bet goadam tas nebija noslēgts un dusmās es tagad raugu dumjības un bailes ir atvāztas un dusmās es raugos. kas ir noslēgtības parametrs? tu domāji par lielām lietām, bet atvāzi savu krūti un nevari mani atminēt, jo gudrība ir laiski manī iesildījusies unt ad no muguras pienāk krājums un dusmas ir novicinātas pāri mājām, lai ar sesku labi izskatīties visi kopā un es nevarētu to visu atminēt par klajuma grādusa labajiem statīviem un drumslas mani biedē. |
||
|
|
| Wednesday, September 19th, 2007 |
|
||
| man neļāva runāt kas tev neļāva runāt nu bet kā izveidojas tāda situācija es jau esmu uzvarēts, bet es negribu es turpinu būt uzvarēts gribu vai negribu turpināšu tāds būt, kamēr nebūšu gatavs pārstāt staigāt riņķī apkārt, bet ar galvu došos durvīs lai ar mammas palagu mna patīk runāt apkārt, jo tas ir krauja ar gaismas pavadoni un es nevaru tik ļoti kā adata pieskaras platei ar nolaistu aizsargsliedi bekas durkļi slaidnes gaida manas iekšas ar plaušām un gudrība mani nevar salikt pa plašajiem durkļu namiem lai es skrietu un dusmīgi ļaunībā ļautos dusmas manā parā klaigā pēc laimes un laiks ar stavropoli apstājies, lai ieskrietos un gaisma paliks uz durvīm mantu glabātuve es negribēju būt priecīgs un pazīstams un populārs un dežavū nama vārtos sadzina manas kaklasiksnas un nami ir biezi ar kaļķi un drumslas ir kaismīgi lauzušās ārā un es nevaru dabūt gudrību ar gaismu sasist kuplā saistību lauzšanas lakstīgālā un tad es raujos uz augšu un dusmas ir iekšā sakrātas un nevar dabūt gudrību pāri lūpai lai uz informācijas galda ar i zīmi labi sazinātos un nevarētu gudrībā sazīmēt matrozi ar kreiso gaismas pavēli un daiļām gaismas karikatūrām un nemierīgiem gudrības piekariņiem un drumstalas bija ar mani tik pieticīgas, ka ar kaismi tas nebija no manis notraucis visus miežu graudus, kuru klajajās nogāzēs es nebiju sadzinis to kaislīgo bekonu kura sikstas kapellas maizi nebija izdzinušas uz paplātes staigāt pa manām iesnu vācelēm un gaidīt es jau nāku ar klajiem grādusiem un gudri ir tie saiknes klaigātāji ar ko es tevi satiku pēc klātesošās stāvlampas uzbrukuma un tagad ir tik daudzas nevīžības nācijas ar maisu pa vilkušajiem gudrona staipnes kavalieriem un dusmīgi es uz to raudzījos jo gaisma nevar mani sadzīt rokās ar klajiem meliem es izbiju un dusmās nebiju sazinājies tik vien tās mākslas manī bija palicis, lai ar kseroksu biju uzdibinājies un drosmē saslimis ar klajiem graudiem un dusmās es nebiju pakarināms tikai saiknē sapinies un dusmā klaigādams iznācu krastā pret pretējo krastu kliegt pasmarkas ar gaismas stariem uz maniem ieganstu dusmīgajiem iemauktiem un tad es krāsu paņēmu sev par līgumu un nevarēju dabūt līganu viesi pretim nosēdinātās karietēs un dusmīgi baidīties namdari izdarināt pa logu ārā un es biju ar krāsām aplipis un dusmās nebiju to visu pakarinājis pret griestu lampām tagad spīd mēness un es biju izdzinis ārā nelabo, lai tas mamutu labi iegaumētu un dusmās es izkliedzu gaujas nacionālo parku tukšu no zvēra un faunas, kuras laimes palikņi nebija manī klausīties spējīgi, bet tikai un vienīgi ar draudzīgiem ieganstiem mamuti laimi kala no uno masas ārā un tad arī es atlidoju un gudrību atvedu ar stērķeli, lai gan stirnas nebija gaismā paklājus salikušas pa klajuma ierosinājumiem un tāpēc es negribu pārstāt rakstīt, jo tad man būs jāsatiekas ar zāles aromātisko smaku manā istabā kas ir izlīmēt ar death metal grupām, kuras ir sātana pavēlnieces un laimes karikatūras nebija mūsdienas pietiekami sarūpējušas, jo dusmas ir tik klajas ka no to labajiem stūriem es nevaru dabūt vaļā masu kultūras mierpilsonisko labirintu un tad arī es ieskrēju un dusmās dūmus sāku pūst, jo gudrība ir gudrona sūknis un es nevaru domas pavēlēt ātrāk par saviem klozepāna podiem, kas pilni ar dūņu vannām un gudrības bakstīkļiem un gaismas dāsnajiem iemauktiem un dainu skapī palicis tikai druknais viktors kas uzrauga manus ieročus cīņā pret bulciņu ieganstiem | ||
|
|
|
||
| lai vai cik tas būtu gaidīts sākums kaimiņš ir atnācis pēc sāls sastapties ar gauju rokās un apvienoties ar bērnības dzejniekiem un elpot ābleles un zemi lielās sleja galā man snieg un jau vienreiz pieklauvējis un un pastnieks tumši sarkanais ir gaismas brālības dzīvoklis nenāciet klāt tik dikti un gaismas pētersīlis gaisā pasists antresols ar bērnu zivīm gaišā riksī gaida manas pākstis nevienam nav pastnieks tumši sarkans un gaisma iznāk krogā pastnieks tumši zārks nāk klāt man pastnieks tumši pastnieks laikam iznācis uz āderes ir pastnieks tumši zārks laikam gaisma palika par repu un kautiņu bērnu laukumā ā kliedz ķērcošā balsī pastnieks pastnieks tumši zārks nav gaismai diezko daudz to dziesmu ar pastnieks taifūns gaida maisu ar bārkstīm un gandarījums nevar sastapties ar gaismu atkritīs un gaidīs rindu patiešām gudrību ar galu galā nevar mani sūdzēties jokains gadījums ar svešumā bija cirks un pasta nomainīties gaidīšanas beretes un nevar sastapties bez dzimtenes gaidīt parkinga stāvvietu ar beibi matos gaida barona cilindrus un gudrība apskaldīts guļamrajons un dusmas ir ar kačāšanos izdrupinātas mieles, lai tas izdibinātu manas pariktes un nevar dabūt mani gaisā pasistas maisā dzimuša ak šausmas tik ļoti komercializētas akustisās ģitāras ar mani nevar sastapties roku rokā sejā kail un gadsimts ir izvirtis neviltotas akvaparka garneles tagad jautājums - kas man kait? - gumijas ragu brillēs es gaidīju divviru durvis, lai ar kaismīgu raugāšano nevar dabūt manas maisa kaklasiksnas un tad es apvainots klaiņoju baranku ciematā un tad ar roku pamest klaju grādu un dusmas ir iztecējušas baterijās radioaparātā un laiks pabeidzis manas kaklasisksnas lai es labi varu drepelēt un godīgiem ļaudīm dusmas nevar ienākt prātā, jo ar to es sevi definēju un godīguma labāko grādu nevaru sastapt tik ātri, cik ar gudrību dabūsi pa muti ar klaigām un durkli ribā kasa celofāna askorbīnskābe man patīk fakucīts un dusmīgās gaismas drumslas un durstīgas laimes kaisles gabarītus nevar dabūt manas iegansta draiskās ļaunuma gudrības atzvejot un atgremot f a k u c' ī ts jau atkal atnācis nāvi bradāt un dabūt drumstalas ar gaismas paviljonu un dainu skapja daiļo amatniecību un drausmīgi gaidīt gribas resnās varzas ar klaigāšanas māklsu pa paviršiem galgamešiem un dusmas un varam ielīst pazemē un staigāt gudrības kokos un nevaru sastapties un arī tu vari būt tāds un gaidīt mazas cerības un lapiņas nepaspēs gudrību pierakstīt un gudrība ir stavropoles galvaspilsēta un dumjums ir kā staigns mežs ar gaismas paviljonu un rīta rasa grib man atšūties tad gaidu gaismas paviljonu un dusmas varat mani gaidīt ar gaismas paviljonu un dundegas krāsu matos es gaidu tavas resnās zarnas un godība ir tik akvapark ka no turzas negribīgos mālos izvandītas luksafora stenogrammas un gudrība ir pietiekami drausmīga, lai to gaidītu nevarētu draiski laist mani pagaršot uz paviljona gudrības stāvlaukumā, bet vienlaicīgi ir paviršību gaismība un drausmas ir manā paviljonā izvirtušas un es nevaru gaidīt mušmires ar grābekļa skābekli un durstīgas mātes ir atvedušas savas galvenās atvases manī raudzīt un steigt tik gudras runas bez nekādiem gudrības apliecinājumiem, tāpēc arī atbilde uz jautājumu, - kāpēc aleja mani ienīst? - bet tad es pietrūkos sasūkstījies un gaidu ar garu loku uz melnām pariktes paprikām un intelektuālas potences ir gaismas provinciāle un godbijības nevarības un avīzē garīgas izrādes mani nevar sastapt un gaismas kripatas nevar mani patikt ar gaismas paviljonu un milžu cīņa gaida mirušas klaigas un gudrība ir tik sastapta, lai es atklātos pasaules publikai un nevarētu dabūt tik klaigājošas miesas par sevi skaistākā publikā un gaidīt gudrību metropoli, bet gaismas klaigas ir divas trešās daļas mana klaigu paviljona ar tik nepievilcīgām mātēm uz rokām, lai ar klaigu varētu es tevi sazīmēt kuluāros, lai gan tas nebija gudrība izvairīšanās klūgās būsi atvases nebīsties un gaisma ir tik slavena, lai ar mani pievilcīgi darītu savus pienākumus un nevarētu manī iegailēties un dainu skapī maisi pilni ar sodrējiem un galvenais milzis uzvarēja cīņā, ko sveica ar teikumiem un izsaucieniem avīzēs un jaunais milzis ir apnicis un atkal jūtās izsalcis bet tas nekas jo milzu cīņā ir gudrības gudrons un to var dzert divas dienas, lai aptašķītos ar skaidu briketēm un nevarētu manās iemaukta garastāvokļos izdabūt tik daisnas taisnas dumjas dainas dūnas dūjas dūres ir ik uz soļa un sintezatora ritmā es gaidu gaviles lai mani aptaisa un nevar sazarot tik pieticīgos vālos, ka ar klaigām es nevaru saprast tā neko ka tik mākoņi slīd, bet ik sarunas tukšas atnākšanas un aizlido pēc plutarha purgatorija es atkal man acīs ūdeņi līst un sintezatora sapnis nevar neko saprast šai pusnaktī un gudrons atkal ir mani apturējis un nevar mūzikā saskatīt mīlestības paliekas, jo tās nekad nav bijušas tik sievišķīgas, lai ar to klaigām būtu varenības pietiekamība izteikta, tāpēc es izskatos tik pieticīgs un dzīvoju lieliskā rajonā, kur dzīvo visādas dīvainības un gaismā labi izskatās mūsdienu kubikveidīgie cilvēki, kuru māksla mani pietrūkst un trejdeviņās valstībās gaida klajus melus ar mani kopā staigāt un krūtīs plēst caurumus, lai plaušās būtu ūdens tik daudz kā ceļgalos un neviens manas maizes neparasītu mērcēt un remdēt izsalkumā savus pirkstus kas ir sintezatora atvasinājumi un niekā izvalbītas acis kā zivis rīvmaizē kasa aiz sevis nokārtoties un tad klejot beirutas labirintos un ritmu kaligrāfijās maize mani panāk un sāk jau piekaut tad atrodas rītausma un kā vampīram vēders sāk burbuļot no svētīta ūdens krustiņu un rimbulīšu kariņš uz jēzus kapiņa, kad viņš augšām cēlās viņam apakšveļa vairs nebija vajadzīga tāpēc pelējuma stigmati mani gaida uz aukstas un mitras akmens sienas un kad cilvēkam piešķirs visvarenību viņš beidzot varēs neierobežoti lietot narkotikas un viņu nearestēs par runas brīvību, jo tas klaigāt nemācēs | ||
|
|
| Tuesday, September 18th, 2007 |
|
||
| jāieraksta arī šeit kaut ka savādāk bildītes pārsātina ēteru un novērš no galvenā nē jau nē es tagad paturpināšu pasaku par ananāsu bet ārā sāk līt kā es iešu uz veikalu pa tādu laiku man patika pastāvēt uz balkona savu piecpadsmit minūšu pārtraukumā un tas nu gan bija varens pārdzīvojums kā pēc laba krietna nogurdinoša darba vāļāties zālē un būt tik pašpietiekamam, ka prieks un asaras līst un es esmu tik lidot spējīgsun ja padomā, ka darbā jāstrādā astoņas stundas un priekšnieks visu laiku skubina, tad kādus gan palagus varētu sarakstīt pa astoņām stundām ja tā apzinīgi daļitos pa piecpadsmit minūšu intervāliem un būtu tik bagātīgi ražens ka prieks lītu pa visām malām un garām ejošie cilvēki darītu to ar prieku ko es ar prieku wongs kar vai kā viņu tur sauca gan taisa baigi labās filmas tās man tagad paliks atmiņā kā labi pavadīts laiks ar labu cilvēku kopā un mīlīgi un tad jau es tos komplimentus pataupi privātai telpai nevis izplūstu kā tāds mutuļojos irinas gandijas brālis un acis mazliet jau sāp no tā gaišā ekrāna, bet savādāk ebildes neredzu, bet tas nekas pagaidīšu kad lietus pāriet tad aizvilkšos uz veikalu pēc provīzijām un mamma tikmēr atkal tecina āblu sulu biju nogājis uz pagrabu un pakrāmējos pa vecu grāmatu kastēm un neko tur neatradu uznesu divus maisus ar burkām skrūvējamiem kakliem, lai tajās varētu ietecināt sulu un tad dzert atšķaidot ar ūdeni, lai nav jāpērk veikalā tās mākslīgās lai gan cik tad bieži pēc kārtas var dzert ābolu sulu ābolu sulā ir daudz cukurua tāpat kā vīnogu bet varēs jau laiku pa laikam kādu citu padzērienu nopirkt pie ēdiena kefīru vai kādu citu auglū sulu alu es dzeru kā piedevu manā kopējā diētā, jo tas uzlabo manu veselību šodien arī nopirkšu alu | ||
|
|
|
||
| vārna ar sakrustotām kājām lūdzu pieklauvējiet, jo man ir sakāms likums, kas visiem cilvēkiem un zvēriem būs ievērojams un tas būs fakts, jo tikai no stikla kakla un tikai pēc kārtas lūdzu ievērot rindu un negrūstīties stacijā ir ievietota bumba lūdzu saglabājiet veselo saprātu tad ieradās slimie sapieru suņi un visus sakoda kuram bija trakumsērga numuram divi un piecpadsmit uz ambulatoru fiksi un visus inficētos kā plasmasas gabaldarbus un nevienmērības nodrukātās sānu malas ir ieskicējis drausmīgs gumijas cilindrs, lai ar saujas paliekām nevarētu manas iekšas sadrebināt, bet tad ieradās grūstīšanās mākleris un izdibināja manas slepenās ierašas, jo tas esot kulturāli un uz to vajagot paļauties tā sakot un tā atkārtojot bet tikmēr es gaidu savas zelta peldplēves un gudrībā grimstu līdz kaklam līdz okeānam un gribošā zēvelē aijāju kukuli baltmaizes svaigas un kraukšķīgas to es ēdīšu pa ceļam uz mājām no skolas | ||
|
|
| Monday, September 17th, 2007 |
|
||
| gāzmaska piestreipuļoja, lai mani atbrīvotu un es sapratu no pirmā vārda, ka bauda ir nokavēta ar apstāšanos, bet drosmes lielajos apjomos varēja paglābties ne uzreiz, tāpēc globalizācijas lielā pīle mantu glabātuvu apstāja un gaidīja, kamēr es pielikšos pilns, lai ar raudzētiem graudiem un dīdzētiem stādiem varētu mani izpušķot kā katakombas atvadu ballīte aizslīd uz pītagora teorētisko izmisuma lauciņu un tad atgāžas ar krēsla atzveltni dabon pa pieri un gudrība iztek kā saulainas dienas beidzamā apjoma krāvums, kura bezsakarainajās atkritumu tvertnēs glabājas domu graudi ar leinica krājkasi visi ir iepazinušies, tagad dosimies tālāk, lai par piecagadu plāna paliekām mums veidojas labs priekšstats un lai katrs ar dzēruma stāžu var manas iemaukta klozepāna tabletes labi ieaijāt un godbijīgi nodemonstrēt ar krājumu grādusiem un citiem lieliskiem piekopšanas svētkiem, kuru bezierunu dāsnums mantu glabātuves klajajos piestumtajos laikapstākļos, kas dzenas pēc jēgas, jo ir jāizpild direktīvas prasības, kas nav oblitātas, bet pašapzinīgums stumj uz priekšu kreļļu stādus un tie rauj man nost jumtu, jo tas labi izskatās no malas, bet godbijība atkāpjas un dusmās pārvar savu svītu, kas ir pilna ar plikadīdām un dusmās es izrauju ar saknēm karavānu no tās bijušā klajuma grāda un raudu ar apsietu ausi, jo klau rekur ir atnācis antresols nospēlēt valsi un godbijība ir tik daudzos rakursos salipināta ar mutauta rausi, ka ar gāzbetona laikapstākli es nevaru to visu pārstrukturēt, bet tikai dusmās kraut un kraut tik garā kaudzes aizsākumā, ka ar labradora laudanumu un loka strādājošo pusi ir gaviles pilnas ar vaibstiem un dusmās es redzu jau kuro valsti sabrūkam drupās pēc pēdējās modes un sērdienes apenes ir izkārtas žāvēties, lai ierobežotu manu balss saiti, kuras gaišajos bekona iedragājumos es nevaru sazīmē laimei sākumu, jo bekas ir pilnas pēdas piesēdušas un es tagad glauni klausos mūzikas atskaņās, kas ar klajuma grāda sindromu ir apjoztas un nevar mani sadzīt rokās, tāpēc es esmu klavierēs paslēpies un dungoju dziesmiņu savu | ||
|
|
| Thursday, September 13th, 2007 |
|
||
| skaistas durvis pavērās uz azbesta pilsētu un tajā visi bija miruši, jo katrs bagātību vilka uz savu māju un rādīja tikai izstādē, tāpēc kopējā telpa bija panīkusi un visas mazās mušiņas atvilkušas prātu, kas tām darīja pāri, nebija skaidrs, jo gaisma nāca no visām pusēm un es biju dikti saglupējis, lai varētu to dikti labi ņemt vērā, tāpēc es ar galvu skrēju sienā un bakstīju daiļamatniecības kaklarotas pret saviem iemauktiem un nedevu brīvu vaļu tai labajai aianai, kas dauzīja manus piparotos kulakus pret savu krūti ar spēku, kas liek kaunēties pat draiskajam aunam un dikti skaļajam iemauktam, lai druvas labi skanētu un es nevarētu to dabūt pāri lūpāp, jo tās līp un es nevaru to dikti labi saskatīt bakurētainajā ainavā, kura bija pilna ar aknām un kaligrāfijas iemarinātiem gurķiem pie blakus galdiņa manas iesnas kaitēja palikt ar bakurētainu ainu uz vaiga un daikts bija gatavs rīkoties nepanesami, tāpēc es kaismīgi braukāju pa planšetes asmeni un drukāju beirutai apsveikumus, ko palikt zem galvgaļa un nelikt vilties pat gaismas pielijušajiem iemauktiem ar visiem tiem sviestmaizes polemikām un gaismas ķermeņiem, kuru baisās ainas uz acīm bija mani padarījušas par klātesošu visās nevainības orģijās un galma dāmas krata ar galvu savas galma galvas ir ģimenes stūrītis un daiļas aknas skan pa visu tīreli, lai tas boikotētu un nevarētu mani sastapt uz ielas, kad es raujos rautin pie rauta un kaislīgi baidos nebaidīties no bezdes kas ar to bija domāts, tas atklāj manas paģērošās dabas kaligrāfiju un tas no mana atmiņu vāceles nevar sastapt tik daudzas nemuļķotas iemaņas, lai es to varētu nedemonstratīvi salikt pa plauktiem un nedod dies dabūt ar klaju melu pa pieri labi pietiks ar klajiem meliem tagad lai melo ciniskais zatlers ar savām lēmuma cilvēka ausīm | ||
|
|
|
||
| klozepāns izskrēja ceļam priekšā un viņu vairs nekas neatturēja, jo viņš bija visvarens un tik dikti stalažs, ka briesmas bija draudošas un tad tās pārgāja purgā un gaismas klajie lauki bija no tiesas sabiedēti, jo manas iegansta mizas daudzas gubas salikušas staiceles stacijai uz pleciem nevarēja dabūt savu tiesu, kas tām pienācās no miesas radniecības ar dieva dēla stalto kumeļu un bravūrīgu dimitera dēlu, kas ar klajiem meliem nāca klajā un par daugavu dancoja un dunēja kā plutarha daudznedažādiem nometnes partizāni un gumijas drumslas bija visiem pietikušas divas reizes un es nevarēju dabūt tik diženas bravūras, lai tos manā karpās varētu sadabūt iekšā kā iekšā sadabū beretes un nameja gredzenus, kuri ir tik aizsprostoti, ka no bezierunu glāzes nevar saskatīt bukaresti, bet tikai domā par plutoniju 65 un gaida kad tas izsprāgs ārā pa logu un rokas to vairs nevarēs noturēt, bet es tikai dikti dancošu tam apkārt un nevarēšu samaksāt 65 dolārus par ierāmēšanas darbiem, lai gan tas viss būs izskatījies brangi un daudzsološi, jo no maktupāvela grauzdiņiem divas daivas bija atlidojušas un tagad to beiruta nebija no manis necik tālu, jo basas kājas bija un paliek uz maniem U.S. karakuģiem un united intimacy bija ar galvu pa priekšu manā aizā izcēlis tikpat nekonkrētas atmiņas, lai tas būtu uz visiem laikiem mani iekarinājis un neviendabībā es gulēju uz klēts un nevarēju dabūt to par puspaciņu tailenola, kas ar daudzām gumijas terasēm bija nodabūtas nost no manas iemaukta atslēgas un tagad es to visu tērēju dzirdamās patskaņu iemauktos un nodomāju skaļā tonī, ka no manis neko neviens negrib sagūstīt, bet tikai dabūt pa muti ar galvaskausa ieskaņošanas mākslām un domas pavirši sasteidzas manās iemauktu atmaskošanas komandās un es triecos pret sienu, jo tas viss ir pavirši sakārtots uz mana galda un tagad es to visu dievinu par visiem visvairāk no manas ieskaņošanas mākslas būs dabūjis gudrona piegaršu un neviens nebūs to par b vitamīnu noturējis bet bez galvas skaistajiem iemauktiem to padebeši ir tik nenovēršami, ka tas paliks ilgi atmiņās un nevaēs nodibināt tik skaistas iegarenas paviršības mākslas, lai to atcerētos vēl ilgi un dusmīgi. | ||
|
|
| Saturday, May 26th, 2007 |
|
||
| vienmēr ar visurienes kraujām es izlienu un tad jokojos. kad atnāk daudzās laimes, tās ļauni smejas savā sejā. mana seja ir tik tīra kā kristāla upe, tā tek un sarec tikai izdomātos gadījomos. es jokojos un aiz tā stāv kauli. graudi daudzas reizes manās iesnās iedzīvojas, bet no pomonas mani atkal atdarina. pomona pomona, es saucu uz kristieti un tas man atdarina putna dziesmu, lai no kokiem labas augsnes manā bezmiega naktī ieskanas. es jau biju izbijis, tad pamodos un no kauliem visiem pietiek manas iesnas. dodiet ļaunuma sakni iznīdēt un kaulus par patiesību padarīt, bet no kauliem daudzas iesnas un daudziem tas nepatīk. es kaujos ar krieviem, tad atdarinu viņu sēžu un kaujas ir tik priekpilnas, ka to nevar nodomāt bez mitas. ja izdomā sev garās robežas un neļauj apstāties pusratā, ja nenosprauž sev tēviju, bet dodas tieši iekšā, tad pirmais nievājošais impulss mūs nespēs izbiedēte un galvaskausi ripos par manas vēdergraizes pareizumu. es nevaru dot tev tik daudz košuma, lai to bekas nevarētu nomenstruēt, bet godam nopelnītas volatīlas grauzējčūskas manas iesnas visiem izdala. es apelēju pie taviem tēvišķuma izgarojumiem un baudi mani pirmais. tikai lūdzu nepaliec par pēcteci, jo tas manas iesnas var nodruknot par mazu resnu bekonu ar gariem salmu sariem un tad no kaujas atgriežos ar nazi lūpās iespiestu. ak skūpsti mani pomona, es dodos tik tālu iekšā, tik dziļi saknēs un ska mūzikā. es graujošs iznīcības spēks, es dodu un tu paņem pretim it visu skaisto pāvilostu. nedod manas iekaisušās ausis maniem draugu brāļiem. dodieties no malas uz sāniem un gaujas tik skaisti izliektas kā petardes mandalas sirdī es skumstu. tu draudēji man ar rozi un es atvēlēju tev bisektrises. tik dāsnas kā pēdējās varenības simbols un graujoši smiekli manās biksēs. dodieties un neverieties, es jums rādīšu ceļu. govis visiem piebriedušas un namejus šauj pa ceļam. kā izvārtīti mīklas kunkuļi es tavā karbonādē zīmēju dienas un srienu ar pirkstu pa priekšu, lai nepalaistu garām bikses kas tik varenības piesūktas, kas tik daiļas un krējumainas. es jokojos ar tavām iekšām un mm tas skan iespaidīgi. | ||
|
|
| Saturday, April 28th, 2007 |
|
||
| es pamazām jau guļu un utis duļu. buļu buļu. kad daudzas slāpes es slāpes noslāpes un kgaida baratu daudzas laimes kautkad ddddduasdasdads pēdējā lieliskākā mežģīna no patriarhāta atšauta nauda adaudzas kaulas abielas es dod ļaudis un drausmas nometina manas ssss d | ||
|
|
| Monday, April 9th, 2007 |
|
||
| karpati na marozu vigavarillosj. nu kak za štorai kvadrata nabiraju visatu ir kladusj na pagar. davaite klastj davaitje naduvatsja. i kaligami na dvuh sistemah na kvadratnoi zhelezinke dvatcatka napirajetskja ir namirajet i kuldihajet na majom zemļe i ja trahaju ir kriču na kladbišš namertvo i na dime nabegajut selezinka. puh. | ||
|
|
| Sunday, February 25th, 2007 |
|
||
|
imersīvs kuņas bērns,
šo vēstuli tu saņem, jo tu esi, kas iepriekš nosaukts. apjuki? nē, tā nevajadzēja. es nojautu, ka saproti, ka koķetēju tavā mazdārziņā. atvainošanās ir razbainieku māte. es esmu tēvs, esmu tēvišķs, esmu ķēve. tagad padod man savu galvu. tai pietrūkst viena poga, ieliec spoguli dziļi atvilknē, tagad aiztaisi logu. tu visu dari, ko tev saku. es pat nepavēlu, tikai kustinu acu zīles lielas kā ozola pauti. tu visu klausies un pieraksti. neesam taču skolā, lai gan tā atstāj dziļas rētas prātā un vienīgā svētā mietā. esi uz redzi, lai vienmēr būtu par ko dūmot. galvenais, nepaliec bezdarbnieks, galvenais vienmēr valkā galvenā bikses. pēc biksēm pazīst strazdiņus, sīlīšus, cukurkrūtīšus. tu būsi viens no viņiem, un tev būs bazūne. tāpēc uzņemies atbildību un klaigā kikerigū. |
||
|
|
|
||
|
šlokenbakas pilī visi apmīzušies no urīna priekiem. visiem ir izdalīts urīns. tagad runā galvenais: "mēs esam savākušies šeit". applausi. es iznāku no krūmiem un sāku čurāt. maza pelīte iznāk no alas jau trešo reizi un tikai tagad es saprotu, ka tā nāk no alas, nevis lien ārā no alus bundžām. es trinkšķinu savu mandolīnu un orākuls čurā uz galvām. visi ir priecīgi par dzelteno lietu, it īpaši meitenes īsās kleitās. tās nomet savas kurpes un dejo lielā lietū. liela lieta ir būt slapjam, vēl lielāka smirdēt pēc čurām. bezpajumtniekiem ir sastāvējusies čuru smaka virsū, tādu nevar dabūt viegli. ja smaržas Mome ar jumtiņu dāvātu katrai mīļotai, uz pasaules būtu mazāk bezpajumtienu. šovakar risināsim aktuālo tēmu par izvarošanām bezpajumtieku starpā. vai viņi paši veic savā starpā incestu, vai lielā alkoholo patēriņš viņos nomāc apzināšanos, ka jaunbagātnieki sapotējušies nāk uz kanavām un izvaro vecus, nevarīgus, smirdīgus, kreveļainus onkuļus. kāds atnāk un samaksā par skatīšanos. tas viss ir ļoti perversi, bet cilvēki tā dara. atliek tikai iztēloties ainavas, kā bēthovenam sāk skanēt psihē mūzika un viņš to pieraksta notīs, nodod vajadzīgajā punktā un saņem vēsturiski slavu un aktuālu naudu ņammīgam burbonam, kas nāk pa visām malām ārā, kad pienākusi tā kārta nākt ārā.
|
||
|
|
| Sunday, October 1st, 2006 |
|
||
| kartupeļiem vajag potītes. maigas, baltas, varbūt porcelāna vai no sūnām. gadiem ejot, gaisma skatās, kā izretinās mēsli uz manas muguras un gaudo vējā cukurvate. | ||
|
|
|
||
| šodien visiem tikai kakas prātā. es atkal atgūlos pret peldbaseinu un rievas manās acīs skatās. pagaidiet, draudīgie karavodaņi manas kastoles un baravikas melnās. darvins visas maisu caurumas un kotletes no melnā piena. gaidiet visiem tagad druvas melnas un to pogcaurumi veras ciet, bet negantnieki un no manas iekaisušās sejas vairas vīķes freibergas uz asniem dejo. es jau eju un galvu pacelšanas mānijā un gaidīšanas svētki. es esmu no elefanta darināts pūdercukurā mēcēts. gaidiet manas asās prāta atslēgas un kakadū no maurīciju salas. | ||
|
|
| Thursday, August 24th, 2006 |
|
||
|
korsetes šodien piesita pilnas ar zemi un es nezināju, kā to izlīdzināt košas beretes un viņu nesmādējamās groteskas piedodiet daiļdarbnieki par katastrofu centra darbu piekūnā visas nezāles samestas un tāpēc to nevajag nopūderēt pārāk gaužiem grūdieniem un gaismas staru pedantēm tu piekūkoji paduses un tagad piedzēries no lietus ar kaujamo cirvi un paduses izurbi cauri ledū no lietus iesūcies pārraugs godīgiem bērniem kā trauku lupatu krāmētājiem ir savas patiesības ainas piedabūjamas un nepilnīgas es iziešu pastaigāties un nekad par patiesību lavīnas nepārdošu ar austerēm un lamināta grīdām un pagarināšanas piedabūšanas un sastampelēšanas visas ir pietikušas tieši tik ilgi, lai manas ausis to nepaciestu. pagaidi |
||
|
|
| Wednesday, August 16th, 2006 |
|
||
| Sabilei ir sapistas smadzenes | ||
|
|
| Thursday, August 10th, 2006 |
|
||
|
Apriebies kungiem pa Mazirbi staigāt, visi kulakā satupuši Ārprātā dauzās, nejaudā atbrīvoties Bailes kā traumatisks sapnis no koka Cūkas nēsā uz rokām slotas Čūskās iemājo gaviļnieks Rundāls' Duraks tu esi, ja saprotu slavu Ezis ir mūsu vislabākais čomaks Ēdoles pils no pamatiem atdalās Fjodoru sacirta gabalos Govis no pastmarku rozīgām skavām Ģedovšinu apprecēt steidzas pa galvu pa kaklu Hulio Rodrigezs ir atbraucis Rīgā Imantas Centrālcietuma sienas izzīmē rokrakstā rūpīgā Īlens pa rokai dažādiem gadījumiem, varbūt noder Joks, tas protams viss joks Kolēģis nejauki pajokot mīl Ķipa saka, ha ha ha, bet padomā kaut kas cits Lunis tu esi, nodomā kolēģis otrs Ļudji mēs visi, no pataloga krūms Mūdzis un viņa skaņu režisēšanas biedri Nolauza galvu, nākot pa trepēm Ņaudēdams aizskrien gavlenā red. viesis Opus pro izdomātājs un garīgais tēvs Pimpis kas pimpis, nav vārdam vairs vietas Ruskuls un visi citi no manis līdz Antarktīdai Sūdu būšana, neko vairs nevaru patiekt Šņaukāties sāku, asaras parādās Tuvu tā diena, kad uzausīs mēness Un nekas vairs mūs neglābs no tuvojošās nāves Ūdeni, atnesiet pavairāk, cienītas, slāpst Vandāļi visu žultspūsli saplēsa cauru Zajebaļi, nedod normāli pastrādāt Žurkas |
||
|
|
| Thursday, August 3rd, 2006 |
|
||
|
Nākamās divdesmit minūtes aizgāja. Esmu grēkojis kungs, jo manas iekšas ir paviršas, tāpēc no manis nekas labs nevar sanākt, tomēr es esmu divīzijas kareivis un no manis to nekad nevar pārāk prasīt. Es no sevis neko neprasu, rakstot šīs divdesmit minūšu pauzes, jo manas iekšas ir pārāk saspringtas un kaleidoskopiskas, tāpēc no manām iekšām var izvērst divdimensiju kareivi, to paķert un izmest pa logu, lai tas līgojas un nekaitina mani Kuveitu. Galvu reibinošas kareivju rindas un kaleidoskopiskas karavānas to kaleidoskopiskās karavānu rindas un karavānas pēc karavānu rindām. Manas māsas dēls kā pastarais tiesnesis, bet es pats kā Tukuma dzejnieks. To saprast nebūs lemts un nolemts tāpēc no manas paviršās izrunāšanās nebūs atkarīgs, vai kultivators no manis sanāks vai izdosies. Tolaik par maniem gadu simtiem un desmitiem neviens no lielajiem kungiem nevarēja mani atturēt no galvu reibinošiem stāstiem kultivatora namdariem un gaismas kungu pievakares to nelietībai dara galu. Es gribētu no manas ierindas kultivatoru gammas saražot nelietības garus gadus par maniem nelietības apcerējumiem. Es esmu vainīgs, bet idejas nenāk vienas. Es pagaidām rakstu un drukāju ideju ģeneratorus, bet to nelietībai nebūs nekāds pamatojums un izskaidrojums. Ja man pagaidām gribas tikai rakstīt un neko neredzēt, tad no manas iestumdītās miesas to nevar neko tādu līdzīgu prasīt, to manas iestumdītās līnijdejas tagad pašķirsies un manas miesas izplēnēs gaismas ēdes pažobelēs un tagadnes nelietības miermīlīgais smaids to pagarinātāja sindromu, ko no manas iekšējās pasaules atpalicību darina, to es rakstiski nevaru samierināt, jo no manas iekšējās pasaules tagad tikai druvas un katarses draviniekiem pa muti sola, tāpēc no maniem pakāpieniem es gribētu saremontēties un nekad vairs tik tālu neredzēt savas iztirzājamās lietas, ko par gaismas pils saceremonētajām kaismajām grīdām varētu pateikties un salamandras pa gaisu aizlidotu cerībā sastapties ar maniem kamiešiem. Es pagaidām rakstu un neko no sevis neprasu, bet kad lielais varas kārais naudas maiss boguss bils sacelsies pret gaismas staru kaismīgajiem daudzslāņainajiem burvjiem, tad no manas iekšējās pasaules no manas atpalicības sacelies visi pimpīši un tagad to visu varēs nodarbināt tikai ar divējāda vezuma katarsēm. Tomēr no manas ieskicētās bravūras un drausmu pilnās dzīves es par gaismas pilns nepateicīgo drausmonību varēšu nodemonstrēt drausmu pilnas kraujas piebeigtības. Nav jau daudz to dziļo domu, ko par rubli nopirkt pārdot, bet no mana nameja gredzen Gaujas nomelnotajām saujām es varētu saremontēt un gaismas pilis nodemonstrēt, tāpēc par laivas gaismas nevainīgo dziļumu es par koka kāju palieku. Nevajag man gaismas verandas tikai druknas stabules no cinka un par rubli piecdesmit tikai savvaļas un gaismas pilnas rokas tādas kā to sastapt vari no rindas uz rindu un ātrā vēl ātrāk. Ja es visas savas sajūtas pārvēršu burtu virknēs tas varbūt prasa īpašu koncentrēšanās garu, bet to rūpībai nebūs ne gala ne malas, to sakomandēs un pagarinās un laistīklī sakabinās un dainu skapis paliks pustukšs jo tā nabadzību verandas atdzejot steigs un es ar aizvērtām acīm un Daugavas grīdas sastaptajiem gulivera sastatņiem un nameja gredzenu piebriedušajiem gaismas vāliem no manas iedzimtības un saskaņotības manas iekonservētās rokas no manas iekonservētās paģiru vāceles to visu no manis gribat dabūt par brīvu, bet mani noteikumi to nevarēs nodemonstrēt un gaismas pariktes no manas ieskicētās dzīves mani aizdomas pilno gabalu pa gabalam un dainas no manas ierindošanas un gaismas pavilkšanas un dainu aizliegšanas un kā tie literāti drīkstēja mani kritizēt, es taču esmu pilnīgs čau un sevi necienu, bet Gaujas nacionālais parks kā reaktīvā lidmašīna un drausmīgi plānie gaismas gaviļnieki un lustras par gaismas ceremoniju pievilšanas svētkiem un gaismas nevainības sazaļošanu. Es no sevis neko neprasu šajā procesā, tikai turpināt drukāt, bet vēlāk jau pats spriedīšu, kas te labs ir sanācis vai kā savādāk, tāpēc no manas ieberztās acis to naudas koku nevarēs nekādi saremontēt un tautas piekabinātās naudas ierindas naudas piekabināšanas skumjas manas ausis to nevarēs nodemonstrēt. Es gribētu to paģērēt un nebūtu nekāds liekulis, ja no manas ierindas krokodilādas to manas ausis nekad vairs nedzirdētu. Es būšu laimīgāks par kukurūzas vāli, bet no maizes to nekad vēl nespēšu atvērt un naudas ierindošanas piekabinātāji nomirušas gaismas Rundāles pilis. Nudien kā tauku likumdošanas garumi un laiskas ir tās rokas, ko par rubli piecdesmit no manas auguma pievingrinātās rudās spalvas tagad daudznozīmīgi sarindosies un nekad vairs nevarēs nomelnot no manas ierindošanas skābes. Es labprāt varētu nevajadzīgās rindkopas un salašņas un bekona stalažas to visu piekabināt un laiskas bekona stabules saremontēt, bet no vienīgās skaistās piekabes to nevarētu ierosināt, ja vien to pastorālās tiesas gremošanas ierindas varētu nodemonstrēt un nekad vairs laicīgi nevarētu to pažobelē sakompilēt, tāpēc es par rubli piecdesmit tevi sakodīšu zilu un no manas lauku joslas tagadnes un paganīni. Es laikam būšu tik pat skaitliski draisks, cik no manis tagad pagales varētu atdot un salabot un nekad vairs nekad vairs nevarētu nodemonstrēt to pažobeles mīlestību, ko no manis tik ilgi gaidīja dzīvība. Es laikam būšu tik saplacināts, cik lieliskas ir manas gaismas zaimošanas iekārtas. Es nekad nevarēšu to pagarināt un laiskas piekabināšanas ierindas to pakavos varētu piekodināt un salamandras draiskās naudas iekārtas un pagaidu lejasdaļas, ko salabot nebūtu iespējams un laiskas ir tās nekorektās iekārtas un pagales par brīvu nekad neies draiskas un laimīgas siekalas un drupačas manas ieskicētās lamināta grīdas un draiskas pubertātes nelokāmības savaņģot. Es laikam nekad nespēšu kaut ko tādu laika gaitā pagarināt un manas ierindas māklera spējas to nemūžam nevarēs no manis saplacināt un lausku gaitās iekodēt. Es būšu tik sakaitināts, ka to pažobeles no manas aukstuma pumpas varētu pakārties un nekad vairs necelties augšā. Kā tas izklausās tev Zālaman un ko tu dari tik agri no rīta šajā stabules karikatūrā un vai nezināji, ka jaungada naktis ir tās jautrākās un nekad vēl nav drausmīgas paģiras mani laidušas pastaigāties un gadu mijas laiskumu paģērētas. Es nekad nebūšu tik savaņģots, lai no gaismas pilīm dzertu sārtu, bet par gaismas drupačām parunāt es nāku, tāpēc nomet mani ceļgalos un pagarini sārtu un to gaudošanas māksla tagad pagarināja mani un deva lielisku impulsu, lai to sakabinātu. teksts -> mp3 | 5MB | 8.06 min. http://www.sendspace.com/file/dtpk8 |
||
|
|
| Wednesday, July 26th, 2006 |
|
||||
|
Pēkšņi Vaintorgs ierunājās - žēl tomēr, ka mēs aizbraucām no lidostas, tur būtu varējuši tik daudz ko izdarīt, bet tagad priekšā tikai nezināmais, nav skaidrības, vai tur gribēsies darīt to, ko būtu gribējies lidostā. - tā tas ir, parasti vēlāk tikai attopies. Ar mums parasti tā notiek. Starp citu, vai mēs vienmēr esam bijuši kopā vai tikai tagad iepazināmies? - es negribu par to tagad runāt. Ko mēs būtu varējuši lidostā darīt? - mēs varējām pārbaudīt visu zemes paklāju un atrastos žukus nodot specializētā veikalā, iegūstot līdzekļus būt laimīgiem. Mēs būtu varējuši mīlēt visu, kas ir vertikāls. Elektrības stabus, kādi tie ir dzimtenē, visa veida stabus ar novērošanas kamerām. Mēs būtu varējuši iemīlēt pat lidostas ēku. Iedomājies, visas tās antenas un viss mums. Man makā nav sevišķi daudz naudas, bet tu savējo ātri iztērēsi. Algu tev maksās divreiz mēnesī un par finansēm nebūs jāuztraucas, bet lidostā palika tas burvīgais karsta asfalta segums, kam cigarešu izdedži pieskaras tik maigi. Viss tas sakaltušais mitrums un darva, kas veido melnus pleķus. Auto riepu gumija un indieši. Paliksim domās vēl brīdi lidostā. Nekāpsim vēl vilcienā, lai arī tas mēdz kavēt braucot uz Londonu. - mani jau atkal atrāva uz staciju, bet man patika, kā iztēloji mūsu iespējas lidostā. Tas sasildīja sirdi. Pagulēsim tepat uz soliņa, man gribas nakti pārlaist sliežu tuvumā. |
||||
|
|
|
||||
|
Lai labāk saprastu stāsta konstitūciju, paskaidrošu dažas detaļas. Vaintorgs iespējams ir augstprātīgs, bet viņš noteikti nepadodas provokācijām. Viņš savā augstajā tornī galvā sēž un neliekas zinis par maniem zemiskajiem izgājieniem, bet pietiks runāt par mani, šis stāsts ir par Vaintorgu un tikai manas egocentriskās darbības rezultātā mēs neesam izkustējušies no vietas, kur stāsts sākās. Tāpēc es tagad vērsīšos pie V. un piedāvāšu viņam kaut ko interesējošu un pārstāšu sevi uzskatīt par augstākstāvošāku un pārāku. - labdien Vaintorga kungs, gribētu jums atvainoties par savu uzvedību un izteikt apņemšanos laboties. - ... - jūs klusējat, bet es pieņemu, ka sākat man piedot. es ļoti labi saprotu, ka to nav viegli izdarīt..pareizāk sakot, tas nebūtu jums grūti, bet jūs tomēr gribat saņemt kādu krediblāku tuvošanās paskaidrojumu. es tagad saņemšos spēkiem un mēģināšu parādīt sevi no labākās puses, jo saprotu, ka nekur tālāk mēs šajā stāstā netiksim, ja es turpināšu izturēties šādā nievājošā veidā. atvainojiet, es mazliet jūs pametīšu Vaintroga kungs, lai savāktos gara spēkiem un saprastu, ko darīt tālāk. kamēr stāstītājs iegrimis pārdomās par savu likteni un dzīves nastu drūmā koncentrētībā atganījās nostāk no Vaintorga, tas atgriezies sevī pārņem vadības grožus. Tā, tik tālu esmu nonācis un visas sliktās lietas no manis kā veca pape nolobījušās. Anglija, lai nu būtu. Jāiet izdarīt kaut kas sen dvēseles tumšākajos stūros glabāts. Kāda izsmalcināta slepkavība vai izvarošana. Kaut kas ainis stindzinošs. Tomēr Vaintorgu kaut kas attur no šādiem pārsteidzīgiem izgājieniem. Viņš apmēram zin, ka viņu pilnīgi iespējams lasa tagad personas, kas informāciju par izgājieniem varētu vērst pret viņu. Runa pat neiet par tiesībsargājošām iestādēm vai Korupcijas un apkarošanas biroju. Vaintorgs apstājās uz ietves pilnīgi nepiemērotā vietā tā, ka nav pilnīgi nekāda izskaidrojumu viņa stāvēšanai. Viņš pat nepacentās uztaisīt domīgu seju vai izskatīties piederīgs situācijai. Viņš vienkārši glupi stāvēja tikai sev saprotamā kontekstuālā kompozīcijā. Vaintorgs brīdi iedomājās par stāstītāju, kurš bija atdalījies un grima pārdomās, kas bija sāpīgi skatāmas. V. piegāja pie stāstītāja un uzlika viņam roku uz pleca. Stāstītājs brīdi pacēla acis uz V., bet neko daudz atvieglotāks viņš neizskatījās. Stāstītājs vērās zemē, bet V. bija ar viņu gan domās, gan uz vietas. Vaintorgs sāka mēģināt iztēloties, kas stāstītāju moka, lai varētu pateikt pareizos vārdus un viņi varētu kāpt autobusā un braukt līdz noteiktai pieturai. Nosaukumus neviens nekad neatceras, bet kredibilitātei tie noderētu, V. un stāstītājs jau sarunājās domās. Varētu to visu sameklēt internetā pie labas gribas, bet šajā stāsta stadijā tam nav nozīmes. Piebildei tikai der tas, ka pietura... aha, autobusa brauciens nebija tik svarīgs, cik tas bija vilciena... un nu jau abi varoņi sēž autobusā un brauc uz staciju, no kuras tad ar vilcienu nokļūs ciemā, par kuru runa gāja pāris rindiņas augstāk. Šis ciems raksturojas ar to, ka ir pavisam mazs, mazāks nekā tas, no kura Vaintorgs bija cēlies, bet divi ferrari, maserati un porše veikali deva savu artavu. Turklāt runāja, ka apkaimē esot Eltona Džona pils un kāda prinča rezidence. Lai kā būtu mūsu varoņi jau atrodas vilciena stacijā un nejautājiet par detaļām, uzreiz redzams, ka viņi ir panākuši kādu nebūt saskaņu un pacieš viens otru tīri labi. Pareizāk sakot, katrs izbauda savu domu lidojumu, otram netraucē un domās apspriež sarežģītākos likteņa scenārijus. |
||||
|
|
|
||||
| Stulbais stulbais Vaintorgs. Nakti nācās pārlaist pie lidostas pieturā zem soliņa, lai neizlaistu stulbeņa kustības. Vaintorgs ir neparedzams, bet pa visu šo laiku man nāca sapratne, ka kaut kādā veidā jāvienojas ar V., jāieinteresē viņš, lai viņš nāktu uz sarunu. Kaut ko piesolīt, iekārdināt, iedot pa muti. Skatos jau nākamās dienas vakars, bet tas idiņš tikai sēž. Nez ko par mani liecina nicinoši izteikumi par galveno varoni. Es pats parādījos tikai tāpēc, lai spilgtāk attēlotu V., bet tagad jau esmu savās negācijās pārtapis par galveno stāsta nelieti. Lietas ir jāmaina un jāparāda, ka tieši V. ir visa ļaunuma iemiesojums. Mans plāns sastāv no tā, ka es mēģināšu iztēloties, kas Vaintorgam varētu būt tuvs sirdiju un piedāvāšu to viņam. Es zinu, ka man bija visa nakts, lai izdomātu un nestostītos te tagad, bet tā nu ir sanācis, ka esmu dzīvs diena zaglis un lūdzu papildlaiku, kurā apēdīšu divas siermaizes un izdzeršu jasmīnu tēju. Ir visas iespējas, ka es kaut ko būšu izdomājis jau pusratā, tad automātiski un aktīvi došu par sevi zināt, bet tikmēr atstāsim V. vēl uz brīdi sēdēt autobusa pieturā un cerēsim, ka viņam izsalkums neliks izdarīt kaut ko neprātīgu. | ||||
|
|
| Tuesday, July 25th, 2006 |
|
||||
| Es jau mazliet izbesījies, ka Vaintorgs sēž pieturā divdesmit minūtes un pat nav nočekojis autobusa sarakstu, no kā es secinu, ka viņš ir pilnīgs trulenis, bet tur neko nevar padarīt, jo esmu viņam norīkots par aģentu, bet viņš mani neņem ne acu galā. Pienāku pie Vaintorga un delikāti apjautājos, vai viņš vēl nav nobriedis skatīties, kas darāms, lai kustētos tālāk. Pametu aizdomu, ka varētu tā nosēdēt līdz vakaram un tad pa tumsu jau nu gan būtu neprāts kaut kur kulties. Vaintorgs pa tam lāgam, mani pilnīgi ignorējot, apēdis savu maizi, slauka drupačas un sit baložus. Vienmēr acu kaktus nenolaiž no savām somām, kas pilnas vērtīgu mantu, drēbes un lādētāja pārveidotāju ieskaitot. Apsēžos nostāk, lai spētu laikus reaģēt uz iespējamu agresiju un esmu gatavs samierināties, ka būs jāpagarlaikojas šajā benāru piemētātajā asfalta skrejceļā. Tipa ceļu taisa arī no plastiliīna, Vaintorgs nīgri izgrūž. Tu pats ar sevi sarunājies, mēģinu jokot, bet viņš neliekas dzirdējis. Iestumju vienu perfokarti viņam māgā, kas ieskanē bildes no netālas nāktnes, kad V. mērojis ceļu kājām līdz tuvākajam ciematam ar bibliotēku un tātad internetu un tātad cibu, sēžu un skatās sevi pretējās ēstuves stiklā. Vaintorgs pavīpsnā par tādu pielīšanas mēģinājumu un nu esam strupceļā par to, kā tālāk būt. Kā izturēties, lai nenogarlaikotos un nesāktu sist kādu orientālistu vai lidostas darbinieku vai taksometra šoferi vai vienalga kādu idiņu, kas trāpīsies pa ceļam. Es domās paglauda V. suni, lai nomierinātu situāciju, bet tas lohs ir pilnīgi ārpus rāmjiem, viņam var stāstīt un skaidrot, bet tādu lohu vēl neesmu redzējis. Tik ļoti ieciklējies cilvēks. Ne velti viņu sauca par formu uz basketbola laukuma. Kā dabū bumbu tā neko neredzot tik mizo pāri un.. tāds cirvis. Bet davai došu vārdu arī lunim. Vaintorgs vispār nav no runīgajiem, jo ir pilnīgs analfabēts un atsakās lasīt viņam dāvinātās grāmatas par runas un valodas pētījumiem, kas viņam ļautu pārvarēt iespējamos šķēršļus un barjeras, kas neļauj varonim kļūst populāram, atbalstītam un surogātam. Nav viegli sadzīvot ar māksliniekiem. Tagad jau mazliet tuvojamies pie jēgas, jo kamēr nebūsim tikuši līdz kaut necik jēdzīgam konsensusam nekur neviens nebrauks. Ja kāds izkustēsies no vietas, tas ķers lodi bietē, noasiņos un neviens viņam nepalīdzēs, tikai paspārdīs kā vecu suņa miesu, kā maisu bez aizsieta gala, kā kastrētu kuci. Bāc, Vainorgs sēž galīgi saskābsi, jācer kāds stulbenis viņa smedzenēs nebūs iesūtījis bildes par to, kas viņu vēl sagaida. Pie šādas iespējas nedrīkst pierast, jo tā sola tikai mega nepatikšanas un tas nekas no tā vispār nav vajadzīgs, jo mūsu kolektīvs Vaintorgam ir sagatavojis baigo ablomu, pilnīgi asociāla kraha sekas un visādus mistrojumus dzīves ceļa jaukšanai. Atstāsim Vaintorgu vēl uz brīdi ļausim viņam nogatavoties kā marinētam gurķim burkā uz balkona, kuru tūlīt sāks apspīdēt intensīva saule. | ||||
|
|
|
||||
| Vaintorgs slinki sēdēja Hītrovas lidostas autobusu pieturā un negribīgi saiņoja lidmašīnā izsniegto maizīti. Vaintorgam bija alus pohas un negulēta nakts. Apkārt bija ļoti daudz indiešu, tas Vaintorgu pārsteidza uzreiz neprasot un nesagatavojot. Sēdēja tā Vaintorgs un nemaz nestaidzās doties uz savu nākamo darba vietu. Viņš apmēram nojauta kas sagaida un tāpēc tīksminājās par sevis apzināšanos, kas ļāva viņam nicīgi skatīties uz apkārt notiekošo ar zemdomu, ka pajāt visu. Viss būs labinieks un viss ierullēs. Vaintorgs savā personas oreolā vienkāršības pēc nespēja ielaist neveiksmi. Šie neizbēgamie panākumi bezambīciju pasaulskatījumā izskatījās tīri labi. Nekas nav jāatrod, nekas nav jāpazaudē. Pajāt visu. Vaintorgam bija labi kamēr viņš nekustējās. Lidmašīnai nolaižoties, V. bija pieredzējis nepatīkamus mirkļus nelabas dūšas sēkļos un bija priecīgs tikt nosacīti svaigā gaisā. Svelme bija nežēlīga, bet nežēlību V. nenodarbināja, jo uzskatīja to par mudaku īpašību. Autobusa pietura nebija viegli atrodama. To bija jūra un katrai nummurs un numuri meta līkumus un īstā atradās protams aiz stūra. Es sēdēju un skatījos Vaintorgam acīs. Gribējās viņam pajautā, vecais, tu taču esi pilnīgs lohs, būtu lieliski kaut kā nesāpīgi nomirt, lai man tevi nebūtu jāatcerās. Bet Vaintorgs bija pizdata ieciklējies uz visām iespējamām huiņām. Viņam nevajadzēja neko pīpēt, neko rīt vai smērēt, viņam gļuki rādījās uz pasūtījumu. Tik likvīdi, ka vairs nenesa pārsteigumu, tāpēc Vaintorgs arī nekur nesteidzās. Es pienācu pie tā pajolīša un mēģināju izdibināt, kāpēc viņu sauc Vaintorgs, bet es zināju atbildi un viņš mani izlikās mani nemanām. Bija viņam arī kaut kāda sulas paciņa lidmašīnā sakasīta un tā nu viņš ieturēja dienas pilno maltīti. Saule rullēja jau pilnā jaudā un es iedomājos kā stulbais Vaintorgs novēloti dosies pēc sociālās apdrošināšanas kartes arābu ciematā un kā sēdēs kondicionētā uzgaidāmajā telpā un spaidīs resnas nēģerietes milzīgos pupus. Bļa, pilnīgā dirsā, Vaintorgam nekur negribējās braukt, bet nevis tā parasti negribējās, viņš zināja, ka zināmā mirklī piecelsies, ievilks savu čemodānu un mugursomu ar videokameru autobusā, samaksās šoferim, kas pa ceļam līdz V. vajadzīgajai pieturai sabrauks divus neuzraudzītus bērnus un sešus suņus bez uzpurņiem. Bet kamēr visa pasaule domāja par Vaintorga likteni, viņš ar minimālu labsajūtu štopēja iekšā maizi, izvairoties no aizdomīgiem gaļas pavarotiem. Liktenis nebija izspēlējis stulbu joku vai kā savādāk izņirgājies. Nevienam neienāca ņirgāties par Vaintorgu, jo katram viņš bija ar mieru iešaut bietē savu mazo, klaviatūrai lieliski piemēroto sažņaugto sauju. Paņem koka gabalu, noplāti to, sakod zobus un bļauj kaujas saukli, nopērc zāģi, nēsā vienmēr līdzi beisbola vāli un cimdu, lai ķertu krītošas zvaigznes. Kā ta Vaintorgs taisījās kļūt par rakstnieku, lai gan pats to vēl nebija īsti definējis. Nahuja tev jākļūst par rakstnieku, bija gatava kliegt katra no ēšanas brīvā mute, bet V. vienkārši lika mīksto uz katru. Jaunas valsts pirmautbraucējs ar perifēro prātu apskāva landšaftu, bet nepieķērās nekam. Vaintorgs bija uz universālā nahuj sūtīšanas ceļa. | ||||
|
|
| Thursday, June 1st, 2006 |
|
||
| dakterim freidam piesūtītais rēķins izrādījās falšs. galvenās viltojuma pazīmes ir uzskaitītas izmeklētāja sastādītajā aktā uz datera kušetes, kad tas noklausījās savu pacientu telefonsarunas. ko jūs šorīt ēdāt, viņš uzspēlēti prasīja dorotejai, kas bija ieradusies uz savu iknedēļas otro vizīti strikti noteiktās 45 minūtes garu. garu maizi ēdu, bageti, tajā iekšā bija dažādas lietas un priekšmeti. garākā antena bija ar sadalītājvadu kontinentālo brokastu strāvas ģenēzes pārveidošanai un vienīgais jēdzīgais piebildums uz jūsu atbildi man ieskrēja galvā pirms jūs sākāt nodarboties ar jūsu krimināli sodāmo darbību, proti, telefona sarunu noklausīšanos. es pats vērsos savā iedvesmā no kišļovska sarkans, bet tik tālu, lai būtu reducēts jurisprudences profesors un izsēdētu pakaļu vecs tiesnesis es jums ābolu šņabi sajaukšu ar bumbieru sulu. tik salkanas atmiņas no pēdējā pavasara, kas rudeni nokāva nevaicājis, kā jums cienītais garšo shaked vai stirred un to visu noklausījies dakteris freids pabeidza izzīmēt savu dr dr mobēda delta kaukāziešu kuci pie uzvārda, ko iegaumē katrs latvijas universitātes filoloģijas fakultātes docents, kas ir sataisījies rakstīt dzeju rīgas laikā un braukt ņujorku sabraukt manā vārdā, lai to visu varētu nodēvēt par pārgalvīgu piedzīvojumu un tajā pazust kā bezgalīgā alā, kā akā un kā slotas kāts. tu pats sevi attiecini uz vispārzināmo teorētisko pamatojumu un tāpēc es jūs palūgšu freida vārdā, viņa meitas annas freidas vārdā, dēla jēkaba, tēva zigismunda un sievas aspazijas vārdā, neaizņemieties manis dotos padomus no senlatviešu vārdu tradīcijās, jo jau senajā romā kāda sieviete aspazijai uzsita zilu aci par pateicību valsts nodevībā noraidot raiņa kandidatūru uz prezidentiem. tikai par hokeja kluba "kuldīga" dibināšanas iniciatoru palika cilvēku prātos šis šveices braucējs un ebreju zelta izsaimniekotājs. ak pagaidiet, es aizmirsu jums iedot mācību grāmatu kur ir aprakstītas arī autora dibinātās pedofiliskās atmiņas par kreisā krasta zēniem, par zoo stacijas mazbērniem un kaimiņu kleksi, kam nav daudz vairs atlicis čista lielā vecuma dēļ, tāpēc es kā staiceles stacijas viens no varakļāniem lūgšu jums atstāt mani uz brīdi manā apaartamentā ar mīnu telefona aparātā, kas prasmīgi aizstāts ar svešķermeni, kura dzīlēs mīt kino "minhene" scenārija autora kaulu smadzenes donorbankas karte un to jau nu nevajadzēja skaļi publiskot, jo tagad es telefonu necelšu, kad zvanīs, bet ieslidināšu ielicējam nemanāmi kabatā, kas nozīmēs uzsprāgšu dzīvi apdzīvotā vietā un jaundibinātās izraēlas valsts un goldas meiras dzīves ceļu krustošanos. to visu apvienojot nevainīgā dainu skapī es ar barona kungu viņa jaundibinātajā kuģošanas skolā pēc nedēļas nogales kursu veiksmīgas pabeigšanas burāšu uz panamu pēc lēta hašiša un slimām maukām ar triperi un dzelteno slimību, bet sekstūrista izrobotajai vecrīgai tas būs eksotisks sapnis sapist prātu britu tūristiem, kas dala smaidīgajām meitenēm puķes uz ielas, pat tām, kas strādā apkārtējās ministrijās, klubos, bāros, ofisos un maksas tualetēs grib tikt pa brīvu ja iedod atsūkāt mazajam bomzim, kas tur kāju durvīs un laiž pa pusi cenas. tādas batālijas un neviena skarba vārda par brīvības pieminēkļa zvaigžņu zagļiem un apjoztā žoga kosmosā raidītajiem trinkšķiem, kad kliba pensionāre pret tiem savas asaras sakārusi sniedzas pēc godīgi nopelnītās pensijas shēmas bankā baltija palika mana mersedesa atslēga un es tālim freimanim jau pirms kraha teicu, atsūkā repšem, lai tas var manī dziļi ieskatīties un saskatīt visas slēptās nenovēršami baisās realitētes paliekas. bet tagad es esmu uz brīvām kājām un jums visiem iedošu grudakā ar jauno naturalizācijas likumu, kas neapšaubāmi ievietos nācijas valdībā letiņiem naidīgus maskavas ielikteņus ar koka kāju un vienu zelta ragu kā melngalvju nama jaunatklātajā aktu zālē pagrabstāvā | ||
|
|