Vaintorgs joprojām pieturā
Es jau mazliet izbesījies, ka Vaintorgs sēž pieturā divdesmit minūtes un pat nav nočekojis autobusa sarakstu, no kā es secinu, ka viņš ir pilnīgs trulenis, bet tur neko nevar padarīt, jo esmu viņam norīkots par aģentu, bet viņš mani neņem ne acu galā. Pienāku pie Vaintorga un delikāti apjautājos, vai viņš vēl nav nobriedis skatīties, kas darāms, lai kustētos tālāk. Pametu aizdomu, ka varētu tā nosēdēt līdz vakaram un tad pa tumsu jau nu gan būtu neprāts kaut kur kulties. Vaintorgs pa tam lāgam, mani pilnīgi ignorējot, apēdis savu maizi, slauka drupačas un sit baložus. Vienmēr acu kaktus nenolaiž no savām somām, kas pilnas vērtīgu mantu, drēbes un lādētāja pārveidotāju ieskaitot. Apsēžos nostāk, lai spētu laikus reaģēt uz iespējamu agresiju un esmu gatavs samierināties, ka būs jāpagarlaikojas šajā benāru piemētātajā asfalta skrejceļā. Tipa ceļu taisa arī no plastiliīna, Vaintorgs nīgri izgrūž. Tu pats ar sevi sarunājies, mēģinu jokot, bet viņš neliekas dzirdējis. Iestumju vienu perfokarti viņam māgā, kas ieskanē bildes no netālas nāktnes, kad V. mērojis ceļu kājām līdz tuvākajam ciematam ar bibliotēku un tātad internetu un tātad cibu, sēžu un skatās sevi pretējās ēstuves stiklā. Vaintorgs pavīpsnā par tādu pielīšanas mēģinājumu un nu esam strupceļā par to, kā tālāk būt. Kā izturēties, lai nenogarlaikotos un nesāktu sist kādu orientālistu vai lidostas darbinieku vai taksometra šoferi vai vienalga kādu idiņu, kas trāpīsies pa ceļam. Es domās paglauda V. suni, lai nomierinātu situāciju, bet tas lohs ir pilnīgi ārpus rāmjiem, viņam var stāstīt un skaidrot, bet tādu lohu vēl neesmu redzējis. Tik ļoti ieciklējies cilvēks. Ne velti viņu sauca par formu uz basketbola laukuma. Kā dabū bumbu tā neko neredzot tik mizo pāri un.. tāds cirvis. Bet davai došu vārdu arī lunim. Vaintorgs vispār nav no runīgajiem, jo ir pilnīgs analfabēts un atsakās lasīt viņam dāvinātās grāmatas par runas un valodas pētījumiem, kas viņam ļautu pārvarēt iespējamos šķēršļus un barjeras, kas neļauj varonim kļūst populāram, atbalstītam un surogātam. Nav viegli sadzīvot ar māksliniekiem. Tagad jau mazliet tuvojamies pie jēgas, jo kamēr nebūsim tikuši līdz kaut necik jēdzīgam konsensusam nekur neviens nebrauks. Ja kāds izkustēsies no vietas, tas ķers lodi bietē, noasiņos un neviens viņam nepalīdzēs, tikai paspārdīs kā vecu suņa miesu, kā maisu bez aizsieta gala, kā kastrētu kuci. Bāc, Vainorgs sēž galīgi saskābsi, jācer kāds stulbenis viņa smedzenēs nebūs iesūtījis bildes par to, kas viņu vēl sagaida. Pie šādas iespējas nedrīkst pierast, jo tā sola tikai mega nepatikšanas un tas nekas no tā vispār nav vajadzīgs, jo mūsu kolektīvs Vaintorgam ir sagatavojis baigo ablomu, pilnīgi asociāla kraha sekas un visādus mistrojumus dzīves ceļa jaukšanai. Atstāsim Vaintorgu vēl uz brīdi ļausim viņam nogatavoties kā marinētam gurķim burkā uz balkona, kuru tūlīt sāks apspīdēt intensīva saule.