Stāstītājs un Vaintorgs beidzot rod saskaņu
Lai labāk saprastu stāsta konstitūciju, paskaidrošu dažas detaļas. Vaintorgs iespējams ir augstprātīgs, bet viņš noteikti nepadodas provokācijām. Viņš savā augstajā tornī galvā sēž un neliekas zinis par maniem zemiskajiem izgājieniem, bet pietiks runāt par mani, šis stāsts ir par Vaintorgu un tikai manas egocentriskās darbības rezultātā mēs neesam izkustējušies no vietas, kur stāsts sākās. Tāpēc es tagad vērsīšos pie V. un piedāvāšu viņam kaut ko interesējošu un pārstāšu sevi uzskatīt par augstākstāvošāku un pārāku.
- labdien Vaintorga kungs, gribētu jums atvainoties par savu uzvedību un izteikt apņemšanos laboties.
- ...
- jūs klusējat, bet es pieņemu, ka sākat man piedot. es ļoti labi saprotu, ka to nav viegli izdarīt..pareizāk sakot, tas nebūtu jums grūti, bet jūs tomēr gribat saņemt kādu krediblāku tuvošanās paskaidrojumu. es tagad saņemšos spēkiem un mēģināšu parādīt sevi no labākās puses, jo saprotu, ka nekur tālāk mēs šajā stāstā netiksim, ja es turpināšu izturēties šādā nievājošā veidā. atvainojiet, es mazliet jūs pametīšu Vaintroga kungs, lai savāktos gara spēkiem un saprastu, ko darīt tālāk.

kamēr stāstītājs iegrimis pārdomās par savu likteni un dzīves nastu drūmā koncentrētībā atganījās nostāk no Vaintorga, tas atgriezies sevī pārņem vadības grožus.

Tā, tik tālu esmu nonācis un visas sliktās lietas no manis kā veca pape nolobījušās. Anglija, lai nu būtu. Jāiet izdarīt kaut kas sen dvēseles tumšākajos stūros glabāts. Kāda izsmalcināta slepkavība vai izvarošana. Kaut kas ainis stindzinošs. Tomēr Vaintorgu kaut kas attur no šādiem pārsteidzīgiem izgājieniem. Viņš apmēram zin, ka viņu pilnīgi iespējams lasa tagad personas, kas informāciju par izgājieniem varētu vērst pret viņu. Runa pat neiet par tiesībsargājošām iestādēm vai Korupcijas un apkarošanas biroju. Vaintorgs apstājās uz ietves pilnīgi nepiemērotā vietā tā, ka nav pilnīgi nekāda izskaidrojumu viņa stāvēšanai. Viņš pat nepacentās uztaisīt domīgu seju vai izskatīties piederīgs situācijai. Viņš vienkārši glupi stāvēja tikai sev saprotamā kontekstuālā kompozīcijā. Vaintorgs brīdi iedomājās par stāstītāju, kurš bija atdalījies un grima pārdomās, kas bija sāpīgi skatāmas. V. piegāja pie stāstītāja un uzlika viņam roku uz pleca. Stāstītājs brīdi pacēla acis uz V., bet neko daudz atvieglotāks viņš neizskatījās. Stāstītājs vērās zemē, bet V. bija ar viņu gan domās, gan uz vietas. Vaintorgs sāka mēģināt iztēloties, kas stāstītāju moka, lai varētu pateikt pareizos vārdus un viņi varētu kāpt autobusā un braukt līdz noteiktai pieturai. Nosaukumus neviens nekad neatceras, bet kredibilitātei tie noderētu, V. un stāstītājs jau sarunājās domās. Varētu to visu sameklēt internetā pie labas gribas, bet šajā stāsta stadijā tam nav nozīmes. Piebildei tikai der tas, ka pietura... aha, autobusa brauciens nebija tik svarīgs, cik tas bija vilciena... un nu jau abi varoņi sēž autobusā un brauc uz staciju, no kuras tad ar vilcienu nokļūs ciemā, par kuru runa gāja pāris rindiņas augstāk. Šis ciems raksturojas ar to, ka ir pavisam mazs, mazāks nekā tas, no kura Vaintorgs bija cēlies, bet divi ferrari, maserati un porše veikali deva savu artavu. Turklāt runāja, ka apkaimē esot Eltona Džona pils un kāda prinča rezidence. Lai kā būtu mūsu varoņi jau atrodas vilciena stacijā un nejautājiet par detaļām, uzreiz redzams, ka viņi ir panākuši kādu nebūt saskaņu un pacieš viens otru tīri labi. Pareizāk sakot, katrs izbauda savu domu lidojumu, otram netraucē un domās apspriež sarežģītākos likteņa scenārijus.