Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mālnieks 26 no 30
Mālnieks.



Tagad, kad sirds sāk sist ritmiskāk. Kad osiņas no krūzēm vairs nav tik slidenas un nemūk. Tagad, kad lielpilsētas viesnīcas rokās sadevušās izmaina pasaules skatījumu. Tagad, kad košas ir gandrīz visas krūzītes un kafija rokās sadevusies iet ciemos pie piena. Kad gandrīz viss ir saskaņā un gatavs sadarboties. Tagad nāk svarīgais šodienas jautājums un uz to atbilde tek teciņiem nopakaļ.

Tātad tā. Kokiem nav īstu garumu, bet tos var izmērīt ar skatienu. Redzi, kad skatos uz burtiem, tad rodas mērķtiecība. Ja skatās uz bildes, tad rodas makšķerēšana. Mūsu šīsdienas jautājums nesteidzas, mēs tam ļaujam nogatavoties kā tādam sulīgam un septiņdesmit centus vērtam auglim. Mūsu rokas ir gandrīz pārsteigtas skatot viļņus bildē, kad rokas kabatā saliktas, bet cepure sedz domu graudus. Mazas maizes lielie sapņi izcepties uz saulē karstas pannas. Māsīca un brālēns mazie pilngraudnieki čurkst starp mīklu un raugu. Iespaidi mani dziļāk dārga Laima. Lai man ir silti un krūtis izriestas. Stāsti mūsu gari un skaisti, ne acu atraut ne sagaidīt nākamo. Tādas tās lietas un pīrāgi apēsti svētku vakaru sagaidīti un aplaimoti. Kā pīrāgam nabagam divi gali apdeguši, trešais citā domu dimensijā atvainojiet, pieknaģējiet.

Tiesas sēde jaunā zālē. Aukstas un apsarkušas sejas, kas nu būs kā nu likteni lems. Nav viegli dzīvot totalitārā valstī, jo tad bijību iedzen uzstājīgi un nenovēršami. Tev būs savu tēvu godāt un strādāt apmaksātu darbu un pat tādi progresīvi vecāki iesaka strādāt un vismaz izlikties, ka atbalsti režīmu, jo kā tad tu bez naudas un bez cieņas sabiedriskas alā dzīvosi, bet kas par apkuri maksās ziemā auksts nav nekāda Indija, kur var zem palmas un banānu noraut zem galvas mizu paklāt un upē pačurāt un muti nomazgāt. Tā tu strādā naftas rūpnīcā un redzi kā aizslīd pirmkursniece Baiba. Baba, nav šodien īsta diena un sodrēji labākie sabiedrotie. Kā nu kuro reizi rūgtu maizi sapelnīja. Milicijas nodaļa vietējā ģerbonis noguruši miliči ar formas tērpu simulantiem. Kopā jautrāk dārgo dārzen, pasēdēsi šodien karcerī. Mūzikas skaņas, tas viss ir iedomāts. Es nevaru iejustie viņa ādā, jo situācija maina uztveri un notrulina, patapina visu notikumu gūzmu. Tu esi sava mirkļa gūstā un vari tikai izlikties kaut kur citur esam, bet cits tu no gaisa skatās, kā tu slikti jūties un nevar palīdzēt, bet ir tomēr cilvēki, kas izrāvušies no apburtā loka. Tie ir cilvēki, kas ticēja savām iedomām un reālākajai realitātei, tā, kas dzimst galvā, nevis par provi ņem pasaules ainu no aizdomīgas demokrātijas palaga nokrata visus vadības izteikumus, tad sanāk pavisam cita reālā realitāte un tas ietekmē gadsimtus un rūguša piena paciņas. Ja datumu norādi uz sejas, tad tevi pār robežu pārlaiž ar bažām. Un kūtī mājo lopi, bet viss ir baigā nosacītība.