Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Vēlvienreiz 12 no 30
Vēlvienreiz



Tā, tā, tā, klusums nav draugs, tas pielipis kā dēle, bet dēles man nepatīk. Atbrīvoties savās iedomās, lai skaudrs top prāts, ass kā tērauda slieksnis uz kara lidmašīnas apkalpes telpu. Nenovērs uzmanību. Skaties kā nāk domas un iedvesmas. Caur sienu izspiežas kāda paciņa un tas būs atbilde uz pavasara kastroli. Kādas balerīnas, tik apbrīnojami. Turas pie redeles kā striptīza dejotājas kokles un mati nav mani draugi jau atkal. Tik daudz šaibu vienā galvā vienos vārtos mulsums čab. Šaubas manu dārzu uzraugi un zvirbuļi tādi kā mazliet atsvešināti vārdus neklausās tikai skaņas. Trokšņus, lai sastapties.

Vienu mirkli. Kājnieku brilles. Vai tu man nepateiktu kā iedomājies izrauties, ja tava uzmanība visu laiku novēršas. Tas mazais golfa elfs kas skatās caur deniņiem caur priekšā pieliktu roku caur visu to gaisa telpu kurā es vedu pastaigā savas lidmašīnas. Kā zeltā lieta skulptūra es tevi lieku nomazgāt tīru pusdienām par godu izlikti svečturi un tu manu prieku skaista mūzika. Galvenokārt mēs dzīvojam dēļ slavas, bet koklētāji tādi mazi meža dīvainīši. Paskaties tie pārdzīvojumi taču tev nesa pastaigas. Ienāk pavārs un pavērtu muti prasa vai garšo, pakalpīgi piešķiebj galvu. Jā garšo, man tikai galva sasāpējās , mazliet familiāri un nevajadzīgi saka viņa visu mūsu sirdsapziņa.

Stāv galvas kauss kā kravas kaste kā ekskavatora kauss kā ogles sniedzoša plauksta, ņem mani atbilde, es gribu palikt plika kā līdaka salā, kad saule iesprūst ledū un slidas košā krāsā spīd. Manas padušu redeles, visas smalkās spalviņas ir mūsu laikmeta gudrāko cilvēku galviņas. Kā samtainas atslēgas es izleju pār gavilēm plūdus. Mēs varbūt vēl tiksimies, bet gulēšanas brilles gaismas slāpētāju sapnis. Mudīgi sastapties ar kādu, kam karsti. Izmesties līdz biksītēm un tēmēt glāzē trāpīt raudulīgas vāzes projekciju štoļi.