26.1.15 11:52 - izbāzeņu zoodārzs
Vismaz manā pieredzē cilvēku sākotnēji māca pakļaut savu gribu pavēlēm, idejām, pat neizpildāmām iecerēm, un spēju uzturēt šo iekšējo konfliktu vai salauzt gribu pavisam sauc par "gribasspēku". Par to, ka esam, gluži otrādi, aktīvas būtnes un gribai dabiski jāvada, citastarp, prāts, netika dzirdēts ne vārda. Un, kad tika dzirdēts, tad, kā saka citā valodā, "the damage had been done".
Nebeidz pārsteigt veidi, kā, ticot "varai", "taisnīgai" citu apmuļķošanai savu interešu vārdā, pamanāmies sagrozīt valodu un iemūžināt tik absurdas sakarības.
Tad vēl piedevām varētu padomāt par to, kas tad ir tas, ko sauc par "gribēšanu", kad griba atmesta un aizvietota ar programmu. Tur pāri paliek kaut kāds dzīvesgribas surogāts, iedibinātās kārtības patīkams apliecinājums (taču, protams, nekad ne piepildošs), kura mērķis, gluži tāpat, ir nevis apmierināt dzīvību un gribu, bet gan programmu un tās maldinošo uzstādījumu, ka programmas izpilde nesīs laimi. Tāteikt, vēl pāris piecgades un sasniegsim Komunismu vai Demokrātiju, vai ko nu tur katrs savā dzīvē - toties pēc katras svinīgākas runas drīkst arī iedzert. Un tad jau arī pirms, un tad jau arī runas laikā, un tad jau vispār var kost visu laiku - bet to visu idejas vārdā, tikvien ka ideja izbalo kā karogs saulē, un tā nodilusī lupata joprojām tiek turēta augstākā vērtē par pašu dzīvību, kuras rokas to audušas, krāsojušas, pašuvušas un izkārušas.
Kā saka kristieši, "vella sekmīgākais nummurs bija pārliecināt pasauli, ka viņš neeksistē". Sūdi tādi, ka viņš uzdodas par "dievu". It's just us.
