the show must be going on
Labākā dzīvības īpašība ir pārejamība. Tas, ka viss šis nekur netiek ierakstīts. Viss pazudīs, un tad tā visa vairs nebūs. Nebūs jāatskaitās, nebūs jānožēlo. Un tas attiecas uz visu un visiem. Tā pat nav demokrātija - tā ir vienlīdzības tirānija. Bet tas tikai nāves priekšā. Taču, kā zināms, nāve ir tikai ilūzija. Viss, kas pieder šiem mūsu prātiem un maņām ir tikai šī nežēlīgā, absurdā, veltīgā, mokpilnā dzīve.
Nemaz negribu sākt saprast, kā var iestāties pret pašnāvību. Un kāpēc nav OK cilvēkus pie zināma ciešanu līmeņa uzsēdināt (pēc pašu izvēles, protams) uz visu sāpju noņēmēja (drošien kāda opiāta). Kāpēc jāliek cilvēkiem mocīties. Kāpēc jāaizliedz marihuāna, MDMA, LSD un tml. lietas. (Tā gan ir nedaudz cita opera.)¹ Kāpēc pilnīga planētas iznīcināšana skaitās slikti. Kāpēc mēs neizmantojam visu savu planētas kodolarsenālu vienam žēlsirdības slaktiņam.
Tiesa, šī attieksme droši vien mainīsies, tiklīdz kļūšu par pasaulslavenu, mīlētu multimiljonāru. Tad es kā sawļas un ciuwēciņi staigāšu riņķī, slavinādams mīļo, jauko, saulaino planētu un dzīvi uz tās. Nabagiem smaidīšu un ieteikšu saņemties, slimajiem teikšu, ka mīlestība uzvar visas ciešanas. Uzrunāšu valstu un biznesa līderus no TV ekrāniem un, salicis plaukstiņas, aicināšu atcerēties "pašu galveno" - to, ka vara dota, lai ar to dalītos. Tā nu es staigāšu, viss mīlēts, linu kleitā ar zīda turbānu un briljanta gredzeniem, viegli apreibinājies un jau nez kuro gadu klīniskā eiforijā, un ticības iedvesmas spēkā vedīšu cilvēci prom no iznīcības - aizvien milzīgākos un nepiepildāmākos visu būtņu svētlaimības melos.