02:03 - social hate-machine
Mentāli labvēlīgā sabiedrībā būtu aizliegts par sevi stāstīt labu. Nu, karoč, visu to šitu, kam veidoti sociālie tīkli - cik man viss ir forši, cik es esmu Alpha un cik man ir naudas un seksa. Protams, tas viss liecina tikai par to, ka cilvēks ir nelaimīgs idiots, bet tik un tā mūsu pērtiķu smadzenes cieš, to dzirdot. Un tāpēc jau mēs to arī sakām. Kaitnieciskie ēshōli.
BTW, man iet afigenna kruta. Chillin ar savu seksīgo laptopu (metāla pārklājums ir tik hawt), un, tur, nenormāli stilīga mūzika - jūs pat nesapratīsiet - un, dēm, vispār jūtos kolosāli skaists un gudrs. LOL, tas varbūt izklausās mazliet traki, bet esmu plānojis pēc gada būt ārkārtīgi slavens un bagāts, un pārmaiņas pēc esmu nolēmis ieviest sev veselas piecas seksa verdzenes. Lai sievām nav jācieš no manas bezgalīgās potences. OK, tagad jāpaskatās nenormāli smieklīgais seriāls - es te vnk LOOOOLz offf pakaļu, jūs pat iedomāties nevarat, hahahahaha!!!!
P. S.
OK, negribu moralizēt. Gribu vnk veltīt bļe saviem mīļajiem līdzcilvēkiem vienu sirsnīgu EEEEJIET DIRST, SŪDI!
huuuh... uzreiz palika labāk :)
tagad es gandrīz visus gandrīz atkal gandrīz mīlu =]
18:58 - the show must be going on
Labākā dzīvības īpašība ir pārejamība. Tas, ka viss šis nekur netiek ierakstīts. Viss pazudīs, un tad tā visa vairs nebūs. Nebūs jāatskaitās, nebūs jānožēlo. Un tas attiecas uz visu un visiem. Tā pat nav demokrātija - tā ir vienlīdzības tirānija. Bet tas tikai nāves priekšā. Taču, kā zināms, nāve ir tikai ilūzija. Viss, kas pieder šiem mūsu prātiem un maņām ir tikai šī nežēlīgā, absurdā, veltīgā, mokpilnā dzīve.
Nemaz negribu sākt saprast, kā var iestāties pret pašnāvību. Un kāpēc nav OK cilvēkus pie zināma ciešanu līmeņa uzsēdināt (pēc pašu izvēles, protams) uz visu sāpju noņēmēja (drošien kāda opiāta). Kāpēc jāliek cilvēkiem mocīties. Kāpēc jāaizliedz marihuāna, MDMA, LSD un tml. lietas. (Tā gan ir nedaudz cita opera.)
¹ Kāpēc pilnīga planētas iznīcināšana skaitās slikti. Kāpēc mēs neizmantojam visu savu planētas kodolarsenālu vienam žēlsirdības slaktiņam.
Tiesa, šī attieksme droši vien mainīsies, tiklīdz kļūšu par pasaulslavenu, mīlētu multimiljonāru. Tad es kā sawļas un ciuwēciņi staigāšu riņķī, slavinādams mīļo, jauko, saulaino planētu un dzīvi uz tās. Nabagiem smaidīšu un ieteikšu saņemties, slimajiem teikšu, ka mīlestība uzvar visas ciešanas. Uzrunāšu valstu un biznesa līderus no TV ekrāniem un, salicis plaukstiņas, aicināšu atcerēties "pašu galveno" - to, ka vara dota, lai ar to dalītos. Tā nu es staigāšu, viss mīlēts, linu kleitā ar zīda turbānu un briljanta gredzeniem, viegli apreibinājies un jau nez kuro gadu klīniskā eiforijā, un ticības iedvesmas spēkā vedīšu cilvēci prom no iznīcības - aizvien milzīgākos un nepiepildāmākos visu būtņu svētlaimības melos.
P.S.
1. ja reiz tad reiz - politikai attecībā uz psihotropām vielām jābūt tādai pašai, kā pret reliģijām. Vai nu aizliedzam reliģijas, vai arī sargājam psihonautus no jebkādas kritikas - vai, vēl labāk, beidzam par to šūties vispār: lai katrs dara, kas viņam der!
Šis imperatīvs balstās pieņēmumā, ka psihotropās vielas uzskatām par sliktām, jo tās supposedly upurē realitātes izjūtu par labu kaifam. Reāli tas ir tas, ko dara sektas/reliģijas. Protams, ir arī cilvēki, kas psihonauto līdzīgos virzienos. Gana liela daļa. Savukārt tie, kam psihotropās vielas palīdz vai nu labāk iepazīt sevi vai vnk justies labāk - tam vispār nevar piešķirt nekādu politisku vai morālu nozīmi, ja vien nevēlamies īstenot pilnīgu prāta kontroli. Psihotropo vielu aizliegums šajā kontekstā ir galēji arbitrārs (t.i., tad jāaizliedz arī meditēt, reflektēt, radīt mākslu vai sarunāties ārpus jaunrunas)
