Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2012-06-11 21:01:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Tumšais refleksijas spogulis, pasaules dvēseles logs
Ir divas augstākās baudas, divas apmierināmas tieksmes: radīt un iznīcināt.
Daļa no tevis kādreiz ir mīlēta vai vienkārši ticējusi dzīvei, un tā savu vietu atrod radot.
Daļa tevis reiz ir sekmīgi pārliecināta, ka tu esi mēsls; vēlāk ir izrādījies, ka visa pasaule/dzīvība ir mēsls, un šo atskārsmi uzrunā iznīcība.
Radīšana kā dzīvības darbs, iznīcināšana kā sevis apziņas darbs.
Varbūt spēja reflektēt ir visas dzīvības gals. Because it surely feels like it.

Ļaunums ir patiesība un dzīvības strupceļš. Lēti un vienkārši. Pavisam ne tā, kā gribētos mīlestībai.

P. S.
Vēl jo vairāk - ļaunums ir godīga prāta pozīcija, ja šis ļaunums ir nedalīts, bezjēdzīgs, visaptverošs. Tikmēr dzīvība var pastāvēt, vienīgi aprijot savu vidi. "Labais" kā tāds ir spēja melot sev un citiem, noizolējoties dzīvībai ērtākajās robežās un iznīcinot visu, kas ir tai apkārt. Tad nu, pieņemot, ka ļaunā darbs būtu pretējs labā darbam, tad ļaunā augstākais, skaistākais, godīgākais, ātrākais un patiesākais darbs ir pašnāvība: dzīvības postošās ietekmes apturēšana, nekļūstot par tādu pašu liekuli un neiznīcinot tikai tos, ar kuriem neidentificējies. Ja reiz nav izvēles iznīcināt visu un uz visiem laikiem, tad otra godīgākā opcija ir izdarīt to ar sevi.
Bet, par laimi dzīvībai, apziņa reti spēj būt tikpat spēcīga kā dzīvība. Laime un dzīvība balstās uz meliem, kamēr ļaunuma patiesums prasa milzīgu darbu, kam jābarojas no dzīvības pašas, tā pieaugoši pašiznīcinoties, lai brīdī, kad patiesības iznīcinošā daba kļūst skaidra un jāsper loģiskais solis iznīcībā, patiesībai/ļaunumam vairs nepietiek spēka turp doties, un dzīvība steidzas atražoties, noticot vēl kādām parazītiskām blēņām.
Round and round and round it goes, and where it stops, nobody knows.


P. P. S.
Nāve ir loģiska. Domājami neizbēgama. Nedomā par rozā lāci! Centies no visa spēka!


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]nefolk2
2012-06-11 22:45 (saite)
ū episki tev te

(Atbildēt uz šo)


[info]enjoythebirds
2012-06-12 12:48 (saite)
bez maksas vērot.. :) jauki

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]po
2012-06-12 12:56 (saite)
meibī sortof

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]suic
2012-06-12 15:58 (saite)
Tas ir, nāve kā refleksijas robeža? Un refleksijas nosacījums tad būtu angažētība. Cilvēks - dzīves uzpirkts, ja ne piemuļķots. Sākotnējā pozīcija tāda - domāt par dzīvību var tikai dzīvs esot. Dzīvība gan nav pretstats nāvei (jeb dzīvības robežai) - abas gūst savu sākotni dzīvībā, taču tikai vienai ir turpinājums un izplatīšanās. Ja vēlies, iznīcība ir tā no patiesībām, kuras novērtējums allaž paliek nesaņemts.

Tikai par to iznīcināšanu un postošo ietekmi īsti nav skaidrs. Ja nu var dzīvot īsti nekaitējot citiem dzīvotājiem? (Pieņemot, ka nedzīvotājiem kaitēt īsti nav iespējams, jo tiem dēļ apziņas neesamības ir diezgan po.) Dzīvība kā tāda nav nepieciešama, varam mierīgi iedomāties Visumu arī bez dzīvības. Taču bez dzīvības arī pats Visums nav nepieciešams - nevienam viņu nevajag. (Un pat ja kaut kādam apšaubāmam dievam vajag, tad pats šis dievs ir nevajadzīgs.)

P.S.
Par nāves neizbēgamību arī nav zināms. Varbūt, ka var arī izbēgt. Ja ne pavisam, tad uz ļoti ilgu laiku.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]po
2012-06-12 16:11 (saite)
Šķiet, mēs runājam viens otram garām.

Es par dzīvību kā entropijas augstāko formu. Par to, ka katra dzīvošana nozīmē apēšanu. Dzīvot ir ok, pat ar visu nāvi, ja to neapzinās. Bet cilvēka iedomāties un domāt spēja pieved apziņai dzīves universālās mocības (jo vairāk - tās ir bezjēdzīgas!) un nāves reizē neizbēgamību un atvieglojumu. Kad jādzīvo ar to visu, reflektējot to, laužas pozīcijas starp dzīvot pret nāvi vai mirt pret dzīvību. T.i., izolēties no savas nāves, no dzīves ciešanām, no tā, ka citi cieš, un iet uz ignoranci, kas ir bliss; vai arī jākonstatē lietu patiesā daba: dzīvības sāpes, bez kurām dzīvība nav iespējama (t.i., tas ir tas triks, instruments, caur kuru mēs turpinām dzīvot - kā dzenamais durklis lopiem) un nāve, kas pasludina dzīvību par objektīvi nevajadzīgu, t.i., nav nekādas "lielākas jēgas", uz ko dzīvot, kā tikai tā, kuru nes tā pati būtne (tu), kas nes visas sāpes, turklāt sāpes jēgu uzveic savā intensitātē - personīga jēga vairāk līdzinās hobijam. Un dzīvot hobija dēļ ir tik tukši, ka tas nobāl dzīvības uzturēšanai nepieciešamo sāpju priekšā.
utt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]suic
2012-06-14 14:44 (saite)
Bet varbūt tas jēgas/bezjēgas jautājums ir tikai valodas triks?

Skaidrs, ka dzīvei nav jēgas, jo tad vajadzētu palūkoties uz dzīvi no ārpuses. (Kā to, piemēram, dara ticīgie no iedomātas pēcnāves pozīcijas.)

Taču, iespējams, var dzīvot jēgpilni, radot to pašu subjektīvo un intersubjektīvo jēgu. Un kas par to, ka kosmosam mūs nevajag, ja esam vajadzīgi paši sev?

Par sāpēm un ciešanām - varbūt arī tās nav uz visiem laikiem.
Piemēram, http://hedweb.com/hedab.htm

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]po
2012-06-14 15:08 (saite)
Labs points par "valodas triku". Tur man tev jāpiekrīt. Šķiet, šitā modeļa pēršanās no manas puses ir mēģinājums izlauzties no valodas robežām, jo esmu tajā diezgan spēcīgi sasaistīts. Diemžēl. Un, vērojot apkārtējos, šķiet, ka man daudz lielākas grūtības sagādā centieni paklusēt, nedomāt, neverbalizēt, nesalikt apgraizošās kastītēs utt. Esmu pamanījies noticēt, ka pasauli ir iespējams kategorizēt tā, lai dzīvošana un kategorizācija būtu viens un tas pats.
Enīvei, paldies par piebiedrošanos komentāros, braucam tālāk :)

btw, linku šobrīd tikai atvēru, bet nesāku lasīt (izskatās, ka tā ir vesela grāmata(?))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?