Bet varbūt tas jēgas/bezjēgas jautājums ir tikai valodas triks?

Skaidrs, ka dzīvei nav jēgas, jo tad vajadzētu palūkoties uz dzīvi no ārpuses. (Kā to, piemēram, dara ticīgie no iedomātas pēcnāves pozīcijas.)

Taču, iespējams, var dzīvot jēgpilni, radot to pašu subjektīvo un intersubjektīvo jēgu. Un kas par to, ka kosmosam mūs nevajag, ja esam vajadzīgi paši sev?

Par sāpēm un ciešanām - varbūt arī tās nav uz visiem laikiem.
Piemēram, http://hedweb.com/hedab.htm