Šķiet, mēs runājam viens otram garām.

Es par dzīvību kā entropijas augstāko formu. Par to, ka katra dzīvošana nozīmē apēšanu. Dzīvot ir ok, pat ar visu nāvi, ja to neapzinās. Bet cilvēka iedomāties un domāt spēja pieved apziņai dzīves universālās mocības (jo vairāk - tās ir bezjēdzīgas!) un nāves reizē neizbēgamību un atvieglojumu. Kad jādzīvo ar to visu, reflektējot to, laužas pozīcijas starp dzīvot pret nāvi vai mirt pret dzīvību. T.i., izolēties no savas nāves, no dzīves ciešanām, no tā, ka citi cieš, un iet uz ignoranci, kas ir bliss; vai arī jākonstatē lietu patiesā daba: dzīvības sāpes, bez kurām dzīvība nav iespējama (t.i., tas ir tas triks, instruments, caur kuru mēs turpinām dzīvot - kā dzenamais durklis lopiem) un nāve, kas pasludina dzīvību par objektīvi nevajadzīgu, t.i., nav nekādas "lielākas jēgas", uz ko dzīvot, kā tikai tā, kuru nes tā pati būtne (tu), kas nes visas sāpes, turklāt sāpes jēgu uzveic savā intensitātē - personīga jēga vairāk līdzinās hobijam. Un dzīvot hobija dēļ ir tik tukši, ka tas nobāl dzīvības uzturēšanai nepieciešamo sāpju priekšā.
utt.