Tumšais refleksijas spogulis, pasaules dvēseles logs
Ir divas augstākās baudas, divas apmierināmas tieksmes: radīt un iznīcināt.
Daļa no tevis kādreiz ir mīlēta vai vienkārši ticējusi dzīvei, un tā savu vietu atrod radot.
Daļa tevis reiz ir sekmīgi pārliecināta, ka tu esi mēsls; vēlāk ir izrādījies, ka visa pasaule/dzīvība ir mēsls, un šo atskārsmi uzrunā iznīcība.
Radīšana kā dzīvības darbs, iznīcināšana kā sevis apziņas darbs.
Varbūt spēja reflektēt ir visas dzīvības gals. Because it surely feels like it.

Ļaunums ir patiesība un dzīvības strupceļš. Lēti un vienkārši. Pavisam ne tā, kā gribētos mīlestībai.

P. S.
Vēl jo vairāk - ļaunums ir godīga prāta pozīcija, ja šis ļaunums ir nedalīts, bezjēdzīgs, visaptverošs. Tikmēr dzīvība var pastāvēt, vienīgi aprijot savu vidi. "Labais" kā tāds ir spēja melot sev un citiem, noizolējoties dzīvībai ērtākajās robežās un iznīcinot visu, kas ir tai apkārt. Tad nu, pieņemot, ka ļaunā darbs būtu pretējs labā darbam, tad ļaunā augstākais, skaistākais, godīgākais, ātrākais un patiesākais darbs ir pašnāvība: dzīvības postošās ietekmes apturēšana, nekļūstot par tādu pašu liekuli un neiznīcinot tikai tos, ar kuriem neidentificējies. Ja reiz nav izvēles iznīcināt visu un uz visiem laikiem, tad otra godīgākā opcija ir izdarīt to ar sevi.
Bet, par laimi dzīvībai, apziņa reti spēj būt tikpat spēcīga kā dzīvība. Laime un dzīvība balstās uz meliem, kamēr ļaunuma patiesums prasa milzīgu darbu, kam jābarojas no dzīvības pašas, tā pieaugoši pašiznīcinoties, lai brīdī, kad patiesības iznīcinošā daba kļūst skaidra un jāsper loģiskais solis iznīcībā, patiesībai/ļaunumam vairs nepietiek spēka turp doties, un dzīvība steidzas atražoties, noticot vēl kādām parazītiskām blēņām.
Round and round and round it goes, and where it stops, nobody knows.


P. P. S.
Nāve ir loģiska. Domājami neizbēgama. Nedomā par rozā lāci! Centies no visa spēka!