Tas ir, nāve kā refleksijas robeža? Un refleksijas nosacījums tad būtu angažētība. Cilvēks - dzīves uzpirkts, ja ne piemuļķots. Sākotnējā pozīcija tāda - domāt par dzīvību var tikai dzīvs esot. Dzīvība gan nav pretstats nāvei (jeb dzīvības robežai) - abas gūst savu sākotni dzīvībā, taču tikai vienai ir turpinājums un izplatīšanās. Ja vēlies, iznīcība ir tā no patiesībām, kuras novērtējums allaž paliek nesaņemts.

Tikai par to iznīcināšanu un postošo ietekmi īsti nav skaidrs. Ja nu var dzīvot īsti nekaitējot citiem dzīvotājiem? (Pieņemot, ka nedzīvotājiem kaitēt īsti nav iespējams, jo tiem dēļ apziņas neesamības ir diezgan po.) Dzīvība kā tāda nav nepieciešama, varam mierīgi iedomāties Visumu arī bez dzīvības. Taču bez dzīvības arī pats Visums nav nepieciešams - nevienam viņu nevajag. (Un pat ja kaut kādam apšaubāmam dievam vajag, tad pats šis dievs ir nevajadzīgs.)

P.S.
Par nāves neizbēgamību arī nav zināms. Varbūt, ka var arī izbēgt. Ja ne pavisam, tad uz ļoti ilgu laiku.