Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2013-05-04 07:28:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis:gmornin

akmeņi
Filozofiski mani neapmierna termins "būt". Ēdas kā smiltis zobos. "Esība" un "būšana" liecina par kādu parapsiholoģisku metafiziku, kurā lietas "ir" neatkarīgi no vērotāja. "Suns ir zaļš." Nē. Suns izskatās zaļš. "Man ir rokas." Nē. Jūtu sev rokas. (Kivičs nejūt.) "Viss būs labi." Nē. Es vēlos, lai tie, kuri dzird šo apgalvojumu, tagadnē pieņem lēmumus, rēķinoties ar nepārbaudītu informāciju, kura pie citas lietu kārtības liecinātu, ka procesu attīstībā drīz gaidāma labvēlīgāka situācija.
OK, vēl līdzīgi sviestains man šķiet termins "es" jeb "man". Bet par to savulaik daudzas kūkas jau esmu izcepis, līdz ar ko ļauju sev iečilot.
Bet, nu, tādas vaļības kā populārais termins "ir" (kurš cilvēku prātos uztur kādu reliģiozi absolūtu fikciju universu, kurā pastāv zināma nemainība un kas ir avots visai mums pazīstamajai realitātei) veido to dzīves telpu, kurā cilvēkam var normāli sakāpt galvā un kabatās. Kas zina, droši vien kaut kur džungļos dzīvo čuvaki bez "ir" un ēd akmeņus.
Un filozofi vispār nav nekādi cilvēki.



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]zivs
2013-05-04 20:40 (saite)
Ir džungļos čuvaki. Esot nesen (pirms dažiem gadiem) atklāta absolūti unikāla cilts, kurai ir pavisam atšķirīga dzīves uztvere, kas izpaužas arī valodas veidošanā. Māksla ir iespējama tikai dotajā brīdī, nekas netiek saglabāts. Daudz kā pārsteidzoša. Pats sižetu neesmu redzējis, cik nu atceros no pārstāsta.

(Atbildēt uz šo)


[info]imago_dei
2013-05-05 03:59 (saite)
Jūtu sev rokas. Nē. Jūtu rokas.

"Ir" neeksistē.. Lai būtu iespējams noliegt, ir jābūt kaut kādam nolieguma tārgetam, kaut kam, -ko-noliegt. Nevar „vienkārši noliegt.” Vai varbūt var, bet īsti nesaskatu tam jēgu. Secinājums varētu būt tāds, ka paradoksālā kārtā vienlaicīgi pastāv kā noliegums,tā apstiprinājums.

Ja aizvāc „kaut kas ir kaut kāds”, tad esam atteikušies no uzskata par citiem kā autonomām būtnēm, jo tā ir fikcija un fikcijas nav reālas. Labi, kas ir reāls, jo, piemēram, „jūtu savas rokas” nepavisam nav tas pats, kas „jūtu svešas rokas”, lai gan abi procesi tiek atspoguļoti caur tausti. Tai pat laikā ir tā, ka katrs atsevišķais sevī implicē citu. Tas nebūtu, ka visas pārējās radības ir fiktīvas un ne-autonomas, bet gan – visas ir reālas, visas esmu es - un vienlaicīgi man ir sajūta, ka neesmu. Viens ir tik pat reāls, cik daudzi.

Kad notiek komunikācija, „man” ir jārīkojas kā atsevišķam indivīdam, šķiet, ka no tā nevar izvairīties, jo saziņa paredz tos, kuri sazinās. Kālab lai kādā no apgalvojumiem, ka suns izskatās zaļš, izklausās nikns, jūtās pūkains un dvako dīvaini, mēs nevarētu vienkārši reizēm maņas nosaukumu aiztāst ar „ir”? Piemēram, ja mēs kādam sakam „tu esi labs”, esam pateikuši teikumu, kurā katrs vārds ir fikcija. Kas paliek pāri? Nekas.

Ja par fiktīvi reliģiozām idejām, tad tas ir informācijas analīzes moments. Mums visiem ir daudz ideju. Tās visas varbūt ir fiktīvas. Teju vai katram šķiet, ka tieši viņējās nav.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?