akmeņi
Filozofiski mani neapmierna termins "būt". Ēdas kā smiltis zobos. "Esība" un "būšana" liecina par kādu parapsiholoģisku metafiziku, kurā lietas "ir" neatkarīgi no vērotāja. "Suns ir zaļš." Nē. Suns izskatās zaļš. "Man ir rokas." Nē. Jūtu sev rokas. (Kivičs nejūt.) "Viss būs labi." Nē. Es vēlos, lai tie, kuri dzird šo apgalvojumu, tagadnē pieņem lēmumus, rēķinoties ar nepārbaudītu informāciju, kura pie citas lietu kārtības liecinātu, ka procesu attīstībā drīz gaidāma labvēlīgāka situācija.
OK, vēl līdzīgi sviestains man šķiet termins "es" jeb "man". Bet par to savulaik daudzas kūkas jau esmu izcepis, līdz ar ko ļauju sev iečilot.
Bet, nu, tādas vaļības kā populārais termins "ir" (kurš cilvēku prātos uztur kādu reliģiozi absolūtu fikciju universu, kurā pastāv zināma nemainība un kas ir avots visai mums pazīstamajai realitātei) veido to dzīves telpu, kurā cilvēkam var normāli sakāpt galvā un kabatās. Kas zina, droši vien kaut kur džungļos dzīvo čuvaki bez "ir" un ēd akmeņus.
Un filozofi vispār nav nekādi cilvēki.