Jūtu sev rokas. Nē. Jūtu rokas.

"Ir" neeksistē.. Lai būtu iespējams noliegt, ir jābūt kaut kādam nolieguma tārgetam, kaut kam, -ko-noliegt. Nevar „vienkārši noliegt.” Vai varbūt var, bet īsti nesaskatu tam jēgu. Secinājums varētu būt tāds, ka paradoksālā kārtā vienlaicīgi pastāv kā noliegums,tā apstiprinājums.

Ja aizvāc „kaut kas ir kaut kāds”, tad esam atteikušies no uzskata par citiem kā autonomām būtnēm, jo tā ir fikcija un fikcijas nav reālas. Labi, kas ir reāls, jo, piemēram, „jūtu savas rokas” nepavisam nav tas pats, kas „jūtu svešas rokas”, lai gan abi procesi tiek atspoguļoti caur tausti. Tai pat laikā ir tā, ka katrs atsevišķais sevī implicē citu. Tas nebūtu, ka visas pārējās radības ir fiktīvas un ne-autonomas, bet gan – visas ir reālas, visas esmu es - un vienlaicīgi man ir sajūta, ka neesmu. Viens ir tik pat reāls, cik daudzi.

Kad notiek komunikācija, „man” ir jārīkojas kā atsevišķam indivīdam, šķiet, ka no tā nevar izvairīties, jo saziņa paredz tos, kuri sazinās. Kālab lai kādā no apgalvojumiem, ka suns izskatās zaļš, izklausās nikns, jūtās pūkains un dvako dīvaini, mēs nevarētu vienkārši reizēm maņas nosaukumu aiztāst ar „ir”? Piemēram, ja mēs kādam sakam „tu esi labs”, esam pateikuši teikumu, kurā katrs vārds ir fikcija. Kas paliek pāri? Nekas.

Ja par fiktīvi reliģiozām idejām, tad tas ir informācijas analīzes moments. Mums visiem ir daudz ideju. Tās visas varbūt ir fiktīvas. Teju vai katram šķiet, ka tieši viņējās nav.